Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums

 

Pasha1+

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.

Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.

Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta.

Svētais Īzāks Sīrietis, runājot par Kristus Krustu, raksta, ka “krusta uzņemšanās darbība ir divkārša”. Viena Krusta darbība “tiek saukta par praksi” un tiek pieredzēta kā pacietība miesīgajās grūtībās, kuras izpaužas dvēseles dedzīgajā daļā. Otra darbība “tieka saukta par feoriju[3] (vērošanu)” un sastāv no nous[4] smalkā (vērīgā) darba. Tas pamatojas dievišķajā sarunā un pastāvīgajā lūgšanā, kuras tiek īstenotas dvēseles iekārojošajā daļā. Tādējādi Krusts ir prakse un feorija.

Sv. Gregorijs Palama arī skaidro šo Krusta noslēpuma divkāršo enerģiju: ka Krusts bija aktīvs Vecajā Derībā, jo tika Ābrahāma, Mozus un taisno pieredzēts Vecās Derības laikos. Tādējādi “Kristus Krusts ir grēka atcelšana”. Caur Krustu taisnie izlīga ar Dievu, tā kā “Dievs Pats sniedza liecību par to, ka daudzi bija Viņa draugi pirms un pēc bauslības[5], kad Krusts vēl nebija atklāts.” Tātad “Krusts eksistēja mūsu senču laikā, pat pirms tas īstenojās.” Acīmredzams, ka “Kristus Krusts bija noslēpumaini iepriekš pasludināts un vēstīja kopš senajām paaudzēm, un neviens nekad nebija izlīdzis ar Dievu, kā tikai ar Krusta spēku”.

Dieva Krusts ir Viņa mīlestība, kura ir Viņa neradītā enerģija.

17861540_1487276224637815_2231086396395683420_nKrusta un Augšāmcelšanās spēks ir Dieva mīlestība, kura darbojas ‘ar Dievu pirms pasaule bija’, pasaules radīšanā un vadīšanā, pirms iemiesošanās, iemiesošanās laikā, pirms upura uz Krusta, upurēšanās laikā uz Krusta un pēc tā.”

“Tā ir Dieva mīlošā enerģija, kura ‘nemeklē savu labumu’ (1.Kor.13:5) un pārsniedz jebkādu radīto kategoriju un jebkādu cilvēku un eņģeļu pieredzi, vai tā būtu uztverama ar maņām, vai ar nous. Tomēr tā (mīlošā enerģija) ir arī sodošs spēks, kas sagrauj grēku un spēku tiem, kuri pretojas Dieva gribai, un pilnveido, cik tālu cik vien tas ir iespējams, pat nenožēlojošos Dieva ienaidniekus caur viņu sodīšanu.”

Lai gan Krusta spēks bija darbīgs arī Vecās Derības praviešos un taisnajos caur šķīstīšanos, apgaismošanos un pagodināšanos, tas viņus neatbrīvoja no nāves un sātana varas, kurš darbojas caur nāvi. Kristus atnestā uzvara pār sātanu un nāvi notika caur iemiesošanos un, galvenokārt, caur Viņa upuri uz Krusta un Viņa Augšāmcelšanos. Kristus ‘darīja mūs dzīvus līdz ar Sevi, piedodams mums visus pārkāpumus; Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no ceļa, pienaglodams pie krusta. Viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas, tās atklāti kaunā likdams un Sevī uzvaru svinēdams pār tām’ (1.Kol.2:13-15)

Apustulis Pāvils, atsaucoties uz Dieva apslēpto gudrību, kuru Dievs iepriekšnolēmis pirms mūžiem mūsu godībai[6] un kuru mēs sludinām ‘noslēpumā’, raksta, ka šī laikmeta valdnieki nezināja šo gudrību, ‘jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši Godības Kungu’ (1.Kor.2:7-8). Vecajā Derībā Godības Kungs ir Lielās Padomes Eņģelis[7] – praviešu redzētais Dieva Vārds. Šis neiemiesotais Vārds uzņēma miesu un miesā tika sists Krustā. Krustā sistais Kristus ir Pats Godības Kungs, un tā tiek saukts, pamatojoties uz Vārda hipostāzē (personā) notikušās dievišķās un cilvēciskās dabas hipostātisko vienotību[8] un katras dabas īpašību savstarpējās apmaiņas.

Vēsturiskais Kristus Krustā sišanas notikums Golgātā pauž Dieva dižo mīlestību pret cilvēci. Tas ir skaidrs no fakta, ka Pats Kristus sasaistīja epizodi Vecajā Derībā, kad Mozus paaugstināja čūsku, ar Savu upuri uz Krusta: ‘tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam’; kā arī ar Dieva mīlestību: ‘Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību’ (Jāņa 3:13-17).

Dieva mīlestība, kura tika izpausta arī caur vēsturisko Krustā sišanās notikumu, ir cilvēka izlīgšana ar Dievu. Tas ir Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums.

“Dievs neizlīgst ar cilvēku, bet cilvēks caur Krusta noslēpumu izlīgst ar Dievu, un caur šo izlīgšanu cilvēks no Dieva ienaidnieka pārveidojas par Viņa draugu, un piedalās Kristus Augšāmcelšanās notikumā.”

Dievs mīl arī tos, kuri Viņam pretojas, bet viņi nevar saprast Dieva mīlestību.

“Dievs nekad nepārstāj būt draugs pat Saviem ienaidniekiem un izrādīt pret viņiem Savu mīlestību. Viņš kļūst par ienaidnieku un sodošu enerģiju tikai no to skatpunkta, kuri pretojas Viņa mīlestībai saskaņā ar viņu pašu gribu un uztveri.”

Kristus samierināja cilvēku ar Dievu, sakaujot sātanu, grēku un nāvi. Tādējādi cilvēks ir glābts caur Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu. Krusta noslēpums, kaut arī ir atšķirīgs no Kristus upura uz Krusta, tomēr izpaužas Golgātas Krustā. Krusta noslēpums nebija vienkārši iepriekš attēlots Vecajā Derībā, bet bija arī darbīgs, izņemot to, ka tas nevarēja cilvēku padarīt brīvu no ‘tā, kam nāves vara, tas ir, velna’ (Ebr.2:14). Tas bija paveikts caur Kristus Krustu un Augšāmcelšanos.

YO0ZhjOHD4cPiedaloties Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumā, ticīgais tiek pārveidots un iesvētīts, jo Dieva žēlastība[9] maina savtīgu mīlestību uz nesavtīgu mīlestību. Tādā veidā cilvēks tiek pagodināts “un kļūst par Dieva draugu un līdzstrādnieku, par Kristus brāli un līdzvaldnieku pēc[10] žēlastības, Jaunavas audžudēlu.”

“Bez Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma padarīšanas par savu paša noslēpumu, kurā caur šķīstīšanos, apgaismošanos un pagodināšanos cilvēks pārvar nāves bailēs iesakņoto egoismu jeb patmīlību, nav iespējams sasniegt piedalīšanos Dieva pagodinošajā mīlestībā, kurā top par Viņa draugu.”

Krusta noslēpums ir darbīgs arī Dievišķās Eiharistijas Noslēpumā un visā uzticīgo garīgajā dzīvē kopumā.

“Kristus Krusta un Augšāmcelšanās spēks padara upuri uz Krusta, tas ir, Augšāmcelšanās spēku, klātesošu Dievišķajā Eiharistijā un pārējos Noslēpumos (Mistērijās, Sakramentos). Caur Dievišķo Eiharistiju notiek uzticīgo izlīgšana un paēdināšana, un viņu garīgā augšana un attīstīšanās līdz pagodināšanai.”

Piedalīšanās Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumā notiek caur Noslēpumu (Mistēriju, Sakramentu) sasaistīšanu ar askēzi.

“Katram ticīgajam ir jābūt labprātīgi krustā sistam, kā Kristus bija krustā sists. Tikai caur šo labprātīgo krustā sišanos var tikt sasniegta piedalīšanās Krusta noslēpumā, kas pārveido savtīgu cilvēku par Dieva draugu un dievu uz žēlastības pamata.”

Būtiskākais Noslēpumu (Mistēriju, Sakramentu) un askēzes mērķis ir atbrīvot cilvēku no grēka. Tas notiek līdz dažādām pakāpēm un atšķirīgos līmeņos. Šķīstoties cilvēks izvairās no grēka, apgaismojoties – grēks izvairās no viņa, un caur feoriju nous kļūst par Kristus mājvietu, un caur Viņu [nous kļūst par mājokli] Tēvam un Svētajam Garam. Tad cilvēku neietekmē racionālā spēja, kaislības un viņa apkārtne.

Tādējādi Kristus Krusta – “nemateriālā Krusta” – un Augšāmcelšanās noslēpums ir pirmsmūžīgā Dieva mīlestība pret cilvēku, caur kuru viņš izlīgst ar Dievu, neiemiesojoties – Vecajā Derībā, iemiesojoties – Jaunajā Derībā. Kristus upuris uz Krusta Golgātā un Viņa Augšāmcelšanās apliecināja Dieva visu pārspējošo mīlestību. Caur Savu Krustu un Augšāmcelšanos Kristus sakāva sātanu un nāvi un deva cilvēkam iespēju sakaut viņu, kad cilvēks ir vienots ar Kristu Viņa Ķermenī – Baznīcā. Piedalīšanos Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumā sasniedz tas, kurš piedalās Noslēpumos (Mistērijās, Sakramentos) un askēzē. Tad viņš kļūst par Kristus draugu, noraida patmīlību un sasniedz nesavtīgu mīlestību.

Caur dažādiem gadījumiem un Savas godības parādīšanu Tabora kalnā Kristus sagatavoja mācekļus piedalīties Sava Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumos. Savā augstpriestera lūgšanā Viņš teica Savam Tēvam: ‘Un to godību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem’ (Jāņa 17:22). Vēlāk Viņš teica: ‘Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu godību, ko Tu Man esi devis’ (Jāņa 17:24).

“Fakts, ka Apustuļi saņēma godību, atrodas pagātnē, bet viņi redzēs godību nākotnē. Viņi saņēma godību, bet viņi redzēs godību. Citiem vārdiem, viņi bija sasnieguši apgaismošanos un viņi attīstīsies līdz pagodināšanai. ‘Manu godību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta’ (Jāņa 17:24). Protams, trīs no viņiem bija jau redzējuši godību Kunga Pārveidošanās notikumā Tabora kalnā, bet viņiem bija pavēlēts neko neteikt, kamēr Viņš nebūs uzcēlies no mirušajiem. Pēc Augšāmcelšanās viņi runāja par to un visi to uzzināja.

‘Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos’ (Jāņa 17:24). Šeit arī: ‘Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu un darīšu to zināmu’.

Šeit arī ir divas lietas: ‘Es viņiem esmu darījis zināmu kaut ko’ un ‘Es viņiem darīšu zināmu kaut ko’. Labi, mēs esam iemācījušies par apgaismošanos ar radītiem vārdiem un tā tālāk, un tagad mums jāattīstās līdz citām zināšanām. Ko viņi atklās? ‘Mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis’, ka tā ‘būtu viņos un arī Es būtu viņos’.

Tādā veidā viss kļūst ļoti skaidrs. Acīmredzami, caur Augšāmcelšanos un pēc tam, ar Savu parādīšanos, Kristus tika atklāts. Bet kam Viņš parādījās? Kristus parādījās tikai uzticīgajiem; Viņš neparādījās Pilātam, Kajafam, Cēzaram vai kādam citam. Parādīšanās notika tikai uzticīgajiem.

-EE4zKjhe4k

Visi tie apoloģēti, kuri mēģina pierādīt Kristus Augšāmcelšanos ar pasaulīgiem argumentiem – šie argumenti ir muļķīgi, tāpēc ka šie cilvēki nezina atšķirību starp Kristu atbilstoši miesai un Kristu atbilstoši Garam. Apustuļi zināja Kristu atbilstoši miesai, bet tagad viņi vairs nezina Viņu atbilstoši miesai; viņi zina Viņu atbilstoši Garam. Ko nozīmē zināt atbilstoši Garam? Kuram ir Gars? Ikviens, kurš ir Dieva templis, saskaņā ar svētā Vasīlija Lielā mācību, zina Viņu atbilstoši Garam.”

“Visas Kristus parādīšanās pēc Augšāmcelšanās ir pagodināšanas (dievišķošanas-dievredzēšanas) pieredzes. Neviens vairs neredz Kristu, izņemot tos, kuri sasniedz Viņa godību – pagodināšanu (dievišķošanu). Šī iemesla dēļ visā 1. Korintiešiem sūtītās vēstules 15. nodaļā runāts par tiem, kuri bija sasnieguši pagodināšanu.”

Pēc Savas Augšāmcelšanās Kristus parādījās mācekļiem, kuri bija atbilstoši sagatavoti, lai varētu tos vest uz pilnību.

“Kad Kristus ir uzcēlies no mirušajiem, Viņš neparādās visiem. Viņš parādās Saviem mācekļiem. Viņš bija sagatavojis tos ar apgaismošanas palīdzību un Viņš parādās viņiem. Ar kādu nolūku? Lai padarītu viņus pilnīgus, kā Viņš dara to ar visiem, kuri sasniedz apgaismošanos, viņu pagodināšanai.

Pēc Savas Augšāmcelšanās Kristus parādījās Saviem mācekļiem, nevis Saviem ienaidniekiem, tāpēc ka mācekļi zināja Kristu atbilstoši miesai un bija cienīgi arī zināt Viņ,u uzcēlušos no mirušajiem. Protams, viņi uzzinās Viņu atbilstoši Garam Piecdesmitniecē.

Četrdesmit dienas pēc Savas Augšāmcelšanās Kristus uzgāja debesīs. Tas nozīmē, ka Kristus cilvēciskā daba, kura arī tika pagodināta (savienota ar dievišķo dabu) kopš Viņa ieņemšanas brīža Dievmātes miesās, Augšāmcelšanā atmeta mirstību un bojātību, un tādējādi Uziešanā Debesīs Viņš apsēdās Dievam pie labās rokas.

Kristus pēdējā vēršanās reizē pie Saviem mācekļiem viena no lietām, ko Viņš teica, bija: ‘Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis (Paraklits, Iepriecinātājs) nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums’ (Jāņa 17:24). Kristus Uziešanai bija jānotiek tā, ka Piecdesmitniecē mācekļi uzzinātu Viņu atbilstoši Garam, tas ir, Svētajā Garā, un kļūtu par Viņa Augšāmceltā Ķermeņa locekļiem.

“Viņš iet pie Dieva, kā Viņš bija jau izskaidrojis: Man ir jāiet, Man ir jāiet (skatīt Jāņa 14:28; 16:5, 7 10, 16, 17 utt), lai tādējādi viss varētu būt izpildīts un jums varētu būt prieks (skatīt Jāņa 15:11; 16:20, 22; 17:13). Kādēļ Viņam bija jādodas prom? Kunga Uziešanai Debesīs bija jānotiek, tādēļ lai Viņš varētu atgriezties Piecdesmitniecē, tādēļ lai varētu rasties Ķermenis un tādēļ lai kopš tā laika katrs apustulis varētu iemantot Augšāmcelto Kristu dzīvojam iekš viņa.”

Caur Noslēpumiem (Mistērijām, Sakramentiem) un askētisku dzīvi ticīgais dzīvo garīgi Kristus cilvēktapšanas noslēpumā, kā māca svētie tēvi. Viņš pieredz Kristus iemiesošanos caur ticību. Caur askētiskajiem pūliņiem pārdzīvo grūtniecību; Kristībās un Mirru Svaidīšanā viņš pieredz Kristus piedzimšanu un Kristīšanu; caur Dievišķo Eiharstiju viņš pieredz Kristus mācību un Svēto Kopību; caur sirds šķīstīšanu viņš tiek krustā sists līdz ar Kristu; caur dažādām feorijas pakāpēm viņš izdzīvo Pārveidošanos, Augšāmcelšanos un Uziešanu Debesīs. Šīs dievišķās namturības pieredzes posmi notiek ‘iekšējā cilvēkā’ (Ef. 3:16). Tas ir saistīts ar kristieša garīgo atdzimšanu un notiek dažādās pakāpēs un dažādās kombinācijās.

No angļu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: 
— Metropolitan Hierotheos of Nafpaktos, Empirical Dogmatics, Volume 2

Фреска из монастыря Ватопед2

[1] Vārds ‘noslēpums’ (angliski ‘mystery’) tiek izmantots divās saistītās nozīmēs: 1. Noslēpums kā dievišķās atklāsmes, darbības un īstenības pārlaicīgā un iekšlaicīgā izpausme, ko dažādās pakāpēs pieredz tie, kas dzīvo atbilstoši Dievu augstākajās pakāpēs pieredzējušo svēto mācībai; 2. Noslēpums, svētnoslēpums (vēl svešvārdi no grieķu val. ‘mistērija’, no latīņu – ‘sakraments’) kā dievišķās enerģijas (svētības, žēlastības u.c.) darbība Baznīcas, Kristus Ķermeņa, dzīvē, ar kuru palīdzību kristietis tiek šķīstīts-attīrīts, iesvētīts, apgaismots un dievišķots. – Tulk. piez.

[2]  Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda uz Viņu kā pirms visas radītās pasaules esošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[3] Feorija jeb teorija (grieķu θεωρία, feorija; krievu созерцание) – termins no grieķu valodas nozīmē ‘skatīšanās, redzējums, apcere, vērošana’. Šajā gadījumā domāts Dieva neradītās godības gaismas redzējums, ko redz svētie pagodināšanās (dievišķošanās) brīdī, vai svētapcere-vērošana zemākās garīgās pakāpēs. – Tulk.piez.

[4] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinoši, jo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logiki) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien asociē ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats. Vēl var izlasīt rakstu Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”Tulk. piez.

[5] Bauslība – Mozus saņemtie Dieva baušļi. – Tulk. piez.

[6] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val .glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (ciešu savienību ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[7] Lielās Padomes Eņģelis (grieķiski Μεγάλης βουλῆς ἄγγελος, baznīcslāviski Ангел (провозвестник) Великого Совета) – Kristus, Dieva Vārda un Dēla apzīmējums Svētajos Rakstos un himnogrāfijā (piemēram Lielā pēcvakara dievkalpojumā (Великое повечерие) dziesmā ‘Ar mums ir Dievs’ (С нами Бог)). Latviešu valodas tulkojumā Jesajas 9:5 pravietojumā par Kristus iemiesošanos ir iztulkots citādi “Padoma devējs”. – Tulk. piez.

[8] Hipostātiskā vienotība apzīmē to, ka Kristū dievišķā daba un cilvēciskā daba ir savienota dievišķajā Personā (Hipostāzē). Svētās Trijādības Otrā Persona (Hipostāze) Sevī uzņēma caur iemiesošanos cilvēcisko dabu. Kristus Persona ir vienīgi Dievs, nevis cilvēks vai cilvēka un Dieva personu sajaukums, bet dabas Kristum ir divas: sākotnēji Personai esošā dievišķā daba un pieņemtā cilvēciskā daba. Kristus nav cilvēks, kurš kaut ko pieņēmis no Dieva vai ar dievišķām spējām. Kristus nav divu personu (cilvēciskās un dievišķās) savienojums, bet Kristus ir pēc dabas dievišķa Persona, Kura uzņēmusi cilvēcisko dabu un paliek ar to savienota mūžīgi mūžos. – Tulk. piez.

[9] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību u. tml.) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā, dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[10] Šeit vārds ‘pēc’ tiek lietots šādās nozīmēs: (1) Norāda uz (darbības, norises, stāvokļa) cēloni, iemeslu; norāda uz darbības, rīcības motīvu, pamatojumu; dēļ. (2) Norāda uz to, saskaņā ar ko, atbilstoši kam kas notiek, norisinās, ko dara. (Tezaurs.lv, citas nozīmes arī var aplūkot šai lapā http://tezaurs.lv/#/sv/pēc/2 ) – Tulk. piez.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s