1. Lai kādu labumu cilvēks darītu, viņam pašam no tā mēdz būt labums.
2. Kā uzzināt, vai Dievs ir pieņēmis mūsu gavēšanu, lūgšanu un žēlastības dāvanas?
3. Kā ir jādzied un jālūdzas?
4. Iesvētījums un brīvība dvēselei tiek sniegta caur ticību.
5. Psalmu dziedāšanas dvēselei ir jābūt lēnprātībai.
6. Ar ko tiek apslāpēta Dieva svētība?
1. Brāli! Kad dzirdi, ka svētie tēvi mums saka, lai mēs gavējam vai sniedzam žēlsirdības dāvanas, vai darām kādu citu labo darbu Dievam, turi prātā, ka tā viņi runā ar saudzību pret mūsu nevarību, jo Dievam nav nekādas vajadzības pēc kaut kā laba, jo Viņš ir pašpietiekams un bez jebkāda trūkuma. Lai kādus labos darbus mēs darītu pašreizējā dzīvē, visi tie nāk mums pašiem par labu, bet Dievam neko nedod, jo Viņam nav nekādas vajadzības pēc tiem. Kurš gavē, cieš liegumus, veic nomodus, sniedz žēlsirdības dāvanas, tas visu to dara, lai iegūtu labvēlību un žēlastību no Dieva. Jo ja pašreizējās dzīves darba laukā, tumšā un grēkpilnā, mēs nesāksim sevi labprātīgi ierobežot ar gavēšanu, nomodiem un citiem liegumiem un nesāksim izrādīt žēlsirdību pret citiem cilvēkiem, tad arī Dievs negribēs mūs apžēlot un piedot mums mūsu grēkus. Kurš pats nežēlo citus, kā var gaidīt žēlastību pret sevi no taisnīgā Dieva? Kurš, veicot grēkus, nesatriecas par tiem un, nebīstoties Dieva, nenožēlo tos, neierobežo sevi to dēļ ar gavēšanu un nomodiem, un nelūdz Dievam par tiem, tas lai negaida piedošanu no žēlsirdīgā un labvēlīgā Tiesneša Dieva. Tātad, neviens lai nedomā, ka darītu ko labu Dievam, bet dara to pats savas pestīšanas dēļ.
Kurš tā domā un patur tādu pārliecību, ka labos darbus veic savas pestīšanas dēļ, tas nekādi nedarīs kaut ko labu izrādīdamies ļaudīm, bet visu darīs, lai viņu redz vienīgais Dievs, Kurš zina sirds noslēpumus. Kristietis, kurš cenšas labos darbos, ja nepaturēs savā prātā, ka nav nolūka ar to Dievam izdarīt kaut ko labu, tad pazudinās savu darīto. Kā saulei nav nekādas vajadzības pēc cilvēka un tā neprasa no viņa nekādu kalpošanu sev vai labumu, bet tā pati visvairāk visiem ļaudīm kalpo un visiem sniedz labumu ar to, ka gaismu izlej pa zemes virsmu, sasilda augļus un veicina to nobriešanu, uztur cilvēku un visu uz zemes piedzimstošo dzīvību, tajā pašā laikā neviens nekad nav teicis, ne tagad, ne arī nākotnē nevarēs teikt, ka viņš pakalpojis vai pakalpo ar kaut ko saulei; tādā pašā veidā arī Dievs negrib nekādu pakalpojumu un nav Viņam nekādas vajadzības pēc tā, lai kaut kā Viņam pakalpo. Jo kamēr kāds domā, ka ar kaut ko pakalpo Dievam, tad zini, ka līdz šim viņš vēl nav uzsācis savu pestīšanas ceļu. Tāds, vai viņš gavēs, naktis aizvadīs bez miega un pārcietīs citus liegumus, vai viņš gavēs un lūgsies, vai viņš sniegs žēlastības dāvanas un darīs citus labus darbus, vai viņš sludinās Dieva vārdu un mācīs patiesību, nekad nebūs kopā ar Dievu. Jo tam, kurš dara šādus labos darbus, jāveic tos tādēļ, lai iemantotu Dieva žēlastību. Kā saka dievišķais Pāvils: “Jo visi ir grēkojuši, un visiem atņemta dievišķā godība, tiek taisnoti par velti Viņa žēlastībā”[1], kad, protams, uzmeklē un sāk lūgties, lai iegūtu žēlastību un lai viņiem atveras Dieva labvēlības durvis saņemt apžēlošanu Kungā Jēzū Kristū. Jo darot to visu, tomēr ir pilnīgi nepieciešams prasīt, meklēt, klauvēt, tā ka, kurš neprasa, nemeklē un neklauvē, tas, pēc Visauzturētāja Kristus noteiktā, neiemantos un nesaņems Dieva žēlastību un viņam neatvērsies Dieva labvēlības durvis. Kuram ir ausis, lai dzird!
2. Tātad, kurš gavē, lūdzas un sniedz žēlastības dāvanas (jo ar šo triju starpniecību kristieši īsteno glābšanos), lai neskatās uz savām gavēšanas dienām, nedz uz nomoda un lūgšanas darbu, nedz uz žēlastības daudzumu, tas ir, lai neskatās uz to, cik daudz dalījies ar žēlastības dāvanām, vai cik ilgi nav gulējis un stāvējis lūgšanās, vai cik dienas nogavējis, bet vienīgi to lai apdomā, vai Dievs ir pieņēmis šo visu. Ja būs pieņēmis, tad viņam tiks arī nosūtīta Dievišķā svētība, bet kad saņems Dieva svētību, tad atradīs sevi satriektu, pazemīgu, vērīgu pret sevi, aizkustinātu un visus iepriekš sliktos padarītos darbus nožēlojošu. Un tad – ar tādu iekšēju iekārtojumu, viņš iepazīs, cik liela ir viņa nevarība un cik nepieklājīgi un apkaunojoši viņa grēki, apzinoties, ka tie raksturīgi vienīgi nesaprātīgiem dzīvniekiem, bet saprātīgai dvēselei tie nepiedien un ir tāli no cilvēka, kuram piemīt apzinātība. Tāda ir Dieva sniegtā pirmā svētība un pirmā apgaismība dvēselei! Nonākot tādā sajūtā un iepazīstot, ka tieši tādi ir viņas grēki, dvēsele sāk tos neieredzēt un novērsties no tiem kā no lietām, ko pienākas neieredzēt un no kurām pienākas novērsties. Un tas ir īstais pestīšanas ceļš! Bet kurš sevi nezina un nejūt, cik bēdīgā stāvoklī viņš atrodas (un nemeklē to), tam īstenotie gavēņi un žēlastības dāvanas zaudēs jēgu. Jo Dievam pieņemams upuris ir tikai satriekts gars, un tikai par tādu upuri tiek dota grēku atlaišana, un šāda upura dēļ gavē, gan lūdzas, gan sniedz žēlsirdības dāvanas. Lūk, kristīgās dzīves noslēpums, un, lūk, kā jārīkojas katram kristietim! Gavēņi, lūgšanas, žēlsirdības dāvanas, labprātīga nabadzība, gulēšana uz plikas zemes un viss pārējais, ko vien cilvēks nedarītu, jādara tādēļ, lai sadraudzētos ar Dievu. Savukārt ja tas viss neved viņu pie šīs sadraudzības, tad kāda no tā jēga?
3. Ar Dievu sadraudzējusies dvēsele mēdz būt rāma un pazemīga, un, kad lūdzas, apdomā, ka stāv Dieva vaiga priekšā, un neļauj sev klejot šurpu un turpu; tā ka dvēsele, kura neatrodas šādā stāvoklī, vēl nav sadraudzējusies ar Dievu, vēl atrodas sātana varā, lai gan dzied un lūdzas. Tātad pienākas, lai dvēsele lūgšanu un psalmu laikā vairāk un vispirms meklētu sadraudzību ar Dievu. Bet ja viņa nav sadraudzējusies ar Dievu un nemeklē tādu sadraudzību, tad kaut kādā citā veidā nevarēs sasniegt ilgoto pestīšanu. Tie, kuri dzied psalmus un lūdzas, bet ar Dievu nav sadraudzējušies (un nemeklē to, un ne tādēļ dzied un lūdzas), atrodas pašapmānā un veltīgi gaisu tricina, mudinot Dievā sašutumu un dusmas. Jo tādi, ar lūpām lūgdamies Dievam, prātā apdomā to, kas pieder Viņa ienaidnieka sfērai, un Dievs par to novērš no viņiem Savu vaigu.
4. Tātad dvēseles iesvētījumu un tās atsvabināšanu nedod gavēšana, lūgšanās un žēlsirdības dāvanas pašas par sevi, bet pirms šiem tikumiem to sniedz ticība Dievam, kad kāds notic, ka viņu iesvētīt un atsvabināt var tikai Kungs Kristus. Šim redzama liecība un darbošanās mums ir mūsu Kunga Jēzus Kristus, Visauzturētāja, visšķīstās Miesas un Asiņu noslēpumā, Kurš pavēl cietumniekiem: iznāciet! – un tumsā sēdošajiem: parādieties![2] Šie visšķīstie Noslēpumi savienojas ar tā dvēseli un ķermeni, kurš pienācīgi tajos piedalās, un apvieno un sadraudzē viņu ar Dievu. Kad kāds sadraudzēsies tādā veidā ar Dievu caur ticību un Svētajiem Noslēpumiem, tad vai ir iespējams viņam vēl palikt sātana kalpam un nešķīstam? Vai ir iespējams, ka turpinātu grēkot tāds, kamēr viņš atceras tik lielo Dieva labdarību pret viņu un kamēr piesaistās pie Dieva? Grēks notiek, zaudējot Dieva svētību un iesvētījumu. Šis zaudējums ir no lepnības; lepnība rodas no Dieva aizmiršanas; Dieva aizmiršana no nevērīguma pret svētījumu, kuru dāvāja Dievs, un par izdabāšanu Dievam, tā Sniedzējam. Ja kāds aizmirsīs Dievu, Kurš viņu iesvētījis, pārstās atcerēties, kas ir viņu iesvētījušais un šo iesvētījumu viņā sargājošais, tas iekritīs iedomībā – it kā tas viņam viss ir no viņa paša. Par to no viņa aiziet Dieva svētība; te pienāk ienaidnieks ar kārdinājumiem, ievilna, un, lūk, grēks, bet aiz grēka arī pazušana. Viss no tā, ka aizmirsa Dievu, pārstāja Viņam pateikties un samierināties Viņa priekšā. Bet tas ir tik liels negods un tā ir tik liela netaisnība! [Piemēram.] Kāds iekritīs jūrā. Ja kāds cits viņu izvilks no šīs nelaimes, un viņš tiks laukā no jūras dziļuma dzīvs, būs kā augšāmcēlies no mirušiem, tad kādu pateicību viņš izrādīs savam glābējam un kādu pazemību viņa priekšā! Tā arī šeit. Un kurš ir tāds, to Dievs nekad neatstās, kā saka pravietis Dāvids: Viņš mūs pieminēja mūsu pazemībā[3].
5. Psalmu dziedāšanas dvēselei jābūt tam, lai dziedošais būtu lēnprātīgs un darītu visu tādu, kas ved pie lēnprātības. Bet kas ir lēnprātība? Lēnprātība ir savas cilvēciskās nevarības iepazīšana un apzināšanās. Bet lai iepazītu un apzinātos cilvēcisko nevarību, tas nenotiek savādāk, kā saņemot Kunga Kristus apgaismojumu no augšienes, kas tiek nosūtīts tiem, kuri tic Viņam. Un kaut kādā citā veidā iepazīt sevi un apzināties savu nevarību nav iespējams. Tāpēc svētie tēvi saka: kurš nav kristīts, tas arī nav apgaismots. Kā acs neko nevar redzēt bez gaismas, tā arī dvēsele nevar ieraudzīt savu nevarību, ja nekļūs noslēpumaini Kristus apgaismota. Bet kā tāda apgaismība notiek? Neticīgajos, kā mēs sacījām, ar ticību Kristum Pestītājam un dievišķo Kristību, bet noticējušajos, kuri kļuvuši akli pēc svētās Kristības, kuri neredz savu nevarību un tāpēc lepojas un pārkāpj likumus, jo svētais Dāvids sacījis: Lepnie pārkāpa likumus daudz[4]; bet citās vietās teikts: Kungs pretojas lepnajiem[5]; grēka sākotne ir lepnība[6], – un tādos dvēseles apgaismošana notiek, atjaunojot ticības Kristum noslēpumu, tas ir, atsaucot atmiņā visas ticības Simbola sastāvdaļas un atdzīvinot ticību tām (jo ja viņi būtu saglabājuši pirmo ticību, tad neaptumšotos). Kad viņi tādā veidā atjaunos savā atmiņā visas Ticības Simbola sastāvdaļas, sāks paturēt tās prātā ar dzīvu ticību tām, tad visādi arī apgaismosies, ieraudzīs savu bēdīgo stāvokli un apzināsies Dieva tiesu, bet no tā, redzēdami, cik apkaunojami un ļauni darbi, kurus viņi izdarījuši, un apzinājušies, cik neizmērojamas mocības viņi pelnījuši, no visas savas sirds un ar visiem saviem dvēseles spēkiem nožēlos. Apkaunojošie darbi ir visas miesas kāres un iegribas, bet ļaunie darbi – alkatība, netaisnība, viltība. Tā kā ikviens nožēlojošais samierinās (vai pazeminās), tādēļ Dievs sniedz Savu svētību viņam kā pazemīgam, lai viņš neieredzētu gan zemiskas iekāres, gan ļaunos darbus, gan vienmēr atcerētos savu nevarību un, atceroties to, justu līdzi sev līdzīgajiem cilvēkiem un būtu labvēlīgs pret viņu nevarību, nevienu nenosodot viņu grēkos, lai būtu rāms un pacietīgs un iemantotu mieru savā dvēselē. Nonākdams līdz tam, viņš jau sāks dziedāt Tam Kungam jaunu dziesmu, cildinājumu mūsu Dievam, tas ir, sāks pienest Dievam pateicību no tīras un satriektas sirds, tāpēc ka tīra sirds ir satriekta un pazemīga sirds. Bet jebkāda cita psalmu dziedāšana, izņemot šādu, ir veltīga un bezjēdzīga. Tam kurš tā nedzied, nav iespējams sarunāties ar Dievu ar lūgšanas palīdzību, kaut gan viņš nopūlētos ar to ilgi un daudz, bet ar lūpām viņš dziedās un izteiks lūgšanas, taču prāts būs pārdomās par to, kas sarūgtina Dievu un mudina Viņu uz dusmām. Kā jutekliskām un redzamām radībām ir nepieciešama gaisma, lai tās būtu redzamas, tā arī visām prātīgām (noētiskām) radībām ir nepieciešama prātīgā (noētiskā) gaisma, lai būtu prātīgi (noētiski) redzamas un iepazītas. Un kā neviens no daudz izstrādājumus darinājušajiem nevar sacīt, ka ir darinājis tos naktī un bez gaismas, tā arī tas, kurš dzīvo Dievam tīkamu dzīvi, nevar teikt, ka dzīvo to bez prātīgas (noētiskas) gaismas. Ja kāds to atļausies sacīt, tad viņš acīmredzami ir melis un sātana dēls. Tāds nekad nav sevi un savu nevarību iepazinis un nav nostājies uz Dieva ceļa. Tāpēc arī rakstīts: Bet, kas lielās, lai lielās ar To Kungu[7].
6. Bet tev, mans brāli, Kristus apgaismotam no augšienes, pienākas būt uzmanīgam, lai neaizmirstu savu nevarību un nepadomātu, ka tevī esošā apgaismība, kas no augšienes ienāk dvēselē no Kristus, ir tavs personīgais nopelns, tādēļ ka tā ir apslēpta un tu neredzi, kad un kā tā atnāk. Zini, ka tikko kā tu sasapņosies, ka tas ir tavs paša nopelns – tava prāta un tavu pūļu auglis, tā uzreiz noslēpsies no tavām acīm un atstās tevi atkal tumsā. Dievs ir neredzams un apgaismo neredzami, bez tā, lai tu redzētu to; šī apgaismība tiek iepazīta no tās darbībām, kā arī neredzamais Dievs tiek iepazīts no Viņa darbiem. Ja atrodi sevi satriektu un pazemīgu, zini, ka tu esi apgaismots, un cik ļoti pazeminies (samierinies), tik ļoti tevī arī ir gaisma, jo, kā sacīja dievgudrie tēvi, dvēseles panākumi [garīgajā dzīvē] ir tās panākumi pazemībā. Sevis iepazīšanas un dievzināšanas pakāpi var noteikt pēc pazemības un rāmuma pakāpes. Dvēsele, kas piedzīvojusi dievišķo apmeklējumu, tas ir, dievišķo apgaismību un klusumu, mēdz būt mierīga un nesatraukta. Šāda apgaismība tiek apslāpēta ar nežēlsirdīgumu, brāļu notiesāšanu un ļaunatminīgumu. Jo kurš iemantojis Dieva labvēlībā un žēlastībā pestīšanu, tas ar savu žēlastību un labsirdīgumu pret brāļiem saglabā šo pestīšanu pats sevī, saskaņā ar Pestītāja Kristus vārdiem: ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots[8]. Tāpēc arī pirms Dieva žēlastības saņemšanas mums pienākas būt žēlsirdīgiem pret tuvāko un atkal pēc šīs žēlastības saņemšanas jābūt žēlsirdīgiem pret tuvāko. Kurš ir izārstēts un izveseļojies no lielas un neizdziedināmas dvēseles slimības vienīgi Dieva gādības dēļ, tam pienākas priecāties un līksmot, un ar visu dvēseli un visām savām domām pateikties Dievam, kurš viņam izrādījis tādu žēlastību un izdziedinājis viņu, tam jābūt rāmam un pazemīgam, apbrīnojot viņam izrādīto lielo Dieva žēlastību, un, esot visam piepildītam ar labestību un žēlsirdību, vienmēr jābūt līdzjūtīgam un žēlīgam pret sev līdzīgajiem cilvēkiem, nevienu nenicinot, vispār visu priekšā esot pazemīgam un it visā priecājoties. Tā grēciniekam, kas Kristus spēkā atsvabināts no viņu apgrūtinošajām kaislībām, jāpriecājas un jālīksmo par Kristus sniegto pestīšanu. Bet ja viņš, saņēmis tādu atsvabinājumu un dziedināšanu, sāks lepoties, tad sātans ir tuvumā, un kaislību ieroči vēl joprojām ir mūsos; atkal attālināsies Kristus svētība, un sātans, atnācis, samusinās viņa domas un novirzīs viņu darīt miesā to, kas sliktāks par agrāk darīto. No tādiem darbiem lai mūs atsvabina mūsu Kungs Jēzus Kristus, Kuram gods un pielūgšana mūžīgi. Āmen.
[1] Rom.3:23-24
[2] Jes.49:9
[3] Ps.135:23
[4] Ps.118:51
[5] Jēk.4:6
[6] Sīr.10:15
[7] 2.Kor.10:17
[8] Mat.7:2
Θεογνωσία 