1. Kurš ir īsts kristietis?
2. Kristietis, kurš mīl slavu, baudu vai naudu, nav īsts kristietis.
3. Kristiešiem ir nepieciešams panest sajūtamus liegumus un cīnīties, lai atbrīvotos no savām kaislībām.
4. Jebkurš labs darbs jāsāk darīt ar tādu mērķi, lai pieņemtu Kristus svētību un svētumu.
5. Lūgšanās ar uzmanību ir Dieva dāvana.
6. Grēcinieki ir Dieva ienaidnieki, no kuriem Viņš novēršas.
1. Īsts kristietis ir tas, kurš savu Kristību laikā no sirds apliecināja Dieva un eņģeļu priekšā, ka atsakās no sātana un visiem viņa sātaniskajiem darbiem, un apsolīja kalpot Kungam Kristum, pildot visus Viņa svētos baušļus, un tādā veidā tika iecienīts noslēpumaini uzņemt Dieva apslēptosvētību un sajust to garā, tas ir, apzināties garā, ka to saņēmis. Tiklīdz kāds saņem svētību, uzreiz novēršas no miesiskām tieksmēm, sāk neieredzēt pasaulīgas iekāres un Dieva svētībā nepakļaujas un ir kā miris to darbībai; tādēļ Kristus dievišķos baušļus pilda ar prieku un uzcītīgi, bet uz kaut kādu miesisko saldmi vai mantrausību, vai godu un slavu viņa dvēsele nenosliecas, it kā viņš atrastos ārpus ķermeņa un ārpus pasaules, kā saka Tas Kungs: jūs neesat no pasaules[1]. Būdams tā savienots ar Vissvētā Gara svētību, viņš vienmēr priecājas un dzied: es priecāšos Tajā Kungā, gavilēšu Dievā, manā Pestītājā[2].
2. Kaut kā savādāk nevienam nav iespējams kļūt par īstu kristieti. Šie trīs – baudkāre, naudas kāre un slavas kāre – paverdzina cilvēku sātanam. Un kristietis, nododamies miesīgām baudām, nav vairs Kristus kalps, bet ir grēka un sātana vergs; tāpat arī naudas kāres pārņemts kristietis nav vairs kristietis, bet ir elku pielūdzējs, kā saka dievišķais Pāvils; tā arī tas, kurš mīl cilvēcisko slavu, nav īsts kristietis, bet kārtīgs sātana kareivis. Pār kuru valda katra no šīm kaislībām vai viena no tām pilnībā, tas nav kopībā ar Dievu – Vissvēto Trijādību, Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kaut arī viņš gavētu, būtu nomodā, gulētu uz kailas zemes un panestu jebkādu citas grūtības, kaut arī būtu visu zinošs un vieds. Tāpēc viņam pienākas vispirms atbrīvoties no šīm kaislībām garā ar Kunga Kristus palīdzību, Kurš saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.”[3] Šīs mājas ir Debesu valstība. Redzi Pestītāja bijājamo nosacījumu?! “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi,” piebilst Kungs[4]. Tātad, ja kāds tiks atbrīvots no šīm trim kaislībām, tad lai dzied, lai pielūdz, slavēdams Dievu, lai lūdzas kā par īstu kristieti un Kristus kalpu kļuvušais. Viņš ir diženas žēlastības iecienīts. Jo patiesi šīm trim kaislībām vai kaut vienai no tām paverdzinātais nevar pats sevi no tām atbrīvot, kaut gan to gribētu, tāpēc ka šī atbrīvošana ir Dieva Dēla un Valdnieka Jēzus Kristus varā, kādu Viņš saņēmis no Dieva, Sava Tēva, caur Viņa panesto krustu un nāvi, kā Viņš Pats apliecināja pēc Augšāmcelšanās: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.”[5]
3. Steigsimies, jel, pie visu Atbrīvotāja, Kunga Kristus, Kuram vienīgajam ir vara, izmantojot dažādus līdzekļus, lai taptu cienīgi atbrīvoties no šīm trim kaislībām; sāksim gavēt, lūgties, sniegt žēlastības dāvanas, lai Dievs ierauga, cik ļoti no sirds vēlamies sev brīvību un cītīgi to meklējam, darīdami tās dēļ šos darbus, un, ieraudzīdams to, Viņš, Kurš vēlas sniegt žēlastību, mums dāvātu ilgoto brīvību. Tādas brīvības pazīme ir šo kaislību neieredzēšana, tas, kurš atbrīvojies no tām, izjūt riebumu, kā pret draņķību, kas viņam ir pretīgāka par jebkādu vielisko draņķību. Tātad labi ir dziedāt, lūgties, gavēt, veikt nomodus, sniegt žēlastības dāvanas, turēt sevi pazemīgi, kļūt par nabagu Kristus mīlestības dēļ. Taču mēs redzam daudzus no mūsu brāļiem, kuri veltīgi centās un cenšas, veicot šādus darbus. Un tam ir acīmredzams iemesls. Lai ko kurš darītu, dara to zināma mērķa dēļ, jo visa cilvēka daba, pēc pirmā baušļa pārkāpšanas, kļuva par nīcīgu un mirstīgu, un šī iemesla dēļ kļuvusi vāja un nevarīga, ar noslieci uz dažādu ļaunumu un nesaprātīgumu, tāpēc, kā var būt, lai tā pati saviem spēkiem spētu atbrīvoties no pagrimuma savās domās[6], ja šis pagrimums ir kļuvis kaut kādā veidā dabisks? – Bet kā no tā var atbrīvoties? – Ja gavēs, veiks nomodus, lūgsies, uzņemsies visādus pūliņus un centienus, izdalīs sev piederošo nabagiem vienīgi ar to mērķi, lai tiktu iecienīts atbrīvoties no šī pagrimuma domās ar vienīgā Atbrīvotāja, mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku, Kurš tāpēc arī ienāca pasaulē, lai uzņemtos pasaules grēkus. Un kurš gavē, lūdzas, nopūlas un dara jebkādus citus labos darbus ar tādu mērķi, lai viņu atbrīvotu Kristus, tas noteikti tiks atbrīvots, un iepazīs savu Atbrīvotāju un pateiksies Viņam, samierināsies un pakļausies Kunga Kristus neuzvaramā spēka priekšā. Bet kurš nedzīvo dzīvi saskaņā ar Kristuar šādu mērķi, tas veltīgi nopūlēsies un pāries uz citu dzīvi kā nabadzīgs un nelaimīgs kristietis.
Mums jāzina arī tas, ka visi sātana un viņa dēmonu centieni un visas ļaunprātības, kādas viņi pin pret ikvienu kristieti, vērstas uz to, lai iesētu starp kristiešiem nesapratni un nezināšanu par to, lai viņi nezinātu norādīto mērķi, bet uzturētu prātā domu, ka var glābties paši, ar to labo darbu starpniecību, kādus veic. Nereti pat dēmoni palīdz gan lūgšanās, gan žēlastības darbos, gan gavēšanā, gan nomodos, gan visādos citos labos darbos, lai tos darošie darītu bez mūsu minētā mērķa, tomēr domās uzskatīdami, ka tiešām dara labo, un tādējādi paliktu Kristus neizārstēti. Jo neatliekams tas Kristus likums, ka Pats Kristus nevar izārstēt to, kurš nav iepazinis savu slimību, nepazīst ārstu un nemeklē to.
4. Tātad, kā jau bija teikts, labi ir gavēt, sniegt žēlastības dāvanas un darīt pārējo; labi ir arī sērot par grēkiem, kā paša personīgajiem, tā arī par savu brāļu, tāpat arī raudāt ar raudošajiem; bet visi šie labie darbi, cienījami un brīnumaini, nekam nekalpo un aiziet zudumā, ja tas, kurš tos dara, netop par Dieva svētības līdzdalībnieku, jo visi labie darbi jāveic šī mērķa labad, kā saka Apustulis par tiem, kuri mēdz būt Dieva pārmācīti kā dēli, jo Dievs pārmāca viņus ar jēgu, lai viņi piedalītos Viņa svētībā[7]. Ja kāds nav līdzdalīgs Dieva svētībā, tad veltīgs viņa darbs, veltīga arī viņa ticība – it īpaši, kad nav iespējas īstenot šos labos darbus pienācīgi, saskaņā ar Dieva likumu un bausli – bez mūsu Dieva, Jēzus Kristus, palīdzības, bet tas, kurš nelikumīgi cīnās, netiek vainagots, kā to nosaka dievišķie likumi. Savukārt likums ir, ka šie darbi jādara slepenībā, visādi sargājot un ievērojot, vienīgā Dieva vaiga priekšā tā, lai kreisā roka nezina, ko labā dara.[8]
Kas tad ir šī labā un kas kreisā roka? Klausies! Labā ir, kad kristietis izpilda, ko Kristus novēlējis sekojošajos vārdos: “Kad jūs visu jums pavēlēto būsit izpildījuši, sakiet: mēs esam necienīgi kalpi; jo izdarījām to, ko pienācās izdarīt.”[9] Bet vai ir iespējams, lai atrastos kādreiz kāds tāds, kurš būtu izdarījis visu, ko pienācās izdarīt? Lai arī kāds būtu izdarījis visu, ko pienācās izdarīt, vai daļu no tā, kurš spēja izdarīt to viens pats ar saviem spēkiem, nebūdams iepriekš noslēpumaini Kristus dievišķā spēka stiprināts? Kurš veic kaut kādu labo darbu bez Kristus – vai, viņam un viņa darbam! Bet kreisā roka ir, kad kāds, to darīdams, domā, ka par to pelnījies no Dieva kaut kādu godu. Tāds nekad nepiedalīsies Dieva svētumā, pat pēc lieliem cīniņiem un daudziem sviedriem, un bēdas viņam pēc nāves!
Kādas tad ir pazīmes, kas parādītu, ka kāds ir saņēmis Dieva svētību? Kad kāds neļaunojas, neapgānās ar miesas kārēm, ir kluss un rāms, līdz ar neļaunošanos un līdzjūtību viņam piemīt samierināšanās, ar tīru un neliekulīgu mīlestību pret tuvākajiem un nešaubīgu un stingru ticību Dievam, tā ka par viņu varētu teikt: “Ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību”[10]. Un kuram nav šādas Kristus svētības pazīmes, tas bez šaubām visus savus darbus dara, lai būtu cilvēku cildināts. Lai viņš saka, ka nemeklē cilvēku slavu, bet, it kā negribot, viņam ir tieksme uz to. Jo kur nav Kristus, tur ir dēmoni, bet kur ir dēmoni, tur pareizas domas tiek sagrozītas un sagandētas. Kā nakts laikā lido sikspārņi, meklēdami sev barību, tā arī dēmoni kopā ar savu vadoni, tumsas priekšnieku – sātanu, pašreizējās sagandētās un aptumšotās dzīves laikā, siro gan pa zemi, gan pa gaisu, gan pa visām vietām, kas ir zem debesīm, vienā mirklī pārnesoties no vietas uz vietu, jo dēmoni pēc savas dabas būtībā ir prātīgas radības. To katrs var saprast, spriežot pēc tā, kā darbojas mūsu cilvēciskais prāts, kurš, kad vienreiz ieraudzīja kaut ko – lai arī tas būtu tālumā un izplatījies lielā platībā – apskrien to prātā vienā mirklī, turklāt būdams piesaistīts pie miesas. Lūk, kāpēc nav iespējams īstenam kristietim pacelt savu prātu pie Dieva, pārdomāt par dievišķo, sarunāties ar Vislabestīgo Kungu un ar šādas svētās atmiņas un noētiskās lūgšanas starpniecību saņemt no Dieva apgaismojumu un apspīdējumu, ja viņš netiks ar Svētā Gara svētību nostiprināts. Tikko kā sātans ieraudzīs, ka kristieša prātam (garam) nav Dieva svētības zīmoga un viņš ir kails bez tās, bet tajā pašā laikā vēlas pāriet prātā caur gaisu un uztecēt pie Visaugstā Dieva, lai runātos ar Viņu ar lūgšanas starpniecību un prasītu piedošanu Viņam par saviem grēkiem, bez bailēm nostāsies viņa priekšā uz ceļa, pa kuru viņam jāpaceļas, un it kā sacīs viņam tā: “Kur tu ej, nelaimīgais? Kā uzdrīksties iet pa vietām, kas ir manā varā? Esmu tumsas valdnieks, esmu saņēmis pasaules valdnieka vārdu un esmu galvenais pār tiem, kuri domā par pasaulīgo un prāto pasaulīgi. Esmu sagandētās pasaules valdnieks, gaisa ķeizars, sātans. Tu neesi vēl izgājis no manas varas, Kristus vēl nav tevi pārlicis no sātana varas sfēras pie Dieva.[11] Tāpēc kā manam pavalstniekam, tev nepieciešams domāt par manām vajadzībām un meklēt man vajadzīgo. Bet manas vajadzības ir miesiska iekāre, netaisnība, ļaunošanās. Es iepriekš tev to visu parādīju un pierādīju, cik tas ir labi; un tu redzēji, ka tā ir, nobaudīji, pieredzēji un tīksminājies. Bet kur tu tagad ej? Ko tev darīt debesīs? Paliec šeit – lejā, pasaulīgajos netīrumos un grēkos”. Tāpēc ir rakstīts: “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.”[12]
5. Var padomāt, ka kristietim nepienākas lūgties un slavēt Dievu, ja viņa prāts vispirms nenostiprināsies un neiesvētīsies Dievišķajā svētībā, lai viņš neizrādītos ārēji stāvošs Dieva priekšā, bet prātā darošs sātana darbus, kā viņa kalps; šī iemesla dēļ viņš kļūst vēl netīrāks, un par šādiem darbiem viņu vēl vairāk sāk mocīt ienaidnieks, vedot viņu vēl vairāk pie ļauna, te izmantojot dusmas, te izmantojot miesiskas kāres, uz kurām viņš aiztraucas ar lielāku nevaldāmību. Ja kāds, ieejot dziednīcā, lai saņemtu dziedināšanu, sava nesaprātīguma dēļ tur padara savas rētas vēl ļaunākas un bīstamākas, tad, protams, labāk būtu bijis viņam vispār tur neiet. Bet atkal – kā tu vari palikt bez lūgšanas?! Uzņemies centību, ievirzies vispirms izlabot un izārstēt savu prātu, lai nenokļūtu briesmās, iekrītot sliktākā stāvoklī, ja dziedāsi, slavēsi Dievu un lūgsies, vispirms neizlabojies un neizdziedinājies. Jo nav iespējams, lai netīrs prāts stāvētu Dieva priekšā, kaut arī ir redzams, ka kāds nostājas Viņa priekšā ar ķermeni un lūdzas ar lūpām. Un vispār nav nekādas iespējas patiesi slavēt Dievu pašam saviem spēkiem, bet mūsos iemājojusī Kristus svētība slavē un apdzied Dievu, un lūdzas mūsos.
Kad cilvēki sarunājas savā starpā, zina, par ko ir runa: gan tie, kuri runā, zina, ko runā, gan tie, kuri klausās, saprot, ko dzird. Un būtu acīmredzami neprātīgi, ja nebūtu pienācīga uzmanība, kad kāds runā ar citu. Bet ja, stāvot Dieva priekšā, runājot ar Viņu un lūdzoties, neesam uzmanīgi pret to, ko sakām, tad kādu varam uzturēt cerību uz pestīšanu, pat arī tad, kad kāds ilgu laiku aizvada savā lūgšanā un slavē Dievu dienu un nakti ar tādu nesaprātīgu neuzmanību un domā, ka lūdzas un slavē Dievu kā pienākas? Jo, kad sarunājamies ar Dievu, mums jāveltī vismaz tādu uzmanību, kāda ir, kad runājam ar cilvēkiem par pasaulīgām un iznīcīgām lietām. No teiktā katrs var saprast, ko nozīmē, kad sātans prātīgi izkliedē prātu cilvēkam, kurš cieš no šīs grūtās slimības. Tāpēc arī pienākas tādam vispirms visas rūpes veltīt savai dvēselei, cenšoties tai sagādāt garīgo ārstēšanu un dziedināšana, lai Jēzus Kristus, vienīgais dvēseļu un miesas Ārsts, ieraudzīdams viņa centību un pūles, izārstētu viņa lielo nespēju. Un ja viņš nedarīs tā, tad velti un bezjēdzīgi dzied psalmus un lasa lūgšanas Dievam. Tāpēc kurš neuzmanīgi lūdzas, lai sāk vaimanāt un raudāt, ka tā dara, un izlabosies, un aizmirsīs liekās domas lūgšanās. Ja neapraudās un nesāks sērot par savu neuzmanīgumu, tad kāda viņam pestīšanas cerība?
6. Rakstos ir vārdi: “Grēcinieka mutē neiederas slavinājums.”[13] Un to saka ne jau par bezdievjiem un neticīgajiem (jo kā neticīgais sāks lūgties Dievam, Kuru nezina?), bet par to, kurš zina Dievu un tic Viņam, tikai nav godbijīgs savu ļauno darbu dēļ, un ir Dieva ienaidnieks grēku dēļ. Kā labs, izskatīgs un skaists priekšmets piesaista cilvēku acis paskatīties uz to, bet neglīts un pretīgs priekšmets liek novērst acis uz citu pusi, lai to neredzētu, tā arī grēcinieka slavinājums un lūgšana liek Dievam novērst Savas acis no viņa, lai viņu neredzētu, tāpēc ka viņš lūdzas tikai ar lūpām, bet ar prātu un sirdi sarunājas ar saviem grēkošanas un kaislību priekšmetiem, kuri kā iepriekš valdīja pār viņu, tā arī tagad turpina viņu stipri turēt savās rokās. Jo nav iespējams, lai, veicot lūgšanas Dievam, kāds nepadomātu par kaut ko nepiedienīgu un apkaunojošu, ja viņš vispirms nesadraudzēsies ar Dievu caur nožēlu un atzīšanos grēkos. Bet Dieva sadraudzība ar dvēseli ir tās apslēpts Dieva apciemojums. Un par pazīmi tam, ka Dieva svētība ir apciemojusi dvēseli, kalpo tas, ja tā lūdzas ar bijību un pietāti, stāv lūgšanā kārtīgi un ir ārkārtīgi uzmanīga pret to, par ko lūdzas. Jo “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.”[14]Kāpēc tie, kuri tādā veidā nelūdzas, vēl ir tāli no Dieva, vai tie būtu priesteri un garīdznieki, vai tie būtu tautas skolotāji un tās starpnieki Dieva priekšā. Ja saule, būdama silta, sasilda dabiski to, kurš sēž tās staru gaismā, tad kā lai Dievs, Kurš ir svēts, neiesvētītu tos, kuri runā ar Viņu lūgšanās? Un tomēr tā nemēdz būt, bet kāpēc? Tāpēc, ka tie, kuri sēž saulē, zina, ka tāpēc arī apsēdās, lai sasildītos, tāpēc iekārtojās tā, lai sajustu tās siltumu, bet tie, kuri lūdzas bez uzmanības, paši nezina, par ko lūdzas un ko prasa, tas ir, nestāv Dieva priekšā kā pienākas; tāpēc arī Dievs viņiem neko nedod, un nedos, kaut vai viņi simts gadus lūgtos tādā veidā.
Tātad, tā kā veltīgi nopūlas tie, kuri dzied un lūdzas, iepriekš nebūdami Dieva svētības iesvētīti, tad pienākas viņiem iet pie godbijīgiem skolotājiem un pieredzējušiem garīdzniekiem un mācīties no viņiem, kā pienākas lūgties un ko prasīt lūgšanās. Ja negribēs to apgūt un neiemācīsies, tad vienalga, vai viņi būtu gudri, vai arī nevīžīgi, beigs dzīvi netīri un apgānīti. Dievs neuzklausa tos, kuri nezina, ko prasa. Tāpēc lai arī mēs neciestu tāpat un nepaliktu mūžīgi netīri, parūpēsimies kopš šī brīža iemācīties, kā pienākas lūgties un ko prasīt Dievam, lai mūsu lūgšana būtu Dievam pieņemama mūsu Kungā Jēzu Kristū, Kuram slava, gods un pielūgšana mūžīgi. Āmen.
[1] Jāņa 15:19
[2] Ps.103:34, Lk.1:47
[3] Jāņa 8:34-35
[4] Jāņa 8:36
[5] Mat.28:18
[6] Pagrimums domās – ir pretdabiskās domas, aizraušanās ar dēmonu ieviestajām idejām un to gūstu, nevis dabiskās domas par Dieva radīto pasauli.
[7] Ebr.12:10 “Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki.”
[8] Mat.6:3 “Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.”
[9] Lūk.17:10
[10] Rom.4:3
[11] Ap.d.26:18 “Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.”
[12] 1.Kor.12:3
[13] Sīraha 15:9
[14] 1.Kor.12:3
Θεογνωσία 