Svētais Maksims Grieķis, nenogurstošais patristiskās tradīcijas sludinātājs

ih3232

Savā ilgajā pastāvēšanas laikā Lielais svētais Vatopēda klosteris ir pierādījis, ka savā garīgajā darbībā tam piemīt divējāda loma. Tas ir gan nodevies hesihastiskajai[1] dzīvei un brīvībai no pasaulīgajām rūpēm, kas ir pamats dievišķošanās sasniegšanai, gan arī tas ir sūtījis savus svētīgos bērnus misijas darbā būt par dzīviem ortodoksāliem atoniešu tradīcijas paraugiem, tādējādi stiprinot Dieva tautu, kas nav svešs Baznīcas dzīvei gadsimtu gaitā. Šeit varam sacīt, ka šajā ziņā tas [klosteris] ir tik veiksmīgi darbojies, ka liels misijas darbs ir īstenots ne vien Grieķijas apkaimē, bet arī ārpus tās.

Svētais Vatopēda Maksims, pazīstams arī kā Maksims Grieķis, bija viens no visizglītotākajiem mūkiem, kurš izcēlās kā teologs, filosofs un dzejnieks 16. gs. pirmajā pusē, kā arī kļuva pazīstams kā “krievu tautas apgaismotājs”. Turpināt lasīšanu “Svētais Maksims Grieķis, nenogurstošais patristiskās tradīcijas sludinātājs”

Vārds tapa Miesa

2012-1218-nativity-christ

Sirdsskaidrā Justīna Popoviča (jeb Justīna no Čelijē) sprediķis Kunga Piedzimšanas svētkos.

Arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, askēts, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelijē, blakus Valjevo, Serbijā. Viens no XX gs. nozīmīgākajiem svētajiem, kurš sniedzis būtisku ieguldījuma Baznīcas mācības izklāstā.

Kristus Piedzimšanas dienā Vārds[1] tapa miesa (Jāņa 1:14). Šīs ir svarīgākās un lieliskākās “Labās Ziņas”[2], Dižais “Evaņģēlijs”, ko Dievs varēja dot cilvēkam, un debesis zemei.

Viss debesu un zemes Evaņģēlija saturs sastāv no trim vārdiem: “Vārds tapa miesa”. Ārpus tā un bez tā nepastāv cita Evaņģēlija, kas paredzēts cilvēkam, nedz šajā, nedz citā pasaulē. Turpināt lasīšanu “Vārds tapa Miesa”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 2. Vārds

(1) Par to, ka cilvēka daba caur Dēla un Dieva Vārda iemiesošanos atkal nonāk labesībā, tas ir tajā labestīgajā un dievišķajā stāvoklī, kurā tā bija pirms Ādama pārkāpuma. – (2) Arī par dabisko, rakstīto un garīgo likumu. – (3) Vēl par to, kādā veidā var nonākt labesībā. – (4) Un kādus darbus darot, mēs varam ieiet debesu valstībā.

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 2. Vārds”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 1. Vārds

Simeon_Novyi_Bogoslov
Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (949–1022)

(1) No kā sastāvēja Ādama pārkāpums? – (2) Kā viņa pārkāpuma dēļ visi ļaudis kļuva nīcīgi un mirstīgi? – (3) Kā žēlīgais un cilvēkmīlošais Dievs caur iemiesošanās namturību[1] atsvabināja cilvēku dzimtu no nīcības un nāves? – (4) Un no kā sastāv mūsu Kunga Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus krusta noslēpums un trīs dienu apbedījums? Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 1. Vārds”

Ījābs un draugi

Aleksandrs Jeļčaņinovs

“Atšķirība starp Ījābu un viņa draugiem. Ījābs ir godīgas, taisnīgas dabas, kas meklē “darbus”, nevis vārdus, bet viņi – reliģiozu frāžu, šablonu, tradicionālo formulu cilvēki. Ijābs kliedz par “netaisnību”, par ciešanu nesaprotamību, par grēcinieku labklājību, par nevainīgām mocībām – un ne tikai savām; bet viņa draugi atbild viņam ar vispārīgām un melīgām frāzēm, viņiem viss ir skaidrs, un, ieviesuši kārtību vārdos un domās, viņi uzskata, ka ir ieviesuši harmoniju arī pasaulē. Šāda tipa cilvēki bieži ir sastopami visur, ieskaitot gan garīdzniecību, gan zinātnes cilvēkus.”

Priesteris Aleksandrs Jeļčaņinovs (1881–1934)

Sv. Simeona Jaunā Teologa dzīve

SJT+

Sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa dzīve[1]

Piemiņa 12. (25.) martā un 29. septembrī (12. oktobrī)

Starp neskaitāmajām zvaigznēm, kuras iemirdzējās Baznīcas garīgajā debessjumā, tikai trīs svētie ir pagodināti ar Teologa[2] titulu: Kristus iemīļotais māceklis evaņģēlists Jānis [26. sept.], kurš, sēdēdams pie Kunga krūts, uzņēma Dieva Vārda izziņas dzīvo ūdeni; svētītājs[3] Gregorijs[4] [25. janv.], kurš, ar šķīstu iekšējo aci ieraudzīdams Svētās Trijādības noslēpumu, izskaidroja To, bruņojies ar labāko hellēņu daiļrunību; un, visbeidzot, sv. Simeons, kurš,  iegremdēdamies Svētā Gara gaismā, bija Dieva sūtīts gluži kā jauns pravietis diezgan nodrošinātajā Bizantijas sabiedrībā ar tās formālistisko un oficiozo kristietību, lai liecinātu par to, ka katrs kristietis, kurš ir šī vārda cienīgs, ir aicināts Svētajā Garā apgaismoties un kļūt par Dieva dēlu[5]. Turpināt lasīšanu “Sv. Simeona Jaunā Teologa dzīve”

Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne

Piemiņa 14./27. jūlijā

Šī mirdzošā Baznīcas zvaigzne parādījās pasaulei 1749. gadā Kiklādu arhipelāga[1] Naksas salā. Vecāki, godprātīgi un dievbijīgi cilvēki, nosauca viņu kristībā par Nikolaju un veda viņu mācīties pie ciema garīdznieka, lai viņš iemāca puisēnam lasīt. Atšķirībā no citiem bērniem Nikolajs izvairījās no trauksmainām spēlēm un to vietā pastāvīgi nodevās lasīšanai. Tas Kungs apdāvināja viņu ne tikai ar žirgtu prātu, bet arī ar ārkārtīgi labu atmiņu, kura ļāva viņam uzreiz iegaumēt visu izlasīto un nekļūdīgi atkārtot to, kad vajadzīgs.

16 gadu vecumā Nikolaju aizsūtīja uz Smirnu[2] mācīties pie skolotāja Ierofeja Dendrinosa. Tur gan skolotājs, gan skolas biedri viņu iemīlēja par labsirdību un cēlsirdīgu tikumību. Bez pasaulīgajām zinātnēm un dažādām garīgajām disciplīnām viņš pilnībā apguva grieķu valodu visās tās niansēs. Tas ļāva viņam vēlāk piepildīt Tā Kunga sagatavoto misiju: [turku musulmaņu] apspiestajiem pareizticīgajiem grieķiem padarīt pieejamus Baznīcas Mantojuma dārgumus.

Pēc četru gadu skološanās Smirnā, kad pēc kara ar Krieviju turki iznīcināja vietējos grieķus, Nikolajs bija spiests atgriezties dzimtenē – Naksas salā. Šeit viņš sastapa mūkus Gregoriju, Nifontu un Arsēniju, kuri bija izdzīti no Atosa kalna kolivadu strīdu[3] dēļ. Viņi modināja viņā mīlestību pret mūku dzīvi un ievirzīja askēzes un iekšējās lūgšanas pamatos. Jauneklis no viņiem uzzināja, ka Hidras salā dzīvo kāds cilvēks ar sevišķi labiem tikumiem, svētotēvu mācības zinātājs – Korintas metropolīts Makārijs (piemiņa 17. aprīlī). Nikolajs aizsteidzās pie viņa, gluži kā izslāpis briedis pie ūdens avota (Ps.42:2[4]), un atrada pilnīgu domubiedru savos centienos darīt to, kas Baznīcai bija steidzami nepieciešams: izdot un pārtulkot svētotēvu sacerējumus – Baznīcas Mantojuma pamatu. Tur Nikolajs iepazinās arī ar slaveno vientuļnieku Cēzarejas Silvestru, kurš dzīvoja vientuļā cellē netālu no pilsētas. Askēts tik ļoti cildināja vientuļa dzīvesveida prieku, ka Nikolajs nolēma vairāk nevilcināties un uzlikt sev saldo un patīkamo Kristus jūgu.[5] Saņēmis rekomendācijas vēstuli no svētā Silvestra, viņš aizdevās uz Atosu (1775). Turpināt lasīšanu “Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne”