Piedošana un miera izlīgšana

222px-jonah_paffhausen

Metropolīts Jona (Paffhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV

Kas ir piedošana?

+Jona: Piedot nozīmē atjaunot mīlestības un kopības saiti, kad ir bijis pārrāvums. Grēks pārrauj mūsu attiecības ar Dievu un citiem, kā arī to dara cilvēku starpā uzņemtie un nodarītie pāridarījumi.

Kad saite ar citiem cilvēkiem ir iedragāta, mēs sliecamies viņus objektivizēt[1] un tiesāt, neredzot viņus kā personas, bet tikai kā mūsu dusmu un sāpju objektus. Šī ir mūsu grēcīgā reakcija. Mēs iedalām cilvēkus kategorijās pēc viņu pārkāpumiem pret mums. Jo ilgāk mēs barojam dusmas un atsvešināšanos, jo dziļāk aizvainojums uzturas mūsu sirdī un jo vairāk tas pārtiek no mūsu dvēseles spēkiem. Aizvainojums ir vēzis, kas mūs iznīcinās, ja mēs nepiedosim! Tas arī izpaužas un bojā mūsu attiecības ar citiem, kad mēs ceļam neslavu un tenkojam par tiem, kuri ir mūs aizvainojuši, un mēģinām pārvilkt citus savā pusē. Protams, ka nevienam negribētos dzirdēt tādas lietas – bet mēs tā darām!

Piedošana nozīmē nepievērst uzmanību grēkam vai pārkāpumam un atjaunot mīlestības saiti. Piedošana nenozīmē attaisnot pāridarījumu vai pieņemt to kā pareizu, nedz arī tā nozīmē attaisnot mūsu pašu dusmas vai grēcīgo reakciju. Piedošana nozīmē atteikties no mūsu spriedumiem par citu personu un no mūsu pašu grēcīgās reakcijas, un pieņemt citus, kādi tie ir. Dievs mums piedod mūsu grēkus pret Viņu bez nosacījumiem un absolūti. Dievs mūs neatraida, neobjektivizē mūs, nedz arī dusmojas vai apvainojas uz mums. Es domāju, ka mēs paši projicējam uz Dievu savas problēmas un mūsu spriedumus pašiem par sevi, kad mēs grēkojam. Dievs mūs nesoda. Drīzāk, atsvešinoties no Dieva, mēs paši sevi sodām un piedēvējam šo sodu Viņam. Mēs vēršamies pret sevi dusmās un naidā, un tādējādi graujam savu personību, nogriežot sevi no Viņa mīlestības.

Prasot Dievam piedošanu, mēs atveram sevi Viņa mīlestībai un pieņemšanai, Viņa žēlastībai un līdzjūtībai. Tā bija jau iepriekš, bet mēs bijām nevērīgi pret tām. Atzīstot mūsu grēkus, mēs atsakāmies no šīm dzīves jomām, kurās mēs attaisnojām savu atsvešinātību no Dieva. Nožēla nozīmē ne tikai novērsties no grēka, bet arī pievērsties Dievam. Jūda bija nožēlas pilns par savu grēku, bet viņš pakārās. Mums vajag būt ne tikai nožēlas pilniem, bet arī jāatver sevi Dievam. Turpināt lasīt

Advertisements

Kliedzošais kauns

tumblr_lzy75ed3sq1qkynm4

tēvs Stefans Frīmans

Pareizticīgie kristieši Lielo Gavēni sāk ar to, ka visiem visu piedod (teorētiski). Tas izpaužas piedošanas kārtā, kas ir daļa no Siera nedēļas (масленица) svētdienas vakara dievkalpojuma[1]. Rituālā piedošanas izpausme viegli un bieži vien var būt nedaudz vairāk kā rituāls. Tā atgādina mums par piedošanas vajadzību, bet neveic to pati par sevi – nesniedz to, ko tā pauž. Tam nevajadzētu būt pārsteidzošam – piedošana, iespējams, ir vissarežģītākās garīgās saistības. Es ticu, ka tam ir skaidrs iemesls: piedot nozīmē paciest kaunu. Turpināt lasīt