Baznīcas tēvi un islāms

islam

metr.Ierofejs (Vlahoss)

Šī lekcija tika nolasīta 2015. g. 30. janvārī Nafpaktas svētajā metropolē (Grieķijā) par godu Triju Hierarhu[1] svētkiem.

treis-ierarxes

Trīs Hierarhi un islāms

Šīs nodaļas nosaukums izskatās nedaudz paradoksāls, jo Trim Hierarhiem nekad nav bijis attiecību ar islāmu, nedz viņi ar to sastapās, jo Vasīlijs Lielais un Gregorijs Teologs dzīvoja 4. gadsimtā, bet Jānis Zeltamute nomira 5. gadsimta sākumā, turpretim islāms parādījās 7. gadsimtā, un nākamajos gadsimtos tas izplatījās uz austrumiem un rietumiem. Tomēr ir iespējams saskatīt negatīvu attiecību pazīmes Triju Hierarhu un islāma starpā.

Saskaņā ar arābu tradīciju Muhameds esot piedzimis 6. gadsimta beigās pēc Kristus, ap 570. gadu. Ap 610. gadu kādā alā, Mekas tuvumā, vīzijā viņš esot redzējis eņģeli, kurš viņam licis lasīt. Tā kā Muhameds neprata lasīt, tad eņģelis lasīja viņam priekšā, un Muhameds atkārtoja sakot, ka Kungs, radījis visas lietas, radīja cilvēku no asins recekļa, un ka Kungs ir žēlsirdīgs, dodot viņam spēju rakstīt un mācot viņam to, ko viņš iepriekš nav pratis. Šī epizode tiek uzskatīta par Korāna stūrakmeni.

Muhameda kustības oficiālais sākums minams ar 613. gadu Mekā, un šeit viņš darbojās līdz 622. gadam, saskaroties ar dažāda veida reakciju pret savu mācību. Islāma galīgais apveids ir tapis Medinas periodā starp 622.-632. gadu, līdz viņa nāvei 632. gadā. Muhameds dzīves sākuma posmā bija gans, un vēlāk kļuva par tirgoni. Pēc piedzīvotajām vīzijām viņš kļuva par pravieti, vēlāk kļūstot par teokrātiskas valsts vadītāju un jaunās reliģijas dibinātāju.

Vārds “islāms” ar komerciālu nozīmi pastāvēja jau pirms Muhameda parādīšanās. Tas nozīmēja vienošanos ar nosacījumiem, cienījams vārds, ar kuru varēja noslēgt darījumu. Muhameds deva šim vārdam jaunu nozīmi, tādēļ islāms nozīmē personas pakļaušanos Allaha aicinājumam, un pat vairāk – tas nosaka viņa sekotāju mērķi un ievirzi. Tie, kuri pieņem šo attiecību formu ar Dievu, tiek saukti par “musulmaņiem”, kas apzīmē viņu paklausību vai padevību Dievam.

Muhameds to noformulēja un izveidoja, balstoties uz trim faktoriem:

  1. Pirmsislāma arābu reliģiju, ko Muhameds sastapa Arābijā;
  2. Dažādām jūdaisma ietekmēm, ko viņš sastapa šajos apgabalos;
  3. Kristīgo ietekmi, ko viņš sastapa Tuvajos un Vidējos Austrumos.

Muhameds veica šo triju elementu apkopošanu pievienojot tiem savus uzskatus, un noformulēja šo reliģiju.

Mēs galvenokārt esam ieinteresēti ietekmē, kuru Muhameds uzņēma no kristietības. Kas bija šie kristieši? Jāatzīmē, ka Muhameds neietekmējās no Pareizticīgās Baznīcas uzskatiem, kā tos skaidri izteica Baznīcas lielie Tēvi, starp kuriem ir ierindojami Trīs Hierarhi, bet viņš pieņēma herētiķu[2] idejas, kuri cīnījās pret Baznīcas Tēviem. Tieši šī iemesla dēļ es redzu negatīvas attiecības starp Trim Hierarhiem un islāmu.

Sīrijā un apgabalā, ko šodien sauc par Bagdādi, vienmēr ir bijuši hellēnisko pētījumu centri. Tur plauka klasiskā filosofija un vēlāk neoplatonisma filosofija. Antiohija, kur dzīvoja, uzauga un kļuva slavens svētais Jānis Zeltamute, tika saukta par “Sīrijas Atēnām”.

No 5. gadsimta sīriešu valodā tika tulkoti dažādi filosofiskie darbi, sevišķi ar to nodarbojās herētiķi. Bagdāde kļuva par grieķu tekstu tulkošanas centru, kurā sīriešu un arābu valodās tulkoja Platonu, Aristoteli un neoplatoniķus. Tā tas turpinājās līdz 10. gadsimtam. Uz Bagdādi 900. gadā tiek pārcelta arī Antiohijas neoplatonisma skola.

Visvairāk dominēja Aristoteļa filosofija, kas dažos kristiešos veicināja tādu uzskatu nostiprināšanos, kas bija pretrunā ar Kristus, Apustuļu un Apustulisko Tēvu[3] Atklāsmes teoloģiju.

Atcerēsimies, ka Atanāsijs Lielais, Vasīlijs Lielais un Gregorijs Teologs savā laikā vērsās pret Āriju[4], Einomiju[5] un Maķedoniju[6] starp pārējiem herētiķiem, kuri iekļāva filosofisko domu savos uzskatos, lai noliegtu Kristus, Svētās Trijādības Otrās Personas, dievišķumu. Tādā veidā attīstījās ariānisms, nestoriānisms[7] un vēlāk monofizītisms[8] un monotelētisms[9].

Ariānisms radās no Samosatas Pāvila un viņa mācekļu uzskatiem, kuri dzīvoja austrumu reģionos, un kuru uzskatos bija Aristoteļa filosofijas ietekme. Samosatas Pāvils dzīvoja Sīrijas pilsētā Antiohijā un nepieņēma mūžīgo Dieva Dēla un Vārda hipostāzi[10]. Viņa māceklim Luciānam, kurš dzīvoja 3. gadsimta beigās un 4. gadsimta sākumā, bija tādi paši uzskati. Ārijs un Eusēbijs no Nikomidijas klausījās Luciāna sprediķos, kuros viņš sludināja Samosatas Pāvila mācību. Tādējādi Ārijs sāka mācīt par Beziesākuma esošo un mūžīgo Dievu, Kurā ir bezpersoniskie spēkie, proti, Gudrība un Vārds. Einomijs mācījās sofisma mākslu no ariāņu teologa Aēcija, kurš mācīja, ka Dievs Savā būtībā bija vienkāršs, nedalāms un beziesākuma. Viņš teica, ka tieši Dieva vienkāršības dēļ mēs nevaram zināt Dieva būtību. Jo Dieva būtība ir vienkārša un beziesākuma, tas nozīmē, ka Viņš nevar būt sadalīts un iedots citām radībām, tāpēc Dēls un Svētais Gars nav vienlīdzīgi ar Viņu un ir radīti no nekā. Vēlāk Nestorijs, Severijs un Dioskors nevarēja saprast, kā Kristū savienotas divas dabas, jo filosofijai tas ir neizprotams.

Es to visu rezumēju, jo šie uzskati ir izcēlušies no Aristoteļa entelehijas filosofijas[11], kas ir filosofiska teorija par spēkiem un enerģijām, no kuras izcēlās debates par Dieva būtību un enerģijām, un pat kā tas, kas atbilst dabai, atbilst arī nepieciešamībai. Šie Aristoteļa uzskati vedināja filosofiskos teologus uz domu atbildēt aristoteliskajiem filosofiem par kosmosa radīšanu un attīstīja mācību par Dieva būtību un enerģijām, un vēlāk viņi runāja par Dieva vārdu kā Tēva racionālu enerģiju. Citi filosofiskie teologi apgalvoja, ka Kristus bija Tēva brīvās gribas radība, un tāpēc Viņš ir no visas radības pirmā radība, nevis Dievs.

Baznīca nostājās pret šiem herētiķiem Vispasaules Koncilos. Romas impērija[12] saprata, ka kristietība ar tās tradīciju kopumā sniedz garīgo veselību un spēj dziedināt cilvēci, tādējādi radot savstarpēju mieru un mīlestību iedzīvotāju starpā. Tāpēc Romas impērija pieņēma pareizticīgo mācību kā valsts reliģisko ideoloģiju un herētiķus izsūtīja no valsts.

Tādēļ šie herētiķi – ariāņi, einomiāņi, nestoriāņi, monofizīti, monotelīti – bija ierobežoti Romas impērijas austrumu apgabalos un ārpus tās robežām: Arābijā un tai tuvajos apgabalos. Tas nozīmē, ka izkropļotas, herētiskas kristīgās mācības ļoti agri iespiedās Arābijas ziemeļos, kur misionāru darbu pie arābiem veica mūki no Sīrijas, Palestīnas un Mezopotāmijas. Sevišķi lielu misionāru aktivitāti arābu vidū pirms Muhameda parādīšanās veica monofizīti un nestoriāņi. Arī ariāņu imperators Konstancijs sūtīja Teofilu Indieti veikt misionāru darbu Arābijas dienvidos, lai šajos apgabalos varētu paplašināt Bizantijas ietekmi.

Tādēļ 7. gadsimtā Muhameds sastapa šos herētiķus, kuri viņam šķita esam kristieši, un viņš pieņēma dažus no to herētiskās kristietības uzskatiem. Tādejādi musulmaņi bija ietekmējušies no ariāņiem, noraidot doktrīnu par Dievu kā Tēvu, noraidīja vispār Dievu kā Trijādību, un, noraidot Kristus dievišķību, viņi savā kristoloģijā[13] saglabāja ariāņu un nestoriāņu herētiskās mācības. Korānā Kristus tiek saukts par pravieti, apustuli, Dieva kalpu, Mesiju, Dieva vārdu, un viņš tiek uzskatīts par otro Ādamu, jo Viņš bija piedzimis īpašā pārdabiskā veidā atšķirībā no citiem mirstīgajiem. Muhameds respektēja Mesijas brīnumainās slimo dziedināšanas spējas. Tādā veidā izveidojās divi Islāma pamatprincipi: Pirmais princips, Dievs ir viens un bez dēla; Otrais Princips, Kristus un Muhameds ir pravieši, bet Muhameds ir diženāks, jo viņš bija pēc Kristus.

Musulmaņi ciena “Jaunavu Mariju”. Daļa no informācijas, kas viņiem ir par Mariju, nāk no apokrifiskiem Evaņģēlijiem. Viņi runā arī par Labās Vēsts Pasludināšanu Jaunavai Marijai.

Muhameds noliedza Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos, jo viņš bija ietekmējies no senām kristietības herēzēm, piemēram, no dokētisma[14], kas mācīja, ka Kristum nebija īsta cilvēka ķermeņa un ka krustā sišana “šķita” notiekam, proti, tā bija ilūzija, kas nozīmē, ka Kristus izvairījās no krustā sišanas. Tomēr Muhameds atzina Kristus uziešanu debesīs – Viņš bija Dieva pacelts debesīs un apbalvots kā viens no Dieva apustuļiem, nevis kaunināts kā nelietis. Joprojām Islāma tradīcijā tiek atbalstīta ticība par Jēzus atgriešanos pirms Pastarās Tiesas, lai uzvarētu Antikristu.

Turklāt Korānā ir mājieni par Svēto Garu. Musulmaņi to neinterpretē attiecībā uz Dievu Svētās Trijādības Trešo Personu, bet viņi runā par Dieva garu, garu, kurš iedrošina praviešus, it īpaši divus pēdējos, proti, Jēzu un Muhamedu. Parasti musulmaņi ar Svēto Garu saprot Virseņgeli Gabriēlu, kurš uzņēmās Dieva labā dažādus uzdevumus. Protams islāma zinātnieki, kuri ir studējuši Korāna uzskatus par Svēto Garu, apzinās, ka tā ir sarežģīta interpretācijas problēma islāma teoloģijai, bet viņi vispirms pasvītro, ka Svētais Gars nozīmē “elpu”, Dieva spēku un enerģiju, un tas parāda agrās kristietības pneimatomahu herēzes[15] ietekmi.

Musulmaņi netic Baznīcai un grēku atlaišanai kristīgā nozīmē, bet pastāvīgi runā, ka Dievs ir žēlsirdīgs, augstsirdīgs un līdzjūtīgs, gatavs piedod cilvēkiem grēkus, kad tie pie Viņa atgriežas. Kā arī musulmaņi netic pirmatnējam grēkam, ne arī tā grēcīgām sekām uz cilvēka dabu. Tomēr viņi atzīst mirušo augšāmcelšanos un tic mūžīgai dzīvei.

Vispār daudzi musulmaņi tic, ka kristietība ir islāma sagrozījums, kamēr daudziem kristiešiem islāms šķiet tik sabojāts, ka musulmaņi nevar labi saprast un pieņemt kristietību.

Šajā nozīmē es runāju par pretējām attiecībām starp Trim Hierarhiem un islāmu, proti, ka musulmaņi ir iedvesmojušies no ariāņiem un citiem pirmo gadsimtu kristiešu herētiķiem, pret kuriem nostājās Trīs Hierarhi un vēlākie Tēvi.

john damascus
sv.Jānis Damaskietis

Četras attiecību fāzes ar islāmu atbilstoši Baznīcas Tēvu uzskatiem

Kad 7. gadsimtā islāms parādījās un sāka izplatīties uz rietumiem, bīstami iekļūstot kristīgajā Romas Impērijā, tad Baznīcas Tēvi nostājās pret to.

Mēs izšķiram četras attiecību fāzes saskarē ar islāmu no Pareizticīgās Baznīcas puses.

Pirmajā fāzē (no 8. gs. līdz 9. gs. vidum) islāms parādījās kā kristietības herēze, un Tēvu attieksme pret to bija drīzāk izsmejoša un nevērīga.

Tipisks paraugs ir svētais Damaskas Jānis, kurš bija piedzimis un uzaudzis Damaskā, Sīrijā, kas bija Arābu Kalifāta[16] galvenā pārvaldes vieta. Viņa tēvs Sergijs bija Kalifāta valsts kases vadītājs un nodokļu iekasētājs un ieņēma stāvokli atbilstošu kalifa ministra amatam tolaik paverdzināto kristīgo iedzīvotāju jautājumos, it īpaši nodokļu sadalē.

Šādos apstākļos svētais Damaskas Jānis iepazinās ar islāmu un aizsāka pirmo attiecību fāzi ar islāmu, uzskatot to par kristietības herēzi. Viņš islāmu sauc par “ismaēliešu  reliģiju, kas tura cilvēkus maldos” un par “Antikrista priekšteci”. Islāma sekotājus viņš sauc par “ismaēliešiem”, jo viņi cēlušies no Ismaēla, kurš piedzima no Ābrahāma nevis caur Sāru, bet caur Hagari, tādēļ viņš viņus sauc arī par “hagariešiem”[17]. Vēl viņš viņus sauc par “saracēņiem”, kas ir cēlies no “Sāras aizbēgušie”, Hagare teica eņģelim: “No savas valdnieces Sārajas es esmu bēgusi.”[18]

Svētais Damaskas Jānis nostajās pret ismaēliešu uzskatiem, un rakstīja, ka Korāns ir “smieklu cienīgs”. Attiecībā uz Muhamedu, kuru viņš sauc par “Mamedu”, viņš rakstīja, ka viņš sastādīja likumkrājumu savai grāmatai, proti Korānam, kura ir “smieklu cienīga”, un tās dīvainie brīnumi ir “smieklu cienīgi”, bet šajā grāmatā ir arī daudz “pļāpāšanas”.

Savā tekstā svētais Damaskas Jānis uzskaita dažus tipiskus uzskatus par Korānu, un dažas diskusijas, kas viņam bija ar musulmaņiem/ismaēlītiem.

Saskaņā ar svētā Damaskas Jāņa uzskatiem, ismaēlieši sākotnēji bija elku pielūdzēji, kuri kalpoja rīta zvaigznei un Afrodītei, un kad parādījās viltus pravietis Muhameds, viņš “izdomāja pats savu herēzi,” pēc Vecās un Jaunās Derības izlasīšanas un sarunām “ar ariāņu mūku”. Te redzams, ka viņš redz islāmu kā kristietības herēzi un ka Muhameds bija ietekmējies no kāda ariāņu mūka.

Muhameds sludināja, ka Dievs radīja visu un ka nedz Viņš bija dzemdināts, nedz arī Viņš dzemdināja. Kristus ir Viņa Vārds un Gars, tomēr Viņš ir radīts un kalps, kurš bija piedzimis no Mozus un Ārona māsas Mirjamas “bez sēklas”. Dieva Vārds un Gars iegāja Mirjamā, un viņa dzemdēja Jēzu, Kurš bija Dieva pravietis un kalps. Jūdi gribēja Viņu sist krustā, bet pēc apcietināšanas viņi sita krustā Viņa ēnu, bet Kristus nebija sists krustā, tomēr neskatoties uz to, Viņš nomira. Dievs, Kurš Viņu mīlēja, uzveda Viņu debesīs pie Sevis tuvumā. Svētais Jānis norāda daudz pļāpu, kas sarakstītas Korānā, lai parādītu tā smieklīgumu.

Izskatās, ka svētais Damaskas Jānis savas dzīves laikā ielaidās dialogā ar musulmaņiem. Viņš pat uzskaita dažus no jautājumiem, ko viņš tiem prasīja, kā arī atbildes, ko viņam viņi sniedza. Viņš liecina, ka musulmaņi sauca kristiešus par “eteriastiem”[19], jo tie pievienoja Dievam biedru, apgalvojot, ka Kristus ir Dieva Dēls un Dievs. Vēl viņi apsauc kristiešus par elku pielūdzējiem, jo tie godā Krustu.

Otrajā fāzē (no 9. gs. vidus līdz 13. gs.) attīstījās polemika pret islāmu, un tā koncentrējās Konstantinopolē. Islāms bija apsūdzēts par bezsakarīgu reliģiju. To jau uzskatīja par lielām impērijas briesmām, jo islāms iespiedās tās teritorijā, tādēļ bija nepieciešams pret to vērsties ar nesaudzīgu polemiku.

Tipisks piemērs ir Bizantijas Nikita, pazīstams kā “filosofs” un “skolotājs”, Fotija Lielā laikabiedrs un nedaudz jaunāks par viņu. Viņš dzīvoja 9. gadsimtā, un bija apoloģēts pret armēņiem, musulmaņiem un latīņiem[20].

Bizantijas Nikita uzrakstīja trīs grāmatas pret islāmu. Pirmās grāmatas nosaukums ir “Arāba Muhameda izgudrotās grāmatas atspēkošana”, kurā viņš pierāda atsevišķas Korāna nodaļas par nepatiesām un kurā ir daži raksti par Muhameda reliģiju. Otrai grāmatai nosaukums ir “Pārliecinošs kristīgās doktrīnas izklāsts, izstrādāts balstoties uz vispārīgiem jēdzieniem, izmantojot dialektisko metodi, racionālos argumentus un daudzējādus silloģiskos pieradījumus, kas sekoja atspēkojumu vēstulei, ko hagarieši sūtīja imperatoram Mihaelam, Teofila dēlam, lai celtu neslavu kristīgajai ticībai”. Trešā grāmata saucas “Otrās hagariešu sūtītās vēstules imperatoram Mihaelam, Teofila dēlam, lai celtu neslavu kristīgajai ticībai, atspēkošana un apgāšana”. Pēdējie divi darbi aplūko Svētās Trijādības doktrīnu divās saracēņu vēstulēs imperatoram Mihaelam III.

Pirmo grāmatu viņš sarakstīja nesaudzīgā manierē pret Muhameda maldiem un mītiem. Ir svarīgi, ka šajos tekstos viņš Muhamedu attēlo kā “neizglītotu barbaru” un bieži runā, norājot dažādus islāma uzskatus, par “mītu radīšanu”, “mītiskiem vārdiem”, “mitoloģiju”, “mīti”, “daudzi mīti”, “mītiska grāmata”, un šīs reliģijas sekotājus viņš sauc par “barbariem”.

Savas otrās grāmatas sākumā viņš sniedz ieskatu pareizticīgajā mācībā, un tad viņš sāk Muhameda grāmatas, proti Korāna, asu kritizēšanu. Starp jautājumiem, ko viņš kritizē, ir dažādas islāma doktrīnas, tādas, kuras attiecas uz mācību, ka Dievs ir grēka avots, ka pēc augšāmcelšanās cilvēki dzīvos laulībā, par sieviešu dzimtas eņģeļiem, par eņģeļu pārākumu, cik Dievs ir viss-sfērisks, cik ismaēliešu tauta sveša ir Dieva derībai, par apgraizīšanu, par Muhameda Dievu, par Muhameda uzpūtību, un par daudzām citām lietām. Šīs runas beigās viņš atzīmē, ka viss, ko viņš ir sarakstījis, ir “pļauka maldus runājošai Muhameda bezkaunīgajai personai… kurš runāja netaisnības vārdus”.

gregory palamas
sv.Gregorijs Palama

Trešajā fāzē (no 14. gs. līdz 15. gs.) pirms Romas impērijas krišanas līdz ar Konstantinopoles[21] iekarošanu bija dialogs starp pareizticību un islāmu, jo Osmaņu musulmaņi guva virsroku Mazāzijā un Austrumu un Rietumu Trāķijā un draudēja Konstantinopolei.

Tipisks paraugs ir svētais Gregorijs Palama, kurš dzīvoja 14. gadsimtā, kritiskajā periodā attiecībās ar turkiem seldžukiem, kuri par savu vadoni ieguva Osmanu (Otomanu), kurš izveidoja Osmaņu dinastiju, un kura sāka pārņemt savā varā dažādus Mazāzijas apgabalus. 1354. gada 2. martā osmaņi pirmo reizi uzkāpa uz Eiropas zemes, Gallipolē Trāķijā, un viņi sagrāba kuģi, kura pasažieris bija svētais Gregorijs Palama. Tādā veidā viņu sagūstīja. Svētais Gregorijs gadu bija osmaņu gūsteknis.

Šī gadu ilgā gūsta laikā viņš veica trīs teoloģiskus dialogus ar osmaņiem, kurus viņš apraksta vēstulē savai Baznīcai, Tesaloniku metropolei.

Pirmais dialogs notika Bursā, kas bija osmaņu galvaspilsēta, ar emīra Orhana mazdēlu, kura vārds bija Ismaēls. Sarunas tēmas bija gavēnis, žēlastības dāvanu došana, Muhameds un Kristus kā Dieva Vārds. Svētais Gregorijs izmantoja argumentus no Korāna, lai apklusinātu Ismaēlu, kas norāda uz viņa zināšanām par to, ko Korāns saka par Kristu. Ismaēls izsmejoši provocēja viņu, apgalvojot – ja Kristus bija piedzimis no Tēva, tas nozīmē, ka Dievam Tēvam ir sieva. Svētais Gregorijs atbildēja, ka tieši kā kristieši apgalvo, ka Kristus bija piedzimis no Jaunavas Marijas, bez vīra, vēl jo vairāk tāpat tas varēja notikt ar Dievu, kurš dzemdināja Savu Vārdu Dievam piedienošā manierē bez miesas, bez sievietes.

Otrais dialogs notika ar hioniem, kas bija tā laika sinkrētiska[22] grupa, kas pārzināja teoloģiskos strīda jautājumus starp abām reliģijām. Diskusija notika ap hioniešu pacelto jautājumu, kāpēc kristieši apliecināja, ka Kristus bija Dievs, kaut Viņš bija cilvēks un piedzima kā cilvēks. Svētais Gregorijs vērsās pie šī jautājuma, balstoties uz islāma mācības pamatiem, kas māca, ka Kristus ir Dieva Vārds, un vēsta, ka pasaules radīšana ir viens jautājums, kamēr Dieva Vārda dzimšana ir cits jautājums. Tad diskusija pievērsās Muhamedam, un hioni prasīja svētajam Gregorijam, kāpēc kristieši viņu nemīl. Svētais Gregorijs atbildēja, ka Kristus deva bausli mīlēt apustuļus, nevis Muhamedu. Tad bija diskusija attiecībā uz apgraizīšanu un ikonām. Šajā posmā diskusija beidzās, un turku amatpersonas pēc godbijīgas atsveicināšanās no svētā Gregorija aizgāja, kamēr viens no hioniem viņu nolādēja un iesita viņam pa seju.

Trešais dialogs norisinājās Nīkejā ar kādu musulmaņu bēru vadītāju. Dialogs bija par lūgšanu un Kristu. Klātesošie turki prasīja svētajam, kāpēc viņš nepieņem pravieti Muhamedu un viņa mācību. Svētais atbildēja, ka viņam nav pavēles godāt Muhamedu, un ka islāms ir izplatījies pa visu pasauli ar sātana spēku, karu, zobenu, izlaupīšanu, paverdzināšanu un nogalināšanu, un Muhameds pielietoja vardarbību un izpriecas, lai dabūtu savā pusē sekotājus. Klātesošie kļuva naidpilni pret svēto Gregoriju Palamu, bet viņš lūdzās par laiku, kad būtu iespējams vienoties un ticēt vienām un tām pašām doktrīnām.

Ceturtajā fāzē (no 15. gs. līdz 19. gs) Romas impērija jau bija likvidēta, Konstantinopole krita, un dialogs starp Pareizticīgo Baznīcu un islāmu bija atkarīgs no vietējiem apstākļiem. Šeit es minēšu divus piemērus.

Pirmais ir Genādijs Sholārijs, kurš bija pirmais Konstantinopoles patriarhs pēc tās krišanas. Pats sultāns Mehmeds Iekarotājs norīkoja viņu par patriarhu un piešķīra viņam daudz privilēģiju. Kaut arī pēc Konstantinopoles krišanas viņš bija sagūstīts un kļuvis par vergu, apkalpojot Adrianopoles ierēdni. Tomēr viņš tika atbrīvots un kļuva par patriarhu. Sultāns ar viņu veica dialogus par reliģiskiem jautājumiem.

gennadios
Mehmeds Iekarotājs un Genādijs Sholārijs

Genādijs Sholārijs bija sarežģītā pozīcijā pret iebrucējiem, šī iemesla dēļ viņš pasniedza kristīgo pozīciju pretēju islāmam, bet tas tika pasniegts lēnprātīgākā veidā nekā iepriekš. Izklāstot tēmu, viņš pasvītroja punktus, kuros abas reliģijas atšķiras, tie ir eshatona[23] garīgums, Kristus dievišķums un Trīsvienīgais Dievs.

Viņš dievišķās namturības[24] izklāstā attīstīja augšupejošu tendenci, kurā dabiskais likums nepieciešami deva Mozus likumu, un tas savukārt – evaņģēlisko likumu. Evaņģēlisko likumu attīstīja Kristus, un tas bija pilnīgs likums, Mozus likuma piepildījums. Evaņģēliskajam likumam ir spēks vest cilvēci uz paklausību Dievam, un tas dod iespēju nicināt pārejošos labumus dēļ mīlestības pret patiesību un mūžīgo dzīvi. Šī likuma dievišķumu pierāda mocekļi, kuri bija nogalināti tāpēc, ka nekļuva neuzticīgi Kristus likumam. Pat visus trīssimt pirmos kristietības vajāšanas gadus tā bija spējīga izplatīties un plaukt.

Genādijs Sholārijs teica Mehmedam Iekarotājam, ka nav pilnīgāka likuma par evaņģēlisko likumu, ar to domājot, ka te nav vietas islāma pravieša likumam un mācībām. Protams, attīstot savas domas, viņš argumentēja, ka brīžiem parādās cilvēki, kuri saka, ka viņi ir saņēmuši kādus citus likumus no Dieva, bet to arī pieļauj Dievs un no evaņģēliskās mācības viedokļa tam iemesls ir zināms.

Genādijs Sholārijs runāja šādā mazliet apslēptā manierē, lai neaizkaitinātu savu sarunu biedru, citējot Kristus mācību, ka parādīsies viltus pravieši, kuri ievedīs cilvēkus maldos un pārbaudīs kristiešu ticību. Tas ir tas, ko viņš domāja, kad teica, ka iemesls (viltus pravieši) bija ierakstīts evaņģēliskajā mācībā, bet viņš neatklāja un neteica to taktisku un saprātīgu iemeslu dēļ, jo kristieši atradās sarežģītā stāvoklī, un viņš gribēja pasargāt viņus pēc lielā slaktiņa, kas nesen bija noticis.

maximos the greek
sv.Maksims Grieķis

Otrs paraugs ir svētais Vatopēdas Maksims (1470-1556), vēl arī pazīstams kā svētais Maksims Grieķis. Svētais Maksims bija Vatopēdas klostera mūks, kurš bija nosūtīts no Atona kalna uz Krieviju, pēc krievu valdnieka Vasīlija Ivanoviča lūguma, lai varētu tulkot skaidrojošo Psalmu grāmatu. Galu galā viņš iztulkoja svēto dzīves, kanonus un svēto tēvu darbus no grieķu uz krievu valodu, jo viņš bija dziļi izglītots. Vēl viņš veica labojumus liturģiskajās grāmatās. Starp citiem jautājumiem, ar ko viņš sastapās, bija arī attiecības ar islāmu, jo tas bija Krievijā nepieciešams un viņš gribēja atbrīvoties no apsūdzībām, ka viņam ir aizdomīgas attiecības ar Turcijas vēstnieku Maskavā.

Svētā Maksima Grieķa uzskati par islāmu bija pierakstīti trijās antiherētiskās runās, kurās viņš iekļāva Tēvu un rakstnieku uzskatus, kuri dzīvoja kristīgajā Romas impērijā, tā sauktajā Bizantijā.

Pirmā runa saucas “Atspēkojošā runa pret maldiem, ko ieviesis zemiskais suns Muhameds”. Otra runa saucas “Otrā runa par šo pašu jautājumu dievbijīgajiem pret Dievu apkarojošo suni Muhamedu, ar dažiem norādījumiem par šīs pasaules beigām”. Trešajai runai ir nosaukums “Kristīga atbilde pret hagariešu sacelto neslavu mūsu pareizticīgo kristiešu ticībai”.

Es piedāvāšu sākumu no pirmās runas, kas uzdod toni tam, kā viņš apspriež šo jautājumu: “Atbilstoši mūsu dzīvās ticības mēram un, cik mūs atbalstīja Svētā Gara žēlastība, mēs jau atmaskojām jūdu nodevību, hellēņu negodu, latīņu herēzi; bet, ja atstāsim neatmaskotu daudzveidīgo pretdievīgo hagariešu negodu un dēmonisko pievīlumu, tad neviens mūs par to nepaslavēs, bet gluži pretēji, ikkatrs mūs nosodīs par galīgo nevērību un dievišķās dedzības trūkumu pret pareizticību. Tādēļ, pieaicinot dievišķā un pielūdzamā Iepriecinātāja (Svētā Gara) bezgalīgo žēlastību, sāksim ar Dieva palīdzību runāt, aizstāvot nevainojamo, dievmīlošo un vienīgo pestījošo ticību.”

Svētais Vatopēdas Maksims veic asu salīdzinājumu starp Kristu un Muhamedu. Viņš uzstāj uz brīvību un pilnīgi jebkādas piespiešanas neesamību Kristus dāvātajā cilvēkiem, kontrastējot ar vardarbību un postu, ko sola Muhameds tiem, kuri nepieņem viņa mācību. Runājot par Dievu, kādu sludināja Kristus, viņš raksturo Viņu kā cilvēku mīlošu, augstsirdīgu, patīkamu un taisnīgu, Kurš nevēlas grēcinieku nāvi, bet viņu atgriešanos pie dzīvības, nevienu nepiespiežot, un nepavēl nevienu nogalināt. Pretēji, Muhameds ir Antikrista priekštecis un velna mājoklis. Viņš raksta: “No viņa rupjās reakcijas, kā arī no daudzām citām viņa rīcībām, ir redzams, ka šis nelietis [Muhameds] nav no Dieva sūtīts – jo labais Dievs nepiespiež nevienu – bet viņš ir no Dievu apkarojošā velna, kurš ienīst cilvēci, par mūžīgu lāstu visiem viņa sekotājiem. Velns no sākuma ir bijis cilvēku slepkava (Jņ.8:44), un kā spīdzinātājs priecājies par cilvēku asiņu izliešanu; jo viņš ir mūsu nesamierināmais ienaidnieks un ar visiem līdzekļiem viņš, neķītrais, piespiež un vilina visus līdz ar sevi nokļūt elles ugunī.”

Protams, kā ir novērots, turku okupācijas laikā nenotika nopietns dialogs starp kristietību un islāmu. Daži teksti atrodami vairākos eksemplāros, daži rakstīti dialoga formā, bet neviens no šiem dokumentiem nav bijis publicēts, un īstenībā te nebija teoloģiska dialoga par Svēto Trijādību un Muhameda pravietību. Pat pareizticīgo sludinātāju pamācības bija piesardzīgas un nevērsās pret apspiedēju reliģiju, bet tās bija galvenokārt ieinteresētas Pareizticības katehēzē[25], lai novērstu islamizāciju. Galvenais islāmistu-kristiešu dialogs turku okupācijas periodā notika starp apliecinātājiem[26] un mocekļiem, kuri apliecināja savu ticību un atmaskoja islāmu un Muhamedu tiesnešu priekšā, kad tie viņus izjautāja. Tādējādi martirologu[27] teksti ir vienīgie teksti no turku valdīšanas laika, kuros mēs sastopam islāmistu – kristiešu teoloģisko dialogu.

Runājot par dialogu starp Pareizticīgo Baznīcu un islāmu turku okupācijas periodā, mēs nevaram aizmirst, ka šajā periodā Pareizticīgā Baznīca bija drausmīgā situācijā, islāma tauta atradās varas pozīcijā, un tādējādi dialogs nebija līdzvērtīgs. Ir daži modernie labējā spārna rakstnieki, kuri nosoda šādu Baznīcas attieksmi turku okupācijas laikā, domājot, ka tā nepretojās Islāma valsts brutalitātei. Diemžēl viņi pauž šādus uzskatus, jo viņi runā un raksta, atrodoties drošos apstākļos un nopietni neņemot vērā tā laika apstākļus.

Ko Baznīca bija izcietusi šī perioda laikā, parāda mūsdienu notikumi. Šodien džihādisti rada paniku visā pasaulē ar savu teroristisko darbību, terorizē tautas, kurām ir stipra policija, armija, un vispār viss, kas ir nepieciešams valsts iestādei un darbībai. Par spīti tam pastāv bailes. Tad ir jautājums: kā Baznīca varēja pretoties varenajai Islāma valstij ar tās rīcībā esošajiem nabadzīgajiem līdzekļiem?

Taču Pareizticīgā Baznīca aktīvi pretojās turku okupācijas laikā, lai izglābtu paverdzinātos romiešus, lai netiktu izlietas viņu asinis. Visās zemes malās bija jaunmocekļi, kuri upurēja sevi – tie tika noslepkavoti, pakārti un tiem nocirta galvas, jo musulmaņi gribēja tos piespiest mainīt ticību. Lasot svētā Nikodēma Svētkalnieša “Jauno martirologu”, šī realitāte kļūst saprotama. Tāpat top skaidrs arī tas, kā Baznīca dzīvoja un izdzīvoja, un saprotama top svētā Etolijas Kosmas sludināšana un moceklība.

Tomēr Baznīcas Tēvi un rakstnieki uzrakstīja islāma kritiku atbilstoši tā laika politiskajiem un sociālajiem notikumiem un apstākļiem. Viņi nekad nesamierinājās ar to, jo viņi saprata šīs reliģijas antropocetrismu[28], ar musulmaņu mītiskajiem ticības uzskatiem, kā arī ar viņu naidu pret citu reliģiju pārstāvjiem.

john of antioch
Antiohijas patriarhs Jānis

Pašreizējā realitāte Vidējos Austrumos

Mūsdienās islāms ir izplatījies visā pasaulē. Visām tautām ir problēmas ar viņu uzskatiem, kā tie ir pierakstīti Korānā un kā tos piemēro dzīvē radikālie islāmisti.

Protams, mēs nedrīkstam neievērot faktu, ka islāmā ir cilvēki, kuri ir ievērojami ar humānistiskiem ideāliem, mīlestību pret citiem un mieru, kā arī ir kristieši, kuri par spīti Kristus mācībai, ir apsēsti ar asinskārīgām kaislībām. Esmu sastapis musulmaņus, kuri ciena cilvēkus un viņi skaidro džihādu kā karu pret ļauno, kas ir viņos, pat pret saviem valdniekiem, kuri ļaunprātīgi izmanto savu varu. Arī islāmā no 13. gadsimta attīstījās mistiska garīguma kustība, vārdā sūfisms, kas bija ietekmējies no grieķu filosofijas un pareizticīgās isihastiskās tradīcijas[29]. Šajā ziņā ir reprezentējoši Rūmī[30] un citu dervišu mistiskie rakstu darbi.

To, ka pastāv dažādas tendences arī islāmā, var redzēt pēc tā, kas notiek Vidējos Austrumos. Tur ir musulmaņi, kuri dzīvo mierā ar pareizticīgajiem kristiešiem, un tur ir fanātiski musulmaņi, kuri tiecas iznīcināt visu kristīgo Vidējos Austrumos – Sīrijā, Libānā un Irākā.

Es pazīstu šo reģionu pateicoties savām daudzkārtējām vizītēm, kaut arī neviens nevar tieši zināt, kas notiek šajā reģionā, jo tiek izspēlētas dažādas ģeopolitiskās spēles. Protams, katrā reliģijā lielu lomu spēlē teorētiskā mācība, bet ir arī lielo nāciju intereses, kuras cenšas dominēt šajos apgabalos. Par spīti reliģiskajām atšķirībām, ģeopolitiskās intereses kūda reliģijas uz karu un militāriem konfliktiem.

Nesen Grieķijā vizītē bija ieradies Antiohijas patriarhs Jānis, kurš ir mans labs draugs, jo, kad es pasniedzu Balamandas Teoloģiskajā skolā Libānas Ziemeļos, viņš bija šīs Teoloģiskās Skolas profesors un dekāns. Tur mums izveidojās mūsu ciešās brālīgās draudzības saites. Viņš pauda savas domas par šo jautājumu, proti, ka gadsimtiem ilgi kristieši un musulmaņi Vidējos Austrumos dzīvoja mierā, un ka bez kristīgajiem iedzīvotājiem nebūtu iedomājams šis reģions. Intervijā viņš izteica divas interesantas domas par problēmām, kas pastāv tajos apgabalos.

Viņa pirmā doma bija, ka džihādisti ir svešāds gars Vidējos Austrumos. Žurnāliste Marija Antoniadu sacīja patriarham: “Kad pirms diviem gadiem Antiohijas patriarhāta pilnvarotie paziņoja, ka džihādistiem nav saistību ar islāma tradīciju Vidējos Austrumos, daudzi kļuva nemierīgi, kad sadzirdēja šo pozīciju.” Patriarhs atbildēja: “Tas ir svešāds gars. Tāda gara nebija nedz Sīrijā, nedz Libānā. Šis fenomens diemžēl ir ienācis no ārpuses un par to atbildīgi ir zināmi lielāki spēki. Šis ekstrēmistu fenomens, kurš ir sasniedzis kulmināciju, kad nogalina viens otru Dieva vārdā, iepriekš nekad nepastāvēja. Kurš to pieņem? Neviens. Pat musulmaņi to nepieņem.”

Otra doma bija, ka daudzus gadus kristieši un musulmaņi dzīvoja kopā. Žurnāliste viņam jautāja: “Vai arī musulmaņiem ir problēmas?”, ar to domājot, vai džihādisti izraisa problēmas citiem musulmaņiem. Patriarhs atbildēja: “Visiem ir problēmas. Gan Sīrijai, gan Libānai. Visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, visiem vietējiem: kristiešiem un musulmaņiem. Un mums kā patriarhātam jāsaka, ka mēs no šejienes esam cēlušies, mēs esam šeit piedzimuši. Mūsu tēvi un vectēvi bija no šejienes. Mēs bijām te pirms islāma, ar islāmu un pēc islāma, un mums bija labākās attiecības ar vietējiem musulmaņiem. Un mēs vienmēr sakām, ka mums ir kopīga vēsture un ir arī kopīga nākotne mums visiem, un, kas notiks ar vienu personu, tas notiks ar mums visiem. Šī iemesla dēļ mēs uzsveram, ka visi piederam pie tās pašas valsts. Katram kristietim un katram musulmanim ir tiesības. Un, kā jūs zināt, Sīrijā tādi kristiešu svētki kā Pasha un Kristus Piedzimšana ir oficiālas brīvdienas. Šie cilvēki (džihādisti) ir fanātiķi, svešķermenis. Mēs patriarhātā sakām taisnību. Tas noder. Kad kaut kas notiek ar izraēliešu kareivi, ir vispasaules sacelšanās, bet, kad ir citi upuri, tad ir klusums.”

Es vēlos pabeigt savu runu ar lūgumu, lai mēs lūdzamies par kristiešiem Vidējos Austrumos, jo dažādu iemeslu dēļ tur notiek “kristiešu tīrīšana”, ja es varu lietot šādus terminus, atdarinot terminu “etniskā tīrīšana”. Tajā pašā intervijā Antiohijas patriarham žurnāliste jautāja: “Ko jūs vēlaties, kā jūs redzat kristiešu nākotni?” Viņš atbildēja: “Mums vienmēr ir cerība. Mēs esam godīgi un stipri par spīti pārbaudījumiem. Mēs nevēlamies, lai atkārtojas tas, kas notika Irākā, kur kristieši lēnām izzūd, samazinoties no pusmiljona līdz šodienas 300 000 kristiešiem, kuri tur dzīvo.”

Slavēsim Dievu par brīvību, kas mums ir, kaut arī ārēju, un lūgsimies par tiem, kuri cīnās par izdzīvošanu un bieži tiek aicināti apliecināt ticību un ciest moceklību.

no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

[1] Par Triju Hierarhu svētkiem rakstā sauc sauc 30.janv. (12.janv.) svinamo Vispasaules mācītāju un svētītāju Vasīlija Lielā, Gregorija Teologa un Jāņa Zeltamutes kopējo godināšanu. Latviski nelieli dzīves apraksti ir pieejami par diviem no šiem trim Baznīcas Tēviem:

Svētītājs Jānis Zeltamute http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sveetitaji/zeltamute.htm

Svētītājs Gregors Teologs http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsTeologs.htm

[2] Herētiķi ir maldu mācību nesēji, kas māca pretrunā Dieva Atklāsmei.

[3] Apustuliskie Tēvi ir Baznīcas rakstnieki, kuri bija Apustuļu laika biedri, mācekļi un līdzstrādnieki, kas dzīvoja I gs. otrajā pusē un II gs. Nosaukums “Apustuliskie Tēvi” norāda uz viņu tiešo saistību ar Apustuļiem, kurus daudzi no viņiem pazina personīgi.

[4] Ārijs (256.-336. g.) bija ariānisma herēzes aizsācējs, kurš sludināja, ka Dieva Dēls ir radīts un ir bijis laiks, kad Viņš nav bijis, tādejādi noliedzot Dieva Dēla dievišķību, Svēto Trijādību un cilvēka dievišķošanās iespēju.

[5] Einomijs (nomira ap 394. g.) bija galēja ariānisma skolotājs.

[6] Maķedonijs (nomira pēc 360. g.) bija makedonisma jeb pneimatomahu (no grieķu val. ‘gara apkarotāju’) herēzes aizsācējs un mācīja, ka Svētais Gars nav Dievs.

[7] Nestoriānisma herēzes aizsācējs bija Nestorijs (~386.- 451. g.). Šī mācība radās mēģinot racionāli izskaidrot un saprast dievišķā Vārda, Svētās Trijādības Otrās Personas, iemiesošanos Dievcilvēkā Jēzū Kristū. Nestoriānisms māca, ka Kristus cilvēka būtība un dievišķā būtība ir atdalītas un ka ir divas personas: cilvēks Jēzus Kristus un dievišķais Vārds, kurš mājoja cilvēkā.

[8] Monofizītisms ir herēze, kas izplatījās V gs. un kas mācīja, ka Jēzus Kristus personā cilvēka dabu absorbēja dievišķā daba līdzīgi kā cukura grauds izšķīst ūdens glāzē. Tādejādi Kristum atstājot tikai vienu dabu – dievišķo, un noniecinot Viņa cilvēcisko dabu.

[9] Monotelētisms ir herēze, kas izplatījās VII gs. un māca, ka Kristum ir divas dabas (dievišķā un cilvēciskā), bet ir viena griba, kas ir pretrunā ar pareizticīgo mācību, ka Kristum ir divas gribas, kas atbilst Viņa divām dabām. Monotelētisms ir attīstījies no monofizītisma.

[10] Hipostāze – pareizticīgās teoloģijas jēdziens, kas pieņemts, lai izteiktu Dievišķās dabas (būtības) esības veidu, kas ir vienādas nozīmes jēdzienam “seja”. Vasīlijs Lielais māca, ka: “Svētajā Trijādībā viens ir kopīgs un ir cits ir atšķirīgs: kopīgs tiek pierakstīts būtībai, bet hipostāze apzīmē katras Personas īpatnību.” Svētais Gregorijs Teologs māca tāpat: “Pirmais [būtība] apzīmē Dievības dabu, bet pēdējais [hipostāze] – Triju personīgās īpašības.” Svētais Nisas Gregorijs skaidroja, ka trīs Hipostāzes attiecas uz atšķirīgo Dievā, bet Dievs ir vienotās un nedalāmās būtības vārds.

[11] EntelehijaAristoteļa filosofijā – iekšējs spēks, kas sevī potenciāli satur mērķi un galējo rezultātu, piemēram, spēks, pateicoties kuram no valrieksta izaug koks.

[12] Romas Impērija – 325.-1453. g.

[13] Kristoloģija – mācība par Kristu.

[14] Dokētisms (ilūzionisms) ir kristoloģiska herēze, ka Jēzus Kristus tikai šķietami bija cilvēks, bet tā nebija īstenība. Pēc dokētu (iluzionistu) uzskatiem, mūžīgais Dievs Dēls patiesībā nekļuva par cilvēku, nepieņēma fizisko ķermeni, necieta uz krusta; viņš to darīja tikai škietami, t.i., viņa ķermenis un arī viņa krustā sišana bija ilūzija. Dokētisms bija izplatījās I gs.

[15] Skatīt sākumā minēto piezīmi par Maķedoniju.

[16] Kalifāts ir islāma valsts. To vada kalifs, kurš ir politiskais un reliģiskais līderis, kura spēks un ietekme ir absolūta.

[17] 1.Moz.16. un 17. nodaļa

[18] 1.Moz.16:8

[19] Eteriasti no grieķu ἑταιρία, eteria – ‘biedriskums’, t.i., tie, kas Dievam pievieno klāt kādu citu.

[20] Latīņi – tā izsenis pareizticīgajā tradīcijā apzīmē tā saucamo ‘Romas katolicismu’.

[21] Konstantinopoli jeb Jauno Romu musulmaņi pārsauca par Stambulu. Konstantinopole bija Romas impērijas galvaspilsēta pēc tās kristianizācijas, kad Romas impērijas galvaspilsētu pārcēla no pilsētas Romas uz Konstantinopoli (330.g.).

[22] Sinkrētisms – filozofisku vai reliģisku uzskatu sajaukšana, savstarpēji nesaistīto uzskatu pretrunām paliekot apslēptām.

[23] Eshatons (no grieķu val éskhatos, “beigas”) – teoloģijā tiek lietots attiecībā uz laiku beigām, pēclaika beigu periodu, kad Dievs atklās Savu valdīšanu, vēl arī par pēcnāvi. Eshatoloģija ir mācība par pasaules un cilvēces pēdējiem laikiem un katra cilvēka pēcnāves likteni.

[24] Dievišķā namturība (ikonomija) – Dievišķā nodoma īstenošana cilvēces atpestīšanai. No cilvēces grēkā krišanas skatpunkta dievišķās namturības mērķis ir pestīšana vai glābšana, no cilvēka galējā aicinājuma skatpunkta – dievišķošanās. Mūsu glābšanas namturību veic Kungs Jēzus Kristus ar Dieva Tēva labvēlību un ar Svētā Gara līdzdarbību. Jēzū Kristū piepildās Dieva Nodoma iecere par visu pasauli, kas virzīta uz visu glābšanu, iesvētīšanu un dievišķošanu Dievcilvēkā.

[25] Katahēze (no grieķu val. ‘kateheo’ – mutiski apmācīt) – ievadīšana ticības pamatos.

[26] Apliecinātāji ir svēto kārta, ko Baznīca godina par savas ticības Kristum apliecināšanu vajāšanu laikā, kuri, izciezdami spīdzināšanu, palika dzīvi, atšķirībā no mocekļiem.

[27] Martirologs ir mocekļu saraksts vai katalogs, kas ir izveidots atbilstoši viņu nāves dienai, tas ir, dzimšanai jaunai dzīvei mūžībā. Martirologs arī satur svēto dzīves stāstus un viņu moceklības aprakstus.

[28] Antropocetrisms – ir kritušā cilvēka reliģiskās projekcijas, kuras ir pretrunā Dieva Atklāsmei un kuras ir egocentriska, grēcīga, kaislīga cilvēka izdomas par Dievu.

[29] Isihastiskā tradīcija – pareizticīgās Baznīcas iekšējās lūgšanas un Dieva pieredzes tradīcija.

[30] Džalāl’ād Dīns Rūmī ir Rietumu pasaulē pazīstamākais islāma mistiķis.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.