Sākums » teoloģija » Dieva būtība un enerģija » Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

peter-heers

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).”

Tālākais ir izrakstīts no tēva Pētera Hīrsa grāmatas “The Ecclesiological Renovation of Vatican II: An Orthodox Examination of Rome’s Ecumenical Theology Regarding Baptism and the Church”[4] (II Vatikāna koncila eklezioloģiskā renovācija: Pareizticīga Romas ekumēniskās teoloģijas izpēte saistībā ar kristībām un Baznīcu)

Baznīcas tradīcijā tiek veikts iedalījums starp Dieva būtību un Viņa enerģijām.[5] Un, kaut arī abas bieži tiek pretstatītas, tomēr tiek saprasts, ka enerģija ir būtības dabiskā enerģija jeb būtiskā enerģija. Šī dabiskā enerģija ir pavisam vienkārša, tieši tāpat kā Dieva Būtība ir pavisam vienkārša.

Tomēr svēto tēvu darbos, tādos kā svētais Gregorijs Teologs, sv. Damaskas Jānis un sv. Gregorijs Palama, var atrast, ka šī vienkāršā enerģija „ir nedalāmi sadalīta starp atsevišķām radībām”. Tas nozīmē, ka tā ir viena un, neskatoties uz to, tai ir daudz seku, daudz rezultējošo enerģiju, un šī Dieva enerģija ir klātesoša visā radībā. Šī viena enerģija eksistē katrā lietā kā viena enerģija, un katrā no šīm enerģijām ir klātesošs viss Dievs.

Par spīti tam, ka šī enerģija ir vienkārša, var uztvert atšķirības starp Dieva radošajām vai apredzošajām (providenciālajām) enerģijām un Viņa šķīstījošajām, apgaismojošajām un dievišķojošajām enerģijām. “Šīs atšķirīgās vienas un tās pašas Dieva enerģijas formas nav identiskas. Ja tās būtu identiskas, tad visa radība piedalītos, piemēram, Dieva pagodinošajā[6] enerģijā” (Tēvs Jānis Romanidiss). Mēs zinām no Baznīcas Dieva žēlastības[7] pieredzes, ka pastāv starpība starp Dieva apgaismojošo[8] žēlastību un Dieva dievišķojošo žēlastību. Mēs to zinām tāpēc, ka visi nav sasnieguši dievišķošanos.

Šī enerģiju atšķirība ir acīmredzama arī Baznīcas galvenajā lūgšanā Svētajam Garam, kurā mēs prasām Viņam, „Kas visur esi un visu piepildi”, lai „nāk un mājo mūsos, un šķīstī mūs…” Ja Viņš jau būtu bijis klātesošs radībā tādā pašā veidā, kā Viņš veido mūsos Savu mājokli, lai mūs šķīstītu, apgaismotu un dievišķotu, tad nebūtu pamata saukt Viņu nākt un mājot mūsos. Tādēļ pastāv liela staprība starp Viņa radošajām un apredzošajām enerģijām, kuras ir izplatītas visā radībā, un Viņa apgaismjošajām un dievišķojošajām enerģijām, kuras mājo vienīgi tajos, kuri ir bijuši šķīstīti un apgaismoti ar kristīšanos un mirru svaidīšanu un saglabā vienotību ar Ķermeni, apmainoties ar miera skūpstiem, un savienojas ar Kristus Nevainojamo Miesu un Asinīm.

Tēvs Jānis Romanidiss šo domu attīsta tālāk:

“Atšķirības starp garīgajām pakāpēm ir pamats iekļaut starp dievišķajām enerģijām dievišķošanās, apgaismošanās un šķīstīšanās enerģijas. Šķīstīšanās enerģija saistīta ar tiem, kas tiek attiecīgi apmācīti ticībā… Jābūt Pareizticīgam kristietim, lai piedalītos šajās enerģijās, un katrs Pareizticīgais kristietis tajās nepiedalās, bet tikai tie, kuri ir garīgi pienācīgi sagatavojušies.”

Sv. Maksims Apliecinātājs savā “Jautājumi Talāsijam” skaidro, ka kamēr Svētais Gars ir vispārēji klātesošs visā radībā, saglabājot, nodrošinot un dzīvinot to, Viņš ir klātesošs īpašā veidā tajos, kuri ir ar savu ticību ieguvuši kristieša vārdu – “dievišķo un patiesi dievišķojošo Kristus vārdu”. Viņš ir klātesošs viņos “ne tikai sargājot, paredzoši dzīvinot, virzot dabisko pamatu, rādot pārkāpumus vai pavēļu turēšanu un paziņojot pravietoto par Kristu, bet arī padarot par Dieva bērnu, kas norit atbilstoši žēlastībai caur ticību.” Šo slieksni ticīgais pārkāpj Kristībā…

Visi cilvēki, vienalga kāda būtu viņu pagātne vai ticība, piedalās Dieva radošajās, uzturošajās un apredzošajās enerģijās, bez kurām pasaule pārstātu pastāvēt. Šajā ziņā un vienīgi šajā ziņā pastāv atšķirīga šķeltnieku un herētiķu piedalīšanās, nevis Baznīcas dzīvē… bet šajās visai radībai kopīgajās dievišķajās enerģijās – Dieva radošajās, uzturošajās un  apredzošajās enerģijās. Tomēr šī līdzdalība nepadara viņus par Baznīcas locekļiem, jo viņi nav īstenojuši nepieciešamos priekšnoteikumus šādai līdzdalībai, viņi nepiedalās Dieva šķīstošajās, apgaismojošajās un dievišķojošajās enerģijās. Šī Svētā Gara žēlastība tiek sniegta vienīgi Kristus Miesā – Baznīcā…

Bez šīm atšķirībām attiecībā uz Svētā Gara dievišķajām enerģijām, piedalīšanās Baznīcas dzīvē, lai uzņemtu žēlastību, kas dziedina un glābj, būtu bezjēdzīga, jo kāpēc ir vajadzīga Baznīca, ja žēlastība ir identiska vispārējai Svētā Gara klātesamībai pasaulē, kurā piedalās visi cilvēki?

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Orthodoxethos.com

[1] Patristisks – tāds, kas saistīts ar Baznīcas Tēvu mācību. No grieķu vārda ‘pater’ – tēvs. Baznīcas Tēvi ir svētie, kas ar teoloģiju nodarbojās ,izejot no Dieva pieredzes, un patiecoties tam, ka bija labi izglītoti, spēja izklāstīt patiesā Dieva pieredzē, dievišķošanā, blastīto mācību. – Tulk. piez.

[2] Jāatzīmē, ka tēvs Pēteris ar vārdu “Baznīca” apzīmē tikai Pareizticīgo Baznīcu, kura vienīgā satur žēlastības pilnos (grace-filled) svētnoslēpumus (mistērijas, sakramentus).

[3] Eiharistija – (grieķiski εὐχαριστία jeb euharistia, kas nozīmē pateicība, pateikšanās) ir svētnoslēpums (mistērija, sakraments), kad Pareizticīgās Baznīcas dievišķajā liturģijā īpaši sagatavota maize un vīns uz Svētā Gara darbības pamata kļūst par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm. Eiharistiju vēl sauc par Svēto Vakarēdienu, Svētajām Dāvanām, Dievgaldu, Kristus Miesu un Asinīm. Eiharistija ir Baznīcas galvenais svētnoslēpums, kurā tiek īstenots tas, uz ko ir aicināts kristietis – vienotība ar To Kungu, Dievsaskarsme. Eiharistija ir iesaistīšanās Dieva mīlestībā, jo mīlestība izpaužas upurī (“Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” Jāņa 15:13), bet Upuri par cilvēku grēkiem atnesa Pats Kungs Jēzus Kristus.

[4] https://uncutmountainpress.com/books/the-ecclesiological-renovation-of-second-vatican-council–english/

[5] Šis iedalījums izriet no Baznīcas svēto Dieva redzēšanas pieredzes: “Svētie redz dievišķības trīskāršo gaismu. Tas nenozīmē, ka viņi redz gaismu ārpus sevis, bet viņi piedalās Dievā. Tas ir, viņi piedalās Dieva godībā – Dieva neradītajā enerģijā. Tomēr viņi saprot un viņi pieredz faktu, ka viņi nevar redzēt Avotu, no kura iziet gaisma. Tādēļ viņi sauc to, ko viņi redz, par “enerģiju” un, ko viņi nevar redzēt – par “būtību”. Un viņi teica, ka mēs piedalāmies Dieva enerģijā, bet mēs nepiedalāmies Dieva būtībā.
   Kad mēs sakām, ka Dievam ir būtība un enerģija, tad Tēvi nedomāja to filosofiskā veidā, bet balstoties savā garīgajā pieredzē. Tas ir empīrisks notikums, nevis spekulācija.” Doktors Kristofers Venjamins “Kas ir ortodoksālā ticība?”

[6] Pagodināšana ir cieši saistīta ar godību. Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[7] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[8] Dieva apgaismojošā žēlastība, par ko šeit tiek runāts, un kuras priekšnoteikums ir pirmajos Svētnoslēpumos (kristībās, mirru svaidīšanā) dotā Dieva žēlastības šķīstījošā enerģija, kuru nevajag jaukt ar vispārējo apgaismību, ko Dievs dod visiem cilvēkiem, kas nāk pasaulē, nedz arī ar apgaismību, ko Dievs izstaro uz visiem tiem, kuri meklē patiesību.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s