Arhimandrīts Lāzars (Abašidze) “Par dvēseles apslēptajām kaitēm”. Ievads

Piedāvājam arhimandrīta Lāzara Abašidzes grāmatas tulkojumu latviešu valodā, ko publicēsim pa daļām. Tulks anonīms.

Arhimandrits LazarsArhimandrīts Lāzars dzimis 1939. gada 25. augustā Gruzijā. Ieguvis laicīgo izglītību un 80. gados pieņēmis mūka kārtu dzīvo, Betānijas klosterī, netālu no Tbilisi. Šajā klosterī tika nostādīta koncentrēta mūku lūgšanās dzīve, pateicoties mūsdienu svētajiem, arhimandrītam Jānim (Majsuradze) un shiarhimandrītam Jānim (Mheidze), kuri padomju laikos “strādāja par ekskursiju vadītājiem” savā klosterī, slēpjot savus askētiskos gavēšanas un lūgšanās pūliņus. Arhimandrīts Lāzars apgleznoja ar ikonām svētās gruzīnu ķēņinienes Tamāras kapelu. Tāpat tur sarakstījis dažādas grāmatas par lūgšanu, askēzi, pagānu reliģijām un ekumēnismu. Viņa grāmatas raksturo kā uzticības pilnas mīloša un prasīga garīgā tēva sarunas, kuras tiek balstītas Ortodoksālās Baznīcas tēvu mācībā.

* * *

Arhimandrīts Lāzars (Abašidze)
Par dvēseles apslēptajām kaitēm
Grāmatas nozīme

Katrs kristieša garīgās dzīves solis nav nekas cits, kā nožēlojošas sirds, kas redz savus grēkus, kustība. Ar grēku nožēlu ticīgajam atveras durvis uz Baznīcas pasauli, tikai nožēlojot viņam atveras debesu vārti. Īsumā – nožēlas sākums ir sākums ceļā uz pestīšanu.

Mūsdienās daudzi cilvēki, kas ir iepazinuši neticības, bezdievības tumsību, kas ir plūkuši smirdošo grēku postošos augļus, ir ar Dieva žēlastību izpestīti no šīs elles un aicināti doties pretim gaismai, atmodai un dzīvei. Tas noticis nožēlojot, kristoties, izsūdzot savus briesmīgos grēkus, tos atstājot pagātnē, nožēlojot, iegūstot piedošanu, dievgalda laikā iegūstot svētību dodošus spēkus. Tā notiek atdzimšana dzīvei, dzīvei, kas ir pavisam cita un nemaz nelīdzinās tai, kuru cilvēki pazina līdz šim. Šī jaunā dzīve no cilvēka prasa mainīt daudzus iepriekšējos priekšstatus, vērtības, pieķeršanās, zināšanas, gaumes; bieži vien tā prasa pilnīgi aizmirst visu šo milzīgo grēku haosu, kas paliek aiz muguras un ir pārsvītrots ar pestījošās nožēlas sākumu. Šī attiekšanās no vecā, dvēseles pārdzimšana un augšāmcelšanās ir samērā grūts process, tas katram ir savādāks un noslēpumains. Dievs katru cilvēku pa tikai Viņam vien zināmiem ceļiem, tikai Sev zināmiem likteņiem, izved no šīs grēcīgās Sodomas, no Ēģiptes gūsta un caur attīrīšanās tuksnesi ved uz Apsolīto zemi. (Šo garīgās dzīves sākuma brīdi dziļi un pamatīgi apskata bīskaps Teofans Vientuļnieks grāmatā „Ceļš uz pestīšanu”.)

Par to, kā nožēlot paveiktos grēkus, kādi ir šie grēki, cik tie ir smagi, kā tos pamest un neatkārtot – par šo visu ir samērā daudz pamācību, par to garīdznieki bieži runā baznīcās, par to daudzi tie, kuri nesen ir pievērsušies kristietībai, paši zina, jo nav jau grūti saskatīt ārējos, darbos un vārdos pastrādātos grēkus, saskatīt savas acīmredzamās grēcīgās noslieces un kaislības. Protams, arī šajos pirmajos pakāpienos, soļos pretim tikumībai, katrs jaunatgrieztais sastopas ar ne mazumu šķēršļu, lamu, grūtību un skumju; bet šeit vēl viss ir skaidri saskatāms, ļaunums nav apslēpts, tas ir atpazīstams, – nepieciešama ir vienīgi drosme un izlēmība, skaidrs nolūks uzsākt jaunu dzīvi un pilnībā atteikties no iepriekšējās. Un lūk, jau pie pirmajām nelielajām uzvarām pār sevi, jaunatgrieztais izjūt milzīgu iekšēju atvieglojumu, atbrīvotību, samierināšanos ar Dievu, ar sirdsapziņu, ar cilvēkiem; viņš it kā nomet no pleciem smagu nastu, kura viņu visu mūžu bija nospiedusi, izjūt prieku un jaunu spēku pieplūdumu,  – un ar pacilātību ieiet noslēpumainajā Baznīcas pasaulē, jaunā ģimenē, sāk jaunu dzīvi. Un, ja jaunpievērstajam kristietim ar Dieva palīdzību ir izdevies atteikties no savas iepriekšējās grēcīgās darbības un visus savus jauniegūtos spēkus virzīt jaunā gultnē, tad … tad arī sākas pats svarīgākais un grūtākais.

Ir tā, ka tad, kad cilvēks redz savus daudzos acīmredzamos grēkus, tad tas viņu dara pazemīgu, sniedz pareizu priekšstatu par sevi, dvēselē sēj bailes no Dieva tiesas; tad viņš uzmin to virzienu, kurā viņam sākotnēji ir jādodas. Bet, kad ticīgais ar Dieva žēlastības palīdzību būs nocirtis savus acīmredzamos grēkus, tad pazemības un nožēlošanas tēls kļūst ievērojami sarežģītāks, smalkāks, un šeit parādās liela iespēja nomaldīties no takas, šī vienīgā pareizā un šaurā ceļa pretim pestīšanai, un nogriezties uz plato pašapmierinātības un lepnuma ceļu. Nožēlojot iepriekšējos grēkus, pametot savu iepriekšējo kaunpilno dzīvi, iegūstot Dieva piedošanu, mēs tomēr paliekam dziļi ievainoti ar daudzām garīgām kaitēm, kaislībām, grēcīgām iemaņām, – mūsu sirds, prāts, griba, visas mūsu jūtas ir slimas. Grēki ir piedoti, bet kaislības vēl dzīvas; grēcīgus darbus mēs vairs nedarām, bet tieksme pēc tiem vēl ir dzīva, un tas viss prasa vēl lielu devu pazemības un nožēlošanas, daudzas cīņas, sērojošus brēcienus un lūgšanas Žēlastīgajam Ārstam – mūsu Cilvēkmīlošajam Dievam! Cik ilgi tad tas turpinās? – Visu zemes dzīvi!

Lūk, šeit arī notiek nomaldīšanās no ceļa: –daudziem šis ceļš šķiet ļoti nepievilcīgs – mūžīgā nožēlošana, pazemība, pastāvīga neapmierinātība ar sevi, neticība sev, aizdomas pret visām savām jūtām, dvēseles kustībām, iekšēja spriedze, sāpes, rūgtums. Cilvēkam tieši otrādi – gribas uzreiz iegūt pilnīgu mieru, iekšēju komfortu, garīga apmierinājuma sajūtu, savas nozīmības un izredzētības sajūtu. Ir labi, ja tikko pa kristietības ceļu iet sākušais uzreiz sastop pareizo garīgo padomdevēju, kurš viņam jau pašā sākumā norādīs pareizo ceļu, iemācīs nenovirzīties no glābjošām skumjām un satriektības, neatgrūst no sevis šo nepatīkamo, bet noderīgo savas dvēseles kroplības ainu, neaizklāt to ar viltus viedokli par sevi un pašattaisnošanos, bet gan nest šīs skumjas kā savu krustu, kā drošu liecību par izvēlētā ceļa pareizību (jo arī šīs skumjas, kas rodas no mūsu kritušās būtības, Saviem sekotājiem paredzēja Pestītājs: pasaulē skumji būsiet. Tas, kurš neienīdīs savu dvēseli, savu dzīvi, nevar būt Kristus māceklis!), kā nākamības līksmes ķīlu, šis pašnosodījums ir jāglabā kā tā evaņģēliskā sāls, bez kuras jebkura dvēseles darbība tūlīt pat sapūst, kļūst smakojoša.

Betanija klosteris
Betānijas klosteris Gruzijā, kurā kalpo arhimandrīts Lāzars.

Bet, cik bieži notiek otrādi! Tā jau ir kļuvusi par mūsu laika izplatītāko slimību: tagad cilvēki viņos iesakņotās saldkaisles dēļ visā un visur ir tendēti meklēt komfortu un patīkamo, – garīgo dzīvi viņi jau uztver kā šādas iekšējas „svētlaimes”, saldkaisla miera, eiforijas ātrākas iegūšanas līdzekli. Tagad ir vērojama šāda aina: jaunatgrieztais ir izsūdzējis savus smagos grēkus, ir apmeklējis baznīcu, vēl paris grēksūdzēs ir atminējies šo to no pagātnes, nedaudz pamācījies lūgties, uzsācis ārēji godprātīgu dzīvi, bet vairāk neredz neko, kas būtu jānožēlo: „It kā normāli dzīvojam, īpaši negrēkojam. Nu, reizēm parādās kādi nelāgi nodomi, sirdī dzimst kādas kaislības – tā jau ir visiem. Toties, lūk, cik daudz labu darbu mēs tagad darām”- utt. Tā jau pašā sākumā var izveidoties nejūtība pret savām slimībām. Ja šajā brīdī neiemācās uzmanīgi saskatīt savas dvēseles kaites, tad tā neiegūs iekšēju nožēlu, bet bez tās visai garīgajai dzīvei nebūs droša orientiera, un tā varēs noklīst pa viltus ceļu – pazudinošo jaukumu. Tad cilvēks ne tikai neredz savas apslēptās kaislības, bet pat sāk uzskatīt, ka viņam piemīt kādas augstākas – „garīgas”, „svētīgas”, “svētas” dāvanas. Visas šīs šķietami gaišās, svētīgās, Dievam tīkamās dvēseles darbības izpausmes veido īpašas izredzētības iespaidu, kas šķiet esam augstākas garīgas dzīves sākums.

Patiesi – cilvēkam, kam ir izveidojies izkropļots priekšstats par savu taisnību, par to, ka viņa gars jau ir sasniedzis zināmu līmeni, rodas dīvaina, neizskaidrojama pacilātība, kādu iekšēju spēku pacēlums, neizskaidrojama dedzība, ko viņš uzskata par svētu, aktīvas darbības uzrāvieni. Iesākumā tajā visā ir grūti atpazīt paštīksmināšanos: lai no patiesas dedzības atšķirtu šādu slimīgu karstumu, ir nepieciešama liela garīgā pieredze. Pie tam, cilvēks, kas jau ir novirzījies pa maldu ceļu, sevi turpina dēvēt par grēcinieku, un daļēji sevi par tādu arī uzskata. Tas ir tādēļ, ka kaislības šeit sāk darboties ļoti smalki un pieklusināti, tā, ka grēcīguma atzīšana pastāv, bet tā ir ļoti virspusēja, vairāk izpaužas vārdos, ne darbos, – toties savas taisnības atzīšana ir dziļi iesēdusies sirdī, kaut arī vārdos tā var arī pārāk neizpausties.

Redzams, cik svarīgi jau no paša sākuma ir ticīgā garīgās dzīves plūdumu ievirzīt pareizā gultnē, nepieļaut, lai viņš tuksneša oāzi sāktu uzskatīt par Apsolīto zemi (sv. Ignātijs)., t.i. – neļaut viņam sevi uzskatīt par glābtu, atbrīvotu no briesmām laikā, kad viņš tik tikko ir izgājis cīņas laukā. Lai tā nenotiktu, tūlīt, kā jaunatgrieztais ir nožēlojis savus pagātnes grēkus, viņam ir jāmāca par iekšējo kaislību viltību, jāparāda viņam dvēseles grēcīgo sakropļojumu dziļā, tumšā pasaule, ar kuru viņam vēl nāksies cīnīties, – jāparāda tā viltīgā pasaulē, kas bieži vien būs uzlikusi labdares un taisnīguma masku. Tādēļ ir svarīgi jau iesākumā norādīt patieso, neglaimojošo skatu uz mūsu „labdariem”, uz mūsu lepnības un negaidītu vēlmju veikt lielus varoņdarbus, izpausmēm.

Šīs grāmatas nolūks ir, balstoties uz senatnes un mūsdienu svēto tēvu pamācībām, brīdināt, darīt uzmanīgus, iedvest bailes, atskurbināt jaunatgrieztos kristiešus, parādot dažas dvēseles slēpto kaišu lamatas, mūsu krišanas zemumu un ļauno garu viltību, aplūkot arīdzan dažus ārējos labdarus un parādīt, kāda zem tiem var slēpties slimās dvēseles slepenā virzība.

Advertisements

One thought on “Arhimandrīts Lāzars (Abašidze) “Par dvēseles apslēptajām kaitēm”. Ievads

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.