1. Ticībai ir septiņas nozīmes.
2. Caur ticību cilvēks kļūst Dieva svētības cienīgs.
3. Bez ticības nevar patikt Dievam.
1. Ticība ir, kad kāds tic neaptveramajam Dievam, Kurš no neesošā (no nekā) ieviesis esamībā debesis, zemi, jūru un visu redzamo un neredzamo radību. Tāda ticība piemita visiem senajiem praviešiem un taisnajiem, no Ādama līdz mūsu Valdnieka Kristus iemiesotajai namturībai. Pēc tam, kad Kristus iemiesojās, mūsu ticība ir ticēt Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, vienai Būtnei un trim Personām, un lielajam Kristus iemiesošanās noslēpumam, tas ir, ka Dieva un Tēva Vārds un Dēls, neatdalīdamies no Tēva, ir nonācis no debesīm un iemiesojies no Svētā Gara un Jaunavas Marijas, un tapis pilnīgs cilvēks, no miesas un saprātīgas dvēseles, apvienots ar Dievību; ka vienā un tajā pašā Personā Viņš bija Dievs un cilvēks, ar divām nedalāmiun nesajaukti apvienotām pilnīgām dabām – Dievišķo un cilvēcisko; ka Viņš labprātīgi cieta un tika piesists krustā, un tāpat labprātīgi ticis apbedīts, un kad nāves laikā Viņa dvēsele nošķīrās no ķermeņa, tad viņa Dievība nenošķīrās nedz no Viņa dvēseles, nedz no Viņa ķermeņa; ka Viņš trešajā dienā augšāmcēlās un pēc četrdesmit dienām uzgāja debesīs kā cilvēks un sēž un Savas Dievības troņa ar Savu miesu, debesu karaspēka cildināts ar Tēvu un Svēto Garu; ka visi šie Kristus iemiesotās namturības noslēpumi tika paveikti tādēļ, lai Viņam ticošie atkal ietērptos Svētajā Garā, Kuru novilka Ādams, kad kļuva par Dieva baušļa pārkāpēju, bet tas tādēļ, lai, būdami Svētā Gara stiprināti, viņi pildītu Dieva baušļus un uzvarētu sātanu un visus neredzamos dēmonus, jo bez Svētā Gara neviens nevar izbēgt no grēka, nedz pildīt Dieva baušļus, nedz atvairīt varu un spēku, kādu pār mums ir ieguvuši dēmoni.
Vēl ticība nozīmē to, ka kādstic Dievišķajos Rakstos izteiktajiem labumu apsolījumiem tiem, kuri pilda Dieva baušļus, un mūžīgo mocību draudiem tiem, kuri tos pārkāpj. Ticība vēl ir tas, lai kāds būtu uzticīgs visam Dievišķajam, vai tie būtu dogmati, vai baušļi, vai, labāk teikt, būtu uzticīgs Svētā Gara svētībai, tāpēc ikviens kristietis arī tiek saukts par uzticīgo. Ticība ir, lai kāds sevi uzticētu Pašam Dievam un no visas sirds Viņam vienīgajam uzticētu visu savu pestīšanu. Vēl ticība ir, ja kāds ir pārliecināts, ka Dievs darīs visu, ko Savā labestībā vēlēsies, un ir pārliecināts, ka Viņš to izdarīs vislabākajā veidā. Ticība vēl ir, kad kāds paļaujas uz Visauzturētāja Dieva diženo un neuzvaramo spēku un tādēļ uzdrīkstas tik ļoti, ka pavēl, un kalni pārceļas, ko pavisam nedaudzi kristieši sasniedz, kā ir rakstīts, ka ne jau visiem ir tāda ticība (2.Tes.3:2). Neviens nespēj glābties, ja viņam nav neapkaunotas un stingras ticības Kungam Kristum, ja netic bez prātošanas Dieva vārdiem, ja nav mīlestības uz Dievu un cilvēkiem, mīlestības, kas nāk no labas sirdsapziņas, kuras spēkā dzimst pazemība un žēlastība.
2. Ticības spēkā pirms jebkādas citas labdarīšanas atnāk Dieva svētība, kā jebkādas labdarīšanas pamats, un jau ar Dieva svētības palīdzību jebkāda labdarīšana tiek nostiprināta sirdī un mēdz būt darbīga; tā ka jebkāda labdarīšana, kas nav no Dieva svētības, pie Dieva nemēdz būt uzskatīta par īstu labdarīšanu, tāpēc ka tāda labdarīšana nav Dievišķa. Mēdz būt, ka arī dēmoni vedina uz kādām redzamām labdarīšanām, iemācot ļaudīm izskatīties šķīstiem, žēlīgiem, rāmiem, caur to turot viņus augstprātībā un lepnībā. Dieva svētība atnāk cilvēkā, lai gan nešķīstā un nejaukā, bet kuram ir patiesi labestību atzīstoša sirds, lai no sirds apliecinātu, ka svētība ir svētība. Un nav iespējams, ka svētību saņēmušais būtu labestību pienācīgi atzīstošs un pateicīgs, ja vien iepriekš neatzīs saņemtās svētības diženumu. Tie, kuri neapzinās, cik dižena ir svētība, ko viņi saņem, to augsti nevērtē.
Tātad, mums jāzina, ka Vissvētā Gara svētība atnāk katrā, kurš tic Kristum, ne par labiem darbiem, kādus viņš iepriekš darījis (ja tā nāktu par labiem darbiem, tad tā nebūtu svētība, bet gan samaksa par darbiem), bet tā atnāk no Dieva par ticību, atnāk pirms jebkādiem labajiem darbiem, un jau uz tās, kā uz stipra pamata, tiek izkārtoti labie darbi, kas tikai ar svētības palīdzību arī ir pilnīgi; tā ka darbus, kas mēdz būt bez Vissvētā Gara svētības, Dievs ne par ko neuzskata, it kā to pavisam nebūtu. Labais jau vairs nav labais, ja tas netiek labi paveikts, bet labais nevar tikt īstenots bez Kristus svētības. Ja tas būtu iespējams, tad Dievs neatnāktu uz zemes tapt par cilvēku, lai dāvātu cilvēkiem tādu svētību, ar kuras palīdzību jebkāds labs darbs var tikt paveikts. Un svētlaimīgs cilvēks, kurš iepazinis, ka ar Kristus svētības palīdzību jebkāds labs darbs paveicams; bet nožēlojams tas, kurš to nav iepazinis, veltīgi tas uztur ticību Kristum.
Lūk, kādēļ liela daļa cilvēku, kad dzied psalmus un lūdzas, tikai ar lūpām izsaka psalmus un lūgšanas, bet viņu prāts sarunājas ar dēmoniem, tāpēc ka tie ir viņi – dēmoni, kas paņem viņa prātu un maldina viņu veltīgās, pasaulīgās, miesīgās, ļaunatminīgās domās, lai labais, lūgšana un psalmu dziedāšana netiktu darīta labi, tas ir, pienācīgā, Dievam tīkamā veidā. Vai nav acīmredzams, ka labais nevar būt labi darīts bez Kristus svētības? Bet ja nav iespējams labajam būt labi darītam bez Dieva svētības, tad ar kādu īsteno labo cilvēks var dižoties tā, it kā tas būtu viņa paša darbs? Nekādu. Tāpēc īsteni kristieši, kā zinoši, ka nekas labs viņos nav no pašiem, bet viss no Dieva svētības, mēdz būt vienmēr pazemīgi un satriekti, kas arī kalpo par īstenu kristiešu pazīmi. Bet augstprātība, vīzdegunība, godkāre, pārgalvība, slavaskāre un izrādīta pazemība, kas mēdz būt, lai saņemtu godu no cilvēkiem, ir neīstu kristiešu pazīmes.
3. Tādējādi ticība un labie darbi būtībā ir divas lietas, kas savstarpēji ir nesaraujami saistītas. Ticība mēdz būt no labiem darbiem, bet labie darbi tiek veikti nevis ticībai, bet caur ticību. Bez ticības neviens nevar darīt patiesi labus darbus un patikt Dievam, tāpēc ka ticības dēļ atnāk mūsu Kunga Jēzus Kristus svētība tam, kurš Viņam noticējis. Saskaņā ar ticības mēru, kādu kāds izpauž, tiek dota arī svētība. Kuram liela ticība, tam tiek dota arī liela svētība; kuram maza ticība, tam arī maza svētība. Bet arī to pienākas atcerēties, ka ticība viena pati, lai gan tā būtu īstenā un pareizticīgā ticība, nenesīs nekādu labumu tam, kurš tā tic bez labajiem darbiem. Ticības izpausmei kalpo spēks, kas nāk no ticības; savukārt par spēka izpausmi kalpo dedzīga Dieva baušļu un Dievam tīkamu darbu darīšana. Jo dzīvē darīšana (enerģija) nāk no spēka, kuram piemītot, var kaut ko darīt. Tātad, tā kā nevar patikt Dievam bez ticības (Dievam var labi izpatikt ar labiem darbiem), tad acīmredzams, ka ticība dod spēku darīt labos un Dievam tīkamos darbus saskaņā ar Dieva gribu. Savukārt ticība šeit, attiecībā pret to, ko es saku, saprotama ne tikai tā, lai ticētu Kristum un visiem Viņa vārdiem, bet vēl vairāk tā, lai uzdrošinātos Kristū un sirdī nēsāt apliecinājumu, ka Kristus spēkā varam arī atbrīvoties no ļaunuma un jebkādu labdarīšanu veikt, kā ir apliecinājis svētais apustulis Pāvils, runādams: vairāk par visiem esmu strādājis: tomēr ne es, bet Dieva žēlastība (svētība), kas ir ar mani[1].
Tātad, kurš nav bijis iecienīts saņemt Kristus svētību un to prātīgi (noētiski) iepazīt klātesošu savā dvēselē, tas velti nes kristieša vārdu; viņš ir tāds pats kā neticīgie. Viņš var domāt, ka izbēgs no dažāda ļaunuma un veikt dažādas labdarīšanas, bet patiesībā ir melis un izliekas. Lai arī nopūlas tāds, bet veltīgas viņa pūles. Lai gan viņš būtu izdalījis visu savu īpašumu nabagiem, gavējis, veicis nomodus, gulējis uz plikas zemes, īstenojis lūgšanas, saucot: “Kungs, apžēlo!” Taču, ja viņš nenes sirdī pārliecību, ka Dieva svētība, ko saņem par ticību, ir Dieva žēlastība, un ne šo vienīgo svētību pirms visa pārējā meklē saņemt; ja viņam arī domās nav bijis, ka tikai šīs svētības saņemšanas dēļ viņš izdalījis savu īpašumu un pakļauj sevi visādiem liegumiem un grūtībām; ja ne ar šo mērķi viņš virzās, lai vai nu saņemtu svētību pirmajā reizē caur Kristību, vai nu, ja viņam tā piemita un zuda paveiktā grēka dēļ, atgrieztu to atpakaļ caur nožēlu, atzīšanos un sevi pazeminošu dzīvošanu, bet sniedz žēlastības dāvanas, gavē, veic nomodus, lūdzas un pārējo dara ne ar šo vienīgo mērķi un ne ar šo vienīgo nodomu, bet domā, ka veic cildināmas labdarīšanas un vērtīgus pašus par sevi labus darbus Dieva priekšā – tad veltīgi viņš sevi apgrūtina un nomoka.
Tas ir mērķis, ko es minēju, un kristīgais noslēpums, kas bijis apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet atklājies pēdējos laikos[2]. To domā Pāvils, kad runā par Dievu, ka Viņš grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas[3]. Jo patiesības iepazīšana nav nekas cits, kā šī pati svētība. Tā ir patiesība, kura nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu, saskaņā ar Svēto Evaņģēliju[4]. Un nav iespējams kristietim iemantot Dieva žēlastību, ja viņš neiepazīs šo svētību. Jo kā Kristus nevarēja veikt zīmes un brīnumus neticīgajiem, tā arī Viņš nevar nevienu no tiem apžēlot, kuri, lai gan tic Viņam, bet nav iepriekš iepazinuši, ka Kristus svētība, Viņa un caur Viņu sniegta, tā arī ir žēlastība un pestīšana. Nevienam nav iespējams citā veidā glābties, ja vien viņš nesaņems Dievišķo svētību, kas var viņu dievišķot jeb svētībā padarīt par dievu. Noskaņosimies, brāļi, arī mēs šajā vienā virzienā darīt visu, tas ir, lai saņemtu un iepazītu Dieva svētību un žēlastību mūsu Kungā, Kristū Jēzū, Kuram slava un vara, ar Viņa beziesākumaino Tēvu un Viņa Vissvēto Garu mūžīgi mūžos. Āmen.
[1] 1.Kor.15:10
[2] Kol.1:26
[3] 1.Tim.2:4
[4] Jāņa 1:17
Θεογνωσία 