Sākums » garīgā dzīve » Pareizticība kā terapija

Pareizticība kā terapija

p-met

Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors

Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu.Autoram ir iespēja savā pieredzē pārliecināties par medicīnas un baznīcas ganīšanas zinātņu līdzību tāpēc, ka, esot vienlaicīgi diabētiķis un kristietis, viņš apzinās, ka abos gadījumos viņam uzticīgi jāseko noteiktajiem likumiem, lai sasniegtu abus šos mērķus.

Vienīgais un galvenais mērķis dzīvei Kristū ir dievišķošanās, kurā cilvēks, iesaistoties Dieva neradītajā enerģijā[3], kļūst „ar svētību” par to, kas Dievs ir pēc Savas dabas (tātad bez iesākuma un bezgalīgs). To kristietībā nozīmē „pestīšana”[4]. Tā neaprobežojas ar cilvēka tikumīgo pilnveidošanos, bet ir cilvēka un sabiedrības pārradīšana, pārveidošana vai atjaunošana Kristū caur pastāvīgām un eksistenciālām attiecībām ar Kristu, Kurš ir iemiesota Dieva izpausme Vēsturē. To nozīmē apustuļa Pāvila vārdi vēstulē Korintiešiem: „Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums”[5]. Sasniegušais savienību ar Kristu ir jauna radība. Tāpēc kristietībā Dieva Vārda cilvēciskošanās, Mūžīgā un Pārlaicīgā Dieva pestījošā „iejaukšanās” vēsturiskajā laikā apzīmē jaunas pasaules sākumu, „jaunu ēru” – šī vārda burtiskajā nozīmē ­– kura caur gadsimtiem turpinās patieso kristiešu personībās – svētajos. Baznīca pastāv šajā pasaulē gan kā „Kristus Miesa”, gan „Kristū”, lai piedāvātu pestīšanu caur iekļaušanos atdzimšanas procesā. Šis Baznīcas pestījošais uzdevums tiek veikts īpašā terapeitiskā veidā, līdz ar to visu vēsturi Baznīca darbojas būtībā kā vispārēja Dziedinātava. Svētais Jānis Zeltamute (+407) Baznīcu sauc par „garīgo dziedinātavu” – garīgo hospitāli vai slimnīcu.

Tālāk apskatīsim atbildes uz sekojošiem jautājumiem:

  • Kādu tieši slimību dziedina pareizticīgā kristietība?
  • Kādu dziedināšanas metodi tā izmanto?
  • Kāda ir patiesas kristietības būtība un ar ko tā pašā saknē atšķiras no herēzēm[6] un citām reliģiju formām.[7]

1. Cilvēciskās dabas slimība ir cilvēces kritušais stāvoklis līdz ar visu radīto dabu un pasauli, kas tāpat cieš kopā ar cilvēci[8]. Šī diagnoze var tikt uzstādīta katram cilvēkam (neatkarīgi no tā, vai viņš ir kristietis, vai nav, ir ticīgs, vai nē), pamatojoties uz cilvēces vispārējo vienotību[9]. Pareizticīgā kristietība neaprobežo sevi šauros ticības apliecināšanas rāmjos, kas rūpējas tikai par saviem sekotājiem, bet ir kā Dievs, „kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas[10], jo Tas Kungs „ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs”[11]. Tādēļ kaite, par kuru liecina kristietība, attiecas uz visu cilvēci; „nāve ir iegājusi visos cilvēkos, jo (dēļ šīs nāves) visi ir grēkojuši”[12] – tādēļ viņi novirzījās no dievišķošanās ceļa. Tā kā kritušais stāvoklis jeb slimība ir visas cilvēces parādība, tad arī pestīšana – dziedināšana ir tieši saistīta ar katras personības iekšējo pasauli.

Saskaņā ar svēto tēvu mācību personas dabisko jeb patieso stāvokli nosaka trīs atmiņas sistēmas, no kurām divas pazīst un pēta medicīna, kamēr trešā ietilpst baznīcas ganīšanas dziedniecības sfērā. Pirmā sistēma ir šūnu atmiņa (DNS), kura nosaka visu cilvēka organismā. Otrā sistēma – galvas smadzeņu šūnu atmiņa, kuras darbība nosaka mūsu attiecības pašiem ar sevi un mūsu apkārtni. Abas šīs sistēmas pazīstamas medicīnā, kura rūpējās par to pareizu darbību.

Svēto pieredze liecina, ka ir vēl viena atmiņas sistēma: sirds jeb „noētiskā” atmiņa, kura darbojas sirdī. Pareizticīgajā mācībā sirds pilda ne tikai fizioloģisku funkciju – sūknis, kas cirkulē asinis. Svētie tēvi māca, ka mūsu pašapziņas centrs atrodas sirdī, nevis galvas smadzenēs vai centrālajā nervu sistēmā. Sirdij piemīt ne tikai dabiskās īpašības, bet arī pārdabiskas īpašības. Attiecīgos apstākļos tā kļūst par saskarsmes vietu ar Dievu, tas ir, ar Viņa neradīto enerģiju. To ir iespējams apjēgt tikai no svēto pieredzes, nevis pamatojoties uz loģisko domāšanu vai intelektuālo teoloģizēšanu.

Svētais Nikodims Svētkalnietis[13] (+1809), veicot visas svēto tēvu tradīcijas kopsavilkumu savā grāmatā „Pamācību rokasgrāmata”, sirdi sauc kā par dabisko un pārdabisko centru, tā arī par pretdabisko centru, kad pārdabiskā spēja nedarbojas un sirdī dominē kaislības[14]. Sirds pārdabiskā spēja ir vajadzīga, lai cilvēks pārveidotos un pilnveidotos, citiem vārdiem sakot – dievišķotos, esot pilnīgā savienībā ar Kristu.

Savā pārdabiskajā spējā sirds kļūst par vietu, kurā aktivizējas prāts. Pareizticīgajā terminoloģijā prāts (nous), kuru Jaunajā Derībā sauc par „cilvēka garu” un „dvēseles aci”, ir dvēseles enerģija, caur kuru cilvēks izzina Dievu un var sasniegt Dieva „redzēšanas” stāvokli – dievredzēšanu. Jāpaskaidro, ka Dieva „izziņa” nenozīmē Viņa nepieejamās un neaptveramās dievišķās būtības zināšanu, bet Dievišķās enerģijas izziņu. Šī atšķirības redzēšana starp Dieva „būtību” un „enerģiju” ir viena no vissvarīgākajām lietām, ar ko pareizticība atšķiras no citām kristietības formām. Prāta enerģiju sirdī sauc par sirds „prāta vai noētisko spēju”. Mēs atkal uzsvērsim, ka saskaņā ar pareizticīgo mācību Prāts (Nous) un Spriešana (Loģika) nav viena un tā pati spēja, jo spriešana, loģika jeb racionālā domāšana darbojas smadzenēs, bet prāts vai nous – sirdī.

Šī prāta darbošanās spēja visizteiktāk izpaužas kā nepārtraukta lūgšana[15], ko Svētais Gars veic sirdī[16] un ko svētie tēvi sauc par „Dieva atmiņu”. Kad cilvēkam sirdī ir „Dieva atmiņa”, citiem vārdiem, kad viņš dzird savā sirdī „saucienu”[17], viņš sajūt, ka Dievs „dzīvo viņā”[18]. Svētais Vasīlijs Lielais savā 2.vēstulē saka, ka Dieva atmiņa ir nepārtraukta, ka tā neizkaisās ikdienišķajās rūpēs, un prāts jeb nous „paceļas” pie Dieva, citiem vārdiem – tas ir saskarsmē ar Dievu. Bet tas nenozīmē, ka ticīgais, kurš ir šīs dievišķās enerģijas ietekmē, atsvešinās no ikdienas sadzīves vajadzībām, paliekot nekustīgs vai nonākot kaut kādā ekstāzē, bet nozīmē tikai to, ka viņa prāts ir atbrīvots no šīm rūpēm, ar kurām jābūt nodarbinātai tikai viņa spriešanas spējai. Parādīsim to ar saprotamu piemēru: zinātnieks, kurš ir apguvis prāta jeb noētisko darbošanos, pielietos savu loģisko domāšanu savu problēmu risināšanai, tikmēr viņa prāts sirdī nepārtraukti saglabās Dieva atmiņu. Svētais ir personība, kurš saglabā visas trīs augstākminētās atmiņas sistēmas. Šādu cilvēku pareizticībā uzskata par veselu jeb normālu personu. Tādēļ pareizticīgā terapija ir saistīta ar cilvēka virzīšanu uz šādu svētumu jeb dievišķošanos.

Cilvēka prāta jeb noētiskās spējas apstāšanās vai palēnināšanās veido cilvēka krišanas būtību. Daudz apspriestais „pirmvecāku grēks” ir nekas cits kā cilvēka nespēja pašā vēsturiskā ceļa sākumā saglabāt Dieva atmiņu, tas ir, saskarsmi ar Dievu savā sirdī. Šis ir slimīgais stāvoklis, kurš aptver visus pirmvecāku Ādama un Ievas pēctečus, jo runa nav par tikumīgo vai personīgo grēku, bet par cilvēciskās dabas slimību. „Mūsu daba saslima ar grēku,” atzīmē svētais Aleksandrijas Kirils (†444)[19], un šī kaite pāriet no paaudzes uz paaudzi, līdzīgi tam, kā slimība no koka pāriet uz visiem tā zariem.

Noētiskās spējas jeb Dieva atmiņas nedarbošanās un tās sajaukšana ar smadzeņu darbību (kā tas ar mums visiem notiek) pakļauj cilvēku stresam un videi, laimes meklēšanai individuālismā un nesabiedriskai uzvedībai. Kamēr cilvēks ir slims kritušā stāvokļa dēļ, viņš lieto Dievu un savus tuvākos, lai nodrošinātu savu personīgo drošību un laimi. Personīga Dieva izmantošana ir atrodama „reliģijā” (mēģinājumā no dievišķā izvilināt spēku), kas var degradēties līdz cilvēka pašapdievināšanai („Sevi par elku esmu padarījis,” saka svētais Krētas Andrejs „Lielajā Kanonā”[20]). Tuvāko cilvēku un visa radītā izmantošana vispār tiek veikta ekspluatācijas ceļā visos iespējamajos veidos. Tādēļ šī ir slimība, kuras izdziedināšanas dēļ cilvēks iestājas Baznīcas „garīgajā slimnīcā”.[21]

2. Baznīcas esamības nolūks pasaulē – kā saskarsmei Kristū – ir cilvēka izdziedināšana; atjaunot viņa sirdī koncentrēto saskarsmi ar Dievu; citiem vārdiem, viņa prāta jeb noētisko spēju. Saskaņā ar profesoru tēvu Jāni Romanidisu, „svēto tēvu tradīcija nav sociāla filosofija, ne arī morāles sistēma vai reliģisks dogmatisms; tā ir terapeitiska metode. Šajā kontekstā tā ir ļoti līdzīga medicīnai, sevišķi psihiatrijai. Dvēseles prāta jeb noētiskā enerģija, kas saprātīgi un nepārtraukti lūdzas sirdī, ir dabisks „instruments” jeb „orgāns”, kurš ir visiem cilvēkiem un kuram ir nepieciešama terapija. Ne filosofija, ne kāda no dabas vai sociālajām zinātnēm nevar izdziedināt šo orgānu. Šī iemesla dēļ neizdziedinātais parasti pat nenojauš par šī orgāna esamību”.

Vajadzība izdziedināt cilvēku ir vispārcilvēcisks uzdevums, kas saistīts vispirms ar katras personas atjaunošanu dabiskajā esamības stāvoklī, kas tiek veikta, no jauna iedarbinot atmiņas trešo spēju. Tas arī izpaužas cilvēka sabiedriskajā dzīvē. Lai būtu attiecībās ar tuvāko kā ar brāli, viņa savtīgajām interesēm jābūt pārveidotām par nesavtīgām [jeb pašaizliedzīgām][22]. Nesavtīga mīlestība pastāv – tā ir Trijādīgā Dieva mīlestība[23], kura dod visu, nemeklējot atlīdzību. Tāpēc pareizticīgās kristietības sociālais ideāls ir „netīkošana pēc mantas” – jebkāda īpašuma neesamība kā labprātīga atteikšanās no jebkā iekārojama, nevis „kopīgi īpašumi”. Tikai tad ir iespējams taisnīgums.

Terapeitiskā metode, ko piedāvā Baznīca, ir garīgā dzīve. Dzīve Svētajā Garā. Garīgā dzīve tiek piedzīvota kā vingrinājums jeb askēze un līdzdalība neradītajā svētībā caur Baznīcas Noslēpumiem[24]. Ar askēzes palīdzību tiek pārvarēta mūsu savrupā jeb egoisma pārvaldītā un grēka nomērdētā daba, kura pārgalvīgi dzenās uz garīgu vai mūžīgu nāvi – uz mūžīgo nošķirtību no Dieva svētības. Askēze ved uz uzvaru pār mūsu kaislībām, apspiežot slimības attīstību tās iekšējos perēkļos cilvēka dvēselē un piedaloties Kristus Krustā un Viņa Augšāmcelšanā.

Kristietis, kurš praktizē askēzi sava terapeita – garīgā tēva vadībā, kļūst par svētību uzņemošāku trauku. Svētību viņš saņem, piedaloties Baznīcas Miesas Noslēpumos. Nevar būt kristietis, kurš nevingrinās jeb nepraktizē askēzi, tieši tāpat, kā nevar būt izveseļojusies persona, kura neseko terapeitiskajiem padomiem, ko viņai dod dakteris.

3. Balstoties uz augstākminēto, mēs noformulēsim negrozāmas vērtības, kuras apliecina pareizticīgās kristietības būtību:

a) Baznīca kā Kristus Miesa darbojas kā terapeitiskais centrs – slimnīca. Citādi tā nebūtu Baznīca, bet gan „reliģija”. Sākotnēji garīdzniecību izvēlējās no izdziedinātajiem, lai tie darbotos kā terapeiti. Baznīcas terapeitiskā metode ir saglabājusies līdz mūsdienām, pārsvarā klosteros, kuri, izdzīvojot sekularizācijas apstākļos, turpina apustuliskā laika Baznīcas tradīciju.

b) Baznīciskās terapijas zinātnieki ir jau izdziedinātās personas. Tie, kuri nav piedzīvojuši terapiju, nevar būt terapeiti. Šī ir būtiska atšķirība starp baznīcas ganīšanas terapeitisko zinātni un medicīnas zinātnēm. Baznīciskās terapijas zinātnieki (svētie tēvi un mātes) izvirza nākamos terapeitus tāpat, kā medicīnas profesori izvirza savus pēcnācējus.

c) Baznīcas lomas aprobežošana tikai ar grēku atlaišanu, lai nodrošinātu pēcnāves ieeju paradīzē, ir tās būtības izkropļošana un ir pielīdzināma tam, ja medicīna vienkārši piedotu slimajam, lai viņš varētu būt izdziedināts pēc nāves! Baznīca nevar aizsūtīt cilvēku ne uz paradīzi, ne uz elli. Turklāt paradīze un elle nav noteiktas vietas, bet gan pastāvēšanas veidi. Baznīca, izdziedinot cilvēku, sagatavo viņu mūžīgajai Kristus skatīšanai Viņa neradītajā gaismā, tas ir paradīzē, bet ne ellē, kas ir „aprijoša uguns”[25]. Tas, protams, skar katru personu, jo VISI cilvēki mūžīgi skatīs Kristu kā visas pasaules Tiesnesi.

d) Zinātnes pamatotība un ticamība tiek pārbaudīta ar tās mērķa sasniegumiem (piemēram, medicīnā tā ir slimnieku izdziedināšana). Tas ir veids, kā autentiska zinātniska medicīna atšķiras no šarlatānisma jeb krāpniecības. Baznīcas ganīšanas terapijas kritērijs ir garīgās veselības sasniegšana un ceļa atvēršana uz dievišķošanos. Terapija netiek pārnesta uz aizkapa dzīvi, tā notiek cilvēka dzīves laikā, šeit un tagad, šai saulē. To var redzēt svēto nesabojātajās relikvijās, kuras uzvar dabisko iziršanas procesu, piemēram, Grieķijas Jonijas salu svēto relikvijās: Spiridona (4. gs.), Gerasima (16. gs.), Dionīsija (17. gs.) un Teodoras Augustas (9. gs.)[26]. Neirstošās relikvijas mūsu tradīcijā ir neapstrīdama dievišķošanās liecība jeb, citiem vārdiem, veiksmīga Baznīcas askētiskās terapijas īstenošana.

Es vēlētos vērst īpašu mūsu valsts medicīnas speciālistu uzmanību uz svēto relikviju neiršanas pastāvēšanu, jo tajās nav bijušas veiktas nekādas zinātniskās iejaukšanās, bet tajās ir izpaudusies dievišķās svētības enerģija, jo ir novērots, ka tad, kad šūnu sistēmai jāsāk bojāties, iršanas process apstājas un tā vietā, lai izplūstu pūšanas smirdoņa, sāk izplūst īpatnējs aromāts. Aprobežosimies ar medicīniskiem simptomiem un neaprakstīsim brīnumus kā dievišķošanās pierādījumus, jo tie jau pieder citai sarunu tēmai.

e) Visbeidzot Baznīcas svētie teksti (Svētie Raksti, Koncilu un svēto tēvu teksti) nav kaut kādas kristīgās ideoloģijas noteikumu krājums; tie ir terapeitiska rakstura un darbojas tādā pat veidā, kā medicīnā darbojas universitātes disertācijas. Tas pats attiecas uz liturģiskajiem dievkalpošanas tekstiem, piemēram, uz lūgšanām. Vienkārša lūgšanu lasīšana bez kopējiem ticīgo pūliņiem iekļauties Baznīcas terapeitiskajā procesā neatšķiras no gadījuma, kad slimais vēršas ar mokošām sāpēm pie ārsta, bet tā vietā, lai ārsts steidzami iejauktos un palīdzētu, slimais aprobežojas ar atrašanos uz operāciju galda un grāmatas lasīšanu par savu slimību.

Tāda dažos vārdos ir pareizticības būtība. Tam nav nozīmes, vai kāds to pieņem, vai nē. Vēršoties šobrīd pie zinātniekiem, es mēģināju kā kolēģis zinātniskajā darbībā jums zinātniski atbildēt uz jautājumu: „Kas ir pareizticība?”

Jebkura cita kristietības forma ir tās gara sakropļošana un sagrozīšana, pat ja tā uzdodas par pareizticību.

Raksts atrodams internetā:

angliski: Orthodoxy as therapy by Protopresbyter George Metallinos http://www.oodegr.com/english/psyxotherap/psyxotherap3.htm

krieviski: Протопресвитер Георгий Металлинос “Православие как исцеление” http://www.pemptousia.ru/2013/12/православие-как-исцеление/

No angļu un krievu val. tulkoja Armands Aleksandrs Kalniņš

[1] Neradītais – kaut kas, kas nav bijis izveidots. Tas pielietojams tikai attiecībā uz Trijādo Dievu. Radītais – ir visa radība kopumā ar cilvēku tās virsotnē. Dievs nav „universāls” spēks kā to apzīmē New Age terminoloģijā („viss ir viens, viss ir Dievs!”), jo kā visa Radītājs Viņš pārsniedz pilnībā visu kosmosu, būdams Savā būtībā „kaut kas” pavisam cits. Nepastāv līdzīgas asociācijas starp radīto un Neradīto. Šī iemesla dēļ Neradītais padara Sevi zināmu caur Viņa Sevis atklāšanu.

[2] Dievišķošanās – līdzināšanās Dievam, kas notiek caur cilvēka savienību ar Dievu, attīroties no kaislībām un grēkiem un iesvētoties Baznīcas garīgajā īstenībā, kādēļ Kristus izveidoja Baznīcu. 2.Pēt.1:4 „Tālab mums ir dāvāti dārgi un diženi apsolījumi, lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē kārību dēļ.” – Tulk. piez.

[3]Neradītā enerģija (dievišķā enerģija) – pareizticīgajā teoloģijā jēdziens, kas apzīmē dievišķās svētības izpausmi, kura atšķiras no Dieva neizzināmās un neaptveramās būtības. Neradītās enerģijas ir svētīgas Dieva darbības, kuras atklāj Dievu radītajai pasaulei, noslēpumainā veidā ļaujot cilvēkam savienoties ar Dievību – dievišķoties. Bībelē un citos Baznīcas svētajos tekstos Dieva neradītās enerģijas apzīmē ar dažādiem vārdiem – atkarībā no to darbības veida attiecībā uz cilvēku un Dievu. Piemēram, „slava”, „gods”, „žēlastība”, „spēks”, „vara”, „gaisma”, tādējādi, kad kristietis lūdz Dievam šķīstīšanu, apžēlošanu vai prāta un sirds apgaismošanu, tiek lūgta dažāda veida Dievišķo enerģiju izpausme cilvēkā. – Tulk. piez.

[4] Pestīšana – aizguvums no lībiešu val. paste – „atbrīvot, atpestīt” vai igauņu apvidvārda pastma – „gābt, izglābt, atbrīvot”. (Latviešu etimoloģijas vārdnīca. R.: Avots, 2001, 675.lpp.) – Tulk. piez.

[5] 2.Kor.5:17 Šeit un turpmāk tekstā lietotie Svēto Rakstu citāti no vecā, 1965.gada, tulkojuma un jaunā, 2014.gada, tulkojuma atsevišķos gadījumos ir laboti, salīdzinot ar baznīcslāvu valodas Svēto Rakstu tulkojumu.

[6] Herēze – sagrozīta vai maldīga mācība, kas aizved no attiecībām ar Dievu izdomājumos, kuri nav savienojami ar Viņu. Herēze nesaskan ar kopējo Baznīcas svēto tēvu mācību, kuru viņi noformulēja no patiesas Dieva pieredzes. Herēze balstās personīgajos cilvēku prātojumos bez īstas Dieva pieredzes un nesakņojas Baznīcas tēvu mācībā. – Tulk. piez.

[7] Saskaņā ar t. Jāni Romanidisu, kuram mēs esam būtībā parādā atgriešanos pie mūsu ticības terapeitiski-askētiskā (filokālistiskā) redzējuma un turklāt akadēmiskā līmenī, „reliģija” nozīmē jebkura veida neradītā un radītā „asociēšanu”, kā tas notiek elkdievībā jeb pagānismā. „Reliģioza” persona projicē savus „aizspriedumus” (domas un idejas) dievišķajā sfērā, tādējādi „izveidojot” viņa paša dievu (tas var notikt arī ne svēto tēvu mācības „Pareizticības” šķautnē). Mērķis ir „izpirkšana”, „dievišķā” „apmierināšana” un visbeidzot Dieva „izmantošana” savām vajadzībām (maģiska formula: „Do ut des” – no latīņu „Es dodu, lai tu varētu dot”). Mūsu tradīcijā mūsu Dievam nav vajadzīga „apmierināšana”, jo „Viņš vispirms ir iemīlējis mūs” (1.Jāņ.4:19). Mūsu Dievs rīkojas kā „Mīlestība” (1.Jāņ.4:19) un nesavtīga mīlestība. Viņš mums dod visu, un nekad neprasa kaut ko atpakaļ no Savām radībām. Šis ir iemesls, kāpēc nesavtība ir kristīgās mīlestības esence, kas ir tālu no darījumu kārtošanas veida attiecībām.

[8] Rom.8:22 „Visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.

[9] Ap.d.17:26 „Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot”.

[10] 1.Tim.2:4.

[11] 1.Tim.4:10.

[12] Rom.5:12.

[13] Svētais Nikodims Svētkalnietis jeb Atona Nikodims (1749-1809) bija dižens teologs un pareizticīgās Baznīcas skolotājs, isihasma jeb askētiski-terapeitiskās mācības atdzīvinātājs, svēto dzīvju aprakstītājs, dievkalpojuma tekstu sacerētājs un citu darbu autors. Viņa dzīve un darbi palīdzēja Pareizticībai sniegt svēto pieredzē balstītu atbildi Rietumu Apgaismības kultūrai – Tulk. piez.

 [14] Par „kaislībām” pareizticībā sauc grēcīgus ieradumus, kas ir ieauguši dvēselē, tādējādi radot tai ciešanas. Tas atspoguļojas šī vārda nozīmēs grieķiski, krieviski un angliski, kur šim vārdam vienlaicīgi ir divas nozīmes: kaislības un ciešanas. Kaislības ir cilvēciskās dvēseles pretdabiskās darbības, kurām bieži cilvēks pakļaujas pat pret savu gribu. Visu kaislību pamatā ir patmīlība, kura ir pilnībā pretēja Dieva un tuvākā mīlestībai. Kaislības un patmīlība būtībā ir cilvēka personības slimība – kritusī daba, kura tiek dziedināta dzīvojot Baznīcas īstenībā atbilstoši svēto tēvu tradīcijai, kuri ir tās pārvarējuši sadarbībā ar Dievu un atstājuši plašu un smalku zinātni, pamatojoties uz savu kaislību uzvarēšanas un Dieva izziņas pieredzi. – Tulk. piez.

[15] 1.Tes.5:17 „Nepārtraukti lūdzieties.”

[16] Gal.4:6 „Tā kā esat dēli, Dievs sūtījis sava Dēla Garu ir jūsu sirdīs, kas sauc: Avva, Tēvs!” Rom.8:26 „Tāpat arī Gars palīdz mums mūsu nespēkā, jo mēs nezinām, par ko lūgties, kā pienākas, bet Pats Gars aizlūdz par mums ar neizsakāmām nopūtām.” 1.Tes.5:19 „Neapslāpējiet Garu!”

[17] 1.Kor.14:2 „Mēlēs runājošais nevis ar cilvēkiem runā, bet ar Dievu: neviens nedzird, garā runā noslēpumus” Gal.4:6 „Tā kā esat dēli, Dievs sūtījis sava Dēla Garu ir jūsu sirdīs, kas sauc: Avva, Tēvs!”

[18] Rom.8:11 „Ja jūsos mājo Jēzu no mirušajiem augšāmcēlušā Gars, tad Kristu augšāmcēlušais no mirušajiem atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas caur Savu jūsos dzīvojošo Garu.”

[19] Svētītājs Aleksandrijas Kirils (376-444) bija Aleksandrijas Baznīcas vadītājs laikā, kad tai bija ļoti augsta un liela ietekme Romas impērijā. Sv. Kirils sarakstīja daudz teoloģiskus darbus, skaidroja Svētos Rakstus un bija galvenais cīnītājs 4.-5.gs strīdos mācībā par Kristus dabu un personību. Viņš bija centrālā figūra 431. gadā Efesas pilsētā notikušajā Trešajā Vispasaules Koncilā, kurš izraidīja Konstantinopoles arhibīskapu Nestoriju no garīdzniecības, jo viņš bezgodīgi mācīja maldus par Kristus dabu un personību. Sv. Kirils ir viens no Pareizticīgās Svēto tēvu tradīcijas svarīgākajiem rakstniekiem un teologiem līdz pat mūsdienām. – Tulk. piez.

[20] Sv. Krētas Andreja „Lielais Kanons” – dziļš un apjomīgs grēknožēlas kanons, ko lasa Lielā Gavēņa pirmajā nedēļā un atkārtoti piektajā nedēļā. Viens no pirmajiem Baznīcas kanoniem. – Tulk. piez.

[21] Tas ir izpaužas labi zināmajā un bieži atkārtotajā liturģiskajā dziedāšanā „[..] sevi pašus, cits citu un visu savu dzīvību Kristum Dievam nodosim”. Pienācīga iekļaušanās dzīvē Kristū ir parasti atrodama klosteros, ja tie, protams, darbojas pareizticīgajā tradīcijā. Tāpēc klosteri (piemēram, tie, kas atrodas Atona Svētajā Kalnā) turpina būt par paraugiem šīs „pasaules” „draudzēm”.

[22] 1.Kor.13 „Mīlestība [..] nemeklē savu labumu”.

[23] Rom.5:8 „Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.” 1.Jāņ.4:7 „Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs mīlošais ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst.”

[24] Baznīcas Noslēpumi – par tiem sauc Kristus un Svētā Gara noslēpumaino darbību Baznīcā, kurā Dievs ar savu svētību jeb žēlastību šķīsta, dzīvina, dziedina, iesvēta un pārveido cilvēku. Par šiem Noslēpumiem sauc Kristības, Grēksūdzi, Svēto Vakarēdienu, Laulības, Priesterību u. c. darbības, kuras caurauž Baznīcas dzīvi. – Tulk. piez.

[25] Ebrejiem 12:29 „[..] jo mūsu Dievs ir aprijoša uguns.”

[26] Piemēram, Latvijā, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē atrodas svētā svētmocekļa Rīgas Jāņa neirstošās relikvijas. – Tulk. piez.

Advertisements

One thought on “Pareizticība kā terapija

  1. Atpakaļ ziņojums: Pasludināšana | Θεογνωσία

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s