Laiks un Baznīca

 

indiktion-IN

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve. Continue reading “Laiks un Baznīca”

Advertisements

Baznīca un liturģiskais laiks

Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss

christ

Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.

Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu go­dībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.

[1] Pashas kanons 3.dziesma

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy