1. Apustulis Pēteris tika piesists krustā otrādi Romā, Itālijā.
2. Apustulim Pāvilam tika nocirsta galva Romā, Itālijā.
3. Apustulis Andrejs bija piesists X-veida krustā ar kājām gaisā Patrā, Grieķijā.
4. Apustulis Jānis pēc daudziem pārbaudījumiem un nelaimēm aizgāja mierā dziļā vecumā Efezā.
5. Apustulim Jēkabam, Cebedeja dēlam, tika nocirsta galva Jeruzalemē.
6. Apustulis Filips tika piesists krustā otrādi uz Hieropoles pagānu tempļa sienas.
7. Apustulis Bartolomejs tika piesists krustā, viņam dzīvam novilka ādu un nocirta galvu Armēnijā.
8. Apustulis Toms tika sadurts ar pieciem šķēpiem Indijā.
9. Apustulis Matejs tika dzīvs sadedzināts Etiopijā.
10 .Apustulis Jēkabs, Alfeja dēls, tika piesists krustā Ēģiptē, kaut arī tiek atainots, ka viņu sit ar rīkstēm vai pātagām.
11. Apustulis Jūda (Tadejs) tika piesists krustā un sašauts ar bultām Ararata apgabalā vai arī nogalināts kopā ar apustuli Sīmani Beirutā ar cirvi. Neskaidrība par viņa dzīves beigām apgrūtina viņa moceklības atainošanu.
12. Apustulis Sīmanis Zēlots tika piesists krustā Britānijā vai arī piesists krustā kopā ar apustuli Jūdu Beirutā. Neskaidrība par viņa dzīves beigām apgrūtina viņa moceklības atainošanu.
13. Apustulis Matijs tika nomētāts ar akmeņiem Palestīnā.
14. Apustulis Jēkabs, Kunga brālis, pēc nomešanas no Jeruzalemes Tempļa torņa tika sasists līdz nāvei.
Starecs Epifānijs Teodoropuloss
Viena lieta mirt par idejām un cita lieta ir mirt par notikumiem. Apustuļi nemira par kaut kādām idejām. Pat ne “mīlestības vienam pret otru” dēļ vai kādas citas kristīgās tikumiskās mācības dēļ. Apustuļi mira, liecinot par pārdabiskiem notikumiem. Un, kad mēs sakām ‘notikums’, mēs domājam to, kas nav uztverams ar fiziskām maņām un nav aptverams caur tām.
Apustuļi cieta mocības par to, “ko dzirdējuši, ko savām acīm redzējuši, ko skatījuši un savām rokām ir aptaustījuši”[1].
Tieši kā Paskāla gudrajās pārdomās mēs sakām, ka viena no trim lietām notika ar apustuļiem: vai nu viņi tika piekrāpti vai arī viņi piekrāpa mūs, vai tomēr viņi pateica mums patiesību.
Aplūkosim pirmo variantu. Nav iespējams, ka apustuļi tika maldināti, jo visu, ko viņi stāstīja, viņiem nebija stāstījuši citi. Viņi bija paši ar savām acīm un ausīm liecinieki tām lietām. Turklāt nevienam no viņiem nebija bagāta iztēle, nedz arī viņiem bija psiholoģiskas noslieces, kas lika viņiem pieņemt Augšāmcelšanās notikumu. Gluži pretēji – viņi bija drausmīgi aizdomīgi. Evaņģēliji ir ārkārtīgi atklāti savos stāstījumos par viņu garīgo raksturu: viņi pat neticēja atkārtotiem apliecinājumiem, kad daži cilvēki jau patiesībā bija redzējuši Kristu augšāmcēlušos.
Un viena cita lieta. Kas bija apustuļi pirms Kristus viņus pasauca? Vai viņi bija, iespējams, ambiciozi politiķi vai filozofisko un sociālo sistēmu sapņotāji, kuri alka uzvarēt cilvēci un tādējādi apmierināt savas fantāzijas? Pavisam ne. Viņi bija neizglītoti zvejnieki. Vienīgā lieta, kas viņus interesēja, bija noķert nedaudz zivju, lai pabarotu savas ģimenes. Šī iemesla dēļ pat pēc Tā Kunga Sišanas Krustā un par spīti visam, ko viņi dzirdēja un redzēja, viņi atgriezās pie savām zvejas laivām un tīkliem. Citiem vārdiem, šajos vīros nebija nemazākās rakstura iezīmes par lietām, kas sekos. Tikai pēc Piecdesmitnieces, kad “viņi tika apģērbti ar spēku no augšienes”[2], viņi kļuva par vispasaules skolotājiem.
Otrs gadījums: Vai viņi mūs piekrāpa? Vai viņu mums meloja? Bet tad, kāpēc viņiem būtu mūs jāpiekrāpj? Ko viņi iegūtu ar melošanu? Vai tā bija nauda? Vai tas bija sabiedriskais stāvoklis? Vai tā bija slava? Kāds, kurš melo, parasti gaida no tā kaut kādu labumu. Tomēr apustuļiem, sludinot Kristu – īstenībā krustā sistu un augšāmcēlušos Kristu – vienīgā lieta, ar ko viņi sevi nodrošināja bija: grūtības, nopūlēšanās, pērieni, apmētāšana ar akmeņiem, kuģa bojāeja, bads, slāpes, kailums, laupītāju uzbrukumi, sitienus, ieslodzījumi cietumā un, visbeidzot, nāve. Un tas viss par meliem? Tas ir bez šaubām muļķīgi kādam pat apsvērt šādu iespējamību.
Tātad apustuļi netika nedz piekrāpti, nedz arī viņi piekrāpa mūs. Tas atstāj mums trešo izvēli: viņi pateica mums patiesību.
Man jāpasvītro arī kaut kas cits šeit: evaņģēlisti[3] ir vienīgie, kuri pierakstīja patiesus vēsturiskus notikumus. Viņi apraksta notikumus un tikai notikumus. Viņi neķeras klāt kaut kādiem personīgiem spriedumiem. Viņi nevienu neslavē, un viņi nevienu nekritizē. Viņi nemēģina pārspīlēt notikumus, nedz arī mēģina izslēgt vai pietiekami nenovērtēt citus notikumus. Viņi ļauj notikumiem runāt pašiem par sevi.
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy
[1] 1. Jāņa 1:1.
[2] Lūk.24:49.
[3] Evaņģēlisti – evaņģēliju autori.
Θεογνωσία 