Sākums » garīgā dzīve » Kas ir ortodoksālā ticība?

Kas ir ortodoksālā ticība?

veniamin-dr-christopher

Kristofers Venjamins

Doktors Kristofers Venjamins, Svētā Tihona Pareizticīgā Teoloģiskā semināra patristikas[1] profesors, ASV. Runa tika sniegta 2016.g. aprīlī ikgadējā Lielā Gavēņa Pareizticīgās Garīdzniecības Asociācijas Šenango ielejas rekolekcijās.

Uzstājoties Grovsitijas koledžā, Dr. Venjamins desmit pamatpunktos izklāstīja Pareizticīgās Kristietības būtību.

Audio transkripcijas tulkojums.

Ir prieks būt kopā ar jums. Es vēlos jums šodien sniegt nelielu ieskatu radurakstos, uz kuriem Dr. Hārvijs tikko atsaucās, iepazīstinot ar mani, un it īpaši tāpēc, ka mums šeit ir diezgan sajaukta audience kristīgo denomināciju ziņā, es vēlos runāt par jautājumu: kas ir pareizticīgā ticība? Kas ir pareizticīgā ticība – es mēģināšu jums to izklāstīt desmit pamata jeb centrālajos punktos vai tēmās.

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) – mūsdienās ļoti ievērojams Baznīcas bīskaps Grieķijā –stāstīja, ka tolaik, kad viņš strādāja ar teologu komandu, kas gatavoja svētā Gregorija Palamas darbu kritisko izdevumu, viņu tik ļoti pārsteidza šī svētā teoloģija, ka viņš sāka sev jautāt: “Kur var atrast šo teoloģiju šodien? Kur šī teoloģija tiek dzīvota šodien? Šai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai.” Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums ir radusies tāda pati doma, lasot Svētos Rakstus vai kāda agrīnās Baznīcas iedvesmas pilna svētā dzīves stāstu vai rakstu darbus. Tai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai. Kur to var atrast šodien?

sz

Starecs Sofronijs

Tā 1976. gadā metr. Ierofejs devās uz Eseksu, Anglijā, lai apmeklētu starecu Sofroniju[2], kurš bija mans garīgais vadītājs manos vidusskolas gados. Tur viņš arī sastapa tēvu Zahāriju, stareca Sofronija mācekli, un mūsu abu garīgo tēvu šodien, kurš tajos laikos bija mūks, un Ierofejs tajā laikā bija jau priesteris. Tas bija laiks, kad es iepazinos ar metr. Ierofeju, un tas bija laiks, kad sākās Ierofeja un Zahārija draudzība, un kopš tā laika viņiem bija ļoti tuvas un ciešas draudzības saites. Viņi ir saistīti ar vienu teoloģiju; viņi ir saistīti stareca Sofronija personībā. Metr. Ierofejs redzēja tēvā Sofronijā, kā svētā Gregorija Palamas teoloģija, kā kristietība, tiek dzīvota praksē.

Šodien es vēlos jums stāstīt par Pareizticīgās Baznīcas empīrisko[3] teoloģiju, kā to ir pasniedzis mans profesors, mans Tesaloniku Universitātes dogmatikas[4] profesors, kura vārds ir tēvs Jānis Romanidiss. Kā mēs zinām, patiesa teoloģija ir kristietības dzīve un balss. Teoloģija ir Dieva atklāsme svētajiem. Svētais Gregorijs Teologs (4gs.) sniedz visskaidrāko definīciju, kurš Baznīcā ir teologs. Viņš saka, ka teologi ir tie, kuri ir sasnieguši Dieva redzējumu, iepriekš šķīstīdami savas sirdis no kaislībām[5], jeb vismaz tie, kuri šķīstās no tām. Tā ir pieredzes teoloģija.

Tomēr Baznīcā mums ir arī akadēmiskā teoloģija kā zinātne. Akadēmiskie teologi pēta Tēvu darbus un Baznīcas dzīvi, un tas ir svarīgi. Mēs nenoraugāmies no augšas uz akadēmisko teoloģiju; būtībā mēs cienām to kā kaut ko ļoti vērtīgu, jo tā sniedz mums visus vērtīgos vēsturiskos datus attiecībā uz Baznīcas dzīvi un tās svētajiem. Tomēr īstenībā teoloģija ir Dieva pieredze un zināšana. Metropolīts Ierofejs norāda, ka arī ar māksliniekiem notiek tāpat. Viņi rada oriģinālus darbus, tas ir, rada gleznas, un tad nāk zinātnieki un analizē viņu mākslu.

maxresdefault

Tēvs Jānis Romanidiss

Tēvs Jānis Romanidiss bija Tesaloniku Universitātes profesors ar ievērojamu reputāciju akadēmiskajā teoloģijas vidē, bet viņš runāja arī par empīrisko teoloģiju – dzīvojamo teoloģiju. Viņš nekad nebija metr. Ierofejam kā pasniedzējs mācību iestādē, bet viņš kļuva ļoti cieši saistīts ar viņu pēc tam, kad Romanidiss aizgāja pensijā. Ļaujiet man jums sniegt īsu Romanidisa biogrāfijas izklāstu. Gluži kā manējie, arī tēva Romanidisa vecāki emigrēja 1927. gadā, bēgot no Mazāzijas pussalas (pašreizējās Turcijas). Mana tēva ģimene aizbēga 1922. g. Viņa māte deva viņam vārdu Jānis, pēc svētā Jāņa Krieva. Viņa lūdzās regulāri no pulksten trijiem rītā līdz tam brīdim, kad jāiet uz darbu, un nodzīvoja savas dzīves pēdējos gadus kā mūķene klosterī, kura garīgais tēvs bija mūsdienu svētais Paīsijs Svētkalnietis[6].

Drīz pēc Jāņa nākšanas pasaulē viņa ģimene pārcēlās uz ASV. Viņš bija uzaudzis Manhetenā, kur viņš apmeklēja Romas katoļu skolu. Vidusskolā viņam mācīja Akvīnas Toma[7] teoloģiju. Pēc trim gadiem Svētā Krusta Grieķu Pareizticīgās Teoloģijas skolā Bostonā, viņš devās uz Jeila Universitāti, kur viņš četrus gadus studēja Bībeles kriticismu un dažādas Protestantu teoloģijas izpausmes no tā laika vadošajām autoritātēm ASV. Tad viņš devās uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā, kur viņš iepazinās ar tēvu Georgiju Florovski, laikam lielāko 20. gadsimta akadēmisko teologu, kurš palīdzēja tēvam Jānim aplūkot teoloģiju no cita skatpunkta.

florovski_gv

Tēvs Georgijs Florovskis

Tēvs Jānis vēroja, ka Amerikā Romas katoļi veicināja 11.-13. gs. sholastiskās teoloģijas atdzimšanu, kamēr protestanti koncentrējās galvenokārt uz apustuļiem un Svētajiem Rakstiem. Tēvs Jānis mēģināja identificēt tiltu, kas vienoja Svētos Rakstus ar Baznīcas Tēviem, un viņš konstatēja, ka apustuliskie Tēvi, tieši apustuļu mācekļi, tādi kā Antiohijas Ignātijs un Romas Klements, bija tie, kuri turpināja apustuļu mācību, un ka pastāv liela atšķirība starp viņiem un starp sholastiķiem, un 16 gs. un vēlākajiem reformātiem. Pēc tam viņš studēja arī Svētā Vladimira Seminārā Ņujorkā, kur viņš bija vēl ciešāk saistīts ar tēvu Georgiju Florovski.

1954. g. viņš studēja Parīzē un nedaudz vēlāk arī Minhenē, un 1957. g. viņš iesniedza Atēnu Universitātē savu disertāciju par priekšteču grēku – nevis iedzimto grēku, bet priekšteču grēku –, kur tā tika atzīta un kļuva par Pareizticīgo teoloģisko pētījumu pagrieziena punktu, pilnībā izmainot teoloģisko pētījumu kursu Grieķijā. Pēc tam 1957.-1958. g. tēvs Jānis atgriezās ASV Hārvardas Universitātē, kur viņš atkal darbojās kopā ar tēvu Georgiju Florovski un vadīja svarīgu pētījumu, kā arī pievienojās tēvam Georgijam kā pasniedzējs Svētā Krusta skolā līdz 1969. g., kad viņš tika ievēlēts par Dogmatiskās un Simboliskās Teoloģijas profesoru Tesaloniku Universitātē, un ilgu laiku viņš turklāt pasniedza Svētā Damaskas Jāņa skolā, Balamandas Universitātē, Tripolē, Libānā.

Papildus tēva Jāņa ievērojamajai akadēmiskajai karjerai, viņa vairāk kā 30 gadus ilgstošā iesaistīšanās ekumēniskajos dialogos ir kļuvusi gandrīz leģendāra[8]. To visu pieminu, tikai lai pateiktu, cik ļoti iespaidīgs ir bijis tēva Jāņa Romanidisa ieguldījums Pareizticīgo kristiešu pasaulē un ārpus tās.

Metr. Ierofejs Vlahoss atstāsta, kad t. Jānis Romanidiss bijis tuvu aiziešanai no šīs dzīves, viņš devies to apmeklēt intensīvās terapijas blokā hospitālī, kurā t. Jānis atradies, un jautājis viņam: “Ko ārsti saka par jūsu veselību?” Tēvs Jānis sev raksturīgi atbildējis: “Es neesmu nobažījies par savu veselību. Es esmu nobažījies par teoloģiju.” Viņš pārgājis pie ieteikumiem metr. Ierofejam, kā formālās teoloģijas studijas varētu kļūt vairāk patristiskas. Kā metr. Ierofejs Vlahoss paskaidro, šie ir tikai daži novērojumi par tēva Jāņa dzīvi, jo tie ir svarīgi šīs teoloģijas saprašanai. Vlahoss arī norāda, ka savas Dogmatikas pirmā sējuma ievadā tēvs Jānis piemin sekojošo.

parintele-dumitru-staniloae-de-dinu-lazar-via-roncea-ro

Dumitru Staniloae

Starp ne-grieķu izcelsmes dogmatiķiem, lielākie ceļveži patristiskajā teoloģijā ir krievu protopresbiters profesors Georgijs Florovskis[9] un mūžam pieminamais rumāņu protopresbiters Dumitru Staniloae[10].

Kāpēc? Tāpēc ka viņš saprata, ka šie divi teologi saskaņo teoloģiju, pieredzi un, protams, lūgšanu, jo tā ir teoloģija.

Tēvs Jānis nebija spējīgs pabeigt savu Dogmatiku pirms aiziešanas no šīs dzīves, tādēļ metr. Ierofejs izdarīja to, ko Romanidiss cerēja izdarīt pats. Tas ir, viņš sastādīja divus sējumus par empīrisko dogmatiku, un sekojot Florovska, Staniloae un Romanidisa tradīcijai, metr. Ierofejs izskaidro, ka Baznīcas doktrīnas ir medikamenti, kas mums palīdz sasniegt Dieva pieredzi. Bet tieši kā no oglēm nevar būt jēgas, ja vien tās neaizdedzina ar uguni, tā arī dogmai ir jāaizdegas ar dzīvības liesmu. Dogmas bez dzīves ir kā melnas ogles, kas paliek neaizdedzinātas.

Tagad pievērsīsimies t. Jāņa Romanidisa teoloģijas desmit centrālajiem punktiem, kas ir Baznīcas Tēvu teoloģija, paturot prātā, ka nepastāv citas teoloģijas.

Pirmais punkts: Baznīcas Dievs ir atklāsmes Dievs. Tas ir, Dievs Sevi ir atklājis svētajiem. Šī atklāsme saucas teorija teoptija, kas nozīmē vērošana, Dieva redzēšana. Svētie redz Dievu gaismā, tieši kā uz Tabora kalna trīs mācekļi redzēja Kristu gaismā. Viņi ne tikai redz gaismu, bet viņi dzīvo gaismā.

Tajā brīdī dievišķotais, o teumenos, ir bez domām, bet eksistē pāri domām un pāri sajūtām. Tad viņš dzird neradītos[11] vārdus un neradītās domas, tieši kā svētais Pāvils stāstīja par sevi trešajā personā: “Tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt.”[12] “Neradīts” nozīmē kaut ko tādu, kam nav sākuma un nav beigu. Pravietis vai svētais apraksta šo pieredzi ar radīto vārdu, jēdzienu, tēlu palīdzību. Tādā veidā ir izveidotas doktrīnas, lai, no vienas puses, vadītu uzticīgos un, no otras puses, pasargātu pret maldīgām doktrīnām.

Otrais punkts: Kad Dievs atklāj Sevi kā gaismu, šī gaisma ir trīskārša gaisma. Viņš ir trīs gaismas. Reiz apustulis Filips prasīja Kristum: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.”[13] Tas ir, svētie redz dievišķības trīskāršo gaismu. Tas nenozīmē, ka viņi redz gaismu ārpus sevis, bet viņi piedalās Dievā. Tas ir, viņi piedalās Dieva godībā[14] – Dieva neradītajā enerģijā. Tomēr viņi saprot un viņi pieredz faktu, ka viņi nevar redzēt Avotu, no kura iziet gaisma. Tādēļ viņi sauc to, ko viņi redz par “enerģiju” un ko viņi nevar redzēt – par “būtību”. Un viņi teica, ka mēs piedalāmies Dieva enerģijā, bet mēs nepiedalāmies Dieva būtībā.

Kad mēs sakām, ka Dievam ir būtība un enerģija, tad Tēvi nedomāja to filozofiskā veidā, bet balstoties savā garīgajā pieredzē. Tas ir empīrisks notikums, nevis spekulācija.

Trešais punkts: Svētā Trijādība parādās Vecajā Derībā, nevis tikai Jaunajā Derībā. Visas Dieva manifestācijas Vecajā Derībā ir Logosa[15] manifestācijas pirms iemiesošanās, Kuru pravietis Jesaja sauc arī par Lielās Padomes Eņģeli[16]. Tādējādi mums ir Logoss pirms iemiesošanās, Kuru sauc par Jahvi – Viņš ir Tas, Kas atklājas. Un ir Dievs, Kuru sauc Elohim – Kurš ir neredzams, slēpts. Un ir arī Tā Kunga Gars. Tā ir dievišķības trīskāršā gaisma: Elohim, Jahve un Tā Kunga Gars. Jaunajā Derībā Jahve ir iemiesojies – kļūst Cilvēks un atklāj mums Savu Tēvu un Svēto Garu.

Atšķirība starp Veco Derību un Jauno Derību ir tāda, ka Vecajā Derībā mums ir Logoss – Logosa manifestācijas pirms iemiesošanās – un Jaunajā Derībā mums ir iemiesotā Logosa manifestācijas. Jaunajā Derībā mēs tagad skaidri zinām Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Caur Kristu mēs zinām Tēvu bez Viņa redzēšanas. Tēvs Jānis Romanidiss parasti teica: “Svētie redz gaismu, trīskāršu, dievišķu gaismu caur gaismu”, tas ir, caur Kristu. Viņi redz Tēva gaismu, neredzot Tēvu, un viņi redz, kamēr viņi atrodas Svētā Gara gaismā. Ir frāze: “Caur gaismu, gaisma gaismā.”

Ceturtais punkts: Trīsvienīgais Dievs caur Logosu radīja pasauli[17] un cilvēku – Savu vispilnīgāko radību. Dievs ir neradīts. Pasaule un cilvēks ir radīti. Ādamam un Ievai pēc radīšanas bija dvēsele un ķermenis, un vēl arī Dieva žēlastība. Viņiem bija personiska saskarsme ar Dievu. Viņi runāja ar Dievu, kas nozīmē, ka viņiem bija tieša saskarsme un attiecības ar Dievu. Viņi dzīvoja Dieva gaismā. Tāds ir dabiskais cilvēks. Tas ir, dabiskais cilvēks ir tāds, kam piemīt ķermenis, dvēsele un arī Svētais Gars (Dieva žēlastība – tulk. piez.).

Cilvēks nav veidots no trim daļām, bet no divām– ķermeņa un dvēseles – un Svētais Gars eksistē gan viņa dvēselē, gan viņa ķermenī. Tāds ir patiesi īsts cilvēks, Dieva radīts, kurš dzīvo gaismā. Tēvs Romanidiss mēdza sacīt, ka Tēvi, balstoties savā  pieredzē, ir izskaidrojuši, kā Ādams dzīvoja paradīzē. Svētais Jānis Zeltamute saka, ka Ādams un Ieva paradīzē dzīvoja kā eņģeļi.

Piektais punkts: Cilvēka krišana nav vienkārši juridiska lieta, nav vienkārši lieta par baušļa nepaklausību, bet ir pašas Dieva godības pieredzes zaudēšana. Apustuļi un apustulis Pāvils,savā vēstulē Romiešiem saka: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.”[18] Visi ir grēkojuši un zaudējuši Dieva godību. Tātad krišana ir Dieva godības nozaudēšana. Tā ir garīgā nāve. Pēc sagrēkošanas dvēsele un ķermenis palika, bet tie zaudēja Svēto Garu. Tas tiek domāts ar priekšteču grēku: garīgā nāve, kurai sekoja fiziskā nāve – ķermeņa nāve.

Priekšteču grēka iedzimtība nav vainas iedzimtība, kā mācīja svētlaimīgais Augustīns, bet ir nīcība un nāve, kas iegāja cilvēkā, un tas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi jaundzimušo piedzimšanā. Dabiskajam cilvēkam dvēselē bija divas enerģijas: viena ir viņa saprāts; otra ir viņa prāts – viņa nous. Attiecīgi ir racionālā enerģija un ir garīgā (noētiskā) enerģija. Caur garīgo enerģiju viņš paradīzē redzēja Dieva godību, un caur racionālo enerģiju cilvēks varēja savu pieredzi pierakstīt un raksturot. Pēc krišanas cilvēka garīgā enerģija aptumšojās, bet ne viņa racionālā enerģija, un viņš zaudēja kopību ar Dievu, jo prāts bija aptumšots.

Vecās Derības pravieši garīgi pūlējās ar Dieva palīdzību, un viņu prāti bija apgaismoti, bet viņi nespēja pārspēt nāvi, tādēļ viņi devās uz Mirušo valstību (Šeolu[19]). Tādēļ problēma ir tajā, kā lai apgaismo cilvēka prātu, kas nozīmē, ka prātam jātiek atšķirtam no racionālās enerģijas, jo, kā tēvs Romanidiss parasti sacīja, krišana ir mūsu racionālās enerģijas identificēšanās ar garīgo enerģiju. Citiem vārdiem, mēs vairs nezinām. Lielākā daļa no mums neizprot, ka mums ir garīgā enerģija, spēks, ko sauc par nous, kas ir dvēseles acs, un mēs sajaucam to ar smadzenēm.

Pravietis Mozus uzkāpa Sinaja kalnā un redzēja ar savu nous, ar savu garīgo enerģiju, Dieva godību. Un pēc tam, ar savu spriešanas (domāšanas) spēju, viņš pierakstīja savu pieredzi. Bet viņš nogāja Mirušo valstībā (Šeolā), jo viņš nebija spējīgs uzvarēt nāvi. Triumfs pār nāvi nāca ar Dieva iemiesošanos – ar Kristu.

Sestais punkts: Kristus nāk, uzņemdams mūsu mirstīgo un iznīcīgo ķermeni, lai varētu uzvarēt nāvi un arī uzvarēt grēku un sātanu, un tā rezultātā atjaunot cilvēku viņa pirms krišanas stāvoklī, un pat pacelt viņu augstāk. Kristus mācīja ar līdzību palīdzību, veica brīnumus, un Viņš paņēma dažus no Saviem mācekļiem augšā uz Tabora kalnu un parādīja viņiem Savu godību. Viņš gribēja parādīt viņiem, ka viņiem bija jāseko Viņa mācībai, jāpielieto tā praksē, lai varētu redzēt brīnumus, un it īpaši, lai varētu redzēt Dieva godību. Tas ir garīgās dzīves dziļākais nolūks: mums jāuzvar garīgā nāve, tas ir, mūsu nošķirtība no Dieva priekš tā, lai vēlāk mēs uzvarētu ķermeņa nāvi.

Septītais punkts: Pestīšanas darbs notiek Baznīcā. Vecajā Derībā Baznīca pastāvēja kopībā, kas praviešiem bija ar Logosu pirms iemiesošanās, Vārdu pirms iemiesošanās, bet tā bija garīga Baznīca. Pēc Iemiesošanās Baznīca kļūst iemiesota, tas ir, arī fiziska. Mēs kļūstam par Kristus ķermeņa locekļiem. Piecdesmitnieces dienā apustuļi saņēma Svēto Garu, un tad apustuļi, ieguva visu Patiesību, jo Patiesība nav lieta, Patiesība nav ideja: Patiesība ir Persona. Kristus teica viņiem, ka sūtīs Svēto Garu un ka Viņš iemācīs viņiem visu patiesību. Citiem vārdiem, Svētajā Garā, caur Svēto Garu, mēs redzam Kristu. Tajā ir patiesība. Viņš ir Patiesība.

Kad Dievišķās Liturģijas laikā priesteris sadala dievmaizi, kas ir iesvētīta maize, viņš saka: “Dieva Jērs top lauzīts un tomēr nesadalīts.” Baznīcā, caur kristīšanos un svēto mirru svaidīšanu, cilvēks kļūst par Svētā Gara templi. “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos?” saka sv. Pāvils[20]. Ko nozīmē “viņš kļūst par Svētā Gara templi”? Tas nozīmē, ka viņa esamībā tiek aktivizēta viņa garīgā enerģija, un viņš nes sevī garīgo lūgšanu, nepārtraukto lūgšanu, sirds lūgšanu. Cilvēka ķermenis ir templis, un gluži kā tempļa visdziļākajā svētnīcā ir altāris, tā arī sirds dziļumos caur svēto kristību un svēto mirru svaidīšanu tiek izveidots svētais altāris. Un sirdī notiek nepārtraukta Dievišķā Liturģija, un cilvēks tiek atjaunots savā iepriekšējā paradīzes stāvoklī, un pat daudz augstākā stāvoklī, jo tagad Dievišķā Liturģija notiek viņā, viņa paša ķermenī.

Irvnk_dievnama-iekartojums saprātīgā lūgšana, kas notiek smadzenēs, un ir garīgā lūgšana, kas notiek sirdī. Šī stāvokļa sasniegšana ir cilvēka personas terapijas nolūks. Ir jāsasniedz posms, kurā ir iekšējā lūgšana un mīlestība uz Dievu, kaislība uz Dievu. Šī iemesla dēļ daudzi Tēvi uzsver, kā to darīja tēvs Jānis Romanidiss, ka pastāv trīs garīgās dzīves posmi: 1) sirds šķīstīšana, 2) prāta (nous) apgaismošana un 3) dievišķošana (teozis). Tieši tāpat kā mums baznīcas ēkā ir nartekss, mums ir sirds šķīstīšana. Tad mums ir joms, kas ir prāta apgaismošana. Un mums ir svētais altāris, kas ir teoze.

Tēvs Jānis mēdza sacīt, tādēļ ka viņš bija askētisks teologs, ka Baznīcai ir divi aspekti: viens pozitīvs un otrs negatīvs. Pozitīvais aspekts ir Kristoloģija, tas ir, tā stāsta mums par Kristu; kamēr negatīvais aspekts stāsta mums par sātanu un to, kā cīnīties pret sātanu. Jo vairāk kāds iemācās karot pret sātanu, tas ir, jo vairāk kāds iemācās Baznīcas dzīves negatīvo aspektu, jo vairāk viņš nonāk pie Baznīcas pozitīvā aspekta zināšanas, kas ir Kristus. Šī iemesla dēļ cilvēkam visu laiku jācīnās pret sātanu, jo tādā veidā viņš iemācās Kristus mīlestību. Ļoti svarīgi mums zināt, ka Dieva žēlastība un Dieva gaisma ienāk cilvēkā caur viņa sirdi, un caur viņa sirdi notiek sajaukšanās. Sātans ir ārpus cilvēka un karo pret viņu no ārpuses.

Mēs dzīvojam Baznīcā, lai taptu dziedināti, kas nozīmē, ka mums jāiziet caur kalpa un algādža stāvokli, un jāsasniedz Dieva bērnu stāvokli. Tēvs Jānis Romanidiss mēdza teikt, ka herēze ir atteikšanās no metodoloģijas, kas ļauj mums nonākt līdz Dieva zināšanai. Tas ir, katrai disciplīnai ir sava metode, un, ja neseko metodei, tad nevar sasniegt savu mērķi. Metode, uz kuru tēvs Jānis atsaucās, ir šķīstīšanās, apgaismošanās, teoze jeb dievišķošanās. Kad šī metode ir noraidīta, mēs iestrēgstam spekulācijās par Dievu, un, kad kāds spekulē par Dievu, ienāk loģika un fantāzija, un tad cilvēks nonāk herēzē. Tēvs Romanidiss mēdza teikt, ka cilvēki kļūst par herētiķiem, kad nav praviešu, kuri var iemācīt Dieva zināšanas metodi. Tomēr atcerieties, ka viņš ļoti labi apzinājās faktu, ka nepastāv nekādas metodes vai tehnikas, ar kuru prātu varētu atkal apvienot ar sirdi. Tikai ar Svēto Garu prāts var atgriezties savā dabiskajā vietā, kas ir sirdī, jo prāts ir sirds spēja. Bet par to vēlāk, ja jūs vēlēsieties.

Astotais punkts: eshatoloģiskā dzīve nav dzīve pēc otrās Kristus atnākšanas, bet dzīve iekš Kristus. Daži saka, ka mēs dzīvosim eshatonā[21] pēc Kristus otrās atnākšanas – un tas ir kļūdaini. Atklāsmes grāmatā ir teikts, ka Kristus ir pirmais un pēdējais. Tādēļ līdz ar Kristus iemiesošanos eshatons ieiet vēsturē. Tādā veidā Dieva valstība ieiet pasaulē un vēsturē, un cilvēki ir spējīgi piedalīties Dieva valstībā.

Kad svētie redz Dievu (teoptija), viņi dzīvo eshatonā (Dieva valstībā). Viņi redz to tagad, šajā pašā dzīvē. To sauc par pirmo augšāmcelšanos. Un otrā augšāmcelšanās būs pēc ķermeņa augšāmcelšanas, pēc Kristus otrās atnākšanas. Svētie redz gaismu caur dievišķošanos (teoze). Tas, ko mēs dziedam Lielajā Slavas dziesmā[22] Visnakts dievkalpojuma beigās: “Tavā gaismā
mēs ieraudzīsim gaismu.” Mēs dzīvojam Svētā Gara gaismā: šķīstīšanā un apgaismošanā, un mēs redzam gaismu.

Devītais punkts. Paradīze un elle eksistē no cilvēka skatpunkta, bet ne no Dieva skatpunkta. Dievs neradīja paradīzi un elli. Dievs ir gaisma un apgaismo visu visumu. Radītajai gaismai piemīt divas rakstura īpašības. Tā gan apgaismo, gan dedzina. Vienus tā apgaismo un citus tā dedzina. Dievs ir neradīta gaisma. Vieni piedalās gaismā, un citi ir tās apdedzināti, jo viņi nav gatavi uzņemt gaismu. Ja kādam acis nav  tik labā stāvoklī, lai redzētu gaismu, tad viņu tā dedzina. Tēvs Romanidiss parasti teica: kad Kristus runāja par elli, Viņš dažreiz to sauca par tumsību un dažreiz par uguni. Bet, kur ir uguns, tur nav tumsas, un, kur ir tumsa, tur nav uguns, kas nozīmē, ka elle nav nedz tumsa, nedz uguns, kā mēs saprotam tumsu un uguni.

Dievs mīl visus cilvēkus, pat grēciniekus, un Viņš sūta viņiem Savu žēlastību. Tie, kuri tika izdziedināti šajā dzīvē un ir sasnieguši nesavtīgu mīlestību, redzēs gaismu. Tie, kuri nav tikuši izdziedināti, neredzēs gaismu, bet viņi pieredzēs Dieva gaismu kā uguni. Šī iemesla dēļ elles uguns ir neradīta, nevis radīta. Tas ir ļoti skaisti atainots ikonogrāfijā. No Dieva troņa izstaro gaisma un apgaismo svētos, no Dieva troņa iznāk uguns upe, kura aprij grēciniekus, kas nozīmē, ka uguns upe ir neradīta. Šī iemesla dēļ Baznīcā mēs cenšamies dzīvot tā, lai, kad mēs redzēsim Dievu – tāpēc ka visi redzēs Dievu, gan grēcinieki, gan taisnie – Dievs mums būtu gaisma, nevis elle.

monasteri_della_bucovina_voronet_particolare

Tas notiek Svētajā Vakarēdienā. Tie, kuri sagatavojas kā pienākas, jūt gaismu, un tie, kuri nesagatavojas un saņem necienīgi, ir notiesāti. Svētie Dieva valstībā nebūs statiskā stāvoklī, kā Platons mēdza teikt par laimi un arī svētlaimīgais Augustīns, bet viņi būs pastāvīgā attīstības jeb augšanas stāvoklī, tur turpināsies kustība, kamēr grēcinieki, tie, kuri nav atgriezušies, pieredzēs sava veida nocietināšanos, un viņi nepieredzēs šo augšanu.

Mans desmitais un pēdējais punkts. Tēvs Romanidiss parasti teica, ka Kristus ar Savu iemiesošanos tapa cilvēks un iegāja vēsturē. Baznīca dzīvo vēsturē un iesvēta to. Vēsture nekad nebeigsies, bet tā tiks pārveidota. Ir tādi, kuri saka, ka pēc Kristus otrās atnākšanas vēsture beigsies, bet tēvs Romanidiss parasti teica, ka tā ir kļūda, jo tad, pēc Kristus otrās atnākšanas, vēsture pastāvēs paradīzē, bet tā pieņems citādu esamības raksturu: tā tiks pārveidota. Svētajiem bija šī pieredze, un viņi izmantoja savu vidi, lai to izpaustu vārdos, ikonogrāfijā vai dzejā. Viņi paņēma elementus no ebreju uzskatiem, no grieķu uzskatiem un no romiešu kultūras, bet tikai pūlējās izteikt atklāsmi, nevis radīt teoloģiju. Šī iemesla dēļ Baznīca rada kultūru, bet pati nav kultūra. Baznīcas nolūks ir vest cilvēku pie neradītajiem vārdiem un neradītajām domām, bet viņas pieredze ir izteikta radīto elementu veidā, kas ir aizgūti no vides.

Pirmajā tūkstošgadē bija viena vienota tradīcija gan Austrumos, gan Rietumos ar kaut kādām mazsvarīgām atšķirībām, bet pakāpeniski Rietumos attīstījās sholastiskā teoloģija, kura deva priekšroku saprātam (loģikai, spriestspējai), nevis prātam (nous). Viņi noraidīja Dieva izzināšanas metodi, kas ir šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās. Viņi noraidīja Pareizticīgo hesihasmu[23] un sasaistīja sevi ar loģiskām spekulācijām par Dievu. Pēc tam parādījās Reformāti un noraidīja Sholastisko teoloģiju, un nonāca līdz morālismam. Tā mums ir, no vienas puses, Romas katoļu sholasticisms un, no otras puses, moralizējošais protestantisms. Pareizticīgā tradīcija ir nesaraujami savīta ar lūgšanas un klusuma tradīciju, kura ir “metode”, ar kuru mēs varam nonākt pie Dieva zināšanas.

Tēvs Sofronijs mēdza teikt, ja mēs rūpīgāku uzmanību veltītu Svētajiem Rakstiem, mēs pamanītu, ka pirms katras Dieva manifestācijas, pirms katras teofānijas, vispirms bija lūgšana un klusums. Tādēļ hesihija, lūgšana un klusums ir priekšnoteikums tam, lai cilvēks satiktos ar Dievu.

Es saprotu, ka ir neiespējami aptvert tik plašu tēmu un jautājumu virkni pietiekami detalizēti tik īsā laikā un neuzdot daudz, daudz jautājumu, bet es ceru, ka, pasvītrojot augstākminētos punktus, mēs būsim aicināti aplūkot nedaudz tuvāk kristietības pamatus no svaiga un praktiska skatpunkta. Pateicos jums par jūsu žēlsirdību.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Ancient Faith

[1] Patristisks – tāds, kas saistīts ar Baznīcas Tēvu mācību. No grieķu vārda ‘pater’ – tēvs. – Tulk. piez.

[2] Arhimandrīts Sofronijs Saharovs (1896-1993) ir sirdsskaidrā Atonas Siluāna māceklis. Starecs Sofronijs pēc ilgas dzīves Atonā pārcēlās uz Angliju, kur Eseksā izveidoja klosteri, kuru viņa garīgais māceklis arhimandrīts Zahārija Zaharu un biedrs arhimandrīts Kirils turpina vadīt. Starecs Sofronijs ir ļoti pazīstams ar savu svēto dzīvesveidu un sarakstījis vairākas grāmatas par garīgo dzīvi, latviski daļēji pārtulkota viņa grāmata “Sirdsskaidrais Siluāns”. Stareca Sofronija garīgās pieredzes un teoloģijas izklāstu raksturo ne tikai dziļa garīgā pieredze, bet arī laba izglītotība. Tiek gatavota oficiālā arhim. Sofronija kanonizācija. – Tulk. piez.

[3] Empīrisks 1. Tāds, kas ir pamatots ar pieredzi, izriet no pieredzes. 2. Saistīts ar empīrismu (1), tam raksturīgs. 3. Ar novērojumiem un eksperimentiem iegūts, piem., empīrisks konstatējums. (Avots: tezaurs.lv) – Tulk. piez.

[4] Dogmatika – ir teoloģijā sistemātisks dogmu izklāsts. Dogma Pareizticīgās Tradīcijas kontekstā ir Baznīcas doktrīna un mācība, kuras pamatā ir praviešu, apustuļu un svēto Dieva pieredze – Atklāsme. Pareizticībā dogmas pamatā nav abstrakta, spekulatīva definīcija, kurai nav sakara ar tiešo Dieva pieredzi. – Tulk. piez.

[5] Kaislības ir cilvēka dvēseles spēki, kas egoisma rezultātā darbojas izkropļoti, pretdabiski un grēcīgi, tādējādi izraisot ciešanas. – Tulk. piez.

[6] Svētais Paīsijs Svētkalnietis http://biblos.lv/Starecs_Paisijs_Svetkalnietis.html

[7] Akvīnas Toms (~1225-1274) – Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. – Tulk. piez.

[8] Tēvs Jānis Romanidiss ekumēniskajā darbībā palika uzticīgs pareizticīgajai mācībai, jo ir divu veidu ekumēnisms. Viens ekumēnisms ir, kad pareizticīgie iesaistās dialogā ar citiem, lai dalītos ar Baznīcas izpratni un nostāju, bet netiek pārkāpta Baznīcas mācība. Otrs ekumēnisms ir, kad tiek pārkāpta Baznīcas svēto mācība, lai savienotos ar citām konfesijām un lai radītu ilūzijas, ka citas konfesijas līdz ar Baznīcu ir līdzvērtīgas pestīšanas vietas, kas ir pretrunā ar Baznīcas balsi – tās svēto mācību. – Tulk. piez.

[9] Protopresbiters profesors Georgijs Florovskis (1893-1979). Latviski Guntis Dišlers iztulkoja grāmatu “Austrumu Baznīcas Tēvi”, ko izdeva Latvijas Kristīgā Akadēmija. – Tulk. piez.

[10] Protopresbiters Dumitru Staniloae (1903-1993). Starp viņa daudzajiem darbiem ir Baznīcas Tēvu komentāri, un Filokālijas (slāv. Добротолюбие) tulkojums rumāņu valodā, kas ir apjomīgāks, nekā citās valodās. Viņa meistardarbs bija 1978.g. izdotā “Ortodoksālā Dogmatiskā Teoloģija”. Tēvs Dumitru vairākus gadus pavadīja ieslodzījumā par savu ticību komunistu rokās, pēc tam strādāja Rumāņu Svētajā Sinodē un par pasniedzēju, viņš bieži ceļoja uz starptautiskajām konferencēm, lai dalītos savā teoloģiskajā redzējumā.– Tulk. piez.

[11] Neradīts (grieķ. άκτιστα, aktista, slāv. нетварное, angl. uncreated)– tas, kas nav radīts. Ar šo jēdzienu apzīmē Pašu Dievu un Viņa izpausmes un darbības (enerģijas). – Tulk. piez.

[12] 2.Kor.12:4

[13] Jāņa 14:8-9

[14] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu. Grieķu vārds ortodoksia latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Kristus, Dieva Vārda, godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[15] Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda Viņu kā pirms visas radītās pasaules esošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[16] Lielās Padomes Eņģelis (grieķiski Μεγάλης βουλῆς ἄγγελος, baznīcslāviski Ангел (провозвестник) Великого Совета) – Kristus, Dieva Vārda un Dēla apzīmējums Svētajos Rakstos un himnogrāfijā (piemēram Lielā pēcvakara dievkalpojumā (Великое повечерие) dziesmā ‘Ar mums ir Dievs’ (С нами Бог)). Latviešu valodas Jesajas 9:5 pravietojumā par Kristus iemiesošanos tulkojumā ir iztulkots citādi “Padoma devējs”. – Tulk. piez.

[17] “Caur Viņu (Logosu) viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:3) “..Un uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu (Logosu) [..], caur Ko ir visas lietas darītas. ..”(Ticības Simbols) – Tulk. piez.

[18] Rom.3:23

[19] Šeols – “Stāvoklis, kādā atradās nomirušo dvēseles, senebreju valodā apzīmēts ar vārdu „Šeols” – krēslas vieta, bezveidīga, kurā nekas nav redzams (Ījaba gr. 10: 21 – 22). Tas drīzāk ir smaga un bezmērķīga miega stāvoklis (Ījaba gr. 14: 12), nekā kaut kādu konkrētu mocību vieta. Tā ir „ēnu valstība”, kas slēpa cilvēkus no Dieva.” (Protodiakons Andrejs Kurajevs “Pasha – ceļš ārā no elles.”)

[20] 1.Kor.6:19

[21]  Eshatons (no grieķu val éskhatos, “beigas”) – teoloģijā tiek lietots attiecībā uz ārpus laiku un laiku beigām – pēclaika periodu, kad Dievs atklās Savu valdīšanu, vēl arī par pēcnāvi. Eshatoloģija ir mācība par pasaules un cilvēces pēdējiem laikiem un katra cilvēka pēcnāves likteni, kā arī cilvēka esamības jeb garīgās dzīves virzību mūžībā. – Tulk. piez.

[22] Lielā Slavas dziesma grieķ. Ἡ μεγάλη δοξολογία, slāv. Вели́кое славосло́вие,  angl. Great Doxology. Tā tiek lasīta darbadienās rīta dievkalpojumā un mazajā vakara dievkalpojumā (повечерие), un tā tiek dziedāta svētdienās un svētku dienās un mazajā vakara dievkalpojumā un rīta dievkalpojuma beigās, kas parasti noris vakaros. Sākas ar vārdiem no Lūkasa evaņģēlija 2:14: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts.” (baznīcslāviski «Слава в вышних Богу, и на земли мир, в человецех благоволение.»)

[23] Hesihasms – Pareizticīgās Tradīcijas garīgās dzīves kodols, iekšējās lūgšanas un dievklusēšanas tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar dzīvi Baznīcas svētnoslēpumos (sakramentos) un Baznīcas svēto dogmatiskās mācības rāmjos. – Tulk. piez.

Advertisements

3 thoughts on “Kas ir ortodoksālā ticība?

    • To mācās pakāpeniski, neatlaidīgi un veltot laiku un meklējot pareizos orientierus Svēto Tradīcijas ietvaros. Varbūt ir precīzāki jautājumi? Priekšnosacījums ir būt par Baznīcas locekli un iesaistīties Svētnoslēpumos (sakramentos, mistērijās) un izprast Svēto Tēvu tradīciju, lasot Tēvus pielietojot dzīvē. Diemžēl daudzi cilvēki pat būdami tās locekļi neiet šo ceļu, bet tas lielā mērā saistīts arī vēsturiskā konteksta dēļ – nesen bijušā PSRS laika un arī citiem faktoriem.
      Protams, lai tas viss notiek īstenots ir jāapzinās šis ceļš, jāapjēdz un jāizprot un jādzīvo tajā. Tā jau Jūsu jautājums ir ļoti vispārīgs, nezinot Jūsu pašreizējo dzīves pieredzi.

  1. Atpakaļ ziņojums: Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā | Θεογνωσία

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s