Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu

Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra

Muļķītis, naivs grēcinieks vai varbūt svētais? Šķiet, ko vēl jaunu varētu pateikt par baskāji Irbīti jeb mākslinieku Voldemāru Irbi (1893-1944)? Un tomēr Irbīte joprojām ir un paliek noslēpums. Neliksim viņu nevienā no šiem rāmjiem. Lai gan, manuprāt, ticības prizma, konkrētāk – pareizticīgais askētisms – palīdz vistuvāk ieraudzīt un saprast viņa attieksmi pret dzīvi un mākslu.

“Irbīte – pieder pie Rīgas mīlestībām. Āgenskalna, Iļģuciema, Mīlgrāvja, Purvciema vecākā paaudze atceras mākslinieku, kas aukstajās dienās skrējis kā liels, bezpalīdzīgs putns, kam salauzts spārns un kas nevar aizlidot uz siltajiem dienvidiem.” Šī poētiskā alegorija uzjundī dvēselē tiešām smeldzīgu viņa personības skaistuma un traģiskuma sajūtu.“

Pasteļkrītiņi viegliņām uzberzti uz tumša papīra — sniegots lauks, vakars, pakalnā mājiņa un logā uguntiņa, pa auksto vakaru cilvēks atnācis, lai rastu pajumti, visapkārt sniegi un tumsa. Daudz šādu darbu radījis Voldemārs Irbe, “mājiņa” ar ziemas ainavu pārtop sarežģītā alegorijā, kura mudina pēc līdzcietības, iejūtības, patvēruma, kas vajadzīgs basajam māksliniekam un katram cilvēkam,” tik izjusti un netipiski padomju laikam 1968. gadā runājis rakstnieks, publicists un mākslas recenzents Aivars Kalve (1937-1994), kad norisinājās plaša Irbes retrospektīva izstāde.

Jā, tā ir tā īstā Irbītes sajūta, jo runa nav tikai par pavarda siltumu, kā viņam būtu mūždien pietrūcis, vai par vilnas mēteli plecos. Irbīte nebija nabags. Daži pat stāstījuši, ka viņam bija lieli naudas uzkrājumi, jo izdevās pārdot ne tikai skicītes, ko viņš zīmēja ar pasteļiem un atdeva par “mazu, melnu naudiņu”, bet reizēm arī lielus un vērtīgus darbus.

Man gribas turpināt A. Kalves domu un teikt, ka stāsts par Irbīti ir stāsts par to, cik trausla un viegli ievainojama ir cilvēka dvēsele. Un cik daudzi no mums cīnās ar šo salauzto spārnu visu mūžu, tā arī vairs nespēdami nokļūt dvēseles dienvidos. Un laime vai dzīves piepildījums ir tad, kad, nesot savu krustu, izdodas vismaz pietuvoties šai ilgotajai vietai, kur dvēsele jūt mieru un dziedinājumu…Šodien par baskāji Irbīti joprojām runā kā par Rīgas leģendu, par pasteļu meistaru, bez kura ekscentriskā tēla un dīvainās uzvedības nav iedomājama pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu Rīga un kura darbi joprojām atrodami daudzās mājās un kolekcijās. Par viņu sarakstītas vairākas grāmatas, desmitiem publikācijas, kā arī vēl nesen Dailes teātrī bija skatāma izrāde “Zibeņu domas. Irbīte”.

Iemīlējies Voldis?

Nesen gadījās uziet brīnišķīgu Irbītes laikabiedra, no Alūksnes nākušā rakstnieka un dzejnieka Aleksandra Pelēča (1920-1995) liecību par gleznotāju, ar kuru viņš iepazinies Rīgā filoloģijas studiju laikā un kuram reizēm klīdis līdzi. Staļina režīma represētais dzejnieks Pelēcis savas atmiņas par gleznotāju publicējis Gulbenes laikrakstā “Dzirkstele” vēl krietnu laiku pēc atgriešanās no Sibīrijas – tikai 1985. gadā.

Un pārsteidzošākais šajās atmiņās ir stāsts, būtībā daži teikumi, par Irbītes mūža mīlestību, ko Pelēcim atklājis pats mākslinieks. Parasti Irbīti atceras ar siltām jūtām, tomēr jau kā šo askētisko veci noskrandušā mētelī, kurš turklāt nelabi oda, jo nemazgājās. Bet šeit – vai spējat viņu iztēloties kā jaunu puisi, ideālistu Voldi, kurš ļoti mīl savu dzimto zemīti, it visā redz tās skaistumu un ieskatās arī daiļajā, zeltmatainajā kaimiņu meitenē Ilzē? Iemīlas nelaimīgi, jo viņa izgāja par sievu pie turīgā dzirnavnieka.

Savukārt Voldis šai mīlestībai – dzīvai vai mirušai – kā var noprast no Pelēča stāstījuma, paliek uzticīgs. Tieši tāpēc viņš esot devies uz Rīgu un izvēlējies “muļķa”, vienpaša ceļu. Tiesa gan, pēc oficiālās Irbītes biogrāfijas, Voldis Rīgā esot uzturējies jau kopš bērnības, jo viņa tēvs bijis Rīgā ieklīdis amatnieks – mālderis. Tomēr ir vēl arī cits, manuprāt, daudz traģiskāks stāsts par Volda vilšanos mīlestībā, bet par to vēlāk.

No Dindiņiem līdz Kaukāzam

“Par dažiem cilvēkiem mēdz sacīt, ka viņi nākuši no muļķu pagasta. Arī par mani tā ir teikts, un pirmie teicēji bija paši beļavieši, kad es ar krāsotāja pindzeli uz Rīgas patricieša nama parādes sienas gribēju manas puses pūra vellu uzburt. Pats meistars arī beļavietis sadeva man par to vellu pa jaktsausīm un aiztrieca no stalažām. Tā es šķīros no krāsotāja pindzeles, bet no savas “muļķības”, kā redzi, neesmu atvadījies!” – tā Irbīte par sevi stāstījis Aleksandram Pelēcim, kad viņi abi 1940. gada pavasarī klīduši Rīgā pa tagadējo Purvciemu. Voldemārs Irbe tiešām cēlies no tagadējā Gulbenes novada Beļavas pagasta Dindiņu mājām. Tur viņš nāca pasaulē 1893. gada 13. novembrī “kā bērniem reti bagātas ģimenes jaunākais dēls”, proti – septītais. Viņa izteikti reliģiozais (pareizticīgais) tēvs Viļums Irbe gadus trīsdesmit nostrādāja kā krāsotājs pie tolaik pazīstamā uzņēmēja Dāvida Pētersona.

Irbītes laikabiedre Klāra Kalniņa 1927. gada “Jaunajā Nedēļā” raksta, ka izglītību “mazais Voldis baudīja Debessbraukšanas baznīcas (pareizticīgā) skolā Pokrova ielā. Tur tas sāka arī zīmēt un šo skolu beidzis tas iestājās daiļkrāsošanas skolā, kur par pasniedzējiem bija J. Kuģa, B. Dzenis. Vēlāk sāka ņemt privātas stundas pie Jul. Madernieka. Nostrādāja tur 2 gadus. Jau tad izcēlās ar savām savādībām.”

1914. gadā Irbe piedalījās IV Latviešu mākslinieku izstādē un esot pievērsis uzmanību “ar savām raganām un pasaku ilustrācijām”. Pēc tēva nāves 1915. gadā Irbīte iestājās sv. Alekseja pareizticīgo klosterī un “atstāja to tikai pēc tam, kad bija noņemti evakuācijai nolemtie zvani”. Proti, līdz ar 1. Pasaules kara frontes tuvošanos Rīgai klosteri evakuēja uz Krieviju. Irbe esot pametis klosteri, lai ar kājām dotos uz Svēto Zemi un uz Ēģipti, kur atrodas Sinajas kalns. Viņš klīda pa Krieviju, dzīvoja Pēterburgas, Maskavas klosteros, tika līdz Kaukāzam, kur apmetās Jaunā Atona (Novoafonskij) klosterī pie Suhumi. Tālāk viņš neesot ticis karadarbības dēļ.

Mazās skicītes

Klāra Kalniņa raksta, ka Rīgā Irbe atgriezās 1916. gadā (citur teikts, ka tikai 1919. gadā) un sāka darboties kā zīmēšanas skolotājs vairākās skolās, bet “tā kā nemazgājās, tad no vietas to padzina. Saslima, nogulēja tīfa slimnīcā. Lielinieku laikā sarīkoja savu pirmo izstādi. Pirmskara darbi izstādīti arī plašajā Retrospektīvajā izstādē 1919. g. Pēc tam sāka vest jau visiem pazīstamo dzīves veidu.”

Brīdī, kad K. Kalniņa savā publikācijā retoriski jautā, vai baskājis Irbe ir mākslinieks, viņa “brīvdabas izstāde” jau vairākus gadus no vietas ir skatāma pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Viņa par Irbi izsakās visnotaļ kritiski: “Neviens, droši vien arī pats Irbe, neņem viņu vairs nopietni, kaut gan pirmskara izstādēs viņa darbi ar savu īpatnību stipri vien izcēlās no pārējiem. Tagad viņš zīmē pa krogiem, izdod nesakarīgas brošūriņas, cīnās ar policistiem, kuri to grib vest pirtī un tā velk savu dzīvību. Savu talantu tas sen jau samainījis tajās mazās skicītēs, kas pārklāj viņa “izstādes” telpu sienas. Bet arī vēl tagad tur pamirdz viens otrs dimantinš — asi uzturēts, kustības pilns skatiņš, lai tūliņ atkal pazustu daudzajās bezgaršībās.” Tomēr viņa arī piebilst, ka Irbes “mazajās skicītēs (bieži sērkociņu kastiņas lielumā) daudz dzīvības. Labi tas attēlo kustības, sevišķi uz melna papīra zīmētās glezniņās daudz gaisa”.

Eju basām kājām

Daudz gaisa… Jā, Irbītem pašam arī vajadzēja “daudz gaisa”, lai dzīvotu, lai radītu. No biogrāfijas redzam, ka viņš pamazām atteicās “no daudz kā pasaulīga” gan savā dzīvesveidā, gan mākslā. Vieni uzskata, ka Irbi uz šādu pastiprinātu un citiem nesaprotamu askēzi pamudināja kara laika smagums un briesmīgais trieciens – tēva pašnāvība. Citi, ka – nelaimīgā mīlestība. Bet, iespējams, viss pārdzīvotais kopā jauna ideālista dvēselē radīja izšķiršanos novērsties no laicīgajiem, pārejošajiem priekiem?

Sadzīvē viņš atteicās no jebkāda komforta, vispirms jau no apaviem, kas bija daudzu askētu un Kristus dēļ ģeķu jeb muļķu “klasisks” gājiens. Viņš arī visu laiku gavēja, nevis vienkārši bija veģetārietis, kā arī nelietoja alkoholu, bet krogos iegriezās tikai, lai pārdotu glezniņas. Par sabiedrībā pieņemto higiēnas prasību ignorēšanu Irbe ticis pat vajāts. Viņš divas dienas esot gulējis slims un raudājis, kad Rīgas policija viņu noķēra, ievilka pirtī, nomazgāja, noskuva un uzvilka viņam tīru veļu.Šeit jāpiebilst, ka Irbīte vienreiz gadā tomēr mazgājās uz Lieldienām jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, ar to simbolizējot arī savas miesas augšāmcelšanos. Iespējams, ka gan baso kāju, gan veco paltraku nēsāšanas, gan nemazgāšanās ziņā viņš iedvesmojies un sekojis labāko tā laika mūku-askētu piemēram, ko varēja ieraudzīt, atrodoties daudzos klosteros Krievijā un Kaukāzā. Tātad – askēze, atsacīšanās no komforta, lai vienmēr būtu iekšēji aktīvs un modrs, lai dzīvotu šajā mirklī, lai vienmēr atcerētos Dieva klātbūtni.“Es eju basām kājām, gada laikus neievērojot, un ja es palieku pie iekšējās idejas, es nesu svētību tai mākslai, pie kuras es iekšēji turos,” paša Irbītes rakstītie vārdi. Jāpiebilst, ka viņš ne tikai gleznoja, bet arī rakstīja filozofiska un garīga satura apceres, ko pats arī izdeva noteiktā laika posmā no 1924. – 1929. gadam. Tās bija gan īsas skrejlapas, gan biezākas brošūriņas ar vairāk nekā desmit lappusēm. Kopumā viņš izdevis vairāk nekā divdesmit darbus, populārākais un visbiežāk citētais no tiem ir apraksts “Iz manas dzīves”.

Vai drīkstu gleznot Madonnu?

Runājot par grēku apziņu un izpirkšanu ar pašpazemojošo ģeķa dzīvesveidu, Irbītes gadījumā tā nebija tikai kristīgi puritāniska morāla nostāja. Viņam grēks bija kaut kas pavisam konkrēts, klātesošs, sajūtams kā ziemas sals. Izskatās, ka ārēji miermīlīgais, labestīgais un ļoti reliģiozais gleznotājs kādā konkrētā grēkā tiešām bija apsaldējies uz mūžu. Tāpēc arī šī un citu grēku izpirkšana viņam bija pavisam īsta un nesaudzīga.

Vienas no plašākajām un vēlāk biežāk citētajām atmiņām par Irbīti 1990. gadā publicētas laikrakstā “Dzirkstele”, kuru autors ir operdziedātājs, mākslinieka novadnieks Mariss Vētra. Tajās bez populārā Irbes citāta par galvu vēsumā un kājām siltumā, bez savādnieka ārējā tēla raksturojuma, bez stāstījuma, kā viņš, sēžot Vecrīgā uz lielgabala, atlasījis savas bildītes un no tām uzdāvinājis dziedonim garu, izritināmu akvareli ar visādiem ķēmiem un velniem, sveicot ar atgriešanos Rīgā, ir aprakstīta arī kāda noslēpumaina un visnotaļ traģiska epizode talantīgā gleznotāja biogrāfijā, kuru tiešām bija noskūpstījusi mūza. Viņš gan vietām neprecīzi dēvē mākslinieku par Valdemāru ar “a”.

“Bet Valdemāru Irbi jeb Irbīti, kā viņu sauca Rīgas iela, bez mūzas bija mīlējis un skūpstījis arī viņa skolotājs. Šī mīlestība ieēdās toreiz vēl ļoti jaunajā gleznošanas māceklī un ēdās visu dzīvi cauri. Biju vēl filozofijas students, ne operu dziedātājs, un Irbīte vēl bija Irbe, kas staigāja brūnos zābakos bez sarkanās bārdas. Neatceros, vai tā bija viņa māte vai māsa, kas rūpējās par Valdemāru un apkopa Cēsu ielas dzīvoklīti, kad ierados ciemos ar pudeli ābolu vīna. Parasti Voldis nedzēra. Bija izņēmuma gadījums. Valdis bija pabeidzis Madonnas gleznu eļļā uz audekla un ieaicināja mani to apskatīt. Audekls un eļļas krāsa bija notikums jaunā gleznotāja karjerā. Tā bija dārga lieta. Dienišķi Voldis zīmēja un krāsoja lētāk — ar pasteļu krītiem un ūdenskrāsām uz papīra. Audekls un eļļas krāsu tūbiņas spēja satraukt. Bez tam gleznot Dieva māti uzdrošinās tikai gauži lieli mākslinieki. Valdemārs Irbe bija ļoti reliģiozs. Viņš bija stipri satraukts, kad pakāra savu Madonnu aiz čuguna krāsniņas, ieslīpi pret logu. Mana ābolu vīna pudele ar divām ūdens glāzēm stāvēja uz krāsniņas izkrāsotiem ķēmiem. Mēs apslacījām jauno tehniku jaunā gleznotāja dzīvē. Voldis Irbe daudz runāja. Viņš stāstīja par grēku, par kaunu un par mīlestību. Viņš man jautāja, vai es domājot, ka viņš, kas grēkojis pret dabu, drīkst gleznot Madonnu? Saprotams, apgalvoju, ka viņš drīkst, bet, cik zinu, manis redzētā Dieva māte palika vienīgā. Pat eļļas krāsām viņš atmeta ar roku. Viņš sajutās tik grēcīgs un niecīgs, ka palika pie lētiem pasteļu krītiem, pie nevainīgiem ziediem ap pussabrukušiem namiņiem un ķēmiem, ko neviens nepirka. [..] Mīlestībā vīlies, Irbīte mīlēja visu pasauli, tikai ne sevi.”

Iespējams, tieši šī sagrēkošana pret dabu, ko Vētram atklājis pats Irbe, turklāt, kā noprotams, ne viņa gribas izraisīta, bija tā, kas nospēlēja izšķirošo lomu muļķa ceļa izvēlē. Tieši tās dēļ, iespējams, sākotnēji jaunais un naivais ideālists vēlāk traucās pa dzīvi bass, smirdīgs, bieži nesaprasts un nievāts, bet visvairāk nicinādams pats sevi un meklēdams zaudēto paradīzi, jo viņa dvēsele no dabas bija ļoti tīra un dievbijīga.

Spēja redzēt dvēseli

Zinātnieks, aktieris, kultūrpētnieks un sabiedriskais darbinieks Osvalds Lūciņš savās atmiņās par Irbīti 1991. gadā pieminējis, ka māksliniekam, kura “āriene nesakoptības un apģērba ziņā bijapretīga, pat atbaidoša”, piemitusi sava veida gaišredzība. Viņš iepazinies ar mākslinieku Otrā pasaules kara gadu ziemā Rīgas-Daugavpils vilcienā. Irbītem, kurš kādreiz pa Rīgas ielām gājis pusteciņus pilnīgi basām kājām, tagad bijušas apautas koka tupeles.

Lūciņš savu brīnumaino satikšanos ar gleznotāju apraksta šādi: “Vilcienam straujāk bremzējot, pamostas arī Irbīte. Viņš pārlaiž skatienu pasažieriem, it kā kādu meklētu, tad pievelk izstieptās kājas un sāk kravāties pa maisveidīgu somu. Izņem no tās gaišpelēkas papīra lapas, saliek uz sola sev blakus kaudzītē, rokā patur vairākus krāsainus krītiņus un pievērš skatienu vagona logam… Šķiet, ka viņš uzmanīgi vēro garāmskrejošās ziemas ainavas… Pēc krietna brīža sastingušais skatiens pēkšņi atraujas no loga, bet roka tver no sola pelēko lapu un steidzīgi sāk ar krītiņu uz tās zīmēt. Mākslinieka darbošanās saista visu manu uzmanību, un es, dīvaini satraukts, gaidu, kas no tās iznāks. Pēc neticami īsa laiciņa Irbīte noliek uz sola sev blakus jau pabeigtu darbu. Tajā redzama piesnigusi skaista ziemas nakts ar vientuļu kamanu braucēju, kas tuvojas lauku sētai ar gaiši apgaismotiem logiem. Darbs izteikts skopās līnijās, bet tik iespaidīgi, ka, to skatoties, atmiņāasociējas kāds manas bērnības brauciens ciemos Ziemassvētku naktī. lespaids ir tik liels, ka atdzīvina pat senā brauciena laimības sajūtu ar svētku eglītes skuju smaržu un svecīšu liesmu gaišo mirdzumu — tādu, ko spēj uztvert un saglabāt tikai bērna dvēsele. Šajā savādu sajūtu gūzmā radās nojauta, ka šim māksliniekam piemīt spēja ieskatīties to cilvēku dvēselēs, kas atradās viņa tuvumā. Jo viņa radītā ziemiņa manā klātbūtnē bija nekļūdīgs manas bērnības brauciena tiešs atmiņu zīmējums. No acīm nokrita kā migla, un reizē pazuda šī darba radītāja ārējais pretīgums. Tāpēc lūdzu ziemiņu pārdot man. Bet Irbītis toreiz par vācu markām atteicās to atdot. Tā kā man cita nekā nebija, tad piedāvāju speciālas punktu zīmes, pret kurām varēja nopirkt spirtotus dzērienus. Tās derēja, un tā ieguvu ziemiņu sev.”

Noder arī nievas

Paralēli sadzīviskajai askēzei Irbīte tiešām kļuva atturīgs arī mākslā. Kā jau bija minēts, viņš pamazām atteicās no eļļas krāsām, audekla un molberta, kas prasa krietni vairāk resursu, lielāku sagatavošanos, noteiktus apstākļus, ilgstošu darbošanos. Tā vietā: kartons padusē, pasteļu krītiņi vai ogle rokā un skreju, tveru, iemūžinu. Turklāt Irbīte bijis sastopams ne tikai Rīgas ielās, bet reizēm arī Jūrmalā, Jelgavā, stacijās, vilcienos, tirgos, laukumos, kur lielāka burzma.

Rakstnieks Pelēcis ataino šādu krāšņu atgadījumu un neordināru māksliniecisko risinājumu viņu kopīgā Rīgas klejojuma laikā: “Meistars zieda savas krāsas uz papes gabala tieši ar pirkstiem, jo pēc tās reizes, kad pindzeli viņam gudrais brālis no rokām izrāva, viņam, kā tagad teiktu, pret šo amata rīku alerģija. Melnā apskrandušā mētelī, basām kājām, bārdains. Un ar uguntiņām acīs…

Mūs bija apsēduši priekšpilsētas puikas. Viņiem likās, ka der pārmācīt savādo veci, kas te apsēdies zem viņu vītoliem, mālē viņu akas un uzbur uz kartona viņu mammas un vecāsmātes. Zeņķi grāba dubļus saujās un meta mums. – Paej nostan. Tie dubļi man domāti! Tev pašam vēlāk metīs tev domātos… teica mākslinieks un ar uz kartona uzkritušo dunu piku izkrāsoja vienai nēšu sievai lindrakus. Viss noder gleznai arī nievas, kas tiek mestas… Derētu kādu noķert un nopērt, bet nelon, kaut arī kājas man žiglas. Gan jau viņus stiprinieki pērs, kā Beļavas pindzelmanis mani par vella mālēšanu nevietā.Puikām apnika, un gleznotājs turpināja savu gleznu. Divas sievas tajā pie akas sarunājās. Melni pelēki mākoņi brieda pār necilo mājeļu jumtiem. Kaut kur jau varbūt šī glezna ir saglabājusies. Ja gadās redzēt, paverieties tās resnākās sievas bruncī, ar puiku sviesto dūņu šļakatu krāsotajā. Arī dubļi var noderēt un krīti ietaupās.”

Gleznotāja ikdienā nievas nebija nekāds retums. Bet tieši viņa turēšanās pie savas “iekšējās idejas” jebkuros apstākļos, spēja tik radoši reaģēt uz viņam mestajiem dubļiem, piešķīra Irbītes mākslai īpašu dzīvīgumu un šarmu. Tā tiešām bija art pour la art – māksla mākslai. Irbi kā gleznotāju cienīja viņa skolotājs Jūlijs Madernieks, Vilhelms Purvītis iepirka viņa darbus mākslas muzejam (saglabājušies nostāsti, ka nemazgājušos un smakojošo Irbi viņš kabinetā nelaida, bet pastiepa pretī roku pa durvju spraugu). Savukārt grāmatu apgāda Zelta ābele īpašnieks Miķelis Goppers pasūtīja Irbītem ilustrācijas E. T. A. Hofmana “Kavalierim Glukam”.

Viņam pašam ļoti patika zīmēt naivas klusās dabas ar ziediem. Parasti tās bija apaļas māla vāzes ar krāsainām puķēm, kuras viņš visdrīzāk radīja savā iztēlē, nevis nozīmēja no uzstādījuma. Tās arī labi pirka.

Vai var runāt arī par kādu Irbītes skolnieku, ja ne mācekli, kas savulaik bija visiem sava žanra meistariem? Izrādās Irbīte kā zīmēšanas skolotājs esot ietekmējis tēlniecības vecmeistara Kārļa Baumaņa mākslas izjūtu. Viņš dalījies gaišās atmiņās par Irbīti:“Jūs varbūt brīnīsities, bet jūsu priekšā stāv Voldemāra Irbes skolnieks. Mācījos 25. pamatskolā, un mūsu zīmēšanas skolotājs Hugo Grotuss mūs bieži veda uz muzejiem, palīdzēja veidoties mūsu mākslas izpratnei. Un tā mēs kādi pieci seši puikas katru svētdienu gājām pie Irbes uz viņa studiju netālu no Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Viņš mums izdalīja krītiņus un ļāva darboties. Tās bija lielākoties fantāzijas. Ainavas, arī cilvēki. Viņš pienāca, paskatījās un parasti sacīja: “Labi, labi, bērniņ! Zīmē vien tālāk!” Dažreiz ieteica, ka ainavā varbūt derētu kādu cilvēku iezīmēt. Atceros viņa izstāžu zālīti, darbnīcu, kur visas sienas no griestiem līdz grīdai bija nokārtas ar gleznām, arī pavisam mazām, pastkartes lielumā. Viņa darba telpā bija kājminamās ērģelītes, ko viņš palaikam spēlēja, dziedādams garīgas dziesmas. Kad radās doma, ka gribu būt mākslinieks, sava loma bija arī pie Irbīša gūtajam pirmajam svaidījumam.”

Rembrantiskās “tumsas”

Pēc mākslinieka nāves jau padomju laikā, 1968. gadā un 1979. gadā, Rīgā bija sarīkotas divas vērienīgas Voldemāra Irbes atceres izstādes, jo Latvijas pasteļglezniecībā viņa devums ir nozīmīgs un paliekošs. Ļoti interesanti šajā laikā Irbītes darbus interpretējis jau minētais mākslas recenzents A. Kalve: “Mājiņa ziemā ir mākslinieka naivais aicinājums-kliedziens pēc saudzības un līdzcietības un reizē kā tāla laimes ilūzija, kas reizēm paviz un kurai gribētos noticēt. Pretēji šīm “mājiņām” ir daži greznāki darbi, kuros krāsas ievizas košākā saziedā un pastelim neierastākā spēkā — parka tīrais stūrītis un zaļas zāles laukumiņš, rudens krāsu apžilbusi ieliņa. Bet spožumā mākslinieks ilgi neuzkavējas, nākamajā mirklī viņu jau piesaista kāda būda un bērna mazā figūriņa, kas līdzīga ziediņam nomales pelēcībā.”Viņš pat salīdzina meistarībā Irbi ar Rembrantu. “Gribu izteikt vēl kādu salīdzinājumu: “tumsas”, kas radušās uz retušētā, kvēpiem aptrieptā papīra gribu salīdzināt ar Rembranta “tumsām”, šiem tumšajiem laukumiem pasteļos un tāpat eļļas gleznās ir sava noteikta nozīme, it kā neapgleznotajās vietās atraisās mūsu priekšstati, mēs saskatām Rembranta «dziļuma» un Voldemāra Irbes arī, par ko krietni mazāk runāts. Akvareļkrāsu meistari atstāj baltu papīra spīdumu. Irbe – tumšus koku siluetus, garīdznieku varenos tēlus, mājiņu ziemas mijkrēslī zem spiedoši melnām debesīm. Un lai to visu uzburtu, māksliniekam bija vajadzīgi daži krāsu uzberzieni ar sasmalcinātu krītiņu aptrieptu īkšķi, daži precizējumi ar krītiņa smaili.”

Līdzīgā rembrantiskās “tumsas” noskaņā dzīvojis arī pats Irbīte. Pēc M.Vētras atmiņām viņš mitinājies Cēsu ielā, pēc citām – Brīvība ielā 103, aiz Jaunās Ģetrtrūdes baznīcas, vienistabas dzīvoklī kopā ar savu māmiņu. Pie sienām visur bijuši viņa darbi, virs krāsniņas dūmvada karājušās velnu un ķēmu instalācijas. Pagalmā šķūnītī viņš bija ierīkojis savu pieticīgo darbnīcu un izstāžu zāli reizē. Aleksandrs Pelēcis studiju laikā visai bieži staigājis ar viņu kopā un pavadījis līdz mājām. Gleznotājs daudz stāstījis par Dindiņiem un cildinājis savu dzimto Beļavu: “Nekur neesot tik jauku bērzu birzīšu, nekur citur tādu pērkona padebešu un maija zibeņu pār gāršu… Neesot vis visās pusēs bērzi vienādi, un pērkons nebūt tāpat nerūcot pār Rīgu kā pār Beļavas pilskalnu.”Viņš jaunajam filologam arī piebildis, ka visdrīzāk uz mīļo Beļavu vairs neiznākšot aizstaigāt, jo, ejot ar kājām, ceļā vajadzīgas naktsmājas, bet Zeltiņu dzirnavās viņš negribot iegriezties un sastapt tur Ilzi.

.. un dievišķā gaisma

Pāri Rīgai 1944. gada oktobrī brāzās karš. Irbītes mājokļa tuvumā, Brīvības un Matīsa ielas stūrī, un netālu no vietas, kur viņam 1999. gadā tika uzstādīts divmetrīgs bronzas piemineklis (tēlnieks A. Vārpa, arhitekts A.Heinrihsons), 10. oktobrī viņa zemes gaitas pēkšņi pārtrūka. Irbīte esot sēdējis ormaņa ratos un vedis mājās nopirkto vatmaņpapīru.

“Krita šāviņi. Dega un gruva mājas. Un tad viņš, kuram tik ļoti patika rembrantiskas melnās, sarkanās un zelta krāsas, netālu no savas mājas saļima ar granātas šķembukrūtīs. Varbūt pēdējā brīdī viņam starp liesmām un dūmiem Ilze uzsmaidīja?” šādos dramatiskos toņos baskāja Irbītes aiziešanu uz Debesu valstību apraksta Pelēcis. Vecākie brāļi par Volda bojāeju uzzinājuši tikai nākamajā rītā, pārnesuši mājās un pašrocīgi sanaglojuši zārku. 1944. gada 15. oktobrī viņu izvadīja uz Miķeļa kapiem.

Interesanti, ka tāpat kā par viņa dzīvi, arī par viņa nāvi ir dažādas leģendas. Piemēram, kāda no tām pat cenšas pagarināt askētiskā mākslinieka mūžu: toreiz Rīgas ielās esot kritis kāds cits baskājis, bet Irbīte devies, protams, uz dienvidiem, uz pareizticīgo mūku valstību jeb svēto Atona kalnu Grieķijā, tikai, kuģojot no Odesas, jūra esot bijusi dikti nemierīga, un tālākas ziņas par Irbīti aptrūkstas…

Lai nu kur un kā būtu aprāvies viņa mūžs, gribas ticēt, ka savus grēkus baskājis Irbīte dzīves laikā paspēja izpirkt un viņam vairs nevajag ne pindzeles, ne krītu, ne glezniņu, ne pašnicināšanas un labo darbu. Viņš var ļauties, lai viņa vaigā rotaļājas dievišķās gaismas lāsumiņi. Un viņam tā nav jāglezno, viņš tajā var vienkārši būt. Līdzīgi kā tajās bērnības atmiņās, kad draugs viņam lūdza, lai uzzīmē, kā rīta saules zeltītie stari zaigo zaros virs viņu galvām, bet mazais Voldis pazemīgi atbildēja: “Es to nespēju. Tā ir dabas dievišķā gaisma…”

MĀRĪTE KALNIŅA
Avots: Artava

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.