Vārds tapa Miesa

Sirdsskaidrā Justīna Popoviča (jeb Justīna no Čelijē) sprediķis Kunga Piedzimšanas svētkos.

Arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, askēts, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelijē, blakus Valjevo, Serbijā. Viens no XX gs. nozīmīgākajiem svētajiem, kurš sniedzis būtisku ieguldījuma Baznīcas mācības izklāstā.

Kristus Piedzimšanas dienā Vārds[1] tapa miesa (Jāņa 1:14). Šīs ir svarīgākās un lieliskākās “Labās Ziņas”[2], Dižais “Evaņģēlijs”, ko Dievs varēja dot cilvēkam, un debesis zemei.

Viss debesu un zemes Evaņģēlija saturs sastāv no trim vārdiem: “Vārds tapa miesa”. Ārpus tā un bez tā nepastāv cita Evaņģēlija, kas paredzēts cilvēkam, nedz šajā, nedz citā pasaulē.

Šeit ir atrodams viss, ko cilvēka eksistencei mūžīgi vajag visā pasaulē, unikāla un iepriecinoša vēsts visai matērijai visās tās formās: no cietākā un blīvākā dimanta materiāla līdz sīkākajam un neievērojamākajam elektronam un protonam.

Sv. Justīns Popovičs

“Vārds tapa Miesa!” Tas nozīmē, ka Vārds tapa Dievmiesa, tādā veidā, ka nedz Dievs pārstāj abūt Dievs, nedz miesa pārstāja būt miesa. Izņemot to, ka miesa tās mistiskajā (noslēpumainajā) un patiesajā savienībā ar Dievu dzīvo un staro ar visām dievišķajām pilnībām.

“Vārds tapa Miesa!” nozīmē: Vārds tapa dvēsele, Dievdvēsele, bet, neskatoties uz to, Dievs paliek Dievs, un dvēsele paliek dvēsele. Izņemot to, ka šeit dvēsele virzās pa mūžīgajiem un iepriecinošajiem Dieva noslēpumu (mistēriju) ceļiem visās redzamajās un neredzamajās pasaulēs.

“Vārds tapa Miesa!” arī nozīmē: Vārds tapa par izjūtu, Dievizjūtu. Un tomēr Dievs neparstāja būt Dievs, kaut arī Viņš kļuva par cilvēka izjūtu, kurā cilvēciskā izjūta paliek cilvēciska. Izņemot to, ka izjūta pieredz dievišķo bezgalību kā savu īpašību.

“Vārds tapa Miesa!” tālāk nozīmē sekojošo: Vārds tapa radība, Dievradība, “Neradītais rodas, neaptveramais ietveras” (sv. Gregorijs Teologs). Ar šo notikumu Dieva daba nezaudēja savas dievišķās īpašības, tāpat arī radītā daba nezaudēja savas radītības īpašības. Izņemot to, ka radība iziet caur apbrīnojamu pārveidošanos, kura ved to no godības uz godību[3].

“Vārds tapa Miesa!” visbeidzot nozīmē: Vārds tapa cilvēks, pilnīgs cilvēks, Dievcilvēks. Un tomēr Dievs paliek Savās dievišķajās spējās, un cilvēks – savās, kaut arī tie abi ir cieši apvienoti, nedalāmi un nešķirami. Izņemot to, ka cilvēks uzņem visas Dieva neaprakstāmās pilnības un iemanto dievišķo mūžību, un dievišķajā godībā top “līdzdievišķs”, kā izsakās svētie tēvi. Dievs Kungs tapa par cilvēku, lai aizvestu cilvēku atpakaļ pie viņa arhetipa – pie viņa Radītāja, tāpēc ka cilvēks sākotnēji bija radīts caur Dievu Vārdu ar Dievišķā Logosa īpašībām[4].

Dievs Vārds tapa miesa, lai atvestu miesu atpakaļ uz tās sākotnējo Vārdā-centrēto stāvokli, tāpēc ka “Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jāņa 1:3), “Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu,” (Kol.1:16). Kopš Dievs Vārds ir visas radības Radītājs, Viņš ir arī visas radības celtnes pamats (Sv. Maksims Apliecinātājs).

Grēks un nāve sastāda (konstituē) cilvēka traģisko un nesaprātīgo mēģinājumu aizvirzīties prom no Dieva Vārda, no pasaules pamatiem. Dievs Vārds bija iemiesojies, lai atvestu radību atpakaļ pie Radītāja, tāpēc ka Viņš ir tās sākotnējais pamats un sakne. Tāpēc apustulis Pāvils taisnīgi pasludina, ka Dievcilvēks Kristus sastāda (konstituē) vienīgo nesagraujamo un mūžīgo pamatu un ka “citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts” (1.Kor.3:11).

Kurš liek pamatus un būvē uz šī nesagraujamā un neizkustināmā pasaules Stūrakmens[5], ir “apdomīgs vīrs”, viņa personība ir Vārdā iesakņota, proti, viņš ir ticis savienots ar visām Dieva Vārda mūžīgajām īpašībām, un kā tāds viņš paliek nesatricināms visos cilvēka dzīves satraukumos un vētrās.[6] Ar Savu tapšanu par cilvēku Dievs Vārds parādīja, ka Dievišķais Vārds ir mūsu dabas būtība, mūsu cilvēka esamības pamats, cilvēka dzīves un eksistences sakne.

Mūsu izcelsme ir no Dieva, tāpēc mūsu esamība un mūsu pastāvēšana ir atkarīga pilnībā no Dieva.[7] Tik tiešām, atbilstoši savam prototipam un iekšējai substancei, visa radība ir no Vārda un pastāv Vārda dēļ.[8] Uz Viņu, caur Viņu un Viņā visas lietas tiek atvestas atpakaļ pie savas Vārdā iesakņotās izcelsmes un eksistences; pie sākotnējā svētuma, pie sava skaistuma un spēka; pie tā “lai top”[9] un tas tapa; pie savas paša paradīzes. Paradīze ir Vārdā, savukārt ārpus Vārda pastāv elle, apjēdzot to visu, var saprast, ka Dieva Vārda Piedzimšana – Kunga Kristus Piedzimšanas svētki – ir apbrīnojami Svētki to lieliskuma, to noslēpumainības un to jēgas dēļ.

Svinot Kunga Piedzimšanu, mēs būtībā apliecinām un pagodinām vienīgo patieso jēgu un cēloni, kāpēc pastāv cilvēks, cilvēka gars, cilvēka doma, cilvēka izjūta, cilvēka dzīve. Tāpēc ka Kunga Piedzimšanas dienā, “pasaulei atspīdēja prāta gaisma” – dievišķā iecere, un piepildīja visu pasauli līdz pašiem tās galiem, un atklāja mums šīs pasaules un šajā pasaulē pastāvošā cilvēka esamības mūžīgo jēgu un cēloni.

Kristus Piedzimšanā mēs saņemam gan cilvēka pastāvēšanas mistērijas, gan arī debesu un zemes mistērijas atklāsmi un jēgu. Tādēļ cilvēce ir mīļa, jo tā pieder Dievam Vārdam un, Viņa dēļ, ir saprātīga. Bet cilvēka dvēsele arī ir mīļa, jo tā pieder Vārdam un ir apveltīta ar saprātīgumu. Cilvēka doma arī ir mīļa, jo tā arī pieder Vārdam un tādēļ ir saprātīga; tāpat arī cilvēka izjūta ir tāda, jo tā pieder Vārdam un šī iemesla dēļ  ir saprātīga. Tādā pašā veidā cilvēka dzīve ir saprātīga, jo tā pieder Dievam Vārdam. Pasaule pati par sevi arī ir mums mīļa, jo tā pieder Dievam Vārdam un tādējādi arī ir saprātīga; tieši tāpat arī debesis ir tādas, jo tās pieder Vārdam un arī ir saprātīgas kā tādas.

Ar Dieva Piedzimšanu “ķermenī”, viss Dievs piedzima šajā pasaulē, visa Dieva Patiesība, viss Dieva Taisnīgums, viss Dieva Žēlīgums. Tādējādi, visas radības un viss radītais, visi izsalkušie un izslāpušie sagaida Dievu un Viņa Taisnību caur savu garīgo saviļņojumu un bezgalīgo mīlestību ar Kristus Piedzimšanas svētku sveicienu: Kristus ir piedzimis! Turpretī no Kristus alkstošās radības un visa radītā dziļumiem atbalsojas atbildes sauciens: Patiesi, patiesi, Viņš ir piedzimis!

No angļu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: Mystagogy

[1] Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda uz Viņu kā pirms visas radītās pasaules esošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[2] Evaņģēlijs grieķu val.: εὐαγγέλιον, euangelion; eu- — ‘labā‘, -angelion — ‘vēsts‘).

[3] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val .glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (ciešu savienību ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”(Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu”(2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[4] 1. Moz. 1:26-27 “Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.”

Jāņa 1:9-10 “Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina.”

Kol. 3:10 “Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.”

[5] Mat. 21:42 “Jēzus sacīja tiem (jūdu augstajiem priesteriem un tautas vecajiem): “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs.”

Ap.d. 4:11-12 (Apustulis Pēteris uzrunā jūdu augstajiem priesteriem sacīja) “Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”

1.Pēt. 2:4-7 “Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās.

[6] Mat. 7:24-25 “Mat.7:24-25 “Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.”

Rom. 8:35-39 “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! ”

[7] Ap.d. 17:28 “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.”

Kol.3:1-4 “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.”

[8] Kol.1:16-17 “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.”

[9] 1.Moz.1 nod. 3 Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.; 6 Tad Dievs sacīja: “Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.” Utt.