Sv. Simeons Jaunais Teologs – 8. vārds

p1bbqkorbc150ossv10671ibl19403

(1) Dievišķajos Rakstos lasīto paturēt prātā ir Dieva spēka darbība. – (2) Par lūgšanu un lasīšanu. – (3) Kā kristietim pienākas lūgties?

1. Ja tas, kurš mācās, nepatur savā prātā un neatceras, ko viņam iemāca, negūst nekādu labumu no mācīšanās. Kurš prot lasīt un rakstīt, ja nesaprot lasāmo, ir tāds pats, kā lasīt un rakstīt nemācētājs. Ja tas, kurš lasa un saprot, ka nevar paturēt savā prātā, ko izlasīja un saprata, negūst nekādu labumu no lasīšanas. Savukārt attiecībā uz Dievišķajiem Rakstiem – tos lasīt ir mūsu varā, bet lasīto saprast gan ir, gan nav no mums atkarīgs. No mums ir atkarīga cītība un uzmanība, kādai jābūt lasot; taču tas, lai saprastu lasāmo, ir atkarīgs no Dieva svētības darbošanās. Bet lai paturētu prātā un atcerētos saprasto, ir atkarīgs vienīgi no Dieva svētības darbošanās. Tāpēc nav daudz tādu, kuri patur to prātā, kā arī vispār izredzēto glābjamo nav daudz. – Lasīšana cilvēkam iemāca to, kas viņu ved pie Dieva un dara par Dievam tuvu, bet lūgšana dara to, ka Dievs parāda žēlsirdību pret cilvēku un apgaismo viņa prātu, lai viņš saprot un atceras izlasīto. Tie, kas lasa par citām pasaulīgām lietām, rakstīto var saprast arī paši, bet dievišķās un glābjošās lietas neviens nevar saprast vai atcerēties bez Svētā Gara apgaismojuma.

2. Tam, kurš iemācījās lūgties kā pienākas, nav tik daudz nepieciešama lasīšana, jo viņa dvēseli piepilda ar dievišķo gaismu un dievišķi izmaina Svētā Gara svētība. Bet tas, kurš priekšroku dod vairāk sēdēt pie grāmatām, nekā iemācīties lūgties kā pienākas, atrodas apburtībā[1] un pats sevi attālina no glābšanās; labāk būtu teikt, tāds ir nejūtīgs, kaut arī runā, ka ir izlasījis visus Rakstus un tie vienmēr ir viņa mutē. Nevar būt tā, lai zemes auglis nobriestu bez saules siltuma. Kau arī sēkla pārziemo[2] un pavasarī izdīgst un stiebro[3], taču auglis nekādi nenobriedīs, ja visu laiku būs apmācies un auksts. Šāda augšana būs nekam nederīga un nevajadzīga, labāk tam būtu vispār neaugt. Tādā veidā arī tas, kurš nesasildās ar prātīgās (noētiskās) Saules, Kunga Jēzus Kristus, siltumu, pareizi lūdzoties, nevar saņemt nobriedušu garīgo augli, tas ir, saldmi un labumu no savas lasīšanas.

Vajag daudz laika un darba, vairāk prāta nekā ķermeņa, lai sākumā iemācītos lūgties kā pienākas, bet pēc tam, kad iemācījies, turpinātu lūgties. Tāpēc arī Apustulis novēl mums slavēt un dziedāt Dievam ar sirdi vienmēr, un ne tikai ar lūpām (Ef.5:19). Tā kā lūpas mēdz runāt no sirds pārpilnības, tad pienākas sevi sakārtot tā, lai ar vārdiem izteikta lūgšana būtu izteikta arī no sirds pārpilnības. Bet tas mēdz būt tad, kad mūsos veidojas šķīsta sirds, atjaunojas taisns dievišķīgais gars un tiek uzņemts Dievišķās glābšanas prieks, kāds rodas no kopības un līdzdalības Kristū, bet nostiprinās pēc tam ar Valdošā Gara svētību, atbilstoši pravieša vārdiem, kurš sākumā teica: Dievs, šķīstī sirdi un atjauno manī taisnu garu, bet pēc tam: Dod man atkal Savas pestīšanas prieku un stiprini
mani ar Savu Valdnieka Garu
, lai ļaunie gari nevarētu ne no kādas puses ar saviem kārdinājumiem un ierosām[4] svārstīt dvēseles kustības un domas. Kad dvēsele būs tādā stāvoklī, lai lūgtos norādītajā veidā, tad ir iespējams, lai no noslēpumainajiem dievišķās apgaismības stariem, kas nonāk uz lūdzēju lūgšanas laikā un lūgšanas dēļ, nobriest, proti, ar saldmi uzņemtu un gūtu labumu no tā, ko viņš izlasa un saprot. Kurš tā nedara, tas neko nesaprot kā vajag no lasītā, nesajūt no tā saldmi un negūst nekādu jēgu.

3. Lūgties Dievam ir visai laba lieta un lūdzējam atnes ļoti lielu labumu. Ja mēdz būt ļoti liela jēga no sarunas ar zemes valdnieku, tad cik daudz lielākai jēgai lūdzoties ir jābūt no sarunas ar debesu Valdnieku? Kā neviens nespēj pietuvoties tam, kurš runā ar zemes valdnieku, un pārtraukt sarunu, kuru tas uztur, tā arī dēmoni neuzdrīkstas pietuvoties tam, kurš sarunājas ar Dievu. Un otrādi, ļoti kaitē tas, ja kāds nelūdzas Dievam, jo tāda dvēsele paliek bez Dieva sniegtās apgaismības, dievišķā spēka un miera no dēmoniskiem kārdinājumiem, un dēmoni nepārtraukti tajā rosina neķītras kustības, nešķīstu iekāri, vilinājumus uz netiklību, netaisnību, godkāri, lepnību, iedomību. Kā ķermenim ir nepieciešams gaiss, lai elpotu, tā dvēselei ir nepieciešama pastāvīga Dieva atcerēšanās, tas ir, lūgšana. Bet atkal, ja kāds lūdzas Dievam vienkārši, kā pagadās, it kā garām ejot, bez bijības, kāda pienākas tam, kurš stāv Dieva priekšā, Kura priekšā trīc ķerubi[5], tam tas ne tikai nenes nekādu labumu, viņš ne tikai gūst zaudējumus, par kuriem ir augstāk minēts, bet piedzīvo nesalīdzināmi pazudinošāku postu, Dieva dusmas, Dieva novēršanos, izraidīšanu no Dieva. Jo kā valdnieka miesassargi uzreiz aizvāc no valdnieka vaiga prom un izdzen ārā to, kurš stāv valdnieka priekšā nevīžīgi, bez bijības un pieklājības, un valdnieks viņiem to neliedz, tā arī Dieva Eņģeļi no Dieva vaiga un no Viņa skatiena atrauj un aizdzen prom tā prātu, kurš stāv Dieva priekšā un lūdzas Viņam nevīžīgi, it kā ar nicinājumu, bez svētbijības un laba noskaņojuma, tad viņu uzreiz ar bezkaunību un varu satver dēmoni un maldina viņu apkārt, kur grib, pa neķītrām un nešķīstām vietām vai ļauniem darbiem, vai pa tukšām un bezjēdzīgām lietām. Un nedz pats no dēmoniem cietošais to nejūt, nedz Dievs apžēlojas pār viņu un atbrīvo viņu no tā par to, ka viņš nicināja Viņu un pārkāpa Viņa bausli, kurš pavēl: strādājiet Tam Kungam ar bijību, un priecājieties par Viņu ar trīsām (Ps.2:11). Tāpēc daudz labāk būtu bijis tādam, ka viņš vispār nelūgtos, jo dēmoni ne par kādiem citiem grēkiem nesaņem dvēseli tādā tirānijā, kā par nicinājumu pret Dievu. Arī zemes valdnieks pacieš savus parādniekus un tos, kuri kaut kā apgrēkojas viņa priekšā, bet pret tiem, kas viņu nicina, mēdz būt bargs un briesmīgs atriebējs. Tāpēc nav lielāka grēka kā lūgties Dievam ar nicinošu nevīžību.

Dievs ir bezķermenisks un neredzams, tāpēc arī kalpot Viņam pienākas ne tikai ķermenī un ne tikai redzami. Kalpot Dievam tikai ķermeniski un redzami ir neatbilstoša lieta, kā saka arī pravietis Dāvids: Ja vien Tu gribētu upuri, es to dotu, bet sadedzināmo upuri Tu nevēlies. Upuris Dievam ir satriekts gars; satriektu un pazemīgu sirdi Dievs nenicinās. Savukārt sirds satriektība mēdz būt prātā un pārdomās, bet mūsu prāts un mūsu pārdomas ir neredzamas. Tātad – tā kā mums pienākas neredzamajam Dievam neredzami izrādīt kalpošanu, mums jākalpo Viņam ar prātu un pārdomām. Tā arī ir pienācīga un atbilstoša kalpošana: Neredzamajam pienest neredzamo un prātojošam – prātīgo. Bet pēc tam jau un kopā jau ar to pienākas pienest arī redzamo, kopā ar dvēseli arī ķermenisko, lai izpatiktu Dievam ar visu būtību. Dievs ne no cilvēku rokām pieņem kalpošanu (Ap.d.17:25). Ja arī Viņš pieņem ķermeniskas un jutekliskas veltes, tad pienākas zināt to, kad un kā pieņem, proti, kad tās tiek pienestas no tīras sirds.

Lūgšana un dievišķīgo psalmu dziedāšana nav ne kas cits, kā saruna ar Dievu, kurā mēs vai nu lūdzam Viņam, lai dāvā mums, ko Dievam piedien cilvēkiem dāvināt, vai nu pagodinām Viņu par visu Viņa radīto radību, vai nu apdziedam Viņa brīnumus, kādus no laika gala ik pa laikam Viņš radīja Savai godībai, lai glābtu ļaudis un lai atdarītu un atmaksātu netaisnajiem un ļaunajiem, vai nu pavēstām par Viņa providenciālajām darbībām, kuras Viņš noslēpumaini un slēpti īsteno Savā namturībā, vai nu pagodinām diženo Dieva Dēla un Vārda cilvēktapšanas noslēpumu, proti, kā Dieva Dēls, nešķirdamies no visas pārējās radības, atšķīrās Mūžamjaunavas Marijas visnevainīgākajās miesās un tapa par cilvēku, piedzima, tika audzināts un atklāja mums dievišķu dzīvi, tika piesists krustā, nomira un augšāmcēlās no mirušajiem, caur to dāvājot arī cilvēku dzimtai cerību uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, un uzgāja debesīs kā cilvēks, lai nosūtītu uz Viņu ticošajiem no vienīgā Dieva Tēva izejošo Svēto Garu, Kurš sākumā piemita pirmajam cilvēkam un Kuru viņš zaudēja par savu neticību, kad nenoticēja Dieva vārdiem. Jo tas arī bija iemiesotās namturības galamērķis, proti, tādēļ arī iemiesojās Dieva Dēls, Dievs Vārds, un tapa par cilvēku, lai to dvēseles, kuri tic Viņam kā Dievam un cilvēkam, tas ir, sastāvošam no divām dabām – Dievišķās un cilvēciskās – nedalāmi un nesajaucoties vienotajam Kristum, pieņemtu kā dvēseli Svētā Gara svētību un lai tādējādi parādās atjaunoti caur svēto Kristību un top par to, kāds bija pirmais cilvēks pirms pārkāpuma, iesvētoties prātā, sirdsapziņā un visās jūtās ar Svētā Gara svētību, lai pēc tam pavisam nebūtu viņos ar krišanu samaitāta dzīve, kura varētu savaldzināt dvēseles iekāri ar miesīgām un pasaulīgām kārībām.

Ja tagad tas, kuram savā lūgšanā pienākas ar Dievu sarunāties par visu augstākminēto, apsverot to savā prātā dienu un nakti, ja viņš, pieņemsim, arī ilgu laiku to visu izrunā tikai ar mēli, bet prātā nezina, par ko runā, tad vai viņš nav zaudējis sajēgu? Bet visādi ir redzams, ka viņš vēl nav tapis par uzticīgo, vēl nav iegājis sadraudzībā ar Dievu. Jo par uzticīgu sauc to un ir tas, kuram ir uzticēta un kuram piemīt Svētā Gara svētība; savukārt šī svētība apgaismo prātu, savāc to sevī un sakoncentrē, lai saprastu, ar Ko sarunājas un par ko sarunājas. Tātad, kurš tā nerīkojas lūgšanā, tam nav Svētā Gara svētības, tas paliek neuzticīgs un tāls no Dieva.

Tādējādi vispirms pienākas kļūt uzticīgam un ar Dievu izlīgt un sadraudzēties, izprasot Viņam visu iepriekš ar vārdiem, darbiem un domām padarīto grēku atlaišanu. Dvēsele, izlīgusi un sadraudzējusies ar Dievu, mēdz būt rāma, samiernieciska un satriekta. Tas arī kalpo par pazīmi izlīgšanai un sadraudzībai ar Dievu. Jo Dievs parasti ticīgajiem šīs dāvanas dod pirmās, tas ir, rāmumu un samierināšanos. Savukārt rāmu un samierniecisku dvēseli vairs neapkaro dēmoni, kā iepriekš, nedz ar saldkāri, nedz ar naudas kāri, nedz ar godkāri, un tādā veidā caur šīm divām Kristus dāvanām dvēsele iemanto mieru un nemēdz būt nekādu svešu un nepiedienīgu iedomu samusināta. Tāda dvēsele arī lūdzas kā pienākas, tas ir, ar cieņu, bijību un uzmanību, nevis vienīgi ar lūpām. Un tas nav iespējams nevienam cilvēkam, nedz pasaulē dzīvojošam, nedz mūkam, nedz vientuļniekam, nedz baznīcas kalpam, nedz  diakonam, nedz priesterim, nedz virsganam, ja katram no viņiem dvēsele netaps par Svētā Gara līdzdalībnieci atbilstoši viņu ticības mēram uz Kristu: jo neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā (1.Kor.12:3). Dievu patiesi pielūdzošie pielūdz Garā un Garā lūdzas. Bet kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība (2.Kor.3:17), brīvība no dēmoniem un visām kaislībām, ko tie iesēj dvēselē, no naida, skumjām, apjukuma, mazdūšības, netikumības, ļaunošanās, neticības, dusmām un kāres uz visāda veida sev izdabāšanu; un tiem, kuri ir to varā, lai arī viņi būtu gavētāji, klusētāji, psalmu ilgdziedātāji, Dievišķo Rakstu skaidrotāji, pareizo dogmu izklāstītāji, baznīcas skolotāji un sludinātāji, lai saucas par ļoti sirdsskaidriem, daudz skolotiem un visspēcīgiem, nav kopības ar Kristu – patieso Gaismu, kas ikvienu cilvēku apgaismo no savas ļaunās gribas izpausmēm uz nākamo patieso tikumu pasauli, jo tumsai nav nekādas kopības ar gaismu.

Lai topam cienīgi šo gaismu saņemt arī mēs Jēzū Kristū, Kuram pienākas slava, gods un pielūgšana, ar Viņa bez iesākuma esošo Tēvu un Viņa Dzīvību radošo Garu tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos. Āmen.

[1] Apburtība jeb pievīlums, burvība, noklīšana, maldi. Prāta (nous) jeb garīgās apziņas stāvoklis novirzoties no Dieva. Atbilstoši svēto Baznīcas Tradīcijas mācībai šajā maldu stāvoklī ir visi cilvēki, taču ir vēl garīgi sliktāks stāvoklis, kad cilvēks nokļūst vēl saasinātākā, vēl maldīgākā un garīgi slimākā stāvokī, par kuru minēts šajā gadījumā. Ceļš uz pestīšanu jeb dievišķošanu ir arī dziedināšanās no šī maldu stāvokļa. Pretējs stāvoklis ir garīga savāktība, modrība un atskurbšana no kaislībām un grēcīgām domām caur lūgšanos un garīgo cīņu. Savukārt svētie, būdami atjaunoti un izdziedināti Kristū, ir dažādās pakāpēs sasnieguši sirdsskaidrību un apgaismību, tāpēc arī kā liecinieki, pavadoņi un virzītāji šajā cilvēka dziedināšanas un pestīšanas ceļā sniedz pareizu izpratni par to. Grieķu val. ‘plani’ – ‘klīst, maldīties’ norāda uz prāta noklīšanu no Dievklātbūtnes un dzīves īstā Dievā. Baznīcslāvu termins ‘прелесть’, kas sastāv no priedēkļa ‘пре-’, kas nozīmē visaugstāko pakāpi, un ’лесть’ – ‘glaimi, lišķība’, kas norāda paša lepnības vai ārēju dēmonisku spēku radītu apburošu maldu stāvokli, kas sakņojas cilvēka egoismā. – Tulk. piez.

[2] Pārziemot – saglabāt veģetācijas spējas ziemas apstākļos (par augiem, to daļām). (Tezaurs.lv) – Tulk. piez.

[3] Stiebrot – šajā gadījumā: veidot stiebrus (par augiem). (Tezaurs.lv) – Tulk. piez.

[4] Ierosa – grēcīgu domu un jūtu ierosinājumi, grēka asni un iedīgļi, no kuriem, ja ar tiem necīnās vai no tiem neizvairās, izaug grēcīgas darbības un grēka pārņemts dvēseles stāvoklis, un ar atkārotiem grēcīgu izpausmju ieradumiem cilvēkā veidojas kaislības, sakropļotas un sagrozītas dvēseles spēju un spēku izpausmes. – Tulk. piez

[5] Ķerubi – augstākā eņģeļu kārta. – Tulk. piez.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.