Piemiņa 12./25. martā
Svētītājs Gregorijs[1] piedzima Romā ap 540. gadu senatoru kārtas ģimenē, no kuras jau iepriekš bija cēlušies Baznīcas pāvesti. Viņš lieliski pabeidza mācības un kļuva par Romas prefektu. Kopš jaunības mīlēja pārdomāt svēto grāmatu saturu, Gregorijs uzskatīja sevi par nederīgu pasaulīgam darbam. Tāpēc pēc tēva nāves viņš atteicās no sava amata, bet milzīgo bagātību izdalīja galvenokārt klosteru iekārtošanai: sešiem Sicīlijā un vienam Romā, kurš bija nodibināts viņa paša pilī un veltīts apustulim Andrejam. Tajā Gregorijs pieņēma mūka kārtu un kļuva par vienkāršu mūku.
Dzīvojot atturībā, viņš varēja baudīt pilnīgu brīvību pastāvīgā saskarsmē ar Dievu un apceres saldmē, kas nav pieejama pasaulīgās ielejas raizēs. No mantām viņam bija tikai sudraba bļoda ēšanai.
Reiz viņš satika kuģa avārijā cietušo tirgoni, kurš prasīja ubaga dāvanu, un Gregorijs adeva viņam bļodu, palikdams no tā brīža pavisam brīvs. Par to Dievs deva viņam spēku darīt brīnumus.
Tomēr viņam nebija ilgi lemts dzīvot mierīgi klosterī. Pāvests Pelagijs II (579.–590.g.) nosūtīja viņu par vēstnesi uz Konstantinopoli[2], lai pamudinātu imperatoru un patriarhu iejaukties Itālijas lietās, kuru apspieda langobardi. Gregorijs tur pavadīja sešus gadus, parādīdams galmam vienkāršības un labdarbīgas dzīves piemēru un atspēkojot patriarha Eutihija (552.–565.g.) kļūdas.
Vēlāk viņš atgriezās Romā, atvedot vērtīgas svētās relikvijas. Gregorijs atkal apmetās savā klosterī un drīzumā tika izvēlēts par tā pārzini. Mūku mīlēts, viņš tēvišķi līdzdalīja viņu grūtības, nodrošinot visas viņu vajadzības – gan garīgās, gan zemes dzīvei nepieciešamās, lai norobežotu no raizēm. Bet mūku tradīciju ievērošanas dēļ viņš prata arī izrādīt stingrību: kāda nomirušā mūka ķermeni atstāja atkritumu bedrē, kad ieraudzīja, ka līdz pašai nāvei viņš glabāja trīs zelta monētas. Pēc tam viņa piemiņai veselu mēnesi katru dienu kalpoja liturģiju – un tādā veidā viņš saņēma no Dieva piedošanu. Pateicoties šai stingrībai, Gregorija klosteris kļuva par īstu svētuma skolu, bet visi iedzīvotāji svēto klostera pārzini uzskatīja par savu kopējo aizstāvi.
Reiz viņš iegāja tirgū, kur pārdeva verdzībā skaistus gaišmatainus jauniešus, un satraukts pajautāja, no kurienes šie eņģeļi kermeņa izskatā. Uzzinādams, ka viņi ir no Anglijas – zemes, kura vēl nezināja par Labo Vēsti[3], viņš ieraudājās un tūlīt pat nolēma doties uz turieni ar misiju dažu mūku pavadījumā. Trīs dienas viņi gāja ar kājām uz ziemeļiem, bet viņus panāca sūtņi no pāvesta, kuri paziņoja, ka tauta sadumpojās un pieprasa igumena[4] Gregorija atgriešanu.
Turpmākos gadus viņš kalpoja par pāvesta Pelagija II sekretāru. Kad pāvests 590. gadā nomira no mēra, garīdzniecība, senāts un tauta vienbalsīgi piespieda Gregoriju kļūt par viņa pēcteci, neskatoties uz viņa protestu un apelāciju pie Konstantinopoles imperatora Maurīcija.
Tā kā mēris izplatījās un Romai draudēja bads, svētais Gregorijs vērsās pie tautas un pārliecināja to nožēlot un atzīt, ka tas ir debesu sods par grēkiem. Pēc tam viņš sāka vadīt krusta gājienu caur visu pilsētu. Ciešanās esošo tautu pavadīja mūki un mūķenes, nesot priekšā Dievmātes ikonu. Stāsta, ka visur, kur gāja garām ar svēto ikonu, attīrījās saindētais gaiss, un virseņģelis Mihaēls, parādīdamies ar zobenu rokā, ielika to makstī. Kad sērga izbeidzās, Gregorijs atkal mēģināja aizbēgt no nevēlamā, viņam uzspiestā goda apliecinājumiem un noslēpās alā. Bet gaismas stars norādīja visiem to vietu, un viņu ar varu atveda uz Romu, bet 590. gada 3. septembrī iesvētīja par bīskapu.
Uz apsveikumiem viņš atbildēja ar žēlabām: „Lūk, tagad, bīskapa cieņā, es atkal esmu sasaistījis sevi ar pasauli vēl spēcīgāk, nekā kad biju lajs[5]. Es zaudēju miera dziļo prieku. Ārēji tā ir pacelšana, bet iekšēji – kritiens… Kad es pabeidzu dienas darbus, tad cenšos atgūties – un nevaru: grūtas un nīcīgas raizes mani nomāc.”[6] Baznīca tik tiešām bija bēdīgā stāvoklī: visur herētiķi, šķelšanās, barbaru spiediens un kristīgo valdnieku izlaidība. Cīnoties ar badu Romā, pāvests svētais Gregorijs noorganizēja krājumu izdalīšanu un palīdzību trūcīgajiem. Katru dienu viņš pieņēma divpadsmit nabagus un mazgāja viņiem rokas. Viņš juta personīgu atbildību par katru, kas nomira no bada. Reiz pie žēlsirdības ēdiena galda parādījās trīspadsmitais galda biedrs un atbildot uz pāvesta jautājumu atklāja, ka viņš ir Dieva Eņģelis, kas nosūtīts viņam palīdzēt līdz kalpošanas beigām.
Dzīve Gregorija pāvesta pilī bija noorganizēta pēc klostera parauga. Viņš rūpējās par dievkalpojumiem un kārtību, veicināja svēto relikviju godāšanas izplatīšanos, organizēja regulārus gājienus[7], reglamentēja lūgšanas un liturģiskā gada lasījumus, reformēja baznīcas dziedāšanu. Visās no Romas atkarīgajās Baznīcās viņš uzraudzīja kanonisku bīskapu ievēlēšanu, vajāja simoniju[8] un neļāva bīskapiem dzīvot aiz eparhijas (diacēzes) robežām. Pēc viņa iniciatīvas sasauca Vietējos koncilus pret herēzēm un tikumības pagrimumu. Viņš nostājās pret pasaulīgās varas iejaukšanos Baznīcas darīšanās un pret bīskapu iejaukšanos klostera darīšanās. Nekas nepaslīdēja viņam garām. Viņš pats sprediķoja Romas dievnamos, bet kad biežās slimības viņam to neļāva, viņš rakstīja sprediķus, kurus lasīja viņa vietā[9]. Neskatoties uz draudzes gana rūpēm, svētais Gregorijs sarakstījās ar visu kristīgo pasauli un vēl atrada laiku garīgo sacerējumu rakstīšanai.
Svētais hierarhs bija ietērpts tajā pašā pazemībā, kurā bija Tas, Kurš teica: „Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” (Mat.11:29). Priesterus viņš sauca par brāļiem, bet lajus – par saviem kungiem. Vēstījumos viņš parakstījās tikai ar titulu – „Dieva kalpu kalps” un no sirds uzskatīja sevi par lielāko grēcinieku. Konstantinopoles patriarham svētajam Jānim Gavētājam, kuram Vietējais koncils piešķīra Vispasaules patriarha[10] titulu, svētītājs Gregorijs izteicu maigu pārmetumu, ka neviens bīskaps nevar viens pats pretendēt uz varu, kura piemīt tikai Vispasaules Konciliem un Baznīcai kopumā[11].
Tā kā viņš pret savu gribu nokļuva baznīcas notikumu centrā, smagajā barbaru iebrukumu periodā, viņam nācās paplašināt draudzes ganīšanas (pastorālās) rūpes visās sabiedriskās dzīves jomās, pakļaujot savus administratīvos talantus taisnīgai tiesai un evaņģēliskam garam. Kad langobardi piegāja pie Romas vārtiem un draudēja to izlaupīt, viņš kļuva par diplomātu un mācēja ne tikai viņus apstādināt un panākt pamieru, bet, ar viņu pareizticīgās karalienes Teodelindas atbalstu, varēja daudz izdarīt arī, lai barbarus pievērstu Dievam.
Cīnoties ar Itālijas iekšējām nesaskaņām, Gregorijs Lielais izvirzījās par finansistu, izmantoja Baznīcas līdzekļus gūstekņu izpirkšanai, sniedza dāvinājumus Svētās Zemes (Jeruzalemes) dievnamiem un visas kristīgās pasaules klosteriem. Būdams pārliecināts, ka Baznīca var saglabāties un izplatīties šajā pasaulē tikai ar mūku lūgšanu palīdzību, viņš visādi palīdzēja klosteru attīstīšanai, kuriem pienācās sekot tēvu tradīcijām, sevišķi svētajam Nursijas Benediktam. Pāvests Gregorijs uzrakstīja viņa „Dzīvi” un veicināja Rietumos viņa Nolikuma izplatīšanu.
Viņš bija reālists un labi saprata laika zīmes. Saglabājot labas attiecības ar Konstantinopoli un savu draugu imperatoru Maurīciju, svētais Gregorijs daudz izdarīja, lai pievērstu Dievam un tikumīgi audzinātu barbaru tautas, kas bija iekarojušas gandrīz visu Rietumeiropu. Viņš atcerējās par Romas tirgū redzētajiem anglosakšu vergiem, un tāpēc, tikko kā varēja (596.), aizsūtīja uz turieni misiju. Tajā piedalījās 40 mūki svētā Augustīna vadībā, kurš bija svētā Andreja klostera pārzinis. Jaunie apustuļi ieguva pilnīgu pāvesta Gregorija atbalstu. Uzzinādams par misijas pirmajiem panākumiem, viņš ar iedvesmu uzrakstīja visai impērijai par jaunas tautas pievēršanos.
Svētītāja Gregorija plašā sarakste izteiksmīgi liecina par šī labā gana gādību ne tikai par Baznīcas lielajām darīšanām, bet arī par katru viņa garīgā ganāmpulka vismazāko avi[12]. Slimības un bezgalīgas rūpes amatā netraucēja viņam nodoties literārajam darbam. Sava pontifikāta[13] periodā viņš pabeidza „Ījāba grāmtas tikumīgo skaidrojumu” – plašu komentāru par šo svēto tekstu. Tajā izvēršas alegoriska un morāla eksegēze[14], kuru tik ļoti iemīlēja viduslaiku teologi. Smalki jūtot visus cilvēciskās dvēseles pavērsienus, viņš aprakstīja visas kristīgās dzīves puses – no ikdienas problēmām līdz garīgajiem augstumiem.
Viņš uzrakstījis arī grāmatu „Par Itālijas tēvu brīnumiem”, tā vairāk pazīstama kā „Pārrunas”[15]. Tajā dialoga formā ar diakonu Pēteri viņš izstāsta par viņa laikā Romas apkārtnē dzīvojušo svēto tēvu askēzi un brīnumiem. Ziņas par šiem darbiem viņš sāka ievākt svētā Andreja klostera mūku pamācīšanai, bet vēlāk tie kalpoja viņam, lai parādītu: arī viņa laikā, kā bija apustuļu laikmetā, darbojas viens Svētais Gars, un tāpēc visos laikos ir iespējams sasniegt vienotību ar Dievu. Katrs stāsts beidzas ar tikumīgu vai dogmatisku pamācību, sevišķi 4. grāmatā, kas veltīta dvēseļu dzīves tuprinājumam pēc nāves un baznīcisko lūgšanu iedarbīgumam viņu likteņu atvieglošanai.
Diakons Pēteris, viņa sekretārs un uzticības persona, zvērēja, ka bieži redzēja, kā balts balodis diktēja pāvestam pie auss debešķīgās pamācības. Un arī pats svētītājs Gregorijs atzinās tajā, ka dzirdēja sevī, kā Svētais Gars ieteica viņam Svēto Rakstu izskaidrojumus, līdz kuriem viņš pats nekad nebūtu aizdomājies.
14 gadus svētītājs Gregorijs kalpoja Romas bīskapa amatā, nekad nepārstādams sērot par apcerīgās dzīves zaudēšanu. Viņš vairāk cieta no nekārtībām un morālā pagrimumam, kurā Baznīca bija vairāk ievilkta līdz ar barbaru iebrukumiem, nekā savu slimību dēļ. Tomēr kaites bija tik smagas, ka pēdējos divus dzīves gadus viņš bija piesaistīts pie gultas, pieceldamies tikai lielajos svētkos uz Dievišķo liturģiju.
Viņš neprasīja Dievam citu mierinājumu, izņemot mūžīgo mieru, kuru saņēma 604. gada 12. martā. Pārcēlies uz svēto mājokļiem, viņš atstāja mantojumā iestādījumus un norādījumus, kas gatavoja Baznīcai lielu nākotni barbariskajos Rietumos, kuri pakāpeniski pievērsās kristietībai.
No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Pravoslavie.ru
[1] Rietumu tradīcijā viņš tiek godāts kā Gregorijs Lielais starp četriem dižākajiem latīņu valodīgās Baznīcas tēviem līdz ar svētlaimīgajiem Augustīnu, Hieronīmu un svētītāju Milānas Ambroziju.
[2] Konstantinopole, ko vēl sauc par ‘Jauno Romu’ (Νέα Ῥώμη) un Cēzara jeb Cara pilsētu (Царьград). No 330. gada līdz 1453. gadam Romas impērijas galvaspilsēta. Pašreizējās Turcijas galvaspilsēta Stambula. Imperators Konstantīns Lielais IV gadsimtā pārcēla Romas impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli – Jauno Romu. Par galvaspilsētas pārcelšanu bieži noklusē Rietumu vēsturnieki, un izvirza stāstu par Bizantijas impērijas pastāvēšanu, kuras īstenībā nekad nebija, lai veidotu stāstu par to, ka daļa no Romas impērijas rietumos iebrukušajām un nostiprinātajām ģermāņu barbaru tautām būtu patiesi organiski Romas civilizācijas turpinātājas, kaut arī tās ar laiku sagrozīja kristietību, sabiedrisko, politisko un kultūrālo tradīciju, koncentrējoties vecajā galvaspilsētā Romā. – Tulk. piez.
[3] Britānija bija daļēji apgaismota pēc apustuļu laikmeta, bet biežie sakšu iebrukumi noveda pie atgriešanās pie pagānisma.
[4] Igumens, hegumens – klostera priekšnieks, atbildīgs par brāļu garīgo un materiālo dzīvi; arī mūku priesteru tituls. (Eleison.lv) – Tulk. piez.
[5] Laji – ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Theou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet biežāk un arī šajā gadījumā tie, kas nedzīvo klostera dzīvi un/vai kas nav garīdznieku kārtā. – Tulk. piez.
[6] Послания. 1, 5 // PL 77. 448 sq.
[7] Tie notiek latīņu Baznīcā 25. aprīlī un saucas Lielā litānija vai Rotācija.
[8] Simonija (grieķ. σιμωνία, lat. simonia) – Baznīcas amatu, garīdzniecības kārtas, Baznīcas svētnoslēpumu un svētdarbību (piedalīšanās Vakarēdienā, grēksūdzes, mirušo aizvadīšanas u.c.), svēto relikviju u. c. pārdošana un pirkšana. Plašākā nozīmē simonija ir Svētā Gara žēlastības (svētības) pārdošana.
[9] Pateicoties tam, līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi viņa sprediķi.
[10] Šo titulu izmantoja kā pieklājības zīmi no VI gs., bet no IX gs. sāka oficiāli attiecināt uz Konstantinopoles patriarhu, kas bija Romas (Rietumu vēsturē tā sauktās ‘Bizantijas’) impērijas galvaspilsētā. Impērija tika saukta par visu [civilizēto] pasauli, no tā arī termins ‘Vispasaules’ jeb ‘Ekumēnisks’. Respektīvi viņš nepretendē uz vispasaules jurisdikciju, uz kuru pretendē Romas bīskapi.
[11] Tā svētais pāvests iepriekš atsakās no pretenzijām uz universālu jurisdikciju pār Baznīcu, kuru pieprasīja viņa pēcteči.
[12] Tās ir sadalītas 13 grāmatās: Vēstuļu rādītājs // SC 370–371 (pilns teksts: PL 77. 442–1327). SC 32, 212, 221.
[13] Pontifikāts – Pāvesta vara, darbība; pāvesta amata izpildīšanas periods. (Tezaurs.lv) – Tulk. piez.
[14] Eksegēze – Svēto Rakstu izskaidrojums. – Tulk. piez.
[15] No cita šī darba nosaukuma – “Dialogi” – cēlies svētā pievārds – Divvārdis.
Θεογνωσία 