Sākums » teoloģija » Svētā Trijādība » Svētās Trijādības dogma un mistērija

Svētās Trijādības dogma un mistērija

Profesors protopresbiters Jānis Romanidiss un metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Piecdesmitniece - Trijādība

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Trīsvienīgā Dieva pieredzi noformulēja Vispasaules Koncilu Tēvi tā laika terminoloģijā, lai padarītu ticību definējamu un novērstu tās sagrozīšanu. Par spīti ticības definīcijām Svētā Trijādība, kas attiecas uz Tās būtību, ir neizprotama mistērija cilvēkiem un eņģeļiem.

a) Dieva pastāvēšana

Dievs pastāv pirms visiem laikiem un pirms pasaules radīšanas. Dievam bija iespēja neradīt pasauli, un tas nekādi neietekmētu Viņa pastāvēšanu. Dieva pastāvēšana nav atkarīga no pasaules, cilvēkiem un to vēlmēm.

Baznīca pasludina Dieva pastāvēšanu, jo tā paļaujas uz Kristus atklāsmi un Vecās Derības Praviešu un Jaunās Derības Apustuļu un Tēvu dievišķo vērojumu. Tas ir empīriskas ticības jautājums, nevis spekulatīvs paziņojums.

“Dievs, Kurš pastāv, ir Tas, Kurš ir zināms no pagodināšanas[1] pieredzes. Kad svētais sasniedz pagodināšanu un savā pieredzē piedzīvo Dievu, pastāv šis pieredzes Dievs: empīriskais Dievs. Citi dievi nav dievi. Citi dievi nepastāv. Šis Dievs pastāv. Tātad, kad Tēvi runā par Dievu, viņi runā par kaut ko ļoti, ļoti konkrētu. Viņi nekad nerunā par Dievu abstrakti.”

Pieredzes brīdī tie, kuri redz Dievu, vēro “dievības trīskāršo Gaismu”. Divām Gaismām avots ir pirmā Gaisma. Otrā izceļas no pirmās, bet tai ir ķermenis, un trešā iziet no pirmās, bet tai nav ķermeņa.

“Pagodinātie redz Vārdu visādā ziņā vienādu ar Tēvu. “Gaisma no Gaismas, īstens Dievs no īstena Dieva.” Pravieši redzēja Viņu. Viņi redzēja Gaismu no Gaismas. Gaismas-Gaisma, viena visādā ziņā ir tāda pati kā otra, un viena ir no otras būtības, kas nozīmē, ka vienai avots ir otra un tā ir no otras, nevis no nekā.

Kā mēs zinām šīs lietas? No grieķu filosofijas vai no pagodināšanas pieredzes? Noteikti no pagodināšanas pieredzes.”

Pagodinātie zina no savas personīgās pieredzes, ka šīs trīs Gaismas nav neatkarīgas viena no otras. Tās ir “dievības trīskāršā Gaisma vienā dievībā jeb vienā Gaismā.”

“Citiem vārdiem, viena Gaisma, kas ir trīs Gaismas. Bet šīs Gaismas nav trīs atsevišķas Gaismas. Pagodinātie redz arhetipisko Gaismu vienā Gaismā, ar citas Gaismas palīdzību. Tas bija viņu pieredzes pamats.” Citiem vārdiem: “(Svētā Gara) Gaismā caur (Kristus) Gaismu mēs redzam Gaismas avotu (Tēvu).”

“Pagodināšanas pieredze ir kaut kas cits (pretstatā filozofiskajai spekulācijai); kuram tā ir, tas dzīvo Svētās Trijādības mistērijā. Viņš zina, ka godība[2] ir neradīta, ka enerģijas ir neradītas. Viņš neredz būtību. Godībā viņš saskata Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Protams, ka Dievs nav šie vārdi. Viņš redz Gaismu, Gaismu, Gaismu. Gaismu no Gaismas, iemiesotu Gaismu, neiemiesotu Gaismu, kuras Gaisma ir no pirmās Gaismas.

Tātad divas Gaismas ir no pirmās Gaismas. Viena Gaisma ir pieņēmusi miesu, cita nav iemiesojusies. Tas ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Fakts, ka viena Gaisma ir iemiesojusies un pārējās divas Gaismas nav iemiesojušās, nozīmē, ka šī atšķirība pastāv starp trim Gaismām. To vajag kaut kādā veidā noformulēt un izteikt, lai katehumēns (ticībā apmācāmais), kuram nav pagodināšanas pieredzes, pārzina šo jautājumu.”

Pareizticīgās Baznīcas Dievs ir atklāsmes Dievs. Taču sholastiskās teoloģijas Dievs ir līdzeklis, lai apmierinātu cilvēcisko būtņu dzīšanos pēc laimes. Tādējādi šī eidemonisma[3] piepildījums tiek uzskatīts par Dieva pastāvēšanas pierādījumu.

“Sholastiskās teoloģijas Dievs ir cilvēka vajadzības pēc laimes projekcija. Neesmu pārliecināts, vai jūs varat sekot manam domu gājienam. Dievs ir līdzeklis, lai padarītu cilvēkus laimīgus. Tātad Dievs pastāv, lai cilvēks varētu apmierināt savas vēlmes. Dieva pastāvēšana ir atkarīga no cilvēka vēlmēm.

Sniegšu īsi izteiktu analīzi. Ja ņem Akvīnas Toma mācību, var ieraudzīt, ka viens no viņa Dieva pastāvēšanas pierādījumiem ir fakts, ka, ja Dievs nepastāvētu, cilvēka vēlme pēc laimes nebūtu apmierināma. Tātad tas ir pierādījums Dieva pastāvēšanai. Viņš saka, ka cilvēkam pēc dabas piemīt tiekšanās uz laimi. Rezultātā, tā kā cilvēkam pēc dabas ir tiekšanās uz laimi, laimei ir jāpastāv. Ja cilvēciskās būtnes dabiski dzenās pēc laimes, laime pastāv. Šis ir [Akvīnas Toma] pamata arguments attiecībā uz Dieva pastāvēšanu.”

Atbilstoši Baznīcas Tēviem, vienīgais pierādījums Dieva pastāvēšanai ir nevis eidemonisms, bet, kā iepriekš minēts, Viņa atklāsme svētajiem Savā godībā un cilvēka piedalīšanās Dieva godības vērošanā caur pagodināšanu. Pagodinātie Pravieši, Apustuļi un svētie, kuri redz Dievu, mums to ir apliecinājuši gadsimtu gaitā.

Rietumos Dieva pastāvēšana bija sasaistīta ar cilvēka saprāta (logiki) spēju, kuru viņi neuzskatīja par kaut ko materiālu, jo dzīvniekiem nav saprāta un tie nevar domāt kā cilvēciskās būtnes. Sholastiskā teoloģija Rietumos attīstījās uz šī pieņēmuma. Tā bija balstīta uz saprātu, it īpaši uz racionālismu. Jo pamatota spriešana nav tas pats, kas racionālisms: saprāts ir viena lieta, un būt saprāta varā – ir cita lieta.

“Rietumos Dieva pastāvēšanas pierādījumi bija saistīti ar cilvēka spējām zināt lietas, kas nav materiālas. Šīs nemateriālās lietas ir idejas.”

“Franki, sekodami Augustīnam un vēlāk Aristotelim un Platonam, ticēja, ka saprāts ir garīga, nevis materiāla funkcija un nonāca līdz secinājumam, ka tas pierāda, ka dvēsele, būdama nemateriāla un neveidota, ir nemirstīga. Tas dabiski ved pie ticības, ka pastāv augstākā Būtne, augstākais intelekts. Cilvēka saprāts nevar pastāvēt viens pats, jo pašai pasaulei vajadzētu būt dižena intelekta vadītai, lai varētu pastāvēt cilvēka intelekts. No šejienes dabiski pāriet pie dižena intelekta, pasaules dvēseles pastāvēšanas, kas var būt viens dievs vai divi dievi, augstāki un zemāki, kādus mēs sastopam elkdievības sistēmās.”

Taču Baznīcas Tēviem Dieva pastāvēšanas zināšana nebija saistīta ar saprātu (racionālo spēju, logiki), bet ar šķīstu nous, ko sauc par sirdi. Ir labi zināms Kristus svētības bauslis: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mat.5:8). Pagodinātie bija šķīstīti, apmācīti un pieredzēja patieso Dieva zināšanas ceļu.

“Tēvi uzsver, ka saprāts var zināt tikai materiālās parādības. Saprāts var zināt tikai radītās lietas; tas nevar zināt neko neradītu. Tā ir fundamentāla Baznīcas Tēvu dogma. Nav nekādas līdzības starp pasauli un Dievu. Tā kā saprāts var zināt tikai radītas lietas, tas nevar zināt neradīto. Tāpēc cilvēka zināšana ir aprobežota.

Cilvēks pats par sevi nevar zināt Dievu. Tādēļ vienīgais tilts Pareizticīgajiem starp radīto un neradīto ir pagodinātie. Rodas jautājums, vai Kristietībā pastāv ideja, ka cilvēkam ir dabiska spēja zināt neradīto. Tas ir pilnībā nepieņemami no Baznīcas Tēvu viedokļa: cilvēkam nav dabiskās spējas zināt Dievu. Tā kā vispār nav līdzības starp Dievu un pasauli, starp radīto un neradīto, mums jāzina, kāds ir tilts. Ir jābūt epistemoloģiskam[4] tiltam. Un vienīgais tilts ir pagodinātie.”

Cilvēka dvēselei ir noētiskā spēja (enerģija) – nous[5], kas ir piemērots orgāns Dieva zināšanai, kad tas ir Dieva enerģijas apgaismots un pārveidots.

b) Dieva zināšana – teoloģija

Tā kā Dievs atklājas pagodinātam cilvēkam un viņš piedalās Viņa godībā, tas nozīmē, ka Dieva zināšana ir garīga: tā ir sirds zināšana, nevis racionālās spējas (logiki) zināšana. Tā ir zināšana, saistīta ar cilvēka pagodināšanu, un īstenībā tā ir zināšana pāri cilvēka zināšanu iespējām. Dieva zināšanu iegūst ar nous un sirdi. Saprāts nespēj iegūt Dieva zināšanu: tas vienkārši formulē to atbilstoši savām iespējām.

Dievs pieder pie mūžības, svētie un eņģeļi – pie nebeidzamā laikmeta, un cilvēks – pie laika. Pasaulē dzīvojošais cilvēks nevar aptvert visu, kas notiek laikā. Un vienīgi pēc atklāsmes viņam ir kaut kāda niecīga zināšana par nebeidzamo laikmetu, kurā dzīvo svētie un eņģeļi. Šajā gadījumā Dievs tikai atklāj tik daudz, cik cilvēks spēj panest.

Šī iemesla dēļ Dieva zināšana nav spekulatīva, tas ir, sholastiska, un Baznīca pienācīgi sagatavo cilvēkus caur nous šķīstīšanu un apgaismošanu, lai iegūtu kaut kādu Dieva zināšanu.

“Tomēr šī Baznīcas katehēze (ticībā apmācīšana) nav spekulatīva un Baznīca neveido ļaudis, kuri sēž un mēģina aptvert Dievu, jo Dievs ir neaptverams. Tas nozīmē, ka Baznīca sagatavo cilvēku. Tā aizved viņu tik tālu kā apgaismošana, un te, apgaismošanas stadijā, ir apgaismošanas jēdzieni. Viņš zina, ko šie apgaismošanas jēdzieni apzīmē. Tāds, kurš atrodas apgaismošanas posmā, zina attiecības starp jēdzienu un realitāti.”

Tēvi zina, ka terminoloģijas par Dievu lietošana neietver arī Dieva zināšanu, tā kā īstena Dieva zināšana tiek sasniegta Dieva godības pieredzē. ‘Negatīvā’ (apofātiskā) teoloģija ir aprakstīta šādā veidā nevis tāpēc, ka tā ir abstrakta un iedomāta zināšana, bet tāpēc, ka tā pārspēj cilvēka zināšanu, kas koncentrējas uz saprātu.

“Zināšana pastāv. Šeit zināšana ir tā, ko mēs šodien saucam par teoloģiju. Tas nozīmē, kā Tēvi saka, ka pagodināšana ir Dieva zināšana, kas ir pāri zināšanām. Šī iemesla dēļ cilvēks zina Dievu bez zināšanas un tā tālāk. Šīs lietas nepieder svētajam Dionīsijam Aeropagītam vai svētajam Gregorijam Teologam, vai tā sauktajai negatīvajai teoloģijai. Šeit jums ir negatīvā teoloģija! Negatīvās teoloģijas pamati ir acīmredzami Svētajos Rakstos. ”

Dievs Sevi atklāj cilvēkam un cilvēks iegūst Dieva zināšanu ar Paša Dieva spēku. Tādēļ cilvēkam “nav dabiskās spējas zināt neradīto” – zināt Dievu. Šī zināšana ir Dieva dāvana.

Patristiskā[6] epistemoloģija atšķiras no jebkāda veida antropocentriskajām[7] epistemoloģijām. Īstenībā patristiskajā tradīcijā norāda atšķirību starp Dieva zināšanu caur atklāsmes pieredzi un zināšanu par Dievu caur ticību, ko iegūst klausoties.

“Vienīgi kāds, kurš ir pagodināts, var zināt Dievu. Viņš zina Dievu empīriski un tieši. Pagodināto pieredze ir Ortodoksālās ticības Dievam pamats. Tas, kurš ir pagodināts, zina Dievu tieši. Pēc tam viņš nodod tālāk mums zināšanas par Dievu, tā lai mēs zinām par Dievu no viņa. Tā Pravieši, Apustuļi un Baznīcas svētie ir mūsu pašu autoritātes attiecībā uz Dievu. Mums ir ticība Dievam caur šiem cilvēkiem. Mums nevar būt tiešās Dieva pieredzes, ja vien mēs neesam sasnieguši savā garīgajā dzīvē apgaismošanas un pagodināšanas stadiju.”

Pagodinātie, kuri redz Dievu un iegūst precīzu Dieva zināšanu, cik tālu cilvēkiskai būtnei tas ir iespējams, kļūst par ticīgo pavadoņiem, lai ticīgie arī var nonākt līdz neradītās realitātes pieredzei. Tas notiek caur nous, nevis caur saprāta spēju.

“Savāda lieta attiecībā uz pagodināšanas pieredzi ir tā, ka pagodināšanas pieredzē visi jēdzieni par Dievu beidzas, kad kāds sastopas ar realitāti, kas ir neradīta – neradīto realitāti. Radīto lietu jēdzieni, protams, netiek atmesti, nedz arī jēdzieni par Kristus cilvēcisko dabu un tā tālāk. Jēdzieni, kas beidzas, ir tie, kas attiecas uz neradītām lietām.”

Pagodinātais sasniedz autentisku Dieva zināšanu un kļūst mums par autoritāti. Tomēr šī zināšana nav dabiska, bet ir garīga, jo tā tiek iegūta caur pagodināšanos, caur piedalīšanos Dieva neradītajās pagodinošajās enerģijās. Šajā stāvoklī caur Dieva darbību un cilvēka sadarbību acs ir pārveidota tā, lai varētu redzēt Dievu, un saucas “sevi-atklājošā acs”.

“Lai dotu cilvēkam iespēju zināt neradītās lietas, Dievs dāvā viņam pagodināšanas pieredzi un dod viņam neradītu, sevi-atklājošo aci, tā, ka viņš var piedalīties sevi-atklājošajā Dieva Gaismā, un caur Dievu viņš redz Dievu. Tādēļ nepastāv Dieva zināšana bez teozes[8], pagodināšanas. Pastāv ticība Dievam; pastāv vispārīga ticība Dievam, kas pieder visām reliģijām, bet vienmēr ir kļūdaina. Filozofi var būt nodarbināti ar Dievu, bet viņi vienmēr ir maldināti. Viņi vienīgi tad nemaldās, kad viņi pieņem par autoritāti tos, kuri sasniedza pagodināšanu, un seko viņiem, jo tad viņi seko pagodināto pēdās.

Kuri ir pagodinātie? Vecajā Derībā tie ir Pravieši, Jaunajā Derībā – Apustuļi un visi Baznīcas Tēvi, kuri bija sasnieguši pagodināšanu. Tā ir Baznīcas autoritāte, kā arī Baznīcas teoloģiskā metode.”

c) Pieredzes formulēšana – dogma

l_1224648

Dieva-redzētāji ietērpj vārdos Svētās Trijādības pieredzi pastorālos[9] un anti-herētiskos[10] nolūkos. Ir iemesls, kāpēc Tēvi rada specifiskus terminus, lai izteiktos par Dievu.

“Es domāju, ka teoloģijā (Vecās un Jaunās Derības valodā, Tēvu un Koncilu valodā) lietotās terminoloģijas nolūku un raksturu jāpadara skaidru. Kāds ir lietotās terminoloģijas nolūks? Pareizticīgās Baznīcas teoloģiskā terminoloģija atklājas faktā, ka visa Pareizticīgā teoloģija balstās uz pieredzes.”

Terminoloģija, ko Baznīca lieto par Dievu, nav domāta, lai padarītu Dievu saprotamāku, bet lai tiktu galā ar dažādiem herētiķiem, kuri parādās. Šī iemesla dēļ Baznīca pati dažreiz izmaina terminoloģiju.

“Tas nozīmē, ka Baznīca nav sasaistīta ar vienu specifisku terminoloģiju no viena gadsimta uz nākamo. Tā nevar pieturēties pie vienas pastāvošas terminoloģijas par Dievu, jo terminoloģija attiecībā uz Dievu tiek pielāgota atbilstoši apstākļiem, kuros mēs to lietojam. Kad nepieciešams, Baznīca var pievienot terminu, kas iepriekš nepastāvēja. Tā var pat paņemt herētisku terminu un lietot to Pareizticīgā veidā.”

Terminoloģiju definē un nodrošina pagodinātie, Vispasaules Koncilu Dievu-redzošie Tēvi. Pēc tam tie kļūst par Pareizticīgās tradīcijas autoritatīvu daļu.

Svētās Trijādības dogma nav filozofiskas teorijas, bet dievišķās atklāsmes produkts, “Baznīcas Tēviem, kad tie atsaucas uz Svētās Trijādības dogmu, mēs domājam Dieva manifestācijas (teofānijas),” kuras pēc tam ir ierakstītas dogmatiskos apgalvojumos un sprediķos. Apustuļu vēstules jau ir dievišķo manifestāciju pieraksts. Kaut arī Tēvi mēģina definēt atklāsmi attiecībā uz Svēto Trijādību, Svētā Trijādība vienmēr paliek neaprakstāma mistērija. Tādējādi mēs novelkam atšķirību starp Svētās Trijādības dogmu, kas ir intelektuāli saprotama, un Svētās Trijādības mistēriju, kas ir pāri cilvēka saprašanas spējām.

“Laikmetā pirms Pirmā Vispasaules Koncila Tēvi pielika lielas pūles, lai sasniegtu vienprātību terminoloģijas jautājumos. Mūsdienu pētniekiem ir iespaids, ka Tēvi centās piešķirt jēgu Svētās Trijādības dogmai, ka viņi mēģināja saprast dogmu. Un reiz viņi saprata dogmu, viņi to izpauda.

Mēs nevaram nedz saprast Dievu, nedz izteikt Dievu. Svētā Gregorija Teologa vārdi, “ir neiespējami izteikt Dievu un vēl neiespējamāk ir Viņu aptvert”, ir atslēga visam. Tēvi zināja, ka viņi nevar izteikt Dievu, bet viņi tomēr pūlējās atrast vārdisko formu. Kāpēc? Jo Tēvi bija līdzdalīgi identiskā apgaismošanas un pagodināšanas pieredzē.

Viņi visi, gan Rietumu, gan Austrumu Tēvi, izņemot Augustīnu, zināja, ka ir neiespējams kādam noformulēt Svētās Trijādības mistēriju. Svētās Trijādības mistērija vienmēr pārspēj izpratni. Dīvaina lieta, ka Svētās Trijādības mistērija paliks mistērija arī tad, kad kāds sasniegs pagodināšanu nākamajā dzīvē. Dieva mistērija nekad nebūs atrisināta.”

Dieva-redzētāju Trīsvienīgā Dieva pieredze tiek izteikta caur terminiem, kas paņemti no viņu laikmeta terminoloģijas, un vārdi ir paņemti no radītām lietām.

“Jebkādi vārdi, ko mēs lietojam attiecībā uz Dievu, ir vārdi no radītām lietām. Mēs redzam radītas lietas, kam ir spēks, un mēs sakām, ka radība ir spēcīga, Dievs ir visspēcīgs un Viņam piemīt kopējs spēks un vairāk spēka nekā radītām lietām var būt. Bet spēka priekšstats ir paņemts no radītām lietām. Tas nav tieši no Dieva.

Kad kādam ir pagodināšanas pieredze, viņš aptver, ka Dievs pārspēj visus jēdzienus, pat ‘spēku’, ‘enerģiju’, ‘trijādību’ un ‘monādi’. Šie jēdzieni ir no pieredzes, kas mums ir no radītajām lietām. Tie, kuri ir pagodināti un dievišķi iedvesmoti, lieto tēlus no cilvēka ikdienas pieredzes, lai spētu vest cilvēkus pie Dieva.”

Pieredze tiek izteikta daudzos terminos, kā tas redzams Baznīcas Tēvos, kuri dzīvoja dažādos laikmetos un dažādās valstīs.

“Dažreiz Baznīcas pieredzes jēdzieniski neatbilstoša izteiksme var nebūt herēze. Var būt gadījumi, kuros šī pieredze ir bijusi izteikta ne tikai vienā terminoloģijā, bet divās vai trijās terminoloģijās. Mums var būt problēma, ka viena tradīcija uzstāj pati uz savu terminoloģiju un izslēdz citu terminoloģiju, kaut arī abas terminoloģijas ir derīgas.”

Svētajiem Tēviem bija Svētais Gars un viņi teoloģizēja, tātad viņi neimprovizēja. Viņi nebija “paš-ordinēti teologi”. Pretstatā tam ir tādi cilvēki, kas teoloģizē, balstoties uz savām spekulācijām un uz savas institucionālās pozīcijas, nezinot Baznīcas Tradīciju vai to ignorējot.

“Kad Svētie Apustuļi saka, ka: “Svētajam Garam un mums ir labpaticis,” (Ap.d. 15:28), kā viņi zināja, kas “ir labpaticis Svētajam Garam”? Viņi zināja, jo Svētais Gars bija viņos un viņi bija Viņu pieredzējuši. Ja bīskapi šodien saka“Svētajam Garam un mums ir labpaticis,” viņi runā blēņas.”

Bīskapu koncils ir Pareizticīgs, ja tajā ir bīskapi, kuri atrodas apgaismošanas un pagodināšanas stāvoklī. Citā gadījumā tas ir Pareizticīgs, ja tas seko Praviešu, Apustuļu un Tēvu mācībai un pieredzei.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Metropolitan Hierotheos VlachosEmpirical Dogmatics of The Orthodox Catholic Church. According to the Spoken Teaching of Father John Romanides.” Volume 2. 2013.

Empirical-Dogmatics-Vol-2-550x800

[1] Pagodināšana (angliski glorification, krieviski прославление) – izrotāšana ar dievišķo godību jeb dievišķošana. Kad Dievs ar Savu neradīto enerģiju dievišķo jeb svētdara (godā, godina, pagodina) cilvēku, kurš iepriekš izgājis caur sirds šķīstīšanas un nous (garīgā prāta) apgaismošanas posmu.

“Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā.” (1.Kor.2:7) Skaidrojot šo ap. Pāvila rindu, svētītājs Teofans Vientuļnieks raksta: “Nākotnē godība ir Valstības dāvana; bet pirms tās ir godība šeit. Tā ir mūsu dabas šķīstīšana, tās pārpildīšana ar svētības gaišumu līdz tādai pakāpei, ka tā ne tikai paliek gaiša, bet arī gaismu nesoša – garīgās pilnības godība Jēzū Kristū.” – Tulk. piez.

[2] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[3] Eidemonisms filozofijā ētikas virziens, kas atzīst, ka laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un viņa darbības vadmotīvs. Avots http://tezaurs.lv/Tulk. piez.

[4] Epistemoloģija – Izziņas teorija, filozofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas, gnozeoloģija. Avots http://tezaurs.lv/Tulk. piez.

[5] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logiki) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien asociē ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv.Makārijs Lielais, sv.Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Tāpēc arī šajā tulkojumā, lai neradītu pārpratumus un lai lasītājs precīzāk iepazītu šo pareizticīgajā dzīvē būtisko orgānu, saglabājām oriģinālo grieķu vārdu nous, kā to lieto citi pareizticīgie autori, dažādu patriarhiju pārstāvji, angļu valodīgajā vidē. – Tulk. piez.

[6] Patristisks – tāds, kas saistīts ar Baznīcas Tēvu mācību. No grieķu vārda ‘pater’ – tēvs. – Tulk. piez.

[7] Antropocentrisks – centrēts cilvēka (grieķiski ‘antropos’) apziņā, tās kritušajā stāvoklī un izriet no šī aptumšotā stāvokļa izdomātajiem uzskatiem. – Tulk. piez.

[8] Teoze – līdzība Dievam un savienošanās ar Dievu – dievišķošana. Vai arī process, kas ved pie līdzības ar Dievu un uz savienošanos ar Viņu. – Tulk. piez.

[9] Pastorāls – attiecas uz garīdzniecības un skolotāju darbu vadīt Baznīcas locekļus garīgajā dzīvē pie Dieva. – Tulk. piez.

[10] Herēzes jeb ķecerības – maldīgas kristīgās mācības par Dievu, kas novirza no Praviešu, Apustuļu un svēto iemītā Dieva pieredzes ceļa. – Tulk. piez.

Advertisements

5 thoughts on “Svētās Trijādības dogma un mistērija

    • Starp ko tieši? Starp tiem, kas ir abos stāvokļos un kas seko?
      Nu tie, kuri seko nav ar nepārtrauktas lūgšanas un dievišķošanās pieredzi, bet tie vismaz mācību definē saskaņā ar Baznīcas tēvu/mācības kontekstus, kas izriet no šīs apgaismošanas pagodināšanas pieredzes. Tā, ka šī mācības nodefinēšana neiet pretrunā ar apgaismoto (nepārtrauktās lūgšanas) un pagodināto (dievišķoto) pieredzi – ir pazemīgi tās priekšā un nekonstruē teoloģiju tai pretrunīgy teoloģiju, kas ir “gudrāka un pārspēj” dievanesēju tēvu teoloģiju.

  1. Atpakaļ ziņojums: Pareizticīgie svētie un ekumēniskā kustība | Θεογνωσία

  2. Atpakaļ ziņojums: Teoloģija kā dzīvesveids | Θεογνωσία

  3. Atpakaļ ziņojums: Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām | Θεογνωσία

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s