Svētītājs Gregorijs Palama – Sprediķis Svēto Virsapustuļu Pētera un Pāvila svētkos

peteris un pavils

Katra svētā piemiņa noteiktā svētku dienā ir izdevība pilsētai un valstij, pilsoņiem un valdītājiem dalīties kopējā priekā un sagādā lielu labumu visiem svinošajiem. “Taisnā piemiņa tiek slavēta”, saka gudrais Salamans[1], “Kad taisnais tiek uzslavēts, ļaudis priecāsies”[2]. Ja gaismekli aizdedzina naktī, tā gaisma spīd, pakalpojot un iepriecinot ikvienu klātesošo. Tāpat arī katra svētā dievamtīkamais ceļš, viņa dzīves svētlaimīgās beigas un viņam dotā Dieva žēlastība dzīves šķīstības dēļ atnes garīgo prieku un labumu visai draudzei, kā spilgta kvēlojoša lāpa iedegta mūsu vidū. Kad zeme atnes labu ražu, ne tikai zemnieki, bet visi priecājas (jo mēs visi gūstam labumu no zemes ražas); tā arī augļi, kurus svētie atnes Dievam caur tikumiem, iepriecina ne tikai dvēseļu Zemkopi, bet arī mūs visus, jo novietoti mūsu priekšā mūsu dvēseļu kopējam labumam un baudījumam. Savas zemes dzīves laikā visi svētie ir pamudinājums uz tikumiem tiem, kuri ar izpratni viņus dzird un redz, jo viņi ir cilvēku izcilības ikonas, dzīvi labestības pīlāri un dzīvas grāmatas, kuras vedina uz labāku ceļu. Vēlāk, kad viņi aiziet no šīs dzīves, no tiem gūtais labums tiek uzturēts dzīvs mūžīgi caur viņu tikumu atcerēšanos. Pieminot viņu cildenos darbus, mēs sniedzam viņiem to uzslavu, kuru, no vienas puses, esam viņiem parādā par labo, ko viņi izdarīja mūsu priekštečiem, bet no otras puses, tā arī pienākas par palīdzību, ko viņi mums tagad sniedz.

Kad mēs atsaucam prātā, ko viņi paveica, mēs neko nepieliekam klāt viņu labajiem darbiem. Kā mēs to varētu, ja mēs pat nespējam pietiekami iztēloties viņu tikumību. Diženo Dieva apsolīto apbalvojumu dēļ viņi cienījami pūlējās līdz cilvēciskās dabas robežām un parādīja mums dzīves ceļu, kas bija tikpat dižens. Mēs noteikti nepalielinām viņu bagātības, slavējot viņus. Pavisam ne! Bet mēs pavairojam viņu devīgumu pret mums, skatoties uz viņiem kā ar dievišķo gaismu kvēlojošiem gaismekļiem un labāk izprotot, un uzņemot izdaiļojošo spēku, kas nāk no viņiem.

Kā mēs jau teicām, ja katru svēto pieminam ar himnām un attiecīgām uzslavas dziesmām, cik gan vairāk mums jāsvin Pētera un Pāvila piemiņu, pašu apustuļu pulka Augstākos Vadītājus? Viņi ir tēvi un vadītāji visiem kristiešiem: apustuļiem, mocekļiem, sirdsskaidrajiem, priesteriem, hierarhiem, mācītājiem un skolotājiem. Kā mūsu kopīgās dievbijības un tikumības vadošie virsgani un būvnieki, viņi kopj un māca mūs visus, kā gaisma pasaulē, kas satur dzīvības vārdu[3]. Viņu spožums pārspēja citus starojošos dievbijīgos un tikumīgos svētos kā saule pārspēj spožumā zvaigznes, vai kā debesis, kuras atzīst Dieva diženo godību[4], pārsniedz debesis. Savā kārtībā un spēkā viņi ir dižāki par debesīm, skaistāki pār zvaigznēm un ātrāki par abiem, un attiecībā uz to, kas atrodas aiz maņām aptveramā, viņi ir tie, kuri atklāj to, kas ne tikai pārspēj pašas debesis un patiešām visu visumu, un kuri apspīd ar Gaismu, “kurā nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas”[5]. Ne tikai izved cilvēkus no tumsas šajā brīnišķīgajā Gaismā, bet, apgaismojot tos, viņi padara tos par gaismu, par pilnīgās Gaismas atvasēm, lai katrs no viņiem var spīdēt kā saule[6], kad gaismas Autors, Dievcilvēks un Vārds, parādīsies godībā.

Šādu abu spīdekļu parādīšanās kopā mums šodien apspīd Baznīcu, jo viņu sanākšana rada nevis aptumsumu, bet gaismas pārpilnību. Tas nav gadījums, kad viens ir augstākā orbītā un novietots augšā, kamēr otrs ir zemāk un atrodas viņa ēnā. Nedz arī viens valda pār dienu, bet otrs pār nakti, tā lai viens aizēnotu otru, ja tie būtu pretēji viens otram. Gaismu viens neizstaro un otrs nesaņem tā, ka pēdējā mirdzums atšķirtos dažādos laikos atkarībā no attāluma starp tiem. Drīzāk abi ir vienādi Kristū, bezgalīgajā mūžīgās gaismas Avotā, un ir sasnieguši to pašu augstumu, godību un spožumu. Šī iemesla dēļ šo gaismu kopā sanākšana apzīmē viņu saskaņotību un savstarpējo atbalstu un apgaismo uzticīgo dvēseles divreiz vairāk.

peter_and_paul_icon

Bet pirmais atkritējs (sātans), kurš pamudināja pirmo cilvēku atstāt Dievu, redzēja, ka Tas, Kurš agrāk izveidoja Ādamu, cilvēku dzimtas tēvu, tagad atkal rada Pēteri kā visu patieso dievlūdzēju tēvu. Viņš ne tikai redzēja, bet arī dzirdēja Radītāju sakām Pēterim: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu Draudzi (Baznīcu).”[7] Reiz ļaunuma princis to uzzināja, būdams negantās skaudības iemiesojums, viņš kārdināja Pēteri, pirmo Dieva uzticīgo ļaužu vadītāju, kā viņš iepriekš kārdināja Ādamu, cilvēku dzimts dibinātāju. Aptverdams, ka Pēteris bija apveltīts ar labām saprāta spējām un iekvēlināts mīlestībā uz Kristu, viņš neuzdrīkstējās veikt tiešo uzbrukumu. Tā vietā viņš pienāca pie viņa no labās puses, viltīgi maldinot viņu būt pārmērīgi kvēlam. Pestījošo Ciešanu laikā, kad Tas Kungs teica Saviem mācekļiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities”[8], Pēteris nepaklausīgi runāja Viņam pretī. Viņš arī pacēla sevi augstāk par pārējiem, sacīdams: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.”[9] Tādēļ ka viņš bija iedomības apburts, viņš nokrita tālāk kā pārējie, lai, tādējādi sevi pazemojis, viņš varētu galu galā parādīties daudz spožāks. Nevis kā Ādams, kurš tika kārdināts, pievārēts un pilnīgi gāzts, bet Pēteris, būdams kārdināts un nedaudz nomaldījies, pārspētu kārdinātāju. Kā? Caur tūlītēju sevis nosodīšanu, viņa lielo bēdāšanos, nožēlu un zālēm, kuras atnes piedošanas asaras. “Satriektu un pazemīgu sirdi Dievs nenicinās”[10]; un – “ Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos”[11], un “Kas ar asarām sēj” lūgšanas, “ar prieku pļaus” grēku piedošanu[12].

Ikviens, kurš skatās uz Pēteri, redz, ka caur nožēlu un mokošām skumjām viņš ne tikai pienācīgi izdziedināja novēršanos, kurā viņš bija ierauts, bet arī pilnībā izrāva ar saknēm no savas dvēseles pārdrošības kaislību, kuras dēļ viņš sevi lika augstāk par citiem. Vēloties parādīt to visiem, Tas Kungs, pēc Viņa Ciešanām miesā mūsu dēļ un pēc Viņa uzcelšanās trešajā dienā, izmantoja tos vārdus attiecībā uz Pēteri, kurus mēs lasām šodienas Evaņģēlijā, jautājot viņam: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk, nekā šie?”[13], ar to domājot, “vairāk, nekā šie mani mācekļi”. Bet redzi, cik ļoti pazemīgs viņš bija kļuvis. Kamēr iepriekš, pat viņam nejautājot, viņš sevi nostādīja augstāk par pārējiem un teica, ka pat, ja visi pametīs Kungu, viņš to neizdarīs; tagad, kad viņam vaicāja, vai viņš mīl Viņu vairāk par pārējiem, viņš apstiprina, ka viņš Viņu mīl, bet izlaiž vārdu “vairāk”, sakot “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!”[14]

Ko dara Tas Kungs? Tā kā Pēteris bija parādījis, ka viņš nav zaudējis savu mīlestību pret Viņu un tagad ir sasniedzis arī pazemību, Viņš atklāti piepilda jau sen iepriekš doto apsolījumu un saka: “Gani Manus jērus!”[15] Kad Viņš runāja par ticīgo sabiedrību kā celtni, Viņš apsolīja padarīt Pēteri par pamatakmeni, sacīdams: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu Draudzi (Baznīcu).”[16] No citas puses, kad Viņš runāja par zvejošanu, Viņš padarīja viņu par cilvēku zvejnieku ar vārdiem: “No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.”[17] Bet kad Viņš runā par Viņa mācekļiem kā par avīm, Viņš noliek Pēteri pār viņiem kā ganu, sacīdams: “Gani Manus jērus!”[18] No tā redzams, ka Tā Kunga vēlme mūs izglābt ir tik liela, ka Viņš prasa tiem, kuri Viņu mīl, tikai vienu lietu, vadīt mūs uz pestīšanas ganībām un aploku.

Ilgosimies pēc glābšanas un klausīsim tos, kuri ved mūs tajā virzienā ar saviem darbiem un vārdiem. Kamēr katrs no mums vēlas iet pa ceļu, kas ved uz pestīšanu, mūsu kopīgā Pestītāja sagatavotais skolotājs ir tuvu, kopā ar pestīšanas Devēju, Kurš Savā bezgalīgajā mīlestībā uz cilvēci ir vairāk kā gatavs bez aicināšanas vai lūgšanas. Kristus vaicā Pēterim trīs reizes, lai šīs trīs reizes viņš var atbildēt, apstiprinot savu ticību, tādējādi dziedinot savu trīskāršo noliegumu ar trīskāršu atzīšanos. Trīsreiz Kristus ieceļ viņu pār Savām avīm un jēriem, ievietojot tos, kas tiek glābti, trīs kategorijās: vergi (kalpi), algotņi un dēli jeb, citādāk: jaunavība, šķīsta atraitnība un godīga laulība[19]. Bet kad Pēterim jautāja atkal un atkal, vai viņš mīl Kristu, Svētie Raksti mums saka, ka viņš skuma atkārtotās jautāšanas dēļ[20], domājot, ka Tas Kungs viņam netic. Zinot, ka viņš mīlēja Kristu, apzinājās, ka šis Jautātājs zināja viņu labāk, nekā viņš pats zināja sevi, un juzdamies nospiests, Pēteris ne tikai atzinās, ka viņš mīlēja Viņu, bet arī apliecināja, ka Tas Kungs, ko viņš mīlēja, bija “Dievs pār visiem”[21], sacīdams: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu”, jo tikai “Dievs, Kurš ir pār visu”, ir visu zinošs.

Kad Pēteris bija veicis dziļi izjusto atzīšanos (grēksūdzi), Tas Kungs iecēla viņu par visas Viņa Baznīcas Ganu un Virsganu, un arī apsolīja ieskaut viņu ar tādu spēku, ka viņš, kurš iepriekš nespēja pat stāvēt pretī, būdams jaunas meitenes uzrunāts un iztaujāts[22], izturēs līdz nāvei, pat nāvei uz krusta. “Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams” gan fiziski, gan garīgi, “tu pats jozies”, ar to domājot, tu izmantoji pats savu spēku, “un gāji, kur gribēji”, darot, kas tev patika un dzīvoji saskaņā ar saviem dabiskajām tieksmēm. “Kad tu būsi vecs,” sasniedzot sava fiziskā un garīgā vecuma virsotni, “tu izstiepsi savas rokas”. Ar šiem vārdiem Kristus norāda, ka Pēteris nomirs uz krusta, un liecina, ka viņa krustā sišana nebūs netīša. “Tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs”, domājot ar to ‘stiprinās’, “un vedīs tevi, kur tu negribi”, tas ir, ārpus šīs dzīves[23]. Ar šiem vārdiem parāda cilvēku attieksmi pret dzīvi, mūsu dabas nevēlēšanos sabrukt nāvē, un Pētera izturība mocībās ir pārdabiska. “Manis stiprināts”, saka viņam Kristus, “tu labprātīgi izturēsi visas šīs lietas Manis dēļ un liecināsi par Mani; vēlme tā darīt nav dabiska, bet pārdabiska priekš cilvēciskās būtības”.

Tāds bija Pēteris, kuru var aprakstīt dažos vārdos. Bet par Pāvilu, kāda mēle vai, cik daudz un kāda veida mēles var vismaz daļēji attēlot viņa izturību līdz pat nāvei Kristus dēļ? Viņš bija pakļauts nāvei katru dienu jeb drīzāk viņš vienmēr bija miris, vairs nedzīvoja pats, kā viņš mums saka, bet bija ar viņā dzīvojošo Kristu[24]. Viņš ne tikai visu uzskatīja pašreizējā pasaulē par atkritumiem Kristus mīlestības dēļ[25], bet arī nākotne viņam aizņem otro vietu, salīdzinot ar To Kungu. Viņš saka: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi nevarēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”[26] Viņam piemita dedzība Dieva lietās, un viņš bija dega par mums ar dievišķu dedzību[27]. Un vienīgais vienlīdzīgais viņam šajā ziņā bija Pēteris, bet paklausies, cik pazemīgi viņš saka par sevi: “Es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli.”[28]

Tā kā Pāvils liecināja par ticību tāpat kā Pēteris, un viņam bija tāda pati dedzība, pazemība un mīlestība, tad, protams, viņi saņēma tos pašus apbalvojumus no Tā, Kurš izmēra visu ar pilnīgi taisnīgiem svariem, mērogiem un standartiem. Jebkā savādāk būtu bijis nepamatoti. Tāpēc Tas Kungs teica Pēterim: “Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu Baznīcu (Draudzi).”[29] Turpretī par Pāvilu Viņš teica Ananijam: “Viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā”[30]. Kādu vārdu? Protams, mums iedoto vārdu – Kristus Baznīcas vārdu, kura atrodas uz Pētera pamatakmens. Redziet, Pēteris un Pāvils ir vienlīdzīgi izcilībā un godā, un it kā uz viņiem turas Baznīca. Tādēļ arī tagad Baznīca sniedz viņiem abiem vienu un to pašu cieņu un svin šodien abus kopā ar vienādu cieņu. Mēs, aplūkojot viņu dzīves iznākumu, arī atdarināsim viņu dzīvesveidu vai vismaz viņu atjaunošanos caur pazemību un nožēlu, pat ja mēs nevaram sasniegt viņu izcilos un augstos sasniegumus, kuri ir atbilstoši dižiem vīriem un piemēroti atdarināšanai dižiem vīriem. Īstenībā dažus viņu dzīves aspektus laikam nav iespējams atdarināt. Lai gan labošanās caur nožēlu vairāk atbilst mums nekā dižajiem, jo mēs visi daudz reižu katru dienu grēkojam, un mums citādi nebūtu cerības uz pestīšanu, ja vien mēs to nemeklētu ar pastāvīgu nožēlu.

peter and paul 3

Pirms nožēlas notiek mūsu grēku apzināšanās, kas ir stiprs pamudinājums uz Dieva žēlastību. Pravietis Psalmotājs saka Dievam: “Apžēlo mani, […] jo atzīstu savus pārkāpumus”[31]. Caur savu grēku atzīšanu viņš piesaistīja Dieva līdzjūtību un caur savu grēksūdzi un sevis nosodīšanu viņš ieguva pilnīgu piedošanu. Psalmu dziedonis saka mums: “Sacīju: izsūdzēšu Kungam savu nelikumību; un Tu esi atlaidis manas sirds netaisnību”[32], jo mūsu grēku atzīšanai seko sevis nosodīšana, bet tai seko skumjas par mūsu grēkiem, kuras Pāvils sauc par “dievišķām skumjām”[33]. Pēc dievišķajām skumjām grēksūdze un lūgšana Dievam ar satriektu sirdi rodas dabiski[34], kā arī apsolījums atturēties kopš šī brīža no grēka. Tā arī ir nožēla.

Šādi Manase[35] izbēga no soda par saviem grēkiem, kaut arī viņš bija iekritis daudz lielos un nopietnos pārkāpumos un bija iestidzis tajos gadiem ilgi[36]. Bet Dāvidam Dievs ne tikai piedeva grēkus viņa nožēlas dēļ, bet arī neatņēma viņam pravietošanas dāvanu. Kad Pēteris ķērās pie nožēlas, viņš ne tikai atguvās no sava kritiena un ieguva piedošanu, bet arī tika iecelts vadīt Kristus Baznīcu. Kā tu redzi, Pāvils arī bija apbalvots ar šo lomu pēc viņa pievēršanās, sekmīgas nožēlas, viņš un kļuva tuvāks Dievam, nekā citi. Nožēla, kura ir īsta un patiesi no sirds, pārliecina nožēlotāju vairs negrēkot, nebiedroties ar samaitātiem cilvēkiem un neblenzt ziņkārīgi uz kaitīgām baudām, bet nicināt pašreizējās lietas, pieķerties nākotnes lietām, cīnīties pret kaislībām, censties darīt tikumus, visādā ziņā būt pašsavaldīgam, būt nomodā ar lūgšanos Dievam un izvairīties no negodīgiem nopelniem. Tā pārliecina viņu būt žēlsirdīgam pret saviem pāridarītājiem, būt labvēlīgam pret visiem palīdzību prasošajiem, kuriem ir vajadzīga viņa palīdzība, vai tā būtu sniedzama ar vārdiem, darbiem vai naudā, ka caur pakalpošanu savam tuvākajam viņš var iegūt Dieva mīlestību pretī mīlestībai pret savu tuvāko, piesaistīt dievišķo labvēlību un sasniegt mūžīgo žēlsirdību un Dieva bezgalīgo svētību un žēlastību.

Lai mēs visi sasniegtu to ar Dieva vienpiedzimušā Dēla žēlastību, Kuram pienākas gods, vara, cieņa un pielūgšana, kopā ar Viņa Beziesākuma Tēvu un Vissvēto, Labo un Dzīvudarošo Garu, tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

Tulkots no angļu un krievu valodā pieejamajiem svētā Gregorija Palamas sprediķa tulkojumiem.

[1] Sal.pam.10:7

[2] Sal.pam.29:2

[3] Fil.2:15-16 “Lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!”

[4] Ps.19(18):2 “Debesis vēsta par Dieva godu” vai “Debesis sludina Dieva slavu”

[5] Jēk.1:17

[6] Mt.13:43 “Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.”

[7] Mat.16:18

[8] Mt.26:31

[9] Mt.26:33, Mk.14:29

[10] Ps.50(51):19

[11] 2.Kor.7:10

[12] Ps.125(126):5

[13] Jņ.21:15

[14] Jņ.21:15,16,17

[15] Jņ.21:15

[16] Mt.16:18

[17] Lk.5:10

[18] Jņ.21:15-17

[19] Jaunavība tiek pielīdzināta dēla stāvoklim; algotnis – atraitņa, laulība – kalpa.

[20] Jņ.21:17 “Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli?”

[21] Rom.9:5

[22] Jāņa 18:17 “Tad kalpone, kas sargāja durvis, saka Pēterim: “Vai arī tu nepiederi pie šī cilvēka mācekļiem?” Bet viņš saka: “Nepiederu.””

[23] Jņ.21:18

[24] Gal.2:20 “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.”

[25] Fil.3:8 “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.”

[26] Rom.8:38-39

[27] 2.Kor.11:2 “Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu.”

[28] 1.Kor.15:9

[29] Mt.16:18

[30] Ap.d.9:15

[31] Ps.50[51]:1

[32] Ps.32(31):5

[33] 2.Kor.7:10

[34] Ps.50[51]:17

[35] Manase ir Jūdejas ķēniņš, par kuru var izlasīt Vecās Derības 2. Ķēniņu 21. nodaļā un 2. Laiku 33. nodaļā.

[36] 2.Laiku 33:1-20

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.