Sākums » teoloģija » dogma » Dogmas traģēdija

Dogmas traģēdija

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

%d0%be%d0%b1%d1%80%d0%b0%d0%b7%d1%8a_%d1%81%d1%82%d1%8b%d1%8f_%d0%bd%d0%b0%d1%88%d0%b5%d1%8f_%d1%86%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5_%d0%b7%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d1%84

Ortodoksija ir pazīstama ar savu doktrinālo[1] konservatīvismu, ar savu stingro uzticību Vispasaules Koncilu spriedumiem un Baznīcas Tēvu dogmatiskajiem rakstu darbiem. Tas, ko es gatavojos stāstīt, var izskatīties negaidīti. Dogma ataino pamatīgu traģēdiju Baznīcas dzīvē. Ar to es domāju: Baznīcas dogmatiskā mācība ir tiešs ticības nozaudēšanas un grēka rezultāts. Vai savādāk izsakoties, ja kristieši no pašiem aizsākumiem būtu uzticējušies askēzes un lūgšanas terapeitiskajai metodei, tad nebūtu nekad bijusi vajadzība pēc Koncilos noformulētajām definīcijām un tādiem vārdiem, kā homoousios (vienādas būtības[2]) vai hipostātiskā vienotība[3].

Iemesls tam ir vienkāršs: Ortodoksālā terapeitiskā metode ir pavisam pretēja mēģinājumiem saprast Dievu vai izprast, kāpēc un kā Viņš dara to, ko Viņš dara. Mēs esam iepriekš minējuši (citā raidījumā – tulk. piez.), ka Tēvi cenšas atšķirt saprāta jēdzieniskās domāšanas spēju (dianoia) no intuitīvās apzināšanās jeb nojautas spējas – nous.

Saskaņā ar Tēvu mācību, Dievs ir zināms tikai tik lielā mērā, kādā nous ir attīrīts no visāda veida pieķeršanās pasaulīgajam un noiet dziļākajā daļā (sirdī – tulk. piez.), kur sastop Kristu. Šajā metodē racionālā jeb jēdzieniskā domāšana par Dievu, pat ja domas ir pareizas, ir šķērslis tīrai lūgšanai, kas ir nous kopība ar Kristu caur Svēto Garu.

Vai tas nozīmē, ka mēs vienkārši izslēdzam dvēseles racionālo spēju? Nē, mēs to nevaram. Tāpēc mums ir psalmi un lūgšanas, un it īpaši Jēzus lūgšana[4], lai nodarbinātu saprātu un fokusētu dvēseles uzmanību (nous) uz sirdi.

Piemēram, man lūgšanas uzsākšanas brīdī prāts sāk traukties kaut kur prom. Dažreiz es sāku domāt par tādām ikdienišķām lietām kā par veļas mazgāšanu. Dažreiz dažādas domas uzrodas manā galvā. Tēvi tās sauc grieķiski par logismoi (krieviski помыслы, latviski ‘domas, iedomas’).

Citreiz es domāju par to, kā Dievs izdarīja to vai kāpēc Tēvs X teica Y. Un šīs pēdējās iedomas (logismoi) lūgšanās laikā ir pašas bīstamākās no visām, tāpēc ka parādās zem dievbijības maskas.

Būtība ir tajā, ka mans prāts nefokusējas uz lūgšanu, ja tas fokusējas uz šīm domām. Aplūkosim tuvāk. Lūgšana ir grūts darbs, un es atzīšos, ka es neesmu ļoti prasmīgs šajā nodarbē. Bet vismaz es mācos no savām kļūdām.

Viena lieta, ko es noteikti zinu, ka nevar būt lūgšanas bez koncentrētiem askētiskiem pūliņiem. Tie ir gavēšana, žēlastības darbi, grēksūdzes – viss tas, kas man nevisai patīk. Tādēļ tā vietā, lai tos īstenotu, es domāju par šiem darbiem, es tos analizēju, es rakstu grāmatas par tiem, un es saku pats sev, ka es esmu labs Pareizticīgais kristietis, tāpēc ka es nodarbinu savu prātu ar šiem jautājumiem, nevis ar citiem jautājumiem. Bet kur ir Gara augļi? Kur ir lūgšana? Un ar lūgšanu es domāju īstu kopību ar Dievu, nevis tikai vārdu runāšanu ikonas priekšā.

Gadu gaitā ir bijuši daudzi tādi cilvēki kā es. Viņi deva priekšroku runāšanai par ārstēšanos, nekā tās īstenošanai dzīvē. Tā kā jēdzieniskā domāšana spēlē tik lielu lomu šajā alternatīvajā terapeitiskajā metodē jeb, precīzāk, pseidoterapeitiskajā metodē, nav ilgi jāgaida līdz kādi cilvēki nolemj, ka daži kristietības aspekti nav pietiekami jēdzīgi – piemēram, Trijādība. Lai kā mēs censtos,  nav iespējams trīs padarīt vienlīdzīgus vienam. Daudz jēgpilnāk ir teikt, ka pastāv viens Dievs, Kurš atklāj Sevi trijos modusos vai raksturos. [5]

Tad vēl visa tā lieta ar iemiesošanos. Krustā sists Dievs arī nav diez ko jēdzīgi. Daudz labāk teikt, ka Jēzus bija cilvēks, kuram bija kaut kādas īpašas attiecības ar Dievu.

Vai redzat, no kurienes rodas herēze[6]? Gandrīz visas herēzes? Neviens nepamostas un nenolemj būt par herētiķi. Tas notiek pakāpeniski, un tas gandrīz vienmēr notiek tādā pašā veidā – kad mēs nolemjam attiekties pret kristietību kā pret ideoloģiju, nevis kā terapeitisku disciplīnu.

Pievērsīsimies metaforām uz brīdi. Padomāsim par Ortodoksiju kā par šauro ceļu, tieši kā mūsu Kungs to aprakstīja. Šis ceļš sastāv no mūsu piedalīšanās svētnoslēpumos, askētisko pūliņu īstenošanas un iekšējās lūgšanas. Kā teica mūsu Kungs, tas var būt grūti. Herētiķi ir tie, kuri nolēma, ka pastāv cits ceļš. Daži mēģināja atrast daudz īsāku ceļu, citi gribēja ceļu, kas ir nedaudz vieglāks, un citi grib tikai bezmērķīgi klaiņot savā nodabā.

Skatoties šādā gaismā, herēzes noved no taisnā un šaurā ceļa. Ja pietiekami daudz cilvēku sāk noiet no ceļa, Baznīca noliek satiksmē kādu ceļa rādītāju ar oranžo gaismu un saskatāmu zīmi, kas paziņo “Bīstami, ceļš slēgts”. Tie ir doktrinālie apgalvojumi, un tas ir viss, kas tie ir. Tās ir brīdinājuma zīmes, kas saka mums nedoties pa kādu konkrētu ceļu. Dogma nenodefinē Dievu.  Dogma neizskaidro Dievu vai Viņa darbošanos. Dogma veic vienu un tikai vienu lietu. Tā brīdina mūs neieiet maldu ceļos. Tā brīdina mūs atgriezties uz taisnā un šaurā ceļa.

Vai tagad redzat, kāpēc es runāju par dogmas traģēdiju? Katra dogmatiskā definīcija atzīmē vietu, kur tūkstošiem, ja ne vairāk, ir nogājuši no ceļa. Dogmas ir bēdīgi pieminekļi, līdzīgi baltajiem krustiem, ko var redzēt lielceļa malā un kuri atzīmē fatāla nelaimes gadījuma vietu. Un tomēr, providenciāli, tās kalpo kā atgādinājums mums par domāšanas draudiem, kurus mēs varam izdarīt paši savā ceļā uz Dieva Valstību, tāpat kā virkne balto krustu norāda uz to, ka mēs esam uz sevišķi nedrošas ceļa distances.

Tas arī izskaidro doktrinālo konservatīvismu, ar kuru Ortodoksija ir tik slavena. Tas ir tāpēc, ka mums vēl patiešām jāattīra mūsu nous un sirds. Tāpēc, ka mēs vēl nezinām, kā lūgties, mums vajag turēties pie ceļa, ko mūsu tēvi ir atzīmējuši mums. Tikai šādā veidā mēs varam būt pārliecināti, ka atradīsim apsolīto Valstību tiem,  kuri meklē Kristu no visas sirds.

Neskatoties uz to, šeit pastāv vēl citas briesmas – daudz viltīgākas briesmas, nekā pašas herēzes. Tās ir briesmas sajaukt ceļa zīmes ar ceļu. Tās ir briesmas pārvērst dogmatiskās definīcijas un kanonus par elkiem un lietot tos kā rungu pret mūsu brāļiem un māsām. Tās ir briesmas iedomāties, ka pareizo formulu zināšana ir vienlīdzīga Dieva zināšanai.

Dārgie brāļi un māsas, centīsiemies ik brīdi palikt apzināti uz ceļa, un kad mēs atrodam sevi novirzījušos pa labi vai pa kreisi – reliģiskais konservatīvisms,  ja to uzņem ar nepareizu garu,  var būt tik pat bīstams kā reliģiskais liberālisms – atgriezīsimies pie atziņas (jeb iedziļināsimies sevī) kā pazudušais dēls[7] un uzticēsimies atkal taisnajam un šaurajam ceļam.

Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un Pestītājs, Jēzus Kristus, Kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ar svētā Aļaskas Inokentija, kurš norādīja   Aļaskas ieziemiešiem ceļu uz Debesu Valstību, un ar svētlaimīgā stareca Sofronija Saharova lūgšanām apžēlo mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Ancient Faith Radio

[1] Doktrināls – tāds, kas saistīts ar doktrīnu. Doktrīna, tulkojot no latīņu valodas, nozīmē ‘mācība’. Ar vārdu ‘doktrīna’ apzīmē reliģisku, zinātnisku, politisku vai filosofisku teoriju un mācību, kā arī politisku programmu. – Tulk. piez.

[2] Pirmajā Vispasaules Koncilā pieņemtā dogma par Kristus vienādo būtību ar Dievu Tēvu ir iekļauta Ticības simbolā: “Un uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu Vienpiedzimušo, Kas no Tēva dzemdināts pirms visa mūža. Gaisma no Gaismas, Īstens Dievs no Īstena Dieva, dzemdināts, neradīts, ar Tēvu vienādas būtības (grieķiski homoousios), ar Viņu viss ir tapis.”

[3] „Hipostātiskā vienotība” apzīmē, ka Kristū dievišķā daba un cilvēciskā daba ir savienota dievišķajā Personā (Hipostāzē). – Tulk. piez.

[4] Jēzus lūgšana: “Kungs Jēzu Kristu, apžēlo mani.”

[5] Te tiek minēts par sabeliānisma herēzi, ko autors izklāstīja arī citā savā raidījumā: “Ilustrēšu to ar Trijādības doktrīnas vēsturi. Mēs zinām, ka sākumā Baznīca gan apliecināja ticību, gan kristīja Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Mēs arī zinām, ka Baznīca, būdama jaunais Izraēls, ticēja, ka bija un varēja būt tikai viens Dievs, nevis trīs. Tātad Baznīca atzina, ka mēs zinām Dievišķo gan kā trīs atsevišķas personas, gan kā vienu mūžīgo un visvarenāko būtni.

Bet šos ‘gan, gan’ nevarēja saprast Romas presbiters Sabēlijs. 1 + 1 + 1 nav vienāds ar 1. Viņš cerēja, ka Dievs atbilst cilvēka saprātam un matemātiskajai loģikai. Tā viņš atrisināja šo loģisko dilemmu, aplūkojot personas tikai kā viena Dieva režīmus (modusus), it kā Dievs spēlētu dažādos laikos dažādas lomas, bet aiz maskas vienmēr ir viens tas pats Dievs.” Klarks Karltons – Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

[6] Herēze jeb ķecerība ir mācība, kas ir pretrunā Dieva atklāsmes pieredzei, kuru vistuvāk pēc sirds šķīstīšanas sasniedza Dieva apgaismotie un dievišķotie svētie visu vēsturi. Lielākie svētie Ortodoksālās Baznīcas Tradīcijā ir patiesie un īstenie teologi. Turpretī atbilstoši Baznīcas Tēvu un svēto mācībai pāvestība (tā saucamais Romas katolicisms), ir pirms tūkstoš gadiem atkritusi no svēto dzīves, metodes un teoloģijas, un tā vietā aizstājusi sirds šķīstīšanas metodi ar neattīrīta cilvēka filosofēšanu par Dievu, kas izpaudās sholastiskajā teoloģijā. Sholastiskā teoloģija izdomāja savu kristietības sistēmu, lai filosofiski attaisnotu pāvestisma reliģisko organizāciju, tās pretenzijas uz pāvesta varu pār kristīgo pasauli (no kā termins ‘pāvestība, pāvestisms’), feodālismu un citu teritoriju okupēšanu Dieva vārdā. Runājot par herēzi jeb ķecerību, jāņem vērā, ka paša Romas katolicisma mācība no Baznīcas svēto viedokļa ir herētiska, līdz ar to pāvestisma uzskati par to, kas ir herēze, arī bija herētiski. Rietumu civilizācijas vēstures pieredze bieži var aizēnot šī paša termina ‘herēze’ citādu, pareizticīgu izpratni, kuras centrā ir nevis kādas pareizticīgas ‘organizācijas’ intereses, bet gan centieni saglabāt nesagrozītu Dieva atklāsmi un svēttapšanas ceļu. Kaut arī jāatzīst, ka vēsturiski ir bijušas nekrietnas attieksmes izpausmes Pareizticīgajā vidē. – Tulk. piez.

[7] Domāta Kristus līdzība par pazudušo dēlu”: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis (citā tulkojumā ‘iedziļinājies sevī’, krieviski: ‘Придя же в себя’), sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” Lūk. 15:11-32 – Tulk. piez.

Advertisements

One thought on “Dogmas traģēdija

  1. Atpakaļ ziņojums: Teoloģija kā dzīvesveids | Θεογνωσία

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s