Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē

Metropolīts Jona (Pafhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV

raspyatie-novgorod

PĀRDOMAS PAR CIEŠANU NOZĪMI

Jēzus teica: “Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Tad Viņš teica viņiem visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.”[1]

Kristus Ciešanas

Šajā gavēnī liels skaits amerikāņu bija sapulcējušies noskatīties “Kristus Ciešanas”, Mela Gibsona vizuāli atainotās Kunga Jēzus pēdējās stundas. Šī filma ataino Jēzus ciešanas radikālā veidā, gandrīz neiespējami to noskatīties tajā atainotās nežēlības dēļ. Tā ir sava veida ikona filmā, kaut arī Pareizticīgajai Tradīcijai sveša ikona.

Pareizticīgās Baznīcas ikonogrāfija, kā arī tās liturģiskie[2] teksti nekavējas pie Kristus fiziskajām un psiholoģiskajām ciešanām. Jēzus, miris uz Krusta, vienmēr ir atainots mierīgs – šis stāvoklis izsaka pilnīgu visa ar Viņu notikušā pieņemšanu – un apskāvienā izplestās rokas pasludina kosmisko piedošanu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Mūsu teoloģija arī nekoncentrējas uz Jēzus fiziskajām ciešanām kā pašu galveno “Kristus darbā”. Pareizticīgā Tradīcija koncentrējas uz to, kas Jēzus ir, kas atklājas Viņa darbā. Kamēr mēs nekādā ziņā nenoraidām Jēzus ciešanas, mēs redzam tās visas pestīšanas namturības[3] konteksta veselumā, kā vienu no mūsu pestīšanas un glābšanas aspektiem. Tas ir Iemiesojies Dieva Dēls, kurš cieta miesā par mums un mūsu pestīšanu no mūsu rokām. Kā Pareizticīgie mēs varam teikt, kā to dara visas citas konfesijas, Viņš cieta un nomira manis dēļ, par maniem grēkiem, manu grēku dēļ. Bet te ir vēl kas vairāk par to. Viņa ciešanas, nāve un augšāmcelšanās no mirušajiem, atklāj, Kas Viņš ir; kā arī tās atklāj mums, kas mēs esam, un parāda mums, kā panest ciešanas un tās pārveidot.

No Romas Katoļu tradīcijas iznākušās baznīcas – pāvestība, protestanti, evaņģēlisti un harizmāti, koncentrējas uz Jēzus ciešanām kā pašu pestīšanas aktu. Šī Rietumu tradīcijas koncentrēšanās izriet no viņu pestīšanas teoloģiskās doktrīnas attīstības. Tā atrodas uz pilnīgi citādām pamatnostādnēm, nekā Pareizticīgā Tradīcija.

Pestīšanas gandarīšanas teorija

Rietumu tradīcija galvenokārt balstās uz Kenterberijas Anselma 11. gadsimta rakstiem un uz viņa “pestīšanas gandarīšanas teorijas”, tad vēlāk no 16. gadsimta daudzi protestanti balstās uz Žana Kalvina vietnieciskās soda teorijas. Anselma teorijā ir nepieciešams bezgalīgs upuris, lai samierinātu Dieva dusmas, Kura cieņa bija bezgalīgi aizvainota cilvēka grēka dēļ. Tādējādi Dieva Dēlam vajadzēja kļūt par cilvēku, lai sniegtu šo bezgalīgo gandarījumu, jo neviens cits upuris nevarēja apmierināt Tēva dusmas. Anselms, nākdams no Rietumu Pareizticīgās Tradīcijas, bija joprojām galvenokārt ieinteresēts tajā, Kas ir Jēzus. Tomēr jaunā Anselma ieviestā pamatnostādne ir tāda, ka Dievs ir bezgalīgi aizvainots, un tas ir Dievs, kuru vajag samierināt ar cilvēku un kuru ir labvēlīgi jānoskaņo.rietumu-krusts1

Pareizticīgajiem Kristus nāve izpērk (tiek galā ar) grēka sekām, kas attur cilvēku no Dieva zināšanas un Viņa piedošanas pieņemšanas: cilvēks bija atsvešinās no Dieva. Anselmam, tas ir Dievs, kurš ir atsvešinājies no cilvēka grēka dēļ un kuru jāsamierina, lai izglābtu cilvēku, tādējādi tikai Dieva Dēla ciešanas un nāve var izlīdzināt parādu. Pareizticīgajiem Kristus ciešanas un nāve parāda, ka Kristus patiesi ar Savu iemiesošanos pieņēma mūsu dabu un visu tās iedragāto stāvokli, lai varētu to izdziedināt ar augšāmcelšanos. Mēs ieejam šajā mūsu dabas dziedināšanā un attiecībās ar Tēvu, pieņemot mūsu pašu krustu. Mēs šķīstāmies un apgaismojamies caur nožēlu, un tiekam padarīti par Kristus augšāmceltās dzīvības dalībniekiem uz žēlastības[4] pamata.

rietumu-krusts3%d1%80%d0%b0%d1%81%d0%bf%d1%8f%d1%82%d0%b8%d0%b5-%d1%80%d1%83%d0%b1%d0%b5%d0%bd%d1%81

Anselma teorijā Kristus darbs kulminē viņa pašuzupurējošajās ciešanās un nāvē, labvēlīgi noskaņojot Dievu Tēvu ar bezgalīgajām ciešanām, ko Viņš labprātīgi pieņēmis, lai paciestu kā Iemiesojies Dievs, tādējādi samierinot Dievu ar cilvēku ar šo bezgalīgo gandarīšanu. Tiesisks darījums ir nokārtots, un cilvēks ir izglābts, pieņemot taisnošanu ticībā, un tādā veidā tiek pārcelts no nolādēto kategorijas uz izglābto. Rietumu modelis ir juridiska, tiesiska ideja. Pareizticīgajiem Kristus samierināja cilvēci ar Dievu, un tās ir mūsu dinamiskas attiecības ar Dievu, mūsu paklausība kopībā ar Viņu, tā ir mūsu pestīšana. Šī paklausība ir iespējama ar Svētā Gara dāvanu, sākot no Piecdesmitnieces[5] un tālāk, vienojot mūs Kristū un saskanīgi kopdarbojoties (sinerģizējot) mūsu dzīvē ar Dieva žēlastību. Pareizticīgais modelis ir kopības dinamiskā ideja.

Žans Kalvins un vēlīnāki rakstnieki atzīst par pareizu Anselma tradīciju, kā savas sākotnējās galvenās pamatnostādnes. Kalvins aizgāja tālāk un attīstīja pestīšanas ideju, kas koncentrējās uz sodu. Jēzus ciešanas bija Dieva soda pieņemšana par visas cilvēces grēkiem, kā vietniecisks upuris un Dieva dusmu samierināšana. Kristus vietnieciski pacieta sodu par visas cilvēces grēkiem, lai remdētu Dieva dusmas, un tādējādi izlīdzināja cilvēces parādu, ko tā bija parādā Dievam. Tādējādi Kristus izcieta sodu, kurā izpaudās visas Dieva dusmas pret cilvēka grēku, vietnieciski ciešot mūsu vietā, lai mums nevajadzētu ciest šo sodu.

rietumu-krusts2albrecht_altdorfer

Šī doktrīna izskaidro Rietumu tradīcijā krustā sistā Kristus asiņainos, nomocītos tēlus, kas ir agonijā uz Krusta, vai tie būtu zīmējumi, statujas vai filma “Kristus ciešanas”. Kristus ciešanas, Viņa agonija un nāve, labvēlīgi noskaņo dusmīgo Tēvu, tā ka, ja mēs ticam tam, Viņa ciešanas aizstāj mūsu ciešanas un glābj mūs no Dieva dusmām. Šī pieeja augšāmcelšanās notikumu padara par otršķirīgu svarīguma ziņā, un īstenībā – par neobligātu (izņemot, iespējams, kā racionālu pierādījumu, ka Jēzus bija kvalificiēts būt par šādu upuri).

Pareizticīgā pieeja Kristus Ciešanām un mūsu pašu ciešanām

Kā pareizticīgajiem kristiešiem mums ir pavisam citādākas pamatnostādnes par Dievu, par Kristu un Viņa ciešanām un augšāmcelšanos, un mūsu attiecības ar to. Kristus uzņēma mūsu ciešanas, sāpes un nāvi mīlestības dēļ pret mums un tādējādi atcēla nāvi, un padarīja visas lietas par jaunām. Ar nāvi Viņš pārspēja grēka spēku un ar paklausību – pašu grēku. Sods pat neieiet Pareizticīgajā izpirkšanas izpratnē; tas nāk no Kalvina. Gandarīšanas ideja arī ir sveša, kas nāk no Anselma viduslaiku bruņniecības paradigmas. Pareizticīgajā domā Dieva bezgalīgā žēlastība un līdzjūtība ir mūsu redzējuma fokuss, nevis “tikt izglābtam no Dieva dusmām”, kā kādi tulkojumi sagroza pašu Bībeli, lai attaisnotu protestantu pamatnostādnes. (Tālāk seko piemēri no angļu valodas Bībeles tulkojumu variantiem, kas tieši neatbilst latviešu valodā sastopamajām problēmām. Tāpēc tulks izlaida šo nelielo fragmentu. – Tulk. piez.)raspyatie

Dieva Dēls uzņēma mūsu cilvēcību, lai varētu to novest līdz tās piepildījumam, un tādējādi Viņam vajadzēja uzņemt mūsu kritušo stāvokli, lai Viņš varētu izdziedināt mūsu sabojātību. Mūsu cilvēcības dziedināšana un piepildījums ir Augšāmcelšanās. Viņš pacieta un nomira, lai parādītu mums, kā panest ciešanas, un lai piešķirtu jēgu mūsu pašu ciešanām un nāvei. Viņš pieņēma Krustu tā, lai mēs būtu spējīgi nest mūsu krustu. Viņš piepildīja Bauslību[6] un bija paklausīgs Tēvam līdz pat nāvei, parādīdams, kas ir paklausība. Jēzus atklāja mums, ka Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš pacieš visu ko mūsu pestīšanas dēļ.

Dievs mīlošs Tēvs

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.[7]

raspyatie-_vizantiya-_14v-_93h68_galereya_ikon-_ohrid-_makedoniya

Dievs Tēvs aiz mīlestības pret mums sūtīja Savu Dēlu, lai samierinātu mūs ar Sevi, kuri bijām atkrituši nepaklausībā un iznīcībā. Jēzus nāca un atklāja mums Dievu, un samierināja mūs ar Viņu kā Tēvu. Jēzus atklāja nevis dusmīgo Dievu, kuru jāsamierina, bet žēlsirdīgu un ilgpacietīgu Tēvu, kurš gaida savu dumpīgo bērnu atgriešanos. Viņš atklāj arī to, ka kaislību izveidoto grēcīgo pasauli ir jāuzvar, jo tā ir nāve un Dieva noraidīšana. Jēzus atklāj šo “pasauli” kā ciešanas un kaislības, kuru avots ir nāve, kas ieved mūs grēkošanā. Jēzus grēku uzvar ar paklausību, atjaunodams Pats Savā cilvēcīgumā cilvēka kopību ar Tēvu, lai mēs varētu nezaudēt cerību. Ar šo vienotību ar Tēvu Viņš uzvar nāvi un tiek uzcelts no mirušajiem. Viņš atdeva savu mirstīgo miesu kā izpirkšanas maksu un sagrāva ēnu valstību, noejot tās dziļumos kā Dievs. Jēzus nāve bija Iemiesotā Dieva nāve. Viņa nāve un augšāmcelšanās bija kosmisks notikums un radikāli izmainīja radības būtību. Viņa nāve un augšāmcelšanās bija ar universālu vērienu:

Ar miesu kapā,
ellē ar dvēseli kā Dievs,
un paradīzē ar ļaundari,
un uz troņa biji, Kristu, ar Tēvu un Garu,
visu piepildot, Neaptveramais.

(Pareizticīgais Pashas dziedājums)

Pašupurējošā paklausība

Jēzus mīlestībā uz mums un mūsu pestīšanas dēļ piekrita ciest un nomirt, un tikt uzceltam no mirušajiem. Viņā nonāca uz zemes, lai Sevī apkopotu cilvēci, uzņemtu un dziedinātu to. Cilvēciskās būtnes ir iekritušas grēkā un iznīcībā. Dieva Dēls ienāca pasaulē un tapa cilvēks, lai paceltu cilvēci no iznīcības un nāves. Viņš atnāca izglābt cilvēku no grēka ietekmes un sātana tirānijas. Kā Iemiesojies Dievs Viņš panesa Savā cilvēcībā nevis Dieva dusmas, bet uzkrājušās cilvēku niknuma dusmas un Dieva atgrūšanu no visas cilvēces, visas grēka un dumpja sekas, lai varētu tās pārvarēt.

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, Kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.[8]

Jēzus panesa paklausības krustu līdz nāvei. Viņš panesa pazemības, sevis iztukšošanas krustu, neturoties pie Savas vienlīdzības ar Dievu Tēvu. Šī Sevis iztukšošana visā, no Sava dievišķuma privilēģijām, no visām Savas Dievišķās Dabas īpašībām, bija nepieciešama, jo citādi Viņš nevarētu būt pilnībā cilvēks, kādi esam mēs. Jēzus tapa par visu, kas mēs esam pēc dabas, lai Viņš varētu mūs padarīt par visu, kas Viņš ir ar žēlastības dāvanām. Viņš samierināja cilvēku ar Dievu. Cilvēks bija atsvešināts no Dieva un neatlaidīgs savā dumpīgajā iedomībā, un viņam vajadzēja tikt samierinātam ar bezierunām mīlošo un piedodošo Dievu, Kurš pacietīgi gaidīja cilvēka atgriešanos. Nāves baiļu dēļ[9], cilvēce bija grēka verdzībā – dumpīgā stāvoklī pret Dievu. Sagraujot nāvi, Viņš sagrāva grēka varu[10]. Viņa paklausība uzvarēja šo dumpi, un Savā cilvēcīgumā Viņš palika neiedragātā kopībā ar Tēvu, par spīti ciešanām un par spīti nāvei. “Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.”[11]ikoni-iz-stav

Jēzus cieta no Viņa Paša izredzētās tautas vadoņiem, un tika atgrūsts, kā Viņš bieži bija pravietojis, lai Viņš varētu samierināt viņus un visu cilvēci ar Savu Pašupurēšanos uz krusta. Viņam vajadzēja tikt atgrūstam un tikt nogalinātam, lai paveiktu pestīšanu un atnestu Jauno Derību. Jēzus ir Iemiesojusies Bauslība, Pats Ābrahāma, Īzāka, Jēkaba un Mozus Dievs un Visa kosmosa Radītājs. Viņam vajadzēja būt zem Bauslības esošo Vecās Derības ļaužu, atgrūstam, kuri sevī apkopoja visu cilvēci, lai atnestu Jauno Derību un atbrīvotu cilvēci no Bauslības lāsta. Viņš piekrita būt nolādēts zem Mozus Bauslības[12], lai parādītu, ka paklausība Dieva kopībā pārsniedz rakstīto Bauslību. Viņš bija uzticīgs līdz nāvei, paklausīgs Bauslībai, paklausīgs Tēva gribai, lai Bauslība varētu tikt piepildīta. Viņš pabeidza Savu dzīvi ar vārdiem: “Viss piepildīts!”[13] Ar šiem vārdiem Mozus Derība tika novesta līdz galam, un Jaunā ar Dievu kopības Derība žēlastībā bija apzīmogota Viņa asinīs. Atrodoties uz krusta, Viņš piedeva tiem, kuri spīdzināja un slepkavoja Viņu, ne tikai karavīriem un jūdiem, bet visai cilvēcei. Mirstot, piedāvājot Sevi Tēvam mīlestībā par sabojāto cilvēci, Viņš dziedināja pilnīgo cilvēcīgās dabas sabojātību, uzceļoties no mirušajiem un padarot mūsu cilvēcisko miesu par mūžīgās dzīvības līdzdalībniekiem.

Ar Jēzus paklausību tika piepildīta Vecā Derība; un tā tika novesta līdz beigām ar jūdu paveikto Dieva atgrūšanu, kā to bija pravietojis Jeremija, lai Jaunā Derība varētu īstenoties. Jaunā Derība ir ierakstīta Kristus pašupurēšanās asinīs mīlestībā pret Tēvu. Upurējot Sevi Tēvam, Viņš izpirka visas cilvēces grēku. Tā Krusts kļūst par Jaunās Derības altāri, žēlastības vietu un grēka izpirkšanas vietu, un pati vieta, kurā Dieva Godība[14] mājo, starojot no mūsu dēļ krustā sistā Jēzus Kristus vaiga.

“Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts un Dievs pagodināts Viņā.”[15] Jēzus pagodina Dievu Savās ciešanās, ar Savu Pašupurēšanos mīlestībā, Savu paklausību, Savu nesabojāto mīlestību, cerību un ticību Tēvam, un tādējādi pārvar visas ciešanas. Kāds cits ir nelabā nolūks, kā vien caur ciešanām mūs piespiest zaudēt cerību un saraut attiecības ar Tēvu? Un Dieva Godība, Viņa klātbūtnes starojums un neradītās enerģijas, izstaro no grēka Uzvarētāja Kristus vaiga, kas mira uz Krusta.

Jēzus ciešanas un mūsu pašu

Jēzus necieta, lai atceltu ciešanas šajā pasaulē. Viņš piekrita ciest, lai Viņš varētu mūs pavadīt mūsu ciešanās, būt kā mēs it visā, izņemot grēkošanu. Viņš uzņem ciešanas tā, ka Viņš var parādīt mums, kā cerēt atrodoties ciešanās, un ka tām nevajadzētu ievest izmisumā. Izmisums, cerības zaudēšana, ir nāves baiļu būtība, un tādējādi grēka sakne.[16] Viņš mums parāda, kā pieņemt ciešanas bez izmisuma, atklājot, ka kaut arī mēs jūtamies Dieva pamesti mūsu ciešanās, bet Dievs nav mūs pametis un uzcels mūsu dzīvību no iznīcības. Dievs mūs nepamet vai neatgrūž mūsu ciešanās; drīzāk tie esam mēs, kas Viņu pametam izmisumā. Jēzus sadūrās ar nāves izmisumu, karājoties uz Krusta, un sauca vārdus no psalma: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?”[17] Bet psalms turpinās kā cerības un cildināšanas dziesma:

Bet Tu, Kungs, neattālini Savu palīdzību no manis, uzklausi aizstāvēt mani… Vēstīšu Tavu vārdu maniem brāļiem, baznīcas vidū dziesmās teikšu Tevi… Jo Viņš nenievāja, nedz noraidīja nabagā lūgšanu, nedz novērsa Savu vaigu no Manis, un, kad saucu uz Viņu, sadzirdēja mani.”[18]

Izmisums – cerības zaudēšana un Dieva pamešana – ir kārdinājums ciešanu brīdī. Kristus palika uzticīgs, brīvi atdodams Sevi Dievam Savu ciešanu kulminācijā: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.”[19]

15Nāve nav beigas, kā mums parādīja Jēzus, un pat ko deva mums ar Savu augšāmcelšanos. Mūsu dzīve šajā pasaulē, kur dominē grēks un nāves un sātana vara, atklājas kā vienkārši pāreja uz mūžīgo dzīvi Dieva Valstībā. Kristus augšāmcelšanās bija uzticīgas izturības līdz beigām piepildījums; tāpat arī mūsu augšāmcelšanās ir Kristus ciešanu auglis. Tā ir šī augšāmceltā dzīvība, kura mums dod, kā visos laikos dzīvojošajiem mocekļiem un svētajiem, cerību, kas dod iespēju mums izturēt visāda veida ciešanas. Tas mūsu ciešanas identificē ar Kunga Jēzus ciešanām, padarot tās pestījošas. Kā svētais Pāvils spēja pateikt: “Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei (Baznīcai), kas ir Viņa miesa.”[20]

Ciešanas pašas par sevi nav grēks, nedz arī lāsts. Drīzāk tas ir sprieduma brīdis, krīze vārda grieķiskajā nozīmē. Lai kāda veida ciešanas būtu, ja mēs paliekam uzticīgi Dievam, ja mēs ceram uz Viņu, mēs būsim spējīgi panest jebko. To nozīmē “nest krustu”: pilnībā padoties Dieva providencei ticībā un cerībā, mīlēt līdz beigām, nicināt kaunu.

Cerība un ticība ir visīstākie līdzekļi mūsu attiecībām ar Dievu, mūsu kopības un sinerģijas (kopdarbības, saskaņotības) līdzekļi. Kristus dēļ panestās ciešanas, ticībā un cerībā, padara mūs spējīgus sadurties pašiem ar sevi un attīra mūs no visām egoistiskajām bailēm. Tādējādi pašas ciešanas, panestas Kristus dēļ, kļūst par līdzekli kopībai ar Viņu, šķīstot mūs no visa, kas dumpojas pret Dievu. Pati šī kopība ir visīstākā prieka būtība.

Dzīve šajā pasaulē neizbēgami ietver sevī ciešanas. Šīs pasaules dzīve paiet garām, un tās ciešanām ir beigas. Kristus mūs pavada mūsu ciešanās, dodot mums cerību pārliecībā, ka Viņš uzvarēja pasauli, atklājot to mums ar Augšāmcelšanos. Tajā ir mūsu cerības būtība, kas dot iespēju mums panest visas lietas uz Kristus žēlastības pamata.

Pashas dziedājumā ir izteikta pati Evaņģēlija būtība:

Kristus no mirušajiem augšāmcēlies, nāvi ar nāvi iznīcinājis, un tiem, kas kapos, dzīvību dāvinājis!

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Reflections on a Spiritual Journey. Metropolitan Jonah (Paffhausen). Saint Vladimir’s Seminary Press.

[1] Lūk.9:22-23

[2] Liturģisks – saistīts ar liturģiju. Liturģija (grieķu λειτουργία, liturgia, kas latviski nozīmē kopīgs darbs) – ir galvenais Baznīcas svētnoslēpumu dievkalpojums, kurā notiek Baznīcas locekļu piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā jeb Eiharistijā (no grieķu val. pateicība, pateikšanās) – Kristus Miesas un Asins baudīšana, kurai, pieejot ar pareizu iekšēju noskaņojumu, cilvēks tiek šķīstīts, iesvētīts un dziedināts, savienojoties ar Kristu. – Tulk. piez.

[3] Dievišķā namturība (ikonomija) – Dievišķā nodoma īstenošana, lai atpestītu cilvēci. No cilvēces grēkā krišanas skatpunkta dievišķās namturības mērķis ir pestīšana vai glābšana, no cilvēka galējā aicinājuma skatpunkta – dievišķošanās. Mūsu glābšanas namturību veic Kungs Jēzus Kristus ar Dieva Tēva labvēlību un ar Svētā Gara līdzdarbību. Jēzū Kristū piepildās Dieva Nodoma iecere par visu pasauli, kas virzīta uz visu glābšanu, iesvētīšanu un dievišķošanu Dievcilvēkā.

[4] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā. – Tulk. piez.

[5] Piecdesmitniece – Svētā Gara nonākšana uz apustuļiem, kas notika piecdesmitajā dienā pēc Kristus Augšāmcelšanās.

[6] Bauslība jeb Likums, Dieva desmit dotie baušļi un citi norādījumi garīgajā dzīvē, ko Mozus saņēma no Neiemiesotā Dieva Dēla un Vārda (Logosa).

[7] Jāņa 3:16-17

[8] Filipiešiem 2:5-11

[9] Ebrejiem 2:15

[10] 1.Kor.15:56 “Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība.”

[11] Romiešiem 5:19

[12] Galatiešiem 3:13 “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka” – Tulk. piez.

[13] Jāņa 19:30

[14] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu. Grieķu vārds ortodoksija, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29).

[16] Ebrejiem 2:14-15 “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.”

[17] Mateja 27:46; Psalmi 21(22):1

[18] Psalmi 21(22):20–25

[19] Lūkas 23:46

[20] Kolosiešiem 1:24

Advertisements

2 thoughts on “Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s