Mūsu Pestītāja Pārveidošanās svētki

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās[1] (“Apskaidrošanās”[2]) notikumam ir centrālā vieta Pareizticīgajā Baznīcā un Pareizticīgajā teoloģijā.

Šis notikums atklāj Baznīcas un ticīgo godību. Tā liecina par jauno realitāti, kas ieviesta ar Kristus ienākšanu vēsturē.

Savā Pārveidošanās brīdī Kristus atklāja Sava dievišķuma neradīto godību[3] Savā cilvēciskajā dabā. Tajā pašā laikā Viņš uzcēla Viņam apkārt esošos Savā neradītajā dievišķajā godībā. Mozus un Ēlija piedalījās tajā pašā mirdzumā, kurā bija Kristus. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka Kristus ir dievišķā mirdzuma Avots, turpretī pārējie ir tās saņēmēji.

Iemesls, kāpēc Kristus pārveidojās Savu mācekļu priekšā, bija Viņa Krustā Sišanas dienas tuvošanās: “Lai, kad redzēs Tevi krustā sistu, saprastu labprātīgās ciešanas…”[4]

Ar Savu Pārveidošanos Kristus, no vienas puses, liecina par Savu Dievišķumu, kuru Viņa mācekļi nesen bija apliecinājuši caur apustuļa Pētera lūpām[5]; un, no citas puses, Viņš sniedz sākotnējo Savas Valstības atnākšanas pieredzi.

Fakts, ka mēs svinam Pārveidošanos 6./19. augustā, iespējams, nepalīdz mums atcerēties tās tiešo saistību ar Kristus Krustu. Vienīgi, ja mēs paturam prātā, ka dažas nedēļas vēlāk 14./27. septembrī mēs svinam Krusta Pacelšanas svētkus – kas atgādina Lielo Piektdienu – tad mēs atrodam vēsturisko saikni ar svētkiem.

Citiem vārdiem sakot, kā vēsturisks notikums Pārveidošanās notika dažas nedēļas pirms Ciešanām. No vēsturiskā skatpunkta mēs ievietotu to Baznīcas kalendārā dažas nedēļas pirms Pashas (Lieldienām) – iespējams, tik pat nedēļas, cik tagad to šķir no Krusta Pacelšanas svētkiem.

Un mums nevajadzētu uzskatīt par nejaušu, ka Baznīca ir nodibinājusi citus svētkus šajā vietā: Tabora kalna Gaismas teologa svētā Gregorija Palamas svētkus. Tādējādi Lielā Gavēņa Otrā Svētdiena, piecas nedēļas pirms Pashas, ir veltīta svētītājam Gregorijam Palamam.

Vēl jo vairāk, ir zīmīgi, ka visos trijos sinoptiskajos evaņģēlijos Pārveidošanās seko uzreiz Kristus paziņojumam: “Daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva Valstību ar spēku nākam”[6]. Tādējādi Svētotēvu Tradīcija[7] arī uzsver, ka Kristus Pārveidošanās ir “ar spēku” nākušās Dieva Valstības atklāsme.

Ar Savu Pārveidošanos Kristus apliecina un stiprina ticību uz Savu dievišķumu, kuru Viņa Mācekļi ir jau apliecinājuši.

Savas Pārveidošanās laikā Kristus neuzņēma kaut ko, kas Viņam iepriekš nepiemita; drīzāk Viņš atklāja – atbilstoši pakāpei, kādā Viņa mācekļi varēja to uztvert – godību, kas Viņam ir vienmēr bijusi kā Dievcilvēkam. Citiem vārdiem, godība, ko Viņa mācekļi redzēja Tabora kalnā, nebija kaut kāds pārejošs fenomens, bet gan Kristus dievišķās dabas mūžīgā Gaisma. Viens no mūsu Baznīcas dziesmu sacerētājiem to paziņo, sakot: “Apskaidrojies (Pārveidojies) kalnā, Kristu Dievs, parādot Saviem mācekļiem Savu godību, tik, cik tie varēja [panest].”

Pārveidošanās Gaisma ir Dieva Valstības neradītā Gaisma, kura ienāca pasaulē ar Kristus atnākšanu. Protams, Dieva Valstība, esot bez sākuma un beigām, nav ierobežota laikā; drīzāk tā pārsniedz un pārveido laiku. Tā nesākas vēstures beigās, bet gan pastāv jau iekš tās un pāri tai, un tā turpinās pastāvēt pēc vēstures.

Īstenībā Dieva Valstības nākšana “ar spēku” ir nekas cits, kā tās atklāsme “ar spēku”. Tā nav kaut kā tāda ierašanās, kas nav iepriekš pastāvējis; bet gan ir atklāts tas, kas vienmēr pastāvēja un pastāvēs.

Tieši tāpat kā neradītā Gaisma, kura tika atklāta mācekļiem Pārveidošanās brīdī, pastāvēja pirms laika un mūžīgi atradīsies Kristus Dievcilvēciskajā Hipostāzē[8], tā arī Dieva Valstība, kura ienāca pasaulē ar Kristu, dažreiz tiek atklāta ticīgajiem kā priekšvēstnesis nākamajai mūžībai.

Kristīgā ticība nebalstās uz kaut kādiem morāles principiem vai ideoloģijas, drīzāk tā balstās uz Dieva Valstības atklāsmi Kristū iekš vēstures. Apustuļa Pētera liecība, kurā viņš tieši atsaucas uz šo Pārveidošanās pieredzi, lai pasludinātu kristīgo vēsti, ir pārsteidzoša: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.”[9]

Bez debešķīgā pieredzes cilvēks nav atbrīvojams no pasaulīgajiem kārdinājumiem. Kristus apustuļi, Baznīcas mocekļi, svētie un askēti nevarētu uzvarēt pasauli un ziedot Kristum visu, kas viņiem bija, ja viņi nebūtu kaut cik nobaudījuši debešķīgo svētlaimi.

Cilvēks iegūst dievbērnību Kristū šajā dzīvē. Apustulis un evaņģēlists Jānis raksta: “Tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.”[10]

Cilvēks sasniedz dievbērnības apziņu Kristū, savā dzīvē turot Dievišķos baušļus. Ar pašaizliedzību un sevis ziedošanu Dievam un Dieva gribai – kas sastāda nāves veidu – ticīgais kļūst par dalībnieku Dievišķajā Dzīvē un Valstībā.

Mūžības garša nesākas pēc Krusta, bet gan kopā ar Krustu. Paklausība Dieva gribai “līdz nāvei” jau veido līdzdalību augšāmcelšanā. Tieši kā Kristus godība sākas ar Krustu, kurš sagrauj Ļaunā spēkus, tā arī kristiešu godība sākas ar brīvprātīgu Kristus nāves pieņemšanu, Kurš sagrauj veco cilvēku un atklāj jauno.

Kristus Pārveidošanās ir sagatavošanās Krustam. Un Kristus Krusts ir Viņa kā cilvēka godības sākums. Ar Savu Pārveidošanos Kristus nesasniedz kaut ko jaunu; drīzāk Viņš stiprina Savus mācekļus Viņa Krustā Sišanas redzēšanā. Viņa mācekļiem bija vajadzīgs šis stiprinājums, lai sastaptos ar sava Skolotāja Krustu, kā arī vēlāk ar savu pašu krustu sava Skolotāja Vārda dēļ.

Dieva Valstības vārti ir Krusts, un Dieva godība pasaulē sākas ar Krustu. Katra Dieva godības atklāsme iekš vēstures, vai tā būtu pirms vai pēc Kristus atnākšanas, sastāda Kristus Krusta modeli vai paplašinājumu. Katra Dieva godības pieredze šajā dzīvē nozīmē vai pavada Krusta Noslēpuma pieredzi.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

s notikums aprakstīts Mateja 17:1-9 “Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika pārveidots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.””

[2] Latviski bieži lieto “Apskaidrošanās”, kas iespējams ir aizgūts no latviešu valodā pieejamās Bībeles, jo nav Svēto Rakstu tulkojuma no pareizticīgās tradīcijas skata. Grieķiski oriģinālā ir vārds metamórphōsis ‎( μεταμόρφωσις), no metá “pēc” un morphḗ, “forma, veidols”, baznīcslāviski преображение, angliski transfiguration, visi šie vārdi trīs dažādās valodās latviski precīzāk tulkojami kā “pārveidošanās”. Vārds ‘pārveidošanās’ arī ir precīzāks atbilstoši Baznīcas izpratnei, balstītai svēto dzīvajā Dieva pieredzē, par šo notikumu, ka Kristus parādīja Savu godības gaismu (neradītās enerģijas gaismu), kas Viņam vienmēr piemita: gan pirms, gan pēc Iemiesošanās; nevis notika ‘apskaidrošanās’, kas var radīt maldīgu priekšstatu, ka Kristus sasniedz kādu jaunu pakāpi – skaidrību, kuras Viņam iepriekš nav bijis. – Tulk. piez.

[3] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu. Grieķu vārds ortodoksija, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29).

[4] Svētku kondaks.

[5] Mateja 16:13-17 “Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. ” – tulk. piez.

[6] Marka 9:1; Mateja 16:28, Lūkasa 9:27.

[7] Svētotēvu Tradīcija ir Baznīcas dzīve, teoloģija un mācība, kas balstās uz svēto tēvu pieredzi, kuri, sasnieguši dievišķošanos, izteica Baznīcas mācību, izejot no šīs dzīvās Dieva pieredzes augstākajiem punktiem. – Tulk. piez.

[8] Hipostāze – pareizticīgās teoloģijas jēdziens, kas pieņemts, lai izteiktu Dievišķās dabas (būtības) esības veidu, kas ir vienādas nozīmes jēdzienam “seja-vaigs”. Vasīlijs Lielais māca, ka: “Svētajā Trijādībā viens ir kopīgs un cits ir atšķirīgs: kopīgs tiek pierakstīts būtībai, bet hipostāze apzīmē katras Personas īpatnību.” Svētais Gregorijs Teologs māca tāpat: “Pirmais [būtība] apzīmē Dievības dabu, bet pēdējais [hipostāze] – Triju personīgās īpašības.”

Ar divu dabu “savienošanos Viņa hipostāzē” tiek domāts, ka Kristū ir viena personība. Un šī personība (hipostāze) pieder otrajai Svētās Trijādības Personai, Dievam Dēlam, Logosam (Vārdam). Pēc Savām divām dabām Kristus ir Dievcilvēks, bet Viņa personība ir no neradītajām debesīm. – Tulk. piez.

[9] 2.Pētera 1:16

[10] 1.Jāņa 3:2

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.