Tēvs Stefans Frīmans
Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.
Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.
Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs. Turpināt lasīšanu “Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja”
Θεογνωσία 