Sākums » garīgā dzīve » Pasludināšana

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Rublev_blagoveshenie__02633.1382106263

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

1.

Pasludināšana ir visu Tā Kunga svētku sākums. Svētku tropārā mēs dziedam: „Šodien – mūsu pestīšanas iesākums, un mūžīgā noslēpuma atklāsme…” Svētku būtība attiecas uz notikumu, kurā virseņģelis Gabriēls – eņģelis, ar kuru saistīti visi notikumi ap Kristus iemiesošanos – apmeklēja pēc Dieva pavēles Vissvēto, lai paziņotu viņai, ka ir pienācis Dieva Vārda iemiesošanās laiks un ka viņa būs Viņa māte (skat. Lūk.1:26-56).

Grieķu vārds ‘pasludināšana’ (evangelismos) burtiski nozīmē ”labas ziņas”. Tas attiecas uz virseņģeļa ziņu, ka Dievs Vārds taps par cilvēku cilvēka pestīšanas labad. Būtībā tas ir Dieva apsolījuma piepildījums, kas dots pēc Ādama un Ievas krišanas[5] un ko sauc par protoevaņģēliju. Tādēļ ziņa par Dieva Vārda iemiesošanos ir visievērojamākā ziņa vēsturē.

Saskaņā ar svēto Maksimu Apliecinātāju, Dieva labā ziņa ir Viņa vēstījums un mierinājums ļaudīm caur Viņa Dēla iemiesošanos. Paralēli tam – ļaužu samierināšana ar Tēvu, Kurš atlīdzina tiem, kuri pakļaujas Kristum, ar neizveidotu dievišķošanos. Šo dievišķošanos sauc par neizveidotu, tāpēc ka tā parādās cienīgajos, neesot iedzimta viņos. Tādējādi ar Kristus iemiesošanos piedāvātā dievišķošanās nav dzimšana, bet izpausme caur personīgo apgaismību tajos, kuri ir šīs atklāsmes cienīgi.

Labās ziņas – evaņģēlija – pasludināšana ir notikumu labošana, kas notika cilvēka radīšanas sākumā jūtamajā Ēdenes Paradīzē. Tur no sievietes sākās kritiens un radās tā sekas, un šeit no sievietes sākās viss labais. Tādējādi Vissvētā ir jaunā Ieva. Tur bija jūtama Paradīze, te ir Baznīca. Tur – Ādams, te – Kristus. Tur – Ieva,  šeit – Marija. Tur – čūska, šeit – Gabriēls. Tur – čūskas čukstēšana Ievai, šeit – eņģeļa sveiciens Marijai (Iosifs Vrienioss[6]). Tādā veidā Ādama un Ievas kļūda tika izlabota.

2.

Virseņģelis Gabriēls nosauca Vissvēto „žēlastības pilnā”. Viņš teica viņai: „Priecājies, Marija, žēlastības pilnā, Tas Kungs ar tevi! Svētīta tu esi starp sievām” (Lk.1:28-29). Vissvētā ir nosaukta par „žēlastības pilno” un tiek raksturota kā „svētītā”, tāpēc ka Dievs ir ar viņu.

solomon_temple

Saskaņā ar sv. Gregoriju Palamu, kā arī ar citiem svētajiem Tēviem, Vissvētā jau pirms pasludināšanas dienas bija žēlastības pilna. Dzīvojot Tempļa Vissvētākajā vietā[7], viņa sasniedza garīgās dzīves vissvētāko pakāpi – dievišķošanos. Tempļa pagalms bija paredzēts jaunpievērstajiem, un, ja Templis bija piemērots priesteriem, tad Vissvētvnk_dievnama-iekartojumsākā vieta bija paredzēta augstajiem priesteriem. Vissvētā iegāja tur; tas norādīja, ka viņa bija sasniegusi dievišķošanos. Ir plaši zināms, ka Kristīgajā laikmetā nartekss bija paredzēts katehumēniem[8] un nešķīstītajiem, Templis piemērots apgaismotajiem, t. i., Baznīcas locekļiem, un Vissvētākā vieta tiem, kuri sasnieguši dievišķošanos.

Tādējādi Vissvētā bija jau dievišķota pirms viņu apmeklēja virseņģelis. Viņa pielietoja īpašu metodi Dieva izzināšanai un kopībai ar Viņu, kā brīnišķīgā un iedvesmotā veidā skaidro sv. Gregorijs Palama: tā ir hesihija, hesihastiskais ceļš. Vissvētā saprata, ka nav iespējams sasniegt Dievu ar loģiku, sajūtu, iztēli un cilvēcisko slavu, bet var izdarīt caur ‘nous’[9], kuru dažreiz sauc par dvēseles aci. Tādējādi viņa apklusināja savas dvēseles spējas, kuras izriet no sajūtām, un caur noētisko lūgšanu[10] viņa aktivizēja nous. Šādā veidā viņa sasniedza apgaismošanos un dievišķošanos, un tādēļ viņai bija dāvāts kļūt par Kristus Māti, dot savu miesu Kristum. Viņai piemita ne tikai tikumi, bet arī Dieva dievišķojošā žēlastība.

Vissvētajai piemita Dieva žēlastības pilnība, salīdzinot ar citiem cilvēkiem. Protams Kristum, kā Dieva Vārdam, piemita žēlastību pilnība, Vissvētā saņēma žēlastības pilnību no sava Dēla žēlastību pilnības. Viņa ir zemāka nekā Kristus, tāpēc ka Kristum piemīt žēlastība pēc dabas, kamēr Vissvētajai tā piemita uz līdzdalības pamata, bet viņa ir augstāka par citiem cilvēkiem.

Vissvētajai bija žēlastības pilnība no viņas Dēla žēlastības pilnības pirms ieņemšanas, tās laikā un pēc tās. Pirms ieņemšanas žēlastības pilnība bija perfekta, ieņemšanas brīdī tā bija vēl perfektāka, un pēc ieņemšanas tā bija visperfektākā (sv. Nikodēms Svētkalnietis). Tādā veidā Vissvētā bija jaunava ķermenī un jaunava dvēselē. Un šī viņas ķermeniskā jaunavība ir augstāka un daudz perfektāka, nekā svēto dvēseļu jaunavība, kuru sasniedz ar Svētā Gara enerģiju.

3.

Neviens nepiedzimst brīvs no pirmvecāku grēka[11]. Ādama un Ievas kritiens un tā sekas bija mantojusi visa cilvēce. Protams, pat Vissvētā nevarēja būt brīva no pirmvecāku grēka. Apustuļa Pāvila vārdi ir skaidri: „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom.3:23). Šajā apustuļa teksta fragmentā mēs redzam, ka grēks tiek saprasts kā Dieva godības zaudēšana un arī, ka neviens nav atbrīvots no grēka. Tātad Vissvētā arī bija piedzimusi ar pirmvecāku grēku. Bet kad viņa tika no tā atbrīvota? Atbildei uz šo jautājumu ir jābūt brīvai no jebkādiem sholastiskajiem[12] priekšstatiem.

Pirmkārt, mums vēlreiz jāuzsver, ka pirmvecāku grēks nozīmē Dieva godības zaudēšanu, atsvešināšanos no Dieva, kopības ar Dievu zaudēšanu. Tam ir arī fiziskas sekas, tāpēc ka Ādama un Ievas ķermenī iekļuva nīcība[13] un nāve. Pareizticīgajā Baznīcā pirmvecāku grēka iemantošana nenozīmē pirmvecāku grēka vainas iemantošanu, bet gan grēka sekas, kuras ir nīcība un nāve. Tieši kā auga sakne saslimst, tā arī zari un lapas, ar Ādama kritienu bija tāpat. Visa cilvēce saslima. Nīcība un nāve, ko cilvēks iemantoja, ir labvēlīgs klimats kaislību uzturēšanai. Tādā veidā cilvēka nous aptumšojās.

6b9e60b25f8e61208f1a8910e20b488cTādēļ Kristus, uzņemot šo mirstīgo un ievainojamo ķermeni bez grēka, ar Savu iemiesošanos palīdzēja izlabot Ādama grēka sekas. Dievišķošanās eksistēja arī Vecajā Derībā, kā arī nous apgaismošana, bet nāve nebija atcelta, un tādēļ pravieši, kuri redzēja Dievu, arī nogāja mirušo valstībā (Šeolā[14]). Caur Kristus iemiesošanos un Augšāmcelšanos cilvēka daba tika dievišķota, un tādējādi dievišķošanās iespēja tika dāvāta ikvienam cilvēkam. Līdz ar svēto Kristību mēs kļūstam par Kristus dievišķotā un augšāmceltā Ķermeņa locekļiem, mēs sakām, ka cilvēks tiek atsvabināts no pirmvecāku grēka ar svēto Kristību.

Piemērojot to Vissvētās gadījumā, mēs varam saprast viņas attiecības ar pirmvecāku grēku un viņas atbrīvošanos no tā. Vissvētā bija piedzimusi ar pirmvecāku grēku, viņai piemita visas nīcības un nāves sekas viņas ķermenī. Kad viņa iegāja Vissvētākajā vietā, viņa bija sasniegusi dievišķošanu. Bet šī dievišķošanās nebija pietiekoša, lai atbrīvotu viņu no šīm sekām, kuras bija nīcība un nāve, tieši tāpēc ka dievišķā daba nebija apvienota ar cilvēka dabu Vārda Personā. Tādējādi tajā brīdī, kad ar Svētā Gara spēku dievišķā daba tika apvienota ar cilvēcisko dabu Vissvētās miesā, Vissvētā pirmā baudīja atsvabināšanu no, tā sauktā, pirmvecāku grēka un tā sekām. Turklāt tajā brīdī notika tas, kur Ādams un Ieva cieta neveiksmi ar saviem personīgajiem pūliņiem. Pasludināšanas brīdī Vissvētā sasniedza augstāku stāvokli par to, kādā Ādams un Ieva bija pirms kritiena. Viņai tika dāvāts baudīt radīšanas galējo mērķi, kā mēs redzēsim turpmākajā izklāstā.

Turklāt Vissvētajai nebija vajadzīga nedz Piecdesmitniece, nedz Kristīšana. Ko apustuļi pieredzēja Piecdesmitnieces dienā, kad viņi kļuva par Kristus Ķermeņa locekļiem caur Svēto Garu, un kas ar mums visiem notiek caur Kristību svētnoslēpumu (mistērijā, sakramentā), tas notika ar Vissvēto Pasludināšanas dienā. Tajā brīdī notika viņas atsvabināšana no pirmvecāku grēka, ne jau tāpēc, ka viņai būtu bijusi kāda vaina, bet viņa bija dievišķota dvēselē un ķermenī viņas vienotības ar Kristu dēļ.

Šis ir fons sv. Damaskas Jāņa vārdu izskaidrošanai, ka Pasludināšanas dienā Vissvētā saņēma Svēto Garu, Kurš šķīstīja viņu un deva viņai spēku tajā pašā laikā gan uzņemt Vārda dievišķumu, gan piedzemdēt. Proti Vissvētā saņēma no Svētā Gara gan šķīstošo žēlastību, gan spēku uzņemt un piedzemdēt Dievu Vārdu kā cilvēku.

4.

8b88e1f31303db77e3c0ddba9acafd93Vissvētās atbilde virseņģeļa vēstij, ka viņai dāvāts piedzemdēt Kristu, bija izteiksmīga: „Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone! Lai notiek ar mani, kā tu sacīji.” (Lk.1:38) Šeit mēs redzam Vissvētās paklausību virseņģeļa vārdiem un arī viņas paklausību Dievam attiecībā uz notikumu, kurš bija pārsteidzošs un cilvēka saprātam dīvains. Tādējādi viņa pakļauj savu saprātu Dieva gribai.

Ir ļaudis, kuri apgalvo, ka tajā brīdī visi Vecās Derības taisnie, un visa cilvēce satraukti gaidīja sadzirdēt Vissvētās atbildi, baidīdamies, ka viņa varētu atteikties un nepaklausīt Dieva gribai. Viņi apgalvo, ka tādēļ, kad vien cilvēks ir šādas dilemmas priekšā, tieši tāpēc ka viņam ir brīvība, viņš var teikt jā vai nē, un tieši kā Ādama un Ievas gadījumā, tas pats varēja notikt ar Vissvēto. Bet Vissvētā neatteicās, nevis tāpēc, ka viņai nebija brīvības, bet tāpēc ka viņai bija īsta brīvība.

Sv. Damaskas Jānis izšķir starp dabisko gribu un izvēles gribu. Cilvēkam piemīt izvēles griba, kad viņam raksturīga kaut kā nezināšana, šaubas un visbeidzot – nespēja izvēlēties. Viņš svārstās, ko darīt. Personai ir dabiskā griba, kad tā tiek vadīta dabīgā veidā, bez šaubīšanās, bez neziņas, lai īstenotu patiesību.

Izskatās, ka dabiskā griba ir saistīta ar „gribēšanu”, kamēr izvēles griba – ar jautājumu, „kā gribēt”, it īpaši, kad ir šaubas un svārstīšanās. No tā izriet, ka dabiskā griba ir dabas pilnveidošana, kamēr izvēles griba ir dabas nepilnība, jo tās priekšnoteikums ir kāds, kurš nezina patiesību, kurš nav pārliecināts par to, ko vajadzētu izlemt.

Kaut arī Kristum bija divas gribas, tāpēc ka Viņam piemita divas dabas, dievišķā un cilvēciskā, Viņam bija dabiskā griba, kādu mēs šeit aprakstījām, un Viņam noteikti nebija izvēles griba. Kā Dievs Viņš vienmēr zināja Dieva Tēva gribu, un Viņā nekad nebija nekādu šaubu vai svārstīšanās. Tas tiek pieredzēts arī svētajos uz žēlastības pamata, it īpaši Vissvētajā. Tā kā Vissvētā bija sasniegusi dievišķošanos, viņai nebija iespējams atraidīt Dieva gribu un nepiekrist iemiesošanai. Viņai piemita pilnīga brīvība, un tādēļ viņas brīvība vienmēr rīkojās saskaņā ar dabu, nevis pret to. Tā kā mēs neesam sasnieguši dievišķošanos, mums piemīt nepilnīga brīvība, ar tā saukto izvēles gribu, un tādēļ mēs svārstāmies par to, kas būtu jāizdara. Viņas jautājums: „Kā tas var notikt, ja es vīru nezinu?” parāda pazemību un cilvēciskās dabas vājību, kā arī paradoksu, jo Vecajā Derībā bija brīnumainas ieņemšanas gadījumi, bet ne bez sēklas.

5.

Pasludināšanas diena ir tieši Kristus ieņemšana uz Svētā Gara spēka un enerģijas pamata. Vienā dziedājumā Dievadzemdētājai mēs dziedam: „Kā Gabriēls pasludināja tev, ak, Jaunava: „Esi sveicināta!” – ar šo saucienu viss Kungs tapa iemiesots”. Tas nozīmē, ka nepagāja dažas stundas un dienas, lai notiktu iemiesošanās, bet tā notika tieši tajā brīdī.

BlagovechenieVirseņģelis Gabriēls teica Jāzepam, svētās Dievadzemdētājas saderinātajam: „Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.” (Mat.1:20). Vissvētā dāvāja Kristum piedzimšanu kā cilvēkam, bet ieņemšana bija no Svētā Gara.

Sv. Vasīlijs Lielais, interpretējot šos vārdus, it īpaši, „ir ieņemts no Svētā Gara”, saka, ka viss, kas izceļas no kaut kā cita, tiek apzīmēts ar trim [grieķu] vārdiem. Viens ir ‘demiourgikos’, kas nozīmē ‘radīšanas ceļā’, kā visa radība bija Dieva radīta caur Viņa enerģiju. Otrais ir ‘gennitos’, kas nozīmē ‘piedzimšana’, kā Dēls bija piedzimis no Tēva pirms visiem mūžiem. Trešais ir ‘phisikos’, kas nozīmē ‘dabiski’, kā enerģija iziet no katras dabas, līdzīgi kā siltums iziet no saules, un vēl vispārīgāk – enerģija no tā, kas rīkojas. Patiesais apzīmējums Kristus ieņemšanai no Svētā Gara ir, ka Kristus tika ieņemts caur Svētā Gara enerģiju „radīšanā”, un nevis ar piedzimšanā vai dabīgi.

Sv. Damaskas Jānis māca, ka ar nevainīgajām un visšķīstajām Dievadzemdētājas asinīm Dieva Dēls un Vārds izstrādāja Sev miesu, kuru dzīvināja saprātīga un noētiska dvēsele, nevis no embrija, bet radot caur Svēto Garu. (Doma, ka nevis no embrija veidojas Kristum miesa kā parastam cilvēkam, bet caur Svētā Gara radošo enerģiju. – Tulk. piez.)

Protams, kad mēs runājam par Kristus ieņemšanu Dievadzemdētājas miesā ar Svētā Gara spēku un radošo enerģiju, mums nevajag izolēt Svēto Garu no Svētās Trijādības. No patristiskās mācības zināms, ka Svētajai Trijādībai enerģija ir kopīga visām Trim Personām. Gan pasaules radīšana, gan cilvēka un pasaules atjaunošana notika un notiek ar Trijādīgā Dieva kopējo enerģiju. Tādēļ ne tikai Svētais Gars radīja Kungam Kristum ķermeni, bet arī Pats Tēvs un Dēls, proti, visa Svētā Trijādība kopā to darīja. Šīs patiesības formulējums ir tāds, ka Tēvs veicināja Sava Dēla iemiesošanos, Dieva Dēls un Vārds personīgi īstenoja Savu paša iemiesošanos un Svētais Gars to pilnveidoja.

Kristus ieņemšana Dievadzemdētājas miesā notika hesihastiskā rāmumā un apslēptībā, un bez skaņas un satraukuma. Neviens, nedz eņģelis, nedz cilvēks, nespēja tajā brīdī aptvert varenās lietas, kas norisinājās. Pravietis ķēniņš Dāvids pravietoja šo notikumu, sakot: „Viņš noies kā lietus uz aitas vilnas, kā pilieni, kas aprasina zemi”[15].

Kā lietus, līstot uz aitas vilnas, neizraisa troksni vai bojājumus, tā arī notika ar Pasludināšanu un Kristus ieņemšanu. Kristus ar Savu ieņemšanu neizraisīja kņadu vai postījumu Dievmātes jaunavībai. Tāpēc Vissvētā bija un palika Jaunava pirms dzimšanas, tās laikā un pēc dzemdēšanas. To apzīmē trīs zvaigznes, ko ikonu zīmētāji vienmēr zīmē Vissvētās ikonās uz pieres un pleciem.

Tihvinas

6.

Dievišķā apvienošana ar cilvēcisko dabu Vārda hipostāzē Dievmātes miesā izveidoja tiešu cilvēciskās dabas dievišķošanu. Sv. Damaskas Jānis raksturīgi saka: „Nebija agrāk miesas par Dieva Vārda miesu”. Tas nozīmē, ka nekāda laika sprīža nebija brīdī starp ieņemšanu un cilvēciskā papildinājuma [dievišķajai dabai] dievišķošanu, bet tā notika ieņemšanas brīdī.

Sekas un turpinājums šim notikumam ir tāds, ka Vissvēto jāsauc par Dievadzemdētāju, tā kā tas bija īstens Dievs, Kuram viņa dāvāja piedzimšanu, Kuru viņa deviņus mēnešus iznēsāja savā miesā, nevis cilvēks, kuram piemita Dieva žēlastība. Tādēļ Vissvēto sauc par Dievadzemdētāju, nevis Kristusdzemdētāju. Kristoloģiskā mācība ietekmē arī Teotokoloģiju. Vissvētā ir Dievadzemdētāja tieši tāpēc, ka viņa ieņēma Kristu ar Svēto Garu.

Tas ir jāpasvītro, tāpēc ka agrīnajos laikos herētiskas mācības izraisīja lielu teoloģisko diskusiju par to, vai Vissvēto vajadzētu saukt Dievadzemdētāju. Bet Trešajā Vispasaules Koncilā notika galēja mācības apstiprināšana, ka Vissvētā dzemdēja Dievu, un ka dievišķošanās notika brīdī, kad Viņš pieņēma viņas cilvēcisko dabu. Herētiķis Nestorijs, izmantodams filosofiskus terminus un cilvēciskus pieņēmumus, apgalvoja, ka Vissvētā piederēja pie cilvēces un tādēļ nevarēja dzemdēt Dievu. Mazulis viņā nebija Dievs, bet cilvēks. Dievs vienkārši „iegāja” Dievadzemdētājā jeb „izgāja” cauri Dievadzemdētājai. Protams, bija problēmas viņa teoloģijā par Kristus divu dabu attiecībām. Nestorijs ticēja, ka Kristus miesa bija vienkārši sasaistīta ar Dievības dabu. Vārds bija Dievs, bet bija sasaistīts ar cilvēku un mājoja viņā. Ar šādiem priekšnoteikumiem viņš nosauca Vissvēto par Kristusdzemdētāju, nevis Dievadzemdētāju.

Tomēr Kristus ir Dievcilvēks, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, un katra daba rīkojās „kopībā ar otru” Vārda Personā. Mēs aplūkosim šo tēmu, kad runāsim par Kristus piedzimšanu. Bet šeit ir jāpasvītro, ka cilvēciskā daba tika dievišķota tūlīt, apvienojoties ar Logosa Personas dievišķo dabu Dievadzemdētājas miesā. Tāpēc Vissvētā tiek saukta par Dievadzemdētāju, ‘Dievu Dzemdējusī’, tā kā viņa piedzemdēja Dievu cilvēciskā veidā.

7.

ohrid_annunciation_icon_14c1Uzreiz notikusī cilvēciskās dabas dievišķošana uz Vārda dievišķās dabas pamata nenozīmē to, ka cilvēciskās dabas rakstura iezīmes tiek atceltas. Tas parāda, ka ieņemšana un grūtniecība, kā arī Kristus dzimšana, notika dabiski un pārdabiski – pārdabiski, jo tas notiek radoši caur Svēto Garu, nevis ar sēklu un dabiski, jo grūtniecība noritēja veidā, kurā mazulis tiek iznēsāts miesā.

Tomēr jāatzīmē vienu punktu. Katram mazulim ir vairāki posmi pirms piedzimšanas brīža pienākšanas. Pirmkārt, ir ieņemšana, tad pēc laika ķermeņa locekļu veidošanās, kurš pamazām attīstās,  līdz ar tā attīstību ir kustības un visbeidzot, kad tas ir pabeigts, tas iznāk no mātes miesām.

Savukārt dievišķajā mazulī notika pakāpeniska pieaugšana izmēros, nebija laika sprīža starp ieņemšanu un locekļu veidošanos. Sv. Vasīlijs Lielais skaidri saka: “Ieņemtais uzreiz bija pilnīgs miesā, nevis tam pakāpeniski tika piešķirts apveids”. Mums jāaplūko tas no tāda skatupunkta, ka Viņa ķermeņa locekļi bija uzreiz izveidoti, bija radīts pilnīgs cilvēks, bet neskatoties uz to, ka Viņa ķermenis tika izveidots jau pašā sākumā, notika pakāpeniska attīstība laikā.

8.

Kristus ieņemšana Dievadzemdētājas miesā notika radoši caur Svēto Garu, nevis ar sēklu, jo Kristum bija jāuzņem šķīsta daba, kura Ādamam bija pirms viņa pārkāpuma. Protams, Kristus pieņēma miesu, kas bija ievainojama un mirstīga, kāda tā bija Ādamam pēc krišanas, lai varētu pārvarēt nīcību un nāvi, bet tā miesa bija ārkārtīgi šķīsta un neaptraipīta, kāda tā bija pirms pārkāpuma. Tādējādi Kristus miesa attiecībā uz šķīstību bija tieši kā Ādama ķermenis pirms pārkāpuma, bet attiecībā uz mirstīgumu un nīcīgumu tā bija kā Ādama ķermenis pēc pārkāpuma.

Tādēļ ieņemšana notika caur Svēto Garu, jo veids, kādā cilvēki dzimst šodien (no  sēklas), ir pēc pārkāpuma. Saskaņā ar sv. Gregoriju Palamu, miesas kustība pretī dzimšanai [ieņemšanā no sēklas – tulk. piez.] nav pilnīgi brīva no grēka, jo kopš brīža, kad nous bija Dieva ielikts, lai pārvaldītu cilvēku, tas rīkojas “nepaklausīgi” miesas kustības brīdī. Tāpēc Kristus šķīstā daba ir saistīta ar radošu ieņemšanu, nevis ieņemšanu no sēklas.

Tieši šis fakts ir ļoti cieši saistīts ar faktu, ka Kristus ieņemšana, iznēsāšana un dzemdēšana Vissvētajai bija bez baudas, pūlēm vai sāpēm. Kristus tika ieņemts, iznēsāts miesā kā mazulis un dzemdēts bez baudas, pūlēm vai sāpēm. Viņš tika ieņemts bez sēklas, divu pamata iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai varētu pieņemt šķīstu cilvēka dabu, un, otrkārt, lai piedzimtu bez nīcības un bez pūlēm.

Annunciation__48794.1395166014Vissvētā ieņēma Kristu bez baudas, kā arī viņa iznēsāja Viņu savā miesā deviņus mēnešus bez pūlēm un smaguma. Viņa nejutās smagi, lai gan dievišķais mazulis fizioloģiski attīstījās un tam piemita svars kā embrijam, kurš attīstās. Tā var tikt piemērots pravieša Jesajas pravietojums: “Lūk, Tas Kungs sēž uz viegla mākoņa”[16]. “Viegls mākonis” nozīmē cilvēka miesu, kura bija tik ļoti viegla, ka tā neizraisīja Vissvētajai nekādu smagumu un grūtības visu deviņu grūtniecības mēnešu garumā.

Vissvētās ieņemšana bez sēklas un bez baudas, un viņas grūtniecība bez pūlēm ir cieši saistīta ar Kristus neiznīcīgo un nesāpīgo piedzimšanu. Saskaņā ar sv. Nisas Gregorija[17] liecību, pastāv ciešas attiecības starp baudu un sāpēm, tā kā katrai baudai klāt ir pievienotas sāpes. Ādams juta baudu, un sāpes sekoja visā cilvēcē. Tā arī tagad atbrīvošana no baudas nes cilvēcei prieku. Kristus piedzimšana neiznīcināja Dievadzemdētājas jaunavību, tāpat kā ieņemšana nenotika ar baudu, ne arī grūtniecība ar smagumu un pūlēm. Kur Svētais Gars rīkojas, “tiek pārvarēta dabas kārtība”[18].

9.

cart161Vissvētās grūtniecības ilgums ir pirmtēls nepārtrauktajai kopībai, kura svētajiem būs Dieva Valstībā[19].

Ir zināms fakts, ka grūtniecei mātei ir cieša un organiska savienība ar mazuli miesā. Mūsdienu zinātnieki ir parādījuši, ka mazuli ļoti ietekmē ne tikai mātes fiziskais stāvoklis, bet arī viņas psiholoģiskais raksturs. Un tā kā dievišķais mazulis tika ieņemts no Svētā Gara, bet izauga dabiskā veidā, proti, tas bija kopībā ar Vissvētās ķermeni, tāpēc pastāv ciešas saistības starp Kristu un Dievadzemdētāju. Protams, mums tas jāredz no skatupunkta, ka Vissvētā dod savas asinis Kristum, bet arī Kristus dod viņai žēlastību un svētību. Kristus viņas miesā nepārstāj būt tajā pašā laikā uz Dieva troņa savienībā ar Savu Tēvu un Svēto Garu.

Cilvēka daba tika apvienota ar dievišķo dabu nemainīgi, nešķirami, nedalāmi un nesajaucoties[20] tieši no ieņemšanas brīža. Tas nozīmē, ka Vissvētā bija nobaudījusi garīgos labumus no dievišķās iemiesošanās, dievišķošanās. Tas, ko Kristus mācekļi nobaudīja Piecdesmitniecē un ko mēs nobaudām pēc Kristībām un dievišķās Eiharistijas svētnoslēpuma laikā, kad mēs pieņemam Kristus Miesu un Asinis, un ko svētie pieredzēs Debesu Valstībā, to Vissvētā pieredzēja no pirmā ieņemšanas brīža un grūtniecībā.

Tādēļ deviņus mēnešus, dienu un nakti, Kristus baroja Vissvēto ar Savām iesvētītajām asinīm. Tas ir pirmtēls nepārtrauktam Svētajam Vakarēdienam un nepārtrauktām svēto attiecībām un kopībai ar Kristu, kura būs galvenokārt nākamajā dzīvē. Šī iemesla dēļ Vissvētā ir nākamā laikmeta pirmtēls. No šāda skatupunkta viņa ir Paradīze.

10.

Sv. Nikodēms Svētkalnietis, runājot par Pasludināšanu, arī pāriet uz personisku un eksistenciālu pieeju šim notikumam. Nepietiek tikai ārēji svinēt dievišķās iemiesošanās notikumus, bet tiem  jāpieiet eksistenciāli un garīgi. Tāpēc viņš apkopoja vairākus citātus no svētajiem, kuri runā par šo eksistenciālo pieeju.

Raksturīgs ir pravieša Jesajas teiciens: “Tevis bijāšanā, Kungs, mēs bijām grūti, mēs cietām sāpes, mēs piedzemdējām. Mēs piedzemdējām Tavu pestīšanas garu uz zemes.” (Jes.26:18) Saskaņā ar svēto Tēvu skaidrojumu, Dieva vārds ir sēkla, cilvēka nous un sirds ir dzemde. Caur ticību Dieva vārds ir iesēts cilvēka sirdī un piesātina to ar Dieva bijāšanu, cilvēks bez bijības paliek tālu no Dieva. Ar šo bijību sākas cīņa par sirds šķīstību un tikumu iemantošanu, kas ir kā bērna iznēsāšanas pūles un sāpes. Šādā veidā piedzimst pestīšanas gars, kas ir dievišķošana un iesvētīšana.

Kristus veidošanās mūsos notiek caur garīgajiem pūliņiem. Apustulis Pāvils saka: “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu dzemdību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos” (Gal.4:19). Pūliņi ir askētiskie centieni, un veidošanās ir dievišķošana un iesvētīšana.

Saskaņā ar svētajiem Tēviem (sv. Nisas Gregoriju, sv. Maksimu Apliecinātāju, sv. Simeonu Jauno Teologu, sv. Nikitu Stefatu u.c.), kas notika fiziski Vissvētajā, tas notiek garīgi ikvienā dvēselē, kas dzīvo jaunavīgi, proti, šķīstās no kaislībām. Kristus, Kurš bija reiz piedzimis miesā, vienmēr grib piedzimt garā tajos, kuri to grib, un tā Viņš kļūst par mazuli, veidojot Sevi tajos caur tikumiem.

Garīgā ieņemšana un piedzimšana paliek uztverama ar faktu, ka asiņošana beidzas, tas ir, pazūd vēlme darīt grēku, kaislības personā ir neaktīvas, viņš nicina grēku un pastāvīgi vēlas darīt Dieva gribu. Šī ieņemšana un piedzimšana tiek sasniegta caur sekošanu Dieva baušļiem, galvenokārt caur nous atgriešanu sirdī un nepārtrauktu viena vārda lūgšanu[21]. Tad persona kļūst par Svētā Gara templi.

Pasludināšana Dievadzemdētājai ir pasludināšana cilvēcei, ziņa, ka Dieva Dēls un Vārds iemiesojās. Šiem vispārīgajiem svētkiem vajadzētu veicināt mūsu personīgos svētkus, mūsu personisko pasludināšanu. Mums jāpieņem priekšvārds mūsu pestīšanai, kas ir visievērojamākā ziņa mūsu dzīvē.

  1. gada septembris315680300

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Metropolitan Hierotheos of Nafpaktos “The Feasts of the Lord” 

[1] Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda Viņu kā pirms visas radītās pasaules mūžamesošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[2] Teotokoloģija – mācība par Dievadzemdētāju jeb Dievmāti.

[3] Kristoloģiju – mācība par Kristu, cilvēciskojušos Svētās Trijādības Otro Personu.

[4] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[5] 1.Moz.3:14-15 „Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: “Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.””

[6] Iosifs Vrienioss (grieķiski Ἰωσήφ Βρυέννιος) – skolots Romejas (tās sauktās ‘Bizantijas’) 15. gs. mūks. Studita klostera iemītnieks, kurš sarakstīja daudzus svarīgus pareizticīgos teoloģiskos darbus.

[7] Vissvētākā vieta jeb Svētumu svētums bija Saiešanas teltī un vēlāk Jeruzalemē uzbūvētajā Zālamana templī īpaša vieta, kur drīkstēja tikai vienreiz gadā ieiet augstākais priesteris, kas pravietiski norādīja uz Kristus vienreizējo iemiesošanos cilvēces vēsturē. – Tulk. piez.

[8]  Katehumēni (grieķu κατηχουμενος (izrunā katehumenos); baznīcslāvu оглаше́нные)  latviski tiek saukti ticībā mācāmie. Tie ir cilvēki, kuri gatavojas pieņemt kristības un kuri tiek apmācīti ticības mācībā (katehēzē) pirms kristību periodā.

[9] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logiki) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien asociē ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv.Makārijs Lielais, sv.Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Tāpēc arī šajā tulkojumā, lai neradītu pārpratumus un lai lasītājs precīzāk iepazītu šo pareizticīgajā dzīvē būtisko orgānu, saglabājām oriģinālo grieķu vārdu nous, kā to lieto citi pareizticīgie autori, dažādu patriarhiju pārstāvji, angļu valodīgajā vidē. Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?” – Tulk. piez.

[10] Noētiskā lūgšana (krieviski умная молитва) – noētisks (grieķiski noeros) – tāds, kas attiecas uz nous darbību. Nous (grieķu νοῦς jeb νόος) – “dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta jeb spriestpējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas, lūgšanas u. c. dievsaskarsmes brīžos darbojas noētiskā enerģija. Līdzīgi kā acis ir redzēšanai, ausis dzirdēšanai, tā nous ir saskarsmei ar Dievu. Cilvēka noētiskā enerģija nepārtraukti sadarbojas ar Svēto Garu sirdī nepārtrauktās lūgšanas laikā. Tāpēc arī parasti noētisko lūgšanu sauc par iekšējo vai prāta, vai sirds, vai nepārtraukto lūgšanu. Ārpus šī stāvokļa noētiskā enerģija darbojas pliekani vai ir pamirusi, atrodas garīgajā nāvē – atsvešinātībā no Dieva. – Tulk. piez.

[11] Pirmvecāku grēks-kļūda (grieķ. προπατορικό αμάρτημα, kriev. праотеческий грех (ошибка)) – stāvoklis, kad cilvēce manto pirmvecāku grēka jeb kļūdas sekas, kuras izpaužas pakļautībā nāvei, Dievklātbūtnes zaudēšanā, iznīcībā, bojāejā, slimībās, ciešanās, kaislībās.

„Daudz apspriestais „pirmvecāku grēks” ir nekas cits kā cilvēka nespēja pašā vēsturiskā ceļa sākumā saglabāt Dieva atmiņu, tas ir, saskarsmi ar Dievu savā sirdī. Šis ir slimīgs stāvoklis, kurš aptver visus pirmvecāku Ādama un Ievas pēctečus, jo runa nav par tikumīgo vai personīgo grēku, bet par cilvēciskās dabas slimību. „Mūsu daba saslima ar grēku,” atzīmē svētais Aleksandrijas Kirils (†444), un šī kaite pāriet no paaudzes uz paaudzi, līdzīgi tam, kā slimība no koka pāriet uz visiem tā zariem.” Protopresbiters Georgijs Metallinoss ‘Pareizticība kā terapija’.

[12] Sholastika ir praviešu, apustuļu un svēto hesihastiskās askētiskās tradīcijas aizvietošana ar racionālām spekulācijām, izmantojot pamatā filosofiju, nevis sekojot sirds šķīstīšanas, apgaismošanās un dievišķošanās ceļam, caur kuru sasniedz Dieva pieredzi un Atklāsmi īstenajā Baznīcas tradīcijā.

„Tādējādi, balstoties uz saprātu, attīstījās tas, ko mēs saucam par ‘sholastisko teoloģiju’ un kuru tēvs Jānis Romanidiss sauca par ‘franku teoloģiju’ jeb ‘frank-latīņu teoloģiju’. Termins ‘sholastiskā teoloģija’ dominēja, jo tajos laikos tika dibinātas universitātes ar to ‘skolām’, un pasniedzēji, kurus mēs tagad sauktu par profesoriem, bija pazīstami kā ‘sholasti’, jo viņi mācīja ‘skolās’. No tā mēs arī iegūstam ‘sholasticismu’, kas tika balstīts uz klasisko metafiziku.

Agrākie sholastiskie teologi, no 11. līdz 13. gadsimtam, balstīja savu teoloģiju uz Platona un neoplatonisma idejām; savukārt vēlākie tādi, kā Akvīnas Toms 13. gadsimtā mēģināja Augustīna personā apvienot Aristoteli ar neoplatonismu. Vēlāk pārsvarā dominē aristoteliānisms.” metr. Ierofejs (Vlahoss) – Rietumu Austrumi un Austrumu Rietumi

„Sholasti ticēja, ja mēs ticam Dievam, mēs varam Viņu iepazīt caur saprātu un dedukciju. Kenterberijas Anselms mēdza teikt: “Es ticu, lai saprastu.” Tādēļ, atbilstoši sholastiķiem, ticība nāk pirmā (a priori), un tad caur racionāliem argumentiem un loģiskām kategorijām mēs varam zināt Dievu – atbilstoši Akvīnas Tomam tā ir naturālā (dabiskā) teoloģija. Tika uzskatīts, ka atklāsme nāca vienīgi caur Svētajiem Rakstiem un no pārdomām par tiem. Līdz ar filosofijas un teoloģijas sasaistīšanos sholastiķu piedāvātais metafiziskais modelis Rietumos sabruka, un kopš tā laika cilvēki arvien domā, ka viņi patiešām var nonākt pie ticības caur loģiku un saprātu, kas joprojām tiek uzskatītas par augstākajām cilvēka spējām.” Jānis Sanidopuloss – Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

[13] Nīcība (grieķiski φθορά, krieviski тление), iznīcība (grieķiski διαφθορά, krieviski истление) – bojāšanās, noārdīšanās, pūšana, nīkšana, iršana, novecošana, slimošana, noguršana un citi tamlīdzīgi fenomeni ir nāves enerģijas izpausmes veidi radītajā pasaulē. Baznīcas mācībā nāve ir ne tikai bioloģiskās dzīves beigas, bet arī dažāda veida nīcības izpausmes dabā un arī garīgs atsvešinātības stāvoklis no dzīvības Avota – Dieva. Nāve ir sātana parazitējošais spēks, caur kuru sātans ir pakļāvis radīto pasauli un no kuras Kristus atnāca atpestīt. Svēto relikvijas liecina par cilvēka ciešo savienību ar Kristus augšāmcelšanās enerģiju, kas izpaužas kaut kāda veida ķermeņa nepakļāvībā nīcībai. – Tulk. piez.

[14] Šeols – “Stāvoklis, kādā atradās nomirušo dvēseles, senebreju valodā apzīmēts ar vārdu „Šeols” – krēslas vieta, bezveidīga, kurā nekas nav redzams (Ījaba gr. 10: 21 – 22). Tas drīzāk ir smaga un bezmērķīga miega stāvoklis (Ījaba gr. 14: 12), nekā kaut kādu konkrētu mocību vieta. Tā ir „ēnu valstība”, kas slēpa cilvēkus no Dieva.” (Protodiakons Andrejs Kurajevs “Pasha – ceļš ārā no elles.”)

[15] Ps.71:6/labots

[16] Jes.19:1

[17] Sv. Nisas Gregorija dzīve http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsNisas.htm

[18] Baznīcslāviski “побеждается естества чин”.

[19] Grieķu valodā frāze “ὴ βασιλεία τοῦ θεοῦ – i vasileia tou Theou’ [Dieva valdīšana] apzīmē Dieva neradīto žēlastību, kuru redz dievišķotie. Frāze “ὴ βασίλιεο τοῦ θεοῦ – i vasileio tou Theou’ [Dieva Valstība] apzīmē radīto pasauli, kura ir Dieva žēlastības produkts.

Šajā grāmatā mēs nolēmām izmantot vārdu “Valstība” (Kingdom), ar to apzīmējot Dieva neradīto žēlastību, tāpēc ka šis vārds ir vairāk pazīstams angliski runājošajiem lasītājiem. – Angļu val. tulk piez.

[20] “Nesajaucoties” apzīmē, ka Kristū pastāv tieši divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, nekādi nesajaucoties un neveidojot trešo sarežģīto dabu, kas izveidota no divām. “Nemainīgi” apzīmē, ka neviena no divām dabām nav nekādi izmainījusies, savienojoties viena ar otru. Dievišķā paliek dievišķa, cilvēciskā – cilvēciska. “Nešķirami” norāda uz to, ka nekad – nedz dzimstot, nedz Krustā sišanas laikā, nedz Augšāmcelšanās, nedz arī Debesīs Pacelšanās un atkal savienošanās brīdī ar Svēto Trijādību – nedarbojās tikai viena no dabām, bet to abu līdzdarbība vienmēr bija kopīga. “Nedalāmi” mums vēsta, ka šāds Kristus dabas stāvoklis pastāvēs mūžīgi. Cilvēciskā daba mūžīgi paliks savienota ar visuma Radītāja dievišķo dabu. – Tulk. piez.

[21] Viena vārda lūgšana jeb īsa lūgšana ar vienu domu. Visbiežāk izmantotā ir Jēzus lūgšana: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlo mani”. – Tulk. piez.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s