Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Continue reading “Piecdesmitnieces noslēpums”

Advertisements

Kunga Uziešana debesīs – Dievišķotās cilvēciskās būtnes godība

voznesenie_gospodne_ancension_of_christ_icon

Rumānijas patriarhs Daniēls

Mūsu Kunga Jēzus Kristus uziešanas debesīs brīnumainajam noslēpumam ir daudzējāda un dziļa nozīme. Mēs vēlamies uzsvērt trīs aspektus:

1) Kunga Uziešana nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Uziešana ar miesu debesīs parāda vispirms cilvēciskās dabas uziešanu pie dievišķās godības, pie cieņas un goda, kas nekad iepriekš nav bijis sasniegts. “Un ar žēlastību tu pacēli mūsu pagrimušo dabu un novietoji to kopā ar Tēvu”, saka dziedājuma vārdi, kamēr svētais Jānis Zeltamute saka, ka caur Kristus Uziešanu mūsu cilvēciskā daba “pacēlās augstāk par eņģeļiem, pār virseņģeļiem, pār ķerubiem un sērafiem un neapstājās, kamēr apsēdās uz Dieva troņa”.

Kunga Uziešanas svētku vakara dievkalpojums parāda mums, ka Kunga Uziešana ir līdzeklis, lai pilnīgi nošķirtos no nāves tumsas un elles un sasniegtu mūžīgās dzīves debešķīgo gaismu, tas ir, paceltu cilvēka dabu Svētās Trijādības mīlestībā un uzņemtu to uz dievišķās godības troņa: “Eņģeļi ir pārsteigti, redzot cilvēcisko būtni augstāk par viņiem. Tēvs uzņem Savā klēpī To, Kurš ir vienmēr bijis Viņa klēpī: Svētais Gars norīko visus Viņa eņģeļus: paceliet, valdnieki, savus vārtus! Visas tautas plaukšķiniet jūsu rokas, jo Kristus uzgāja, kur Viņš bija iepriekš.”

Šī cilvēciskās būtnes pacelšana bija iespējama, pateicoties tam, ka godībā augšāmceltais Kristus nekad nezaudēja cilvēcisko dabu, bet uzņēma to pilnībā un aiznesa to uz pašu Svētās Trijādības dzīves centru. Kristus neiet atpakaļ uz debesīm un nepasniedz Sevi Savam Tēvam tikai kā Dievu, bet arī kā cilvēku, tā lai Viņš var mūs, cilvēkus, padarīt par Dieva bērniem saskaņā ar svētību debesu valstības godībā[1].

Pareizticīgā teoloģija māca, ka Kristus Uziešana godībā un Viņa sēdēšana Tēvam pa labo roku parāda pilnīgu Viņa cilvēcības dievišķošanu un arī cilvēcības mūžīgumu Dievā, Viņa cilvēciskā ķermeņa garīgošana jeb pilna pārveidošana, proti Viņa galējā paaugstināšana līdz “Dieva bezgalīgās mīlestības apkārtējās vides caurspīdīguma” stāvoklim – kā sacīja tēvs Dumitru Staniloe. Cilvēciskā būtne ir pacelta līdz augstākajam godam, attiecības ir atjaunotas visaugstākajā pakāpē un pilnīgā kopībā ar viņa Radītāju, Svētās Trijādības dievišķās esības pašā tuvībā. Rezultātā, var redzēt, ka cilvēciskās būtnes Uziešana dievišķajā godībā bija pats Dieva Dēla nonākšanas jeb iemiesošanās nolūks. Kunga Uziešanas svētku sprediķī svētais Gregorijs Palama parāda, ka Kristus ir “pacelts godībā un iegāja rokām nedarinātā Vissvētākajā vietā, un apsēdās pa labo pusi debesīs, uz tā paša dievišķības troņa, tā lai mūsu daba, ar kuru Viņš sajaucās, varētu piedalīties tajā”. Tādējādi Kristus Uziešana godībā nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu un pagodināšanu Dieva mūžīgajā mīlestībā. Continue reading “Kunga Uziešana debesīs – Dievišķotās cilvēciskās būtnes godība”

Baznīca bez svētajiem nav Baznīca

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss.jpg

Arhimandrīts Hrizostoms Papadakiss

Es vēlos izteikt siltu pateicību arhimandrītam Ieronīmam Nikolopulosam, Svētās Sinodes galvenajam sekretāram, un šī dievnama draudzes priesterim par viņa laipno uzaicinājumu vērsties pie jums vakara dievkalpojuma laikā šajā Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgākajā dienā, kurai ir liela nozīme arī šajā draudzē, jo tā godina viena no tās iepriekšējiem priesteriem – svētā Nikolaja Planasa piemiņu.

Diena pati prasa mūsu sarunu pievērst svētumam vispār un pēc tam konkrēti svētā Nikolaja dzīvei, kuru mēs godinām kā draudzes lepnumu un prieku, kurā viņš kalpoja Dievam labpatīkamā veidā, kad tā lika tikai pirmos soļus un bija maz apmeklēta.

Un jūs, draudzes locekļi, diez vai varat aizmirst, ka draudzi svētīja priesteris ne tikai caur atrašanos šeit priestera amatā, bet pat vairāk ar faktu, ka viņš ir šeit apglabāts un tādējādi caur savu miesisko klātbūtni svētī jūs katru dienu.

Stingrākais garīgais Baznīcas pamats, tās lielākā, neaptveramākā un neaizskaramākā bagātība ir Svētie. Tas parāda, ka tā nav tikai mūsu dvēseļu pestīšanas arka, ka atpestītās dvēseles ir izglābtas, novēršot tās no mūžīgās pekles, bet arī to, ka ir dvēseles, kuras ir pagodinātas[1] Dieva Valstībā, pat pirms pēdējās tiesas, pirms Otrās Nākšanas, cik vien ilgi Karojošā Baznīca[2] turpina pastāvēt.

Viņi ir bijuši pagodināti, jo viņi bija pilnīgi labpatīkami Dievam ar savām dzīvēm un viņi sasniedza dievišķošanās pakāpi, tas ir viņi kļuva par dieviem caur Žēlastību, viņi iemantoja drošsirdību un no šīs drošsirdības – diženas dāvanas pat savas zemes dzīves laikā. Un viņu personīgais svētums ir kļuvis par avotu citu svētumam. Continue reading “Baznīca bez svētajiem nav Baznīca”

Herētiķi: Neizdziedināti dziednieki

metallinos

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Herēze nav vienkārši domāšanas spējas kļūda, nedz herētiķi[1] ir vienkārši nomaldījušies, meklējot patiesību. Viņu gadījumā notiek kaut kas dziļāks un daudz būtiskāks. Viņi var zināt Bībeli gandrīz no galvas, bieži apbrīnojamos veidos. Bet viņiem trūkst būtiskākais, un šis trūkums viņus radikāli atšķir no Tēviem. Viņiem trūkst Tēvu Svētā Gara pieredzes, iekšējās Gara apgaismības. Tas ir tāpēc, ka viņi nav izgājuši cauri Baznīcas terapeitiskajam procesam. Continue reading “Herētiķi: Neizdziedināti dziednieki”

Kritērijs tam, vai Baznīca ir vai nav labā stāvoklī

maxresdefault

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Iztēlosimies, ka Baznīca vienmēr kopš nodibināšanas ir bijusi klīnika, slimnīca, kurā cilvēki ieiet, lai ārstētos, un šī ārstēšana ir nous[1] attīrīšana, tad nous apgaismošana, tad cilvēka dievišķošana tā, ka viņš var sasniegt savu dabisko stāvokli. Cilvēka dabiskais stāvoklis ir nesavtīga mīlestība, tāda mīlestība, kura “nemeklē savu labumu”[2]. Continue reading “Kritērijs tam, vai Baznīca ir vai nav labā stāvoklī”

Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju

315680300

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību, tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu. Continue reading “Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju”

Pareizticība kā terapija

p-met

Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors

Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Continue reading “Pareizticība kā terapija”