(1.) Ko Dievs gaida no kristieša?
(2.) Kādu kaitējumu cilvēks ir pārcietis un cieš no sātana, bet to neapzinās?
(3.) Visu cilvēku dvēseles sirgst un to nesaprot.
(4.) Viņiem vajag iepazīt savas kaites, lai uzmeklētu ārstu.
(5.) Viltīgais sātans izliek ļaužu priekšā savus kārdinājumus kā kādu ēsmu.
(6.) Kādēļ ne visiem kristiešiem veicas tikumu izkopšana?
1. Dievs no katra kristieša vispirms un galvenokārt gaida, lai viņš vienmēr atzītu savus iepriekšējos grēkus, lai, visu laiku tos atceroties, viņš vienmēr sevi noniecinātu, pazemīgi prātotu un nenicinātu citus. Otrkārt, gaida, lai viņš nožēlotu Viņa priekšā un Viņam lūgtos par visu, ar ko katru dienu tīšām un netīšām, apzinoties un neapzinoties grēko, jo nav iespējams, lai cilvēks kaut vienu dienu nodzīvotu tā, ka neiekristu kādā lielākā vai mazākā apgrēcībā, jo grēks mēdz izpausties gan vārdos, gan darbos, gan domās. Tā kā dienas gaitā šie darbi, domas un vārdi ātri nomaina cits citu vai darbojas kopā, tad pat nepamanīsi, kā: ja neapgrēkosies vienā veidā, tad apgrēkosies citā veidā. Bet kurš apgrēkojas, tas arī krīt; kritušajam nav attaisnojuma, taču viņš glābjas, vienīgi pateicoties Dieva neierobežotajai labvēlībai. Treškārt: tā kā grēki mēdz būt domāšanas nevarīguma dēļ un tāpēc dvēselei ir nepieciešams stiprinājums no augšienes, kristietim pienākas vienmēr lūgt Dievu, lai viņam dāvā garīgo spēku, kas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus apslēptā svētība, kura stiprina un apgaismo to dvēseli, kuru apciemo, lai tā redz ļauno kā ļauno, un labo kā labo, un ar šīs apgaismes palīdzību un ar šo spēku, lai neapdraudēta staigā starp šīs ļaunās pasaules tīklojumiem, neieķeroties tajos. Cilvēks cieš no kādas apslēptas lielas un grūti iepazīstamas slimības, kura ir tik liela un tik pārmērīga, ka līdzīgas tai nekad nebija un nekad nebūs. Tāpēc bija nepieciešams Pašam Dievam atnākt, lai to izlabotu un izārstētu. Neskatoties uz to visu, ļaudis tomēr to nezina un dzīvo pilnīgā bezrūpībā, necik nebēdājot par šo slimību sava nejūtīguma dēļ. Jo kurš zina par šo slimību, tas arī to jūt; kurš jūt, tam par to sāp dvēsele; kuram sāp, tas meklē izveseļošanos un visādi cenšas izārstēties no šīs slimības.
2. Bet kas tā ir par slimību? Paklausies: sātans pēc sava ieraduma vienmēr pielavās dvēselei kādā dīvainā un grūti atpazīstamā veidā, ar mērķi lai, atrodoties vienmēr tās tuvumā un neattālinoties no tās, sakūdītu un rosinātu visus tās centienus, kustības un domas, tas ir, dvēseles vēlēšanās, degsmes un domāšanas spēku, un ievirzītu uz to, kas viņam ir vajadzīgs. Šādā veidā viņš mūs visus ievilina savos tīklos un pārņem verdzībā un savas gribas varā, bet mēs to pat nezinām; un vissliktāk ir tas, ka sātans, nepārtraukti izmantodams šo taktiku un padarīdams mūs netiklus un kaislīgus, pārliecina mūs domāt un runāt, ka šī mūsu kaite (apjukums un kūsāšana iekšienē), ar kuru mēs tiekam ievesti kaislībās un tiekam tajās turēti, ir mūsu dabiskā īpašība, nevis dēmonisku intrigu sekas[1]. Bet citus viņš pārliecina domāt, ka ļaunie darbi, kādus viņi veic viņa ietekmē, ir centīgums un tikumīgums, un lepojas ar tiem. Bet tā jau ir pilnīga dvēseles atmiršana, jo tas, kurš lepojas ar ļaunumu, nemaz nejūt (tā postošo iedarbību), bet tāda īpašība piemīt tikai mirušajam. Un, lūk, tādēļ cilvēku dzimta ir pakļauta briesmām būt notiesātai kopā ar sātanu un pārējiem dēmoniem, bet par to nezina.
3. Cilvēks, kurš iepriekš bija vesels un saslima, zina un saprot, kas ir slimība un kas ir veselība. Bet ja kādam gadās slimot kopš pašas dzimšanas, tad tam ir grūti saprast, kas tā tāda veselība ir. Tā arī dvēsele, kurai vienmēr piemīt vājības un kura cieš no dusmu, iekāres un daudzām citām un dažāda veida kaislībām, kuras rodas no šīm divām galvenajām – dusmām un iekāres, nezina, nabadzīte, un nesaprot, ka tās būtībā ir slimības, un neredz, kā viņas domu tirāns sātans, šīs nezināšanas aizsegā apsēst to caur minētajām kaislībām un dienu un nakti mulsina to ar ļaunām domām. Bet to neredzot, nesaprotot un nejūtot, tā nejūt vajadzību arī pēc ārstēšanās un nemeklē to. Vai var cerēt, ka tā kaut kad apārstēsies, atrodoties tādā stāvoklī? Kā var izārstēt to, kurš negrib izveseļoties un nemeklē izveseļošanos? Vai kā sāks meklēt ārstēšanos tas, kurš nezina, ka ir slims, un nesaprot kādai jābūt viņa veselībai, bet to, kurš viņam to paskaidro un iztulko, dzen prom? Tā rīkojoties, viņš parāda, ka viņam nevajag izveseļoties.
4. Tāda ir mūsu slimība, un pret šo kaiti nav citu zāļu, kā vienīgi tās, par kurām minēju. Nedz eņģelis, nedz aizbildnis, nedz gudrais, nedz rakstu mācītājs un neviens šīs pasaules sarunu biedrs nevar un nevarēs izdziedināt mūs no šīs kaites. Tāpēc Dievam vajadzēja padarīt Sevi par cilvēku, lai cilvēka daba savienotos ar Dievību un Viņā iegūtu iedarbīgākās zāles, spējīgas iznīcināt mūsos jebkādu nekārtību, sagandētību un nāvi, un lai Dievības neuzvaramais un nepārvaramais spēks izārstētu nevarīgo cilvēku un stiprinātu viņu ar Dievišķo svētību, tā lai mūsu domu samaitātājs sātans nemēģinātu vairs pietuvoties viņam un kārdināt ar kaislību starpniecību. Jo kopš Ādama pārkāpuma laika ir sagandētas visas cilvēka dabiskās spējas, tas ir, prāts (nous), atmiņa, iztēle, griba, jušana, kuras visas izvietotas trīs dvēseles daļās – domāšanā, degsmē un vēlmē. Sagandētas, bet nevis iznīcinātas. Tāpēc cilvēks var prātot, bet nevar prātot pareizi; var vēlēties, bet vēlās nejēdzīgi; var iedegties (burtiskāk būtu enerģiskoties), bet iekvēlojas nesaprātīgi. Šī iemesla dēļ viss, ko viņš domā un izdomā, ko ieplāno un uzņemāa, kam jūt līdzi un no kā novēršas, viss ir šķībi, greizi, kļūdaini.
5. Mēdz būt divu veidu kārdinājumi, ar kādiem mūs sātans kārdina. Kā putnu, kas brīvi lidinās ar saviem spārniem, lai atrastu sev barību, var apmānīt putnu ķērājs, kurš izpletis virs zemes savus tīklus, uzliekot tiem pa virsu ēsmu, kuru ieraugot, putns nolaižas lejup, lai paknābātu, un sapinās tīklos un iekļūst gūstā; tad atnāk arī putnu ķērājs, paņem to, tur savās rokās un dara ar to, ko grib; tā arī sātans, zinot, ka cilvēka prāts atrodas nepārtrauktā kustībā (lidinās), neredzami piezogas cilvēkam, noliek viņa apziņas priekšā kādu baudu, kā ēsmu, bet zem baudas izpleš grēku kā tīklu, kas arī ir sātana neredzamā un apslēptā roka, tāpēc ka bez grēka sātans nevar satvert cilvēka dvēseli. Kad viņš gūst panākumus dvēseles pievilināšanā ar baudas ēsmu, tūlīt pat to iepin tīklos un satver. Pirmā viņa darbība ir aizsiet tai acis, tas ir, aptumšot prātu, lai tā neredzētu gaismu un ceļu un neaizbēgtu; un viņš to visai cītīgi dara līdz tādai pakāpei, kamēr tā, pierazdama pie baudasun ilglaicīgas atrašanās grēkā, pavisam nodosies viņa gribai un nekļūs it visā viņam iztapīga un iemīļota kalpone. Pēc tam viņa arī pati vairs negribēs bēgt no šī sava kunga, pie kura pieradusi un kurš tā iepriecina viņu un piesātina ar dažādām baudām, kamēr pavisam samaitā viņu ar šo savu nešķīsto un smakojošo ēdienu. Kad viņš ierauga, ka tā jau ir pavisam samaitājusies, tad ievirza to uz visāda veida netiklībām, grēkiem un ļaundarbībām. Bet putnu ķērājs nevar novilkt lejā putnus no gaisa pie savas ēsmas, savukārt sātans var iekustināt dvēseles tiecības un vēlmes uz baudu un piedabūt viņu pildīt savu gribu, ja atradīs dvēseli atkailinātu no Dieva svētības. Tāpēc arī teicu, ka sātana kārdinājumiem mēdz būt divi veidi: pirmais – ēsma ar baudu, kādu viņš noliek apziņas priekšā, bet otrais – ar iekāres uzmodināšanu, ar ko viņš spiež dvēseli iekārot baudas un piedabūt viņu pildīt savu gribu.
Dvēsele, kura tādā veidā un tik daudz pakļausies sātanam, nevar neko vairāk sevis labā izdarīt, kā tikai, iepazinusi to, kādā ļaunuma dzelmē iekritusi un cik ļoti viņas griba ir sasaistīta ar svešām saitēm, kliegt, kā no elles dziļumiem, un piesaukt Dievu, Kurš bija nogājis pazemē, nākt pie viņas un atbrīvot viņu. Vienīgi to viņa var darīt, bet sevi atbrīvot no saitēm un aizbēgt nevar, kā nevar aizbēgt tas, kurš ir iekalts metāla važās un tiek turēts cieši aizslēgts cietumā. Tā var piesaukt Jēzus Kristus vārdu, lai Viņš nosūta viņai palīdzību, un, kad tādā veidā stiprināsies, piesaucot Jēzu Kristu (jo Viņš ir mūsu dvēseļu vienīgais Atbrīvotājs), un sajutīs, ka ir saņēmusi no Dieva palīdzību, tad varēs arī aizbēgt no pakļautības sātana jūgam un no grēka saitēm. Bet, bēgot no sātana, viņai pienākas steigties pie kāda svētības sagādnieka, tas ir, garīgā tēva, lai viltīgais sātans neatrod viņu atkal neaizsargātu un nenolaupa. Šis garīgais tēvs viņu apmācīs un vingrinās tajā, par ko tai vajag domāt, kamēr visbeidzot viņa pati kļūs spējīga nēsāt visus Dieva ieročus[2], tas ir, Dievišķo svētību, un ar to stāties pretī visām sātana ļaunprātībām, visām šīm valdībām, varām, šī laikmeta tumsības pārvaldītājiem, ļaunajiem gariem. Jo ar miesu savienotā dvēsele nevar vienatnē kaila cīnīties pret tik spēcīgiem un tik daudz ienaidniekiem, ja nebūs bruņota ar visiem Dieva ieročiem; kā arī pat visvīrišķīgākais kareivis nevar bez ieročiem stāties pretī ienaidniekiem, kuri uzbrūk ar šķēpiem, zobeniem un vairogiem, un, ja arī stāsies tiem pretī, uzreiz tiks sakauts uz nāvi.
6. Kā cilvēka ķermeni, kas salikts no dažādām daļām, apvieno dvēsele un neļauj tam izjukt, bet tas sadalās un satrūd, kad dvēsele iziet no ķermeņa, tāpēc ka tad no tā atraisās visas saites, un tas, kas pirms nāves bija savienots un harmoniski turējās kopā, ir atvienojies un sadalījies; līdzīgi mēdz būt arī ar dvēseli, kad no tās attālinās Dievišķā svētība (kura ir mūsu dvēseles dvēsele, un līdz Ādama pārkāpumam tā bija savienota ar viņu līdzīgi tam, kā dvēsele savienota ar ķermeni, un saturēja to vienotībā un domu harmonijā, kuras pēc pārkāpuma izkaisījās neskaitāmos virzienos) – Svētā Gara Dievišķā svētība, kuru atkal sniedz svētā Kristība tiem, kuri pieņem šo dievišķo noslēpumu pēc noticēšanas un ticības mācības apgūšanas, – ko nezina un nevar saprast visa ārējā hellēņu (jeb ‘grieķu’) gudrība. Jo kā ikviens cilvēks ir pārliecināts, ka dvēsele ir tas spēks, kas harmonizē un apvieno vienotā sakārtotā veselumā dažādas ķermeņa daļas, tā ikvienam kristietim pienākas vienmēr paturēt prātā, ka nekas cits, kā tikai Vissvētā Gara svētība, ko viņš pieņēmis caur svēto Kristību un jauno piedzimšanu, savieno, sasaista un apvalda neskaitāmas un daudzveidīgas dvēseles kustības un pārdomas neizkliedētās (ja tā ir viņā).
Šī dvēselisko pārdomu apkopošana vienviet ir un tiek saukta par dvēseles dzīvību, kādu tai dāvā Dievs. Bet daži aizmirst un atrodas bezrūpīgā neapdomībā par to, ka viņu ķermenis sastāv no daudz un dažāda veida sastāvdaļām, tāpēc arī tas var tikt pakļauts daudz kaitēm, un ka dvēsele ķermeni satur savienībā un harmonijā, un tie, kas mēdz būt veseliun nejūt nekādas slimības, dižojas ar to (it kā tā nebūtu Dieva dāvana, bet kaut kāds viņu pašu sasniegums), tā arī līdzīgi nepareizai domāšanai tiek pakļauti tie, kuri bija saņēmuši Dievišķo svētību, un būdami nevērīgi pret sevi un nepaturēdami prātā un pārdomās šo lielo Dievišķās svētības noslēpumu, ko viņi saņēmuši (un kura satur savienībā un harmonijā dažādas dvēseles pārdomas un tiecības), nosliecas uz lepnām domām par sevi. Par šo uzpūtību viņi krīt sātana tiesā[3], zaudē Dievišķo svētību un krīt sliktākā stāvoklī, nekā bija līdz kristībām. Un tikai tie no viņiem, kuri, saprazdami, cik lielā ļaunumā nokļuvuši, izlej daudz rūgtu asaru, lai atkal saņemtu Dievišķo svētību, pēc daudz pūliņiem un sviedriem kļūst atkal šīs lielās Dieva želastības cienīgi.
Tomēr mums pienākas arī zināt, ka vislabestīgais un cilvēkus mīlošais Dievs neatstāja cilvēcisko dabu pēc atkrišanas pavisam kailu, bez tikumiem, tāpēc arī pat starp visneticīgākajām tautām parādās kādas labas dabiskās īpašības – kādi pauž lēnprātību, citi līdzjūtību, daži mīlestību, bet vēl citi – kādas citas dvēseles labestības izpausmes. Vislabestīgais Dievs to izdarīja tādēļ, lai cilvēciskajai dabai nebūtu liegts jebkāds atbalsts, bet lai šajā esošajā [stāvoklī] rastu iespēju iegūt arī to, kas tai trūkst. Taču nekādi nav iespējams, lai nekristītais kaut kad sasniegtu pilnību tikumos.
Tātad tā kā kristiešiem, kuri aizmirst par Vissvētā Gara svētības noslēpumu, ko viņi saņēmuši svētajā Kristībā, tomēr piemīt kādi dabiskie tikumi kā palīdzība un atbalsts vārgajai dabai, bet, neatceroties par savu saņemto svētību, viņi necenšas ar šīs Dievišķās Vissvētā Gara svētības palīdzību iegūt pārējos tikumus, kuru viņiem nav, bet apmierinās vienīgi ar dabiski piemītošajiem tikumiem, lepojas ar tiem un nicina tos, kuriem to nav, nevēršot uzmanību uz tiem tikumiem, kuri citiem ir un kuru viņiem pašiem nav, tāpēc labestīgais un cilvēkus mīlošais Dievs nedod tādiem lepnajiem svētību iegūt arī pārējos tikumus, lai tie neiekrīt sātana tiesā. Jo ja viņi neiegūs tikumus, tad tiks tiesāti kā netikumīgi, bet ja tos iegūs ar Vissvētā Gara svētību un kļūs uzpūtīgi kā paštikumīgi un ar tiem sāks lielīties, it kā nevis no augšienes, no Dieva, tos saņēmuši, bet tie sasniegti (ja arī pieņemam, ka tos ieguvuši) savu darbu un pūliņu rezultātā vien, tad tiks tiesāti kopā ar sātanu. Tāpēc ikviens tikumīgs kristietis, satriekts un pazemīgs, lai tic, ka Vissvētā Gara svētība dzīvo viņā un īsteno visus tikumus, bet nevis viņš pats. Tāds patiesi ir un taisnīgi tiek saukts par garīgu cilvēku, jo viņā it visā darbojas Svētais Gars mūsu Kungā Jēzū Kristū, Kuram gods un vara ar Tēvu un Svēto Garu tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.
[1] To pašu arī mācījis Makārijs Lielais Добротолюбие в русском переводе. Т.1. М. 1895. С.146.
[2] Te atsaukšanās arī uz Apustuļa Pāvila Efeziešiem sūtītās vēstules 6. nodaļas 10.-19.pantiem:
“Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu.”
[3] 1.Tim.3:2-7 “Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?) ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.” Piebilde, ka ar IV gs. Baznīcā izveidojās tradīcija, ka bīskapi ir neprecēti – no mūku kārtas.
Θεογνωσία 