Sākums » svēto dzīve » Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

764b159d5050b7519190cc5a5a9a5bacKādā Palestīnas klosterī Cēzarejas apkaimē dzīvoja sirdsskaidrais mūks Zosima. Jau bērnībā atdots klosterī, viņš tajā bija vadījis garīgo cīņu līdz 53 gadu vecumam, kad viņu samulsināja iedoma: ”Vai pat vistālākajā tuksneša vietā atrastos kāds svēts vīrs, kas mani pārspētu atturībā un darbos?”

Kolīdz viņš tā bija iedomājies, viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: ”Tu, Zosima, priekš cilvēku mēra neesi peļami cīnījies, taču starp cilvēkiem nav neviena taisnā (Rom. 3, 10). Lai tu saprastu, cik daudz vēl ir dažādu un augstāku glābšanās veidu, izej no šīs mītnes kā Abrahāms no sava tēva mājas (1.Moz. 12, 1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas.”

Tūlīt pat avva Zosima izgāja no klostera un, sekojot Enģelim, nonāca Jordānas klosterī, un apmetās tur dzīvot.

Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvjus, kas patiesi atmirdzējuši ticības varoņdarbos. Avva Zosima sāka atdarināt svēto inoku garīgo darbību.

Tā pagāja daudz laika un pietuvojās Lielais gavēnis. Klosterī pastāvēja tradīcija, kuras dēļ Dievs tad nu arī bija atvedis šurp sirdsskaidro Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens kalpoja Dievišķo liturģiju, visi saņēma Kristus Visšķīsto Miesu un Asinis, pēc tam ieturēja vieglu maltīti un atkal sapulcējās baznīcā.

Pēc lūgšanām un noteikta skaita paklanīšanās līdz zemei veikšanas, sirmgalvji, izlūgušies viens otram piedošanu, saņēma igumena svētību un, kopīgi dziedot psalmu ”Tas Kungs ir mans Gaišums un mans Pestītājs: no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības Sargātājs: no kā man baiļoties? (Psal. 26, 1),” atvēra klostera vārtus un devās tuksnesī.

Katrs no viņiem ņēma līdzi pieticīgu ēdiena daudzumu, cik kuram bija vajadzīgs, citi neņēma līdzi tuksnesī pilnīgi neko un pārtika no saknēm. Inoki pārgāja pāri Jordānai un izklīda tuksnesī pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās.

Kad beidzās Lielais gavēnis, Pūpolu svētdienā inoki atgriezās klosterī ar savas garīgās cīņas augļiem (Rom. 6, 21.-22), veikuši savas sirdsapziņas pārbaudi (1. Pēt. 3, 16.). Turklāt neviens nevienam nejautāja, kā kurš pūlējies un veicis savu garīgo cīņu.

Tajā gadā arī avva Zosima pēc klostera ieražas pārgāja pāri Jordānai. Viņš vēlējās ieiet dziļāk tuksnesī, lai satiktu kādu no svētajiem un dižajiem vecajiem, kas tur glābās un lūdzās par visu pasauli.

Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja 6. stundas psalmus un veica ierastās lūgšanas, pēkšņi pa labi no viņa parādījās it kā cilvēka ķermeņa ēna. Viņu pārņēma šausmas, domājot, ka redz dēmonisku rēgu, taču, pārkrustījies, viņš atmeta bailes un, pabeidzis lūgšanu, pagriezās uz ēnas pusi un ieraudzīja pa tuksnesi staigājošu kailu cilvēku, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie īsie mati izbalojuši kā jēra vilna. Avva Zosima kļuva priecīgs, jo šo dienu laikā nebija redzējis nevienu dzīvu būtni, un tūdaļ pat devās viņa virzienā.

Taču, tiklīdz kailais tuksneša iemītnieks ieraudzīja viņam tuvojošos Zosimu, tas tūdaļ metās bēgt. Avva Zosima, aizmirsis savu vecuma nespēku un nogurumu, paātrināja gaitu. Taču drīz viņš spēku izsīkumā apstājās pie izžuvuša avota un ar asarām sāka lūgties cīnītāju, kas arvien attālinājās: „Kāpēc bēdz no manis, grēcīgā sirmgalvja, tu, kas glābies šajā tuksnesī. Pagaidi mani, nespējīgo un necienīgo, un sniedz man savas svētās lūgšanas un svētību Kunga dēļ, kurš nekad ne pret vienu nejuta riebumu.”

Maria-Egipteanca-manuscris-bizantin-s11-theodore-psalter-INNezināmais, nepagriežoties pret Zosimu, viņam atkliedza: ”Piedod, avva Zosima, nevaru pagriezties un rādīties tavai sejai: es taču esmu sieviete un, redzi, man nav nekāda apģērba, ar ko apsegt miesas kailumu. Taču, ja vēlies palūgties par mani, lielo un nožēlojamo grēcinieci, pasvied man savu apmetni, ar ko piesegties, tad varēšu pieiet pie tevis pēc svētības.”

„Viņa nevarētu zināt manu vārdu, ja ar svētumu un nezināmiem garīgiem varoņdarbiem nebūtu iemantojusi gaišredzības dāvanu no Kunga”, nodomāja avva Zosima, steidzot izpildīt viņas lūgumu.

Apsegusies ar apmetni, garīgā cīnītāja pievērsās Zosimam: „Kamdēļ gan tev, Zosima, ienācis prātā runāt ar mani, grēcīgu un neprātīgu sievieti? Ko gan tu gribi no manis iemācīties, ka, spēkus netaupot, esi tam veltījis tik daudz pūļu?”

Bet viņš, krītot uz ceļiem, lūdza viņas svētību. Arī viņa tāpat paklanījās viņa priekšā, un abi ilgu laiku viens otram lūdza: „Svētī”. Visbeidzot cīnītāja teica: „Avva Zosima, tev pienākas svētīt un lūgties, jo tu esi pagodināts ar priesterības kārtu, un daudzus gadus, stāvot Kristus altāra priekšā, pienes Tam Kungam Svētās Dāvanas.”

Šie vārdi sirdsskaidrajam Zosimam vēl jo vairāk iedvesa šausmas. Ar dziļu nopūtu viņš tai atbildēja: „Ak, garīgā māte! Ir acīmredzams, ka no mums abiem tu vairāk esi pietuvojusies Dievam, nomirdama pasaulei. Tu zināji manu vārdu un nosauci mani par priesteri, nekad agrāk mani neredzējusi. Pēc tev piešķirtā mēra tev tad nu arī pienākas mani svētīt, Kunga dēļ.”

Beidzot piekāpusies Zosimas neatlaidībai, sirdsskaidrā sacīja: „Slavēts lai ir Dievs, kas grib, lai visi cilvēki izglābtos.” Avva Zosima atbildēja: „Āmen”, un viņi piecēlās no zemes. Cīnītāja atkal sacīja Zosimam: „Kamdēļ tu, tēvs, esi atnācis pie manis, grēcinieces, kurai nav neviena laba darba? Taču, redzams, Svētā Gara žēlastība tevi vadījusi sniegt vienu pakalpojumu, kas vajadzīgs manai dvēselei. Vispirms saki man, tēvs, kā tagad dzīvo kristieši, kā aug un plaukst svētās Dieva Baznīcas?”

533-e1332600612878-604x1024Avva Zosima viņai atbildēja: „Jūsu svēto lūgšanu dēļ Dievs dāvājis Baznīcai un mums visiem pilnīgu mieru. Bet arī tu, mana māte, uzklausi necienīgā sirmgalvja lūgumu, Dieva dēļ, palūdzies par visu pasauli un mani, grēcinieku, lai mana staigāšana pa tuksnesi nebūtu neauglīga.”

Svētā cīnītāja teica: „Tēvs Zosima, tev, kas esi garīdzinieka kārtā, drīzāk piederas lūgties par mani un par visiem. Tamdēļ jau tev tā dota. Katrā ziņā, visu, ko man pavēlēsi, to ar centību izpildīšu, paklausot Patiesībai no tīras sirds.”

To teikusi, svētā pagriezās uz austrumiem un, paceļot rokas un skatienu uz debesīm, čukstus sāka lūgties. Sirmgalvis redzēja, kā viņa pacēlās gaisā elkoņa tiesu no zemes. Redzot šo brīnumu, viņš krita zemē uz sava vaiga un dedzīgi lūdzās, neuzdrīkstoties izrunāt neko citu, kā vien „Kungs, apžēlojies!”.

Viņa dvēselē iezagās iedoma – vai tik tas nav rēgs, kas viņu ved maldināšanā? Sirdsskaidrā cīnītāja, pagriezusies, piecēla viņu no zemes un sacīja: „Kamdēļ tevi, avva Zosima, tā mulsina iedomas? Es neesmu rēgs. Es esmu grēcīga un necienīga sieviete, kaut arī svētā kristība mani aizsargā.”

To pateikusi, viņa sevi apzīmēja ar krusta zīmi. To redzot un dzirdot, sirmgalvis ar asarām krita pie svētās cīnītājas kājām: „Lūdzu tevi, Kristus, mūsu Dieva dēļ, neslēp no manis savas dzīves garīgo cīņu, bet izstāsti visu, lai visiem darītu redzamu Dieva varenību. Jo es ticu Dievam, manam Kungam. Viņā arī tu dzīvo, un tāpēc es tiku sūtīts šajā tuksnesī, lai Dievs visus tavus gavēšanas darbus darītu redzamus pasaulei.”

Un svētā vientuļniece teica: „Tēvs, es mulstu tev stāstīt par saviem bezkaunīgajiem darbiem. Jo tad tev no manis būs jābēg, aizverot acis un ausis, kā bēg no indīgas čūskas. Bet tomēr, tēvs, es tev izstāstīšu, nenoklusējot nevienu savu grēku, bet tu, ļoti lūdzu, nepārstāj lūgties par mani, grēcinieci, lai iemantoju aizstāvību Tiesas Dienā.

***

7Esmu dzimusi Ēģiptē, divpadsmit gadu vecumā pametu vecākus un devos uz Aleksandriju. Tur es pazaudēju savu šķīstību un nodevos nevaldāmai un neapmierināmai netiklībai. Vairāk kā septiņpadsmit gadus es neierobežoti nodevos grēkam, to visu darot bez jebkādas atlīdzības. Es neņēmu naudu, ne tāpēc, ka būtu bagāta. Es dzīvoju nabadzībā un pelnīju iztiku, vērpjot dziju. Es domāju, ka visa dzīves jēga ir apmierināt miesas kārības.

Tā dzīvojot, reiz es ieraudzīju daudz ļaužu, kuri devās no Lībijas un Ēģiptes uz jūru, lai ar kuģi dotos tālāk uz Jeruzālemi, uz Svētā Krusta Pacelšanas svētkiem. Arī man sagribējās doties kopā ar viņiem. Taču nevis Jeruzalemes un svētku dēļ, bet gan – piedod, tēvs, – lai būtu vairāk vīriešu, ar kuriem nodoties izvirtībai. Tā es uzkāpu uz kuģa.

Tici man, tēvs, tagad es pati brīnos, kā jūra pacieta manu izlaidību un netiklību, kā zeme neatvēra savu muti un dzīvu nenoveda ellē mani, kas tik daudzas dvēseles samaitājusi un pazudinājusi… Bet, acīmredzot, Dievs, kurš negrib grēcinieka nāvi un lielā pacietībā gaida atgriešanos, gribēja arī manu grēknožēlu.

Tā es nonācu Jeruzalemē, un līdz svētkiem katru dienu nodevos nešķīstībai, tāpat kā uz kuģa.

Kad pienāca svētie Kunga Godājamā Krusta Pacelšanas svētki, es, kā iepriekš, staigāju, ievilinot grēkā jaunekļu dvēseles. Redzot, ka visi ļoti agri devās uz baznīcu, kurā atradās Dzīvudarošais Koks, kopā ar visiem es iegāju baznīcas priekšnamā. Kad pienāca Svētā Krusta Pacelšanas stunda, es gribēju kopā ar visiem cilvēkiem ieiet baznīcā. Ar lielām pūlēm tikusi līdz durvīm, es, nožēlojamā, centos iespraukties iekšā. Bet, kolīdz uzkāpu uz sliekšņa, mani atturēja kāds Dieva spēks, neļaujot ieiet, un atmeta mani tālu no durvīm, kamēr visi citi cilvēki iegāja netraucēti. Es iedomājos, ka varbūt sava sievietes vājuma dēļ nevaru izspraukties cauri pūlim, un atkal centos ar elkoņiem izgrūstīt cilvēkus, lai tiktu līdz durvīm. Bet, lai kā pūlētos – es nevarēju ieiet. Tiklīdz mana kāja pieskārās baznīcas slieksnim, es apstājos. Baznīca visus pieņēma, nevienam neliedzot ieiet, bet mani, nožēlojamo, neielaida. Tā tas bija trīs vai četras reizes. Mani spēki izsīka. Es atkāpos un nostājos stūrī baznīcas priekšā.

Tad es sajutu, ka tie ir mani grēki, kas neļauj man skatīt Dzīvudarošo Koku. Manu sirdi aizskāra Kunga žēlastība, un es sāku raudāt un grēku nožēlā sist sev pie krūtīm. No sirds dziļumiem pienesot Kungam nopūtas, es savā priekšā ieraudzīju Vissvētās Dievadzemdētājas ikonu un vērsos pie viņas ar lūgšanu: „Ak, Jaunava, Valdniece, kas esi dzemdējusi miesā Dievu – Vārdu! Zinu, ka neesmu cienīga uzlūkot Tavu ikonu. Pienākas man, nīstamai netiklei, būt tavas šķīstības atraidītai un būt tev pretīgai, bet zinu arī to, ka tāpēc Dievs kļuva par cilvēku, lai sauktu grēciniekus uz grēku nožēlu. Palīdzi man, Visšķīstā, lai man tiek atļauts ieiet baznīcā. Neliedz man redzēt to Koku, pie kura miesā bija krustā piesists Kungs, kurš izlējis savas nevainīgās asinis arī par mani, grēcinieci, par manu atbrīvošanu no grēka. Pavēli, Valdniece, lai atveras man durvis paklanīties svētajam Krustam. Esi man droša Aizgādne no tevis Piedzimušā priekšā. Apsolu Tev no šī brīža vairs neapgānīt sevi ne ar kādu miesas nešķīstību, bet tiklīdz ieraudzīšu Tava Dēla Krusta Koku, novērsīšos no pasaules un tūlīt pat iešu turp, kurp Tu, Aizgādne, vadīsi mani.”

Kad es biju tā lūgusies, pēkšņi sajutu, ka mana lūgšana ir uzklausīta. Atmaigusi ticībā, un cerot uz Žēlsirdīgo Dievadzemdētāju, es atkal pievienojos tiem, kas devās iekšā baznīcā, un neviens mani neatgrūda un netraucēja ieiet. Es gāju bailēs un trīsās, kamēr aizgāju līdz durvīm un tapu cienīga redzēt Dzīvudarošo Kunga Krustu.

Tā es iepazinu Dieva noslēpumus un to, ka Dievs ir gatavs pieņemt grēku nožēlniekus. Es kritu pie zemes, palūdzos, skūpstīju svētlietas un izgāju no baznīcas, steidzoties atkal nostāties savas Aizgādnes priekšā, kur es biju devusi savu solījumu. Stāvot uz ceļiem ikonas priekšā, es lūdzos:

„Ak, Vismīlošā mūsu Valdniece, Dievadzemdētāja! Tu neesi noraidījusi manu necienīgo lūgšanu. Lai slavēts Dievs, kas ar Tevi pieņem grēcinieku nožēlu. Ir pienācis laiks man piepildīt solījumu, kurā Tu biji mana Aizbildne. Tagad, Valdniece, vadi mani uz grēku nožēlas ceļa.”

Un, lūk, vēl nepabeigusi savu lūgšanu, es dzirdu balsi, kas runā it kā no tālienes: „Ja pāriesi pāri Jordānai, tad atradīsi svētlaimīgu mieru.”

stmaryofegypt2_2_origTajā brīdī es noticēju, ka šī balss uzrunāja mani, un raudot saucu Dievadzemdētājai: „Kundze Valdniece, neatstāj mani, nešķīsto grēcinieci, bet palīdzi man!”, un tūdaļ izgāju no baznīcas pagalma un devos prom. Kāds cilvēks man iedeva trīs vara monētas. Par tām es nopirku trīs maizes, un no pārdevēja uzzināju ceļu uz Jordānu.

Saulrietā es nonācu pie svētā Jāņa Kristītāja baznīcas Jordānas tuvumā. Vispirms baznīcā paklanījusies, es tūdaļ nokāpu pie Jordānas un ar tās svēto ūdeni nomazgāju seju un rokas. Pēc tam svētā Jāņa Priekšteča baznīcā es saņēmu Visšķīstos un Dzīvudarošos Kristus Noslēpumus, apēdu pusi no vienas maizes, uzdzēru svēto Jordānas ūdeni un tonakt gulēju zemē pie baznīcas. No rīta netālu atradusi nelielu laivu, es tajā pārcēlos pāri upei uz otru krastu, un atkal karsti lūdzos savai Aizbildnei, lai Viņa mani vada, kā pašai labpatīk. Uzreiz pēc tam es aizgāju uz šo tuksnesi.”

Avva Zosima jautāja sirdsskaidrajai: „Cik gan gadu, mana māt, pagājis kopš tā laika, kad tu apmeties šajā tuksnesī?” – „Es domāju, – viņa  atbildēja, – ir pagājuši 47 gadi, kopš izgāju no Svētās Pilsētas.”

Avva Zosima atkal jautāja: „Kas tev ir vai ko tu šeit atrodi sev par barību, mana māte?” Un viņa atbildēja: „Kad es pārcēlos pāri Jordānai, man bija līdzi divas ar pusi maizes, tās pamazām sakalta un pārakmeņojās, un, ēdot pa mazai tiesai, daudzus gadus pārtiku no tām.”

Avva Zosima atkal jautāja: „Vai tiešām visus šos gadus esi pavadījusi bez slimībām? Un neesi cietusi nekādus kārdinājumus no pēkšņām iedomām un kārdinājumiem?” – „Tici man, tēvs Zosima, – atbildēja sirdsskaidrā, – septiņpadsmit gadus esmu pavadījusi šajā tuksnesī, cīnoties ar savām iedomām it kā ar mežonīgiem zvēriem… Kad es sāku ēst, tūdaļ man piestājās iedoma par gaļu un zivīm, pie kurām biju pieradusi Ēģiptē. Man gribējās arī vīnu, tāpēc, ka daudz tiku to dzērusi, būdama pasaulē. Turpretī šeit man bieži nebija pat vienkārša ūdens un pārtikas, es nežēlīgi cietu no slāpēm un izsalkuma. Es cietu arī vēl stiprākas nelaimes: mani pārņēma vēlme pēc netiklām dziesmām, es pat it kā tās dzirdēju, samulsinot savu sirdi un dzirdi. Raudot un sitot sev pie krūtīm, es atcerējos apsolījumus, kurus devu, dodoties tuksnesī, svētās Dievadzemdētājas, manas Aizbildnes, ikonas priekšā, un es raudāju, lūdzot aizdzīt dvēseli plosošās iedomas. Kad lūgšanu un raudāšanas dēļ manī notika grēku nožēla, es redzēju Gaismu, kas spīdēja no visām pusēm, un tad vētras vietā mani apņēma milzīgs klusums.

Piedod, tēvs, kā lai tev izsūdzu netiklās iedomas? Manas sirds iekšienē iedegās kaislīga uguns un mani visu dedzināja, modinot iekāri. Kad man parādījās nešķīstas iedomas, es metos zemē un it kā redzēju, ka manā priekšā stāv Pati Vissvētā Aizbildne un tiesā mani, kas pārkāpusi dotos solījumus. Tā, guļot zemē uz sava vaiga dienu un nakti, es necēlos, kamēr atkal nebija notikusi grēku nožēla un mani nebija ieskāvusi tā pati svētīgā Gaisma, kas padzina ļaunās un mulsinošās iedomas.

Tā es dzīvoju šajā tuksnesī pirmos septiņpadsmit gadus. Tumsa aiz tumsas, nelaime aiz nelaimes ielenca mani, grēcīgo. Taču kopš tā laika un arī tagad Dievadzemdētāja, mana Palīdzētāja, mani vada itin visā.”

Avva Zosima atkal jautāja: „Vai tiešām tev šeit nevajadzēja ne ēdiena, ne apģērba?”

Viņa atbildēja: „Manas maizes izbeidzās, kā jau teicu, šo septiņpadsmit gadu laikā. Pēc tam es sāku pārtikt no saknēm un tā, ko varēju iegūt tuksnesī. Kleita, kas man bija mugurā, kad pārgāju pāri Jordānai, sen saplīsusi un sairusi. Pēc tam man daudz nācās ciest gan no svelmes, kad mani dedzināja karstums, gan ziemas, kad drebēju no aukstuma. Cik reižu es nokritu zemē kā mirusi. Cik reižu biju nebeidzamā cīniņā ar dažādām nelaimēm, bēdām un kārdinājumiem. Bet kopš tā laika un līdz pat šai dienai Dieva spēks neredzami un daudzveidīgi saglabāja manu grēcīgo dvēseli un pazemīgo miesu. Pārtiku un apsedzos ar Dieva vārdu, kas visu satur (5. Moz. 8, 3), jo ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no katra vārda, kas nāk no Dieva mutes (Mat. 4, 4; Lūk. 4, 4) un tie, kam nav piesega, apvilks akmeņus (Ījab. 24, 8), ja novilks veco cilvēku (Kol. 3, 9). Atminoties, no cik daudziem grēkiem un ļaunuma mani paglāba Dievs, es tajā radu neizsīkstošu barību.”

Kad avva Zosima dzirdēja, ka svētā cīnītāja runā pēc atmiņas no Svētajiem Rakstiem – no Mozus un Ījaba grāmatām un Dāvida Psalmiem, – viņš sirdsskaidrajai jautāja: „Kur, mana māt, tu iemācījies psalmus un citas grāmatas?”

Noklausoties šo jautājumu, viņa pasmaidīja un atbildēja tā: „Tici man, Dieva cilvēk, kopš tā laika, kad pārgāju Jordānu, neesmu redzējusi nevienu citu cilvēku, izņemot tevi. Grāmatas arī agrāk nekad neesmu mācījusies, nedz arī dzirdējusi baznīcas dziedāšanu, nedz Dievišķo lasīšanu. Tikai Pats Dieva Vārds, dzīvais un visradošais, māca cilvēku visādā gudrībā (Kol. 3, 16). Lai nu kā, būs gana, jau visu savu dzīvi esmu tev liecinājusi, bet ar ko sāku, ar to arī beidzu, Dieva Vārda iemiesošanās dēļ lūdzu tevi – svētais tēvs, lūdzies par mani, lielo grēcinieci.

70625.1391032532.1000.1200_largeUn vēl lūdzu tevi mūsu Pestītāja, mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ – visu, ko tu esi dzirdējis no manis, nestāsti nevienam, līdz kamēr Dievs nepaņems mani no zemes. Un izpildi to, ko es tev tagad teikšu. Nākamgad Lielajā gavēnī neej pāri Jordānai, kā to nosaka jūsu mūku ieraža.”

Avva Zosima atkal izbrīnījās, ka svētajai cīnītājai ir zināma arī viņu klostera kārtība, kaut arī viņš par to nebija minējis ne vārda.

„Avva, – turpināja sirdsskaidrā, – paliec klosterī. Lai nu kā, ja gribēsi iziet no klostera, tu to nevarēsi… Un kad pienāks Kunga Noslēpumu pilnā Vakariņa svētā Lielā ceturtdiena, ieliec svētajā traukā Kristus, mūsu Dieva Dzīvudarošo Miesu un Asinis, un atnes man. Gaidi mani tajā Jordānas krastā, tuksneša malā, lai es, atnākusi, varētu saņemt Svētos Noslēpumus. Bet tēvam Joanam, jūsu klostera igumenam, pasaki tā: esi nomodā par sevi un savu ganāmo pulku (1. Tim. 4.16). Bet negribu, ka tu viņam to teiktu tagad, bet tad, kad to norādīs Kungs.”

To pateikusi un vēlreiz izlūgusies aizlūgšanas, sirdsskaidrā pagriezās un aizgāja tuksneša dziļumā.

Sirmgalvis Zosima visu gadu aizvadīja klusēšanā, neuzdrīkstēdamies nevienam darīt zināmu, ko Dievs viņam bija atklājis, un pazemīgi lūdzoties, lai Dievs viņu darītu cienīgu vēlreiz ieraudzīt svēto cīnītāju.

Kad atkal pienāca svētā Lielā gavēņa pirmā nedēļa, sirdsskaidrais Zosima slimības dēļ bija spiests palikt klosterī. Tad viņš atcerējās sirdsskaidrās pravietiskos vārdus par to, ka viņš nevarēs iziet no klostera. Pēc dažām dienām sirdsskaidrais izdziedinājās no savas kaites, tomēr līdz Ciešanu nedēļai palika klosterī.

Tuvojās Svētā Vakariņa atceres diena. Tad avva Zosima izpildīja, kas viņam bija likts – vēlu vakarā viņš izgāja no klostera Jordānas virzienā un apsēdās krastā gaidīt. Svētā nesteidzās, un avva Zosima lūdza Dievu, lai Viņš tam neliegtu tikšanos ar cīnītāju.

Beidzot sirdsskaidrā atnāca un apstājās otrā upes malā. Priecādamies, sirdsskaidrais Zosima piecēlās un slavēja Dievu. Viņam prātā ienāca doma: kā viņa bez laivas varēs pārcelties pāri Jordānai? Taču sirdsskaidrā, pārkrustījusi Jordānu, sāka ātri iet pa ūdens virsu. Kad sirmgalvis gribēja viņai paklanīties, viņa tam aizliedza, saucot no upes vidus: „Ko gan tu dari, tēvs? Tu taču esi priesteris, vareno Dieva Noslēpumu nesējs.”

Pārgājusi pāri upei, sirdsskaidrā tēvam Zosimam teica: „Svētī, tēvs.” Viņš tai atbildēja ar trīsām, šausmās par brīnumaino redzējumu: „Patiešām Dievā nav melu, kurš apsolījis pielīdzināt Sev visus, kas šķīstīsies, cik vien tas iespējams mirstīgajiem. Slava Tev, Kristu mūsu Dievs, kas caur Savu svēto kalponi esi man parādījis, cik tālu es atpalieku no pilnības mēra.”

Pēc tam sirdsskaidrā lūdza viņam nolasīt „Es ticu” un „Mūsu Tēvs”. Pēc lūgšanām, saņēmusi Svētos Bijājamos Kristus Noslēpumus, viņa pacēla rokas pret debesīm un trīsās ar asarām izteica svētā Simeona lūgšanu: „Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu Pestīšanu.”

Saint-Zosima-Saint-MaryEgyptPēc tam sirddskaidrā atkal vērsās pie sirmgalvja un teica: „Piedod, tēvs, izpildi vēl vienu manu lūgumu. Ej tagad uz savu klosteri, bet nākošajā gadā nāc pie tā izžuvušā strauta, kur mēs pirmo reizi ar tevi sarunājāmies.” „Ja vien man būtu iespējams, – atbildēja avva Zosima, – tev nemitīgi staigāt līdzi, lai skatītu vaigā tavu svētumu.” Sirdsskaidrā atkal lūdza sirmgalvim: „Lūdzies, Dieva dēļ, lūdzies par mani un atceries manu nožēlojamību.” Un, apzīmējusi Jordānu ar krusta zīmi, viņa, kā iepriekš, pārgāja ūdenim un izzuda tuksneša tumsā. Bet sirmgalvis Zosima atgriezās klosterī gara līksmībā un trīsās, un tikai vienu sev pārmeta, ka nebija pajautājis sirdsskaidrās vārdu. Taču viņš cerēja nākamgad beidzot uzzināt arī viņas vārdu.

Pagāja gads un avva Zosima atkal devās uz tuksnesi. Lūdzoties viņš nonāca pie izžuvušā strauta, un tā austrumu pusē viņš ieraudzīja svēto cīnītāju. Viņa gulēja mirusi, rokas, kā pienākas, salikusi uz krūtīm, seju pavērsusi pret austrumiem. Avva Zosima ar savām asarām nomazgāja viņas pēdas, neuzdrīkstoties pieskarties viņas ķermenim. Viņš ilgi raudāja par aizmigušo cīnītāju un sāka dziedāt psalmus, kas pienākas sērās par taisna cilvēka nāvi, un lasīt apbedīšanas lūgšanas. Taču viņš šaubījās, vai sirdsskaidrajai būs tīkami, ja viņš to apraks. Tiklīdz viņš to bija iedomājies, tā ieraudzīja, ka pie viņas galvas ir uzraksts: „Avva Zosima, šajā vietā apglabā pazemīgās Marijas ķermeni. Atdod pīšļus pīšļiem. Lūdz Dievu par mani, aprīļa pirmajā dienā aizmigušo, pašā pestījošo Kristus Ciešanu naktī, pēc Dievišķā Svētā Vakarēdiena saņemšanas.”

Izlasījis šo uzrakstu, avva Zosima vispirms izbrīnījās, kurš gan varēja to izdarīt, jo pati cīnītāja neprata rakstīt. Taču viņš priecājās, ka beidzot bija uzzinājis viņas vārdu. Avva Zosima saprata, ka sirdsskaidrā Marija, toreiz pie Jordānas no viņa rokām saņēmusi Svētos Noslēpumus, vienā mirklī bija nogājusi savu tālo tuksneša ceļu, kuru viņš, Zosima, bija gājis divdesmit dienas, un tad tūlīt pat stājusies Dieva priekšā.

Slavējis Dievu un slacījis asarām zemi un sirdsskaidrās ķermeni, avva Zosima sev teica: „Jau pienācis laiks, sirmgalvi Zosima, izpildīt to, kas tev pavēlēts. Bet kā gan tu, nožēlojamais, varēsi izrakt kapu, ja tev nekā nav pa rokai.” To pateicis, viņš ieraudzīja netālu guļošu nogāztu koku, paņēma to un sāka rakt. Taču zeme bija pārāk sausa. Lai kā viņš raka, sviedriem līstot, tomēr neko nespēja izdarīt. Iztaisnojies, avva Zosima ieraudzīja pie sirdsskaidrās Marijas ķermeņa stāvam milzīgu lauvu, kas laizīja viņas pēdas. Sirmgalvi pārņēma šausmas, taču viņš apzīmēja sevi ar krusta zīmi, ticot, ka paliks neskarts svētās cīnītājas lūgšanu dēļ. Tad lauva sāka pieglausties sirmgalvim, un avva Zosima, iededzies garā, pavēlēja tam izrakt kapu, lai atdotu zemei svētās Marijas ķermeni. Paklausot viņa vārdam, lauva izraka bedri, kurā tad arī tika apglabāts sirdsskaidrās ķermenis. Izpildījuši nolikto, katrs aizgāja savu ceļu: lauva – uz tuksnesi, bet avva Zosima – uz klosteri, teikdams un slavēdams Kristu, mūsu Dievu.-1

Nonācis klosterī, avva Zosima pavēstīja mūkiem un igumenam, ko bija redzējis un dzirdējis no sirdsskaidrās Marijas. Visi brīnījās, dzirdot par Dieva varenību, un bijībā, ticībā un mīlestībā noteica turēt sirdsskaidrās Marijas piemiņu un godāt viņas aizmigšanas dienu. Avva Joans, klostera igumens, paklausot sirdsskaidrās vārdiem, klosterī ar Dieva palīdzību izlaboja to, kas pienācās. Avva Zosima, tajā pašā klosterī vēl padzīvojis Dievam tīkamu dzīvi un nodzīvojis gandrīz līdz simts gadiem, šeit pabeidza savu zemes dzīvi un pārgāja mūžīgajā dzīvē.

Tā brīnumaino stāstu par sirdsskaidrās Marijas dzīvi mums ir nodevuši senie cīnītāji no svētā visuslavējamā Kunga Priekšteča Jāņa teicamā klostera, kas atradās pie Jordānas. Šis vēstījums sākotnēji nav bijis pierakstīts, taču ticis svēto sirmgalvju godbijīgi nodots mācekļiem no skolotājiem.

Es pats, – saka svētītājs Sofronijs, Jeruzalemes arhibīskaps (piemiņa 11. martā), Dzīvesstāsta pirmais pierakstītājs, – visu, ko savā kārtā būdams esmu saņēmis no svētajiem tēviem, esmu nodevis tālāk rakstiskā vēstījumā.

Dievs, kas dara lielus brīnumus un ar lielām dāvanām atlīdzina visiem, kas ticībā pie Viņa vēršas, lai apbalvo arī visus tos, kas lasa un klausās, un mums šo vēstījumu ir nodevuši, un lai dara mūs cienīgus saņemt labo daļu kopā ar svētlaimīgo Ēģiptes Mariju un visiem svētajiem, kas Dievapcerē un ar saviem darbiem Dievam pa prātam darījuši kopš laiku laikiem. Slavēsim arī mēs Dievu, mūžīgo Ķēniņu, lai arī mēs taptu cienīgi iemantot žēlastību Jēzus Kristus, mūsu Kunga Tiesas Dienā. Viņam pienākas visa slava, gods, vara un pielūgšana līdz ar Tēvu un Vissvēto un Dzīvudarošo Garu tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

Marija_2

Advertisements

One thought on “Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s