Sākums » herēzes » ekumēnisms » Pareizticīgie svētie un ekumēniskā kustība

Pareizticīgie svētie un ekumēniskā kustība

Nātans Dufijs

2markyef

svētais Efezas Marks

Kristiešiem patiesības kritērijs ir uzticība Kristum un ticībai, kas bija “reiz uzticēta svētajiem”[1].

Svētie, būdami Svētajā Garā pilnībā vienoti ar Kristu Viņa svētajā Baznīcā, savukārt kļuva par empīriskajiem[2] avotiem par excellence, ar kuriem mēra patiesību. Šī iemesla dēļ mums, pareizticīgajiem kristiešiem, Svēto Tēvu mācības tiek uztvertas kā autoritāte, kurai jāseko un jātic, daudz vairāk un pārāk par jebkādiem citiem viedokļiem, kas var būt kādiem indivīdiem vai grupām.

Es sniedzu šos ticības pamatus kā priekšvārdu diskutējot par attiecībām starp Pareizticīgo Baznīcu un Romas Krēslu, kas tuvojošās Apustuliskā Svētceļojuma[3] gaismā ir tēma, kas izraisa dažādas diskusijas Baznīcas vidē.

vaticanii-image

Kopš Vatikāna II koncila (1962-1965.g.) Roma mācībā par Baznīcu, attīstīja priekšstatu, ka mūsu shizma[4] ir atšķirtu ‘māsu baznīcu’ jautājums, un ka Pareizticīgajai Baznīcai “trūkst pavisam maz, lai sasniegtu pilnību, kas dod tiesības kopīgi svinēt Kunga Eiharistiju”[5]. Vai Pareizticīgajai Baznīcai ir tāda pati shizmas un Romas katoļu baznīcas stāvokļa izpratne? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāvēršas pie tās svētajiem un koncilārajiem nolikumiem. Un, kad mēs to darām, atbilde ir diezgan nepārprotama: ‘Nē’.

249509-b

Kad mēs aplūkojam strīdus ar Romu svētā Fotija Lielā (IX gs.) un svētā Efezas Marka (XIV gs.) dzīvēs, mēs atrodam skaidru Romas noraidīšanu tās herēžu dēļ – tik ilgi, cik tā turēsies pie tām – un vēlākajā Efezas Marka gadījumā, atteikšanos no iespējas apvienoties ar Romu šī paša iemesla dēļ. Pareizticīgās Baznīcas acīs – kura ne tikai kanonizēja šos svētos vīrus, bet uzskata viņus par ‘Pareizticības balstiem’ – viņu mācība attiecībā uz Romu aizstāvējās pret pāvestību[6], filioque[7] un ekumēnismu[8]. Svētā Fotija mācību pret filioque un pāvesta augstāko varu bija formāli Baznīcas apstiprināta Vispasaules Koncilā Konstantinopolē (879.–880.g.), un sv. Marks aizstāvēja Baznīcas mācību un noraidīja Bāzeles-Ferrāras-Florences (1431.-1449.g.) viltoto ūniju, kuras mērķis bija pakļaut pareizticīgos Romas pāvestam.

Šeit kāds varētu apgalvot, ka kopš piecpadsmitā gadsimta daudz kas ir mainījies, un nepareizticīgās organizācijas ir kļuvušas gadsimtu gaitā saskanīgākas ar Pareizticīgo doktrīnu, un tādēļ šādām organizācijām ir jābūt tuvākām līdz pilnai Eiharistiskajai kopībai. Lai tā tas būtu, vajadzētu notikt kaut kādai dramatiskai kustībai – nevis žestos un noskaņojumā, bet dogmās un dzīvē – Romas katolicismā Pareizticības virzienā, vismaz kopš sv. Efezas Marka laikiem. Bet priekšstats par to, ka Roma ir gājusi šajā virzienā ir nepārliecinošs. Jo ir aizvirzījusies vairākos svarīgos jautājumos tālāk prom.

metropolitan_philaret_voznesensky3Ņujorkas metropolīts Filarets[9], reaģējot uz oriģinālo Apustulisko Svētceļojumu, 1965.g. teica:

“Romas katoļu baznīca [šodien] nav pat tā pati baznīca, ar kuru sv. Efezas Marka vadītā Pareizticīgā Baznīca atteicās ieiet ūnijā. Šī baznīca tagad ir daudz tālāk no Pareizticības, un ir ieviesusi pat vēl vairāk jaunas doktrīnas. Pieņēmusi vairāk un vairāk reformācijas, ekumēnisma un modernisma principus.”[10]

Pat daudzi tradicionālie Romas katoļi piekritīs šim godīgajam novērtējumam. Un kopš piecpadsmitā gadsimtā netrūkst Pareizticīgo Svēto kuri runāja par Romas jautājumu, tās mācībām un tās stāvokli attiecībā pret Pareizticību. Zīmīgi, ka svēto starpā nav atrodams ekumēniskais sentiments.

1336366756_sv-nikodimSvētais Nikodēms Svētkalnietis (18.gs.):

“Latīņu (Romas katoļu – tulk. piez.) kristība tiek maldīgi saukta par kristību… jo viņi ir herētiķi… Pietiekami daudz par viņiem Florencē teica sv. Efezas Marks, kurš atklāti sacīja sekojošo: “Mēs esam sevi nošķīruši no latīņiem nekādu citu iemesla dēļ, kā vien dēļ tā, ka viņi ir ne tikai šķeltnieki, bet arī herētiķi.” Tādēļ mums pat nav jādomā par apvienošanos ar viņiem.”[11]

st-theophan-the-recluseSvētais Teofans Vientuļnieks (19.gs.):

“Dieva patiesība – visa kopumā, tīra un pestījošā patiesība nav atrodama nedz pie Romas katoļiem, nedz pie Protestantiem, nedz pie Anglikāņiem. Tā ir atrodama vienīgi Vienā Patiesajā Baznīcā – Pareizticīgajā Baznīcā… Romas katoļi bija pirmie, kas atšķēlās no Baznīcas.”[12]

Sirdsskaidrais Justīns (Popovičs)Svētais Justīns Popovičs (20.gs.):

“Pirmais radikālais protests humānisma vārdā pret Diev-Cilvēku Kristu un Viņa Diev-Cilvēcisko organismu – Baznīcu – jāmeklē pāvestībā, nevis luterismā. Patiesībā pāvestība ir pirmais un vecākais protestantisms.”[13]

szStarecs Sofronijs no Eseksas, Anglija (20.gs.):

“Bet ‘baznīcu apvienošana’ ir grūta, ja ne pat neiespējama. Tie, kuri runā par ‘baznīcu apvienošanu’, nezin citticībnieku domāšanas veidu, nedz Pareizticības augstumus… Es negribu vismaz tagad ‘baznīcu apvienošanu’, jo Romas katoļi nemainīsies, un Pareizticība netiks sabojāta.”[14]

Svētais Nikolajs Velimirovičs (20.gs.), kurš jaunībā pauda ‘ekumēniskus’ ideālus, vēlāk brieduma gados parādīja savu vienprātību ar pārējiem svētajiem:

nikolay_serbskiy“Ja katra denominācija satur tikai daļu no Kristīgās ticības, tad vienīgi Pareizticīgā Baznīca satur patiesās ticības kopumu un pārpilnību, ‘kura bija nodota svētajiem reiz un uz visiem laikiem’[15]… Visu baznīcu apvienošanu nevar sasniegt uz savstarpējas piekāpšanās pamata, bet tikai ar visu piederību vienai patiesai ticībai tās satura veselumā, kā to bija atstājuši mantojumā Apustuļi un noformulējuši Vispasaules Koncili; citiem vārdiem, ar visu kristiešu atgriešanos vienā un nedalāmajā Baznīcā, kurai piederēja visu kristiešu priekšteči visā pasaulē pirmo desmit gadsimtu gaitā pēc Kristus. Tā ir Svētā Pareizticīgā Baznīca.”[16]

Šī vienprātība starp diezgan nesen dzīvojušajiem svētajiem pret apvienošanos ar Romu – protams, tik ilgi, kamēr tā paliek pie saviem maldiem – nebūtu tik ļoti uzkrītoša, ja būtu bijuši arī svētie, kuri atbalstītu ekumēnismu vai reliģisko plurālismu. Bet īstenībā tādi svētie vienkārši neeksistē.

Viens no strīda jautājumiem pēdējās desmitgadēs varētu būt Romas teoloģiskais dialogs ar Pareizticīgo Baznīcu par filioque. Bet man ir grūti ieraudzīt tajā ko vairāk par izvairīšanos[17], līdz ar Romas “doktrinālās attīstības” mācību, kas pati par sevi ir fundamentāli problemātiska Pareizticīgajai Baznīcai, kura paliek pie apustuliskās pavēles: “turat tās mācības, ko es esmu jums uzticējis”[18].

Ar visu, kas ir iepriekš pateikts – un bez attaisnošanās – nekas no tā neaicina slikti izturēties pret Romas katoļiem. Gluži otrādi, tas ir būtisks Evaņģēlija aicinājums iesaistīties dialogā, ar mīlestību runāt patiesību. Tas ietver sevī sirsnīgu ieklausīšanos bažās, būt patiesam, un kā svētais Pāvils saka: “visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.”[19]

Tas neapšaubāmi (un acīmredzami) neietver kompromisu ar pašu Evaņģēlija vēsti, no kuras centrāla ir pareizticīgā doktrīna par Trijādību un par Baznīcu. Nav nekādas mīlestības tajā, ka ļauj savam brālim neatlaidīgi turēties pie postošiem maldiem, ja viņš nopietni vēlas patiesību. Vēl mazāk mīlestības motivēts mēģināt un savienot kopā patiesību ar maldiem, tādējādi zaimojot pret Vissvēto Trijādību.

paisijsSirdsskaidrais starecs Paīsijs Svētkalnietis[20] (20.gs.) sacīja to šādi:

“Nav vajadzības mums teikt kristiešiem, kuri nav Pareizticīgie, ka tie dosies uz elli vai ka viņi ir antikristi; bet mums arī nevajag teikt viņiem, ka viņš tiks glābti, jo tas nozīmē dot viņiem maldīgus mierinājumus, un mēs tiksim par to tiesāti. Mums ir jāsniedz viņiem labestīga neomulība – mums ir jāsaka viņiem, ka viņi atrodas maldos.”[21]

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Orthodox Saints and the Ecumenical Movement

[1] Jūda 3

[2] Empīrisks Tāds, kas ir pamatots ar pieredzi, izriet no pieredzes. Šajā gadījumā pareizticīgie svētie kā īstenās Dieva pieredzes nesēji, empīriskie liecinieki. Jo svētums ir Dievam Pašam piemītošās svētības piešķiršana cilvēkam, kad viņš ir gājis pareizo dievsaskarsmes ceļu Baznīcā. – Tulk. piez.

[3] Apustuliskais Svētceļojums ir pāvesta Franciska un Konstantinopoles patriarha Bartolomeja tikšanās, kas notika Jeruzalemē 2014. gada maija beigās, kas atzīmēja pāvesta Pāvila VI un Konstantinopoles patriarha Atenagora tikšanās Jeruzalemē 50 gadu jubileju. Dotais raksts ir uzrakstīts neilgi pirms šī notikuma.– Tulk. piez.

[4] Lielā Shizma (no grieķu σχίζω, shizo – šķelt, plēst; σχίσμα, shisma – plaisa, šķelšanās) ir kristietības sašķelšanās 1054. gadā Rietumu, jeb Romas katoļu kristietībā un Austrumu, jeb pareizticīgo kristietībā.

[5] Katoliskās Baznīcas katehisms, 838

[6] Pāvestība – dogmats, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte, pret kura maldīgumu Pareizticīgās Baznīcas svētie nostājās kopš 9.gs.

[7] Filioque – Romas katoļu mācība, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kas ir pretrunā ar svēto Dieva pieredzi. Sīkāk par to, kā Pareizticīgās Baznīcas svēto pieredze ir saistīta ar dogmu par Trijādību var lasīt rakstā “Svētās Trijādības dogma un mistērija” – Tulk. piez.

[8] Ekumēnisms – mācība, ka no Vienīgās Vienoās Apustuliskās Kafoliskās Pareizicīgās Baznīcas atkritušās un sagrozītās kristietības formas ir vienlīdz pestījošas kā mācība un dzīve, ko Baznīcā saglabājuši svētie. – Tulk. piez.

[9] Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.

[10] The Second Sorrowful Epistle

[11] The Rudder, pp. 72-74

[12] Preaching Another Christ, p. 20

[13] The Orthodox Church and Ecumenism

[14] I Knew A Man in Christ: The Life and Times of Elder Sophrony the Hesychast and Theologian, by Met. Hierotheos of Nafpaktos.

[15] Jūda 3

[16] Collected Works, vol. 13. Himmelsthür, 1986: pp. 42-46 (Serbian)

[17] No vienas puses bija 1982. gada jūlijā Minhenē,  kad notika Teoloģiskā Dialoga Kopējā Starptautiskā Komisija, no Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes, zem pāvesta Jāņa Pāvila II. Tajā būtībā piekāpās tam, ka Pareizticīgajiem ir taisnība un vienmēr tāda bijusi. No otras puses, Romas katoļiem turpinās filioque apliecināšana.

[18] 1.Kor.11:2

[19] 1.Kor.9:22

[20] Sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis http://biblos.lv/Starecs_Paisijs_Svetkalnietis.html

[21] Hieromonk Isaac, The Life of Elder Paisios of Mount Athos, pp. 658–659

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s