mūks Mozus Svētkalnietis
Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.
Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.
„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”
Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos.
Šādu kristiešu dzīve nolaižas līdz bezjēdzīgai un trulai izdzīvošanai, taču cilvēks nevar dzīvot tikai pensijas dēļ, otra dzīvokļa vai jaunas mašīnas dēļ. Mēs negaidām kardinālas izmaiņas un rīkojamies bez cerībām. Un mēs pastāvīgi steidzamies, tādējādi paši sev izšujot līķautus. Dzīve, mēs sakām, ir melna un drūma, tā ir bāla un pelēka rutīna.
Kristietis vispirms ir aicināts ieklausīties Evaņģēlija balsī, kas viņu pastāvīgi aicina riskēt ar komfortu, kas valda pār viņu un viltīgi mudina teikt: paldies Dievam, mēs nedarām neko tik briesmīgu un apkaunojošu, kā to ik dienas redzam televizorā. Visdrīzāk šī doma nāk no dēmoniem, un mierinājums, ko tā sniedz, nepavisam nav labs. Dieva priekšā mums būs jāatbild ne tikai par to, ka nedarījām ļaunu, bet arī par to, ka nedarījām labu, neiemīlējām tikumu jeb laba darīšanu.
Kristiešiem šodien ir dubulta dzīve, viņu personība ne vienmēr ir tīra un viengabalaina. Šī sašķeltība rada lielas ciešanas. Tā nedrīkst būt, ka kristietis izliekas viens, bet izrādās pavisam citāds, viņš runā vienu, bet dara pavisam ko citu. Šī izlikšanās, laba vai slikta, nedrīkst būt kristieša iezīme.
Cilvēka patiesās attiecības ar Dievu raksturo arī viņa attiecības ar cilvēkiem. Kristietis ikdienas dzīvē un kristietis svētdienās – tie nav dažādi cilvēki. Kā jau sacīju, pastāv tāda godbijīga liekulība. Cilvēka apsēstību ar tieksmi pēc pilnības ārējā izskatā raksturo alegorija par vīģes koka lapām, kuras slēpj viņa kailumu un iekšējo tukšumu. Dārgajam un skaistajam apģērbam neatbilst iekšējās pasaules skaistums un pilnība.
Kristietis līdz ausīm iegrimst dienišķajās rūpēs, par daudz ko raizējas, izkliedējas sīkumos, izpūš no mušas ziloni, tiecas pēc baudas un aizliegtiem augļiem, kuri viņam liekas skaisti, saldi un patīkami, viņš negrib atšķirties no citiem, negrib cīnīties, negrib mazināt un ierobežot savu brīvību.
Atgriežas Ēdenes dēmons un piedāvā to, kas ir spīdīgs, bet kam nav vērtības, kas ir viegli iegūstams, lēts, izreklamēts, pieprasīts, masveidīgs un neīsts. To iegūt nav veiksme, tajā nav īstuma, cīņas, nav pacietības un mīlestības darba. Tie ir meli, dezorientācija, maldi, pieņemot dēmonisko morāli, kas ir apšaubāma, viltīga un orientēta uz satuvināšanos ar pasauli. Šādā veidā cilvēkam tiek sniegtas melīgas prioritātes, maldinošas, izdomātas, fragmentāras patiesības, netikumu cildināšana, bīstams izolacionisms, neveselīgs narcisisms, problēmu nobīdīšana, tukša čaula košās krāsās. Vai es pārspīlēju?
Šodien mums, kristiešiem, ir maģisks priekšstats par Baznīcu. Mēs sakām: „Ja tu nāksi uz Baznīcu, tad tev viss labi veiksies.” Bet ticīgu kristiešu vidū ir gan bezdarbnieki, gan jauni zinātnieki, kam nav darbavietas, gan izputējuši komersanti. Mēs sakām: „Ja tu nenāksi uz Baznīcu, tad tev nekas neveiksies.” Tomēr Kristus, kad Viņš atnāca uz zemes, nespieda uz cilvēka apziņu. Mums nav tiesību draudēt, baidīt pasauli un piedevām skandināt par neeksistējošu Dievu, tas ir, par tādu Dievu, kurš ir tiesājošs, atriebīgs, cietsirdīgs, skaudīgs un naidīgs. Par tādu Dievu, kurš iedala labas darbavietas, solīdas algas, lielas pensijas un pabalstus, labklājību, ilgu mūžu un visu pārējo. Mēs esam līdzīgi jaunākās skaistumkopšanas produkcijas popularizētājiem vai arī netaisni cietuša Dieva advokātiem. Mēs, stūrgalvīgā divdesmitā gadsimta kristieši, vēl neesam sapratuši, ka Baznīca – tas ir Kristus, Kurš glābj, bet nevis Kuru glābj kāds no mums. Kristus teica: ja mēs no visas sirds gribam tapt pilnīgi, lai tad sekojam Viņam. Mūsdienu kristieši palikuši par prokuroriem, ķeizariskāki par ķeizaru, izceļas ar nekontrolējamu dedzību, nesaprātīgu centību un neīstu misionārismu.
Bet, mani mīļie, lielākā daļa visu mūsu Baznīcas svēto bija slimi un nabadzīgi cilvēki, kas bieži bija vajāti, nespēcīgi un nicināti, diez vai viņi jums šķistu pievilcīgi. Kristus iemantoja slavu Golgātā. Ciešanas ir mūsu dzīves pavadones. Kristietības simbols ir krusts. Ir nepieļaujami sagrozīt patiesību.
Baznīcā turpina pastāvēt ciešanas, tomēr tām ir jēga, tām ir izeja, jo tās ved uz augšāmcelšanos. Mums nav tiesību mānīt tautu, kā to dara daži politiķi pirms vēlēšanām, solot paradīzi zemes virsū. Kristus ir teicis, ka pasaulē mums būs bēdas. Viņš nesauc par svētlaimīgiem tos, kuri laiku tērē izpriecās.
Bet mēs radām neokristietību pēc savām mērauklām, atbilstoši savām vajadzībām, tādu, kas nenogurdina, ir bez rūpēm, ērta, viegla, bez jebkādas vērtības, antiaskētiska, un galu galā, antievaņģēliska. No šī viedokļa Dievišķā liturģija baznīcā nozīmē vienkārši tekstu noklausīšanos un rituālu vērošanu, ko mierīgi var skatīties pa televizoru, sēžot krēslā, vai klausīties pa radio automašīnā. Šeit nav upura, līdzdalības, modrības un ticīgo sapulcēšanās Noslēpumā.
Kristīgajās draudzēs pamestam, vēsam, nelaipnam, vientuļam un nelaimīgam cilvēkam jātop sasildītam ar mīlestību un patiesību. Ja kāds, kurš pie mums atnācis, sastopas ar mūsu nevērību, neviesmīlību, vienaldzību, gurdenumu un neizlēmību, tas ir traģiski gan viņam, gan mums. Ja mums trūkst gaismas un prieka, garīgās pieredzes un dzīves, tad ko mēs varam piedāvāt? Viņš to visu atradīs citā vietā un, iespējams, labākā veidā. Ja mums, kristiešiem, nav prieka no personiskas satikšanās ar Kristu, tad kāda jēga mūsu kristīgajai identitātei un formālajai baznīcas apmeklēšanai? Svētais Sinaja Gregors saka: “Ja neiepazīsim, kādus mūs ir radījis Dievs, tad neuzzināsim arī to, kādus mūs ir padarījis grēks.” Ja mēs neiepazīsim žēlastības gaismu, tad sacīsim, ka mums ir labi arī pustumsā. Gaismā atklājas mūsu īstenība. Gaismā tiks atklāta Baznīcas patiesība. Baznīca nav tas, ko mēs iztēlojamies, iedomājamies, kas atbilst mūsu vēlmēm.
Baznīca – tie ir mātes apkampieni, kuri grib izglābt visus, kas grib glābties. Tā nav institūts, ideoloģija, grupa, sistēma vai partija. Baznīca netiesā, nesoda, nemeklē piekritējus, tā ir nemainīga, tā nešķeļ, tā nepagurst un neatpūšas, to nesatrauc pārliecinoši apgalvojumi, tā nekad nevienu necenšas sev pakļaut un sagraut. Lūdzu, pievērsiet tam uzmanību.
Mums, kristiešiem, šodien ir jātop par tīras garīgās pieredzes cilvēkiem, lai pati mūsu dzīve runātu skaļāk par visiem mūsu vārdiem, mēs nedrīkstam pārgalvīgi prasīt brīnumus, nedrīkstam steigties lūgšanā, mums ir jāieklausās otrā cilvēkā, lai kas arī viņš nebūtu, mums ir jāiztur pretdarbība un jāsadarbojas ar Dievu.
Mēs Viņam dodam savu brīvprātīgo darbu, Viņš mums – Savu žēlsirdību un žēlastību, jo cilvēka pestīšana vienmēr ir Dievišķās žēlastības un cilvēka pūļu sateka. Cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības, un viņa radīšanas mērķis ir dievišķošanās. Baznīcas misija ir pasaules glābšana. Baznīcas Noslēpumi iesvētī cilvēku, kurš, kļūdams tīrs, sāk mirdzēt un sasniedz dievišķošanos.
Šāda ir mūsu Baznīcas pareizticīgā teoloģija, antropoloģija, eklezioloģija un askētika. Nemeklēsim citus ceļus, jo ir tikai viens pestīšanas, dievišķošanās un pilnības ceļš.”
No krievu valodas tulkoja Agita Rafaēla Stradiņa
Raksts publicēts LPB avīzes latviešu pielikumā “Vīnakoks” 2014.gada septembra numurā.
Θεογνωσία 