Līdzība par Laimi bedrē

268594851Kādu reizi trīs brāļi ieraudzīja Laimi, sēžot bedrē. Viens no brāļiem piegāja pie bedres un paprasīja Laimei naudu. Laime apdāvināja viņu ar naudu, un viņš aizgāja laimīgs. Cits brālis paprasīja skaistu sievieti. Tūlīt pat dabūja un aizskrēja ar viņu apreibis no laimes. Trešais brālis noliecās pār bedri:
– Ko tev vajag? – uzprasīja Laime.
– Bet tev ko vajag? – uzprasīja brālis.
– Izvelc mani no šejienes, – paprasīja Laime. Brālis padeva roku, izvilka laimi un aizgriezās un gāja prom. Bet Laime aizgāja viņam pa pēdām.

līdzība par medu podā

Mūks atnāca pie sava skolotāja un saka:
– Tēvs, cik es nāku pie tevis, nožēloju grēkus, cik reizes tu man devi padomus, bet es nevar izlaboties. Kāda man jēga nākt pie tevis, ja pēc mūsu sarunām es atkal krītu savos grēkos?
Avva atbildēja:
– Mans dēls, paņem divus māla podus – vienu ar medu, otru tukšu.
Māceklis tā arī izdarīja:
– Bet tagad, – teica skolotājs, – pārlej vairākas reizes medu no viena poda otrā.
Māceklis atkal paklausīja:
– Tagad, dēls, paskaties uz tukšo podu un pasmaržo to!
Māceklis paskatījās, pasmaržoja un saka:
– Tēvs, tukšais pods smaržo pēc medus, un tur, dibenā palicis nedaudz bieza medus.
– Lūk tā, – teica skolotājs, – ar manas pamācības nosēžas tavā dvēselē. Ja tu Kristus dēļ apgūsi dzīvē kaut vai daļu tikumīgo īpašību, tad Kungs, savā žēlastībā piepildīs tavu trūkumu un izglābs tavu dvēseli mūžīgai dzīvībai paradīzē. Jo arī uz zemes saimniece neber piparus podā, kas smaržo pēc medus. Tā arī Dievs neatraidīs tevi, ja saglabāsi dvēselē kaut vai taisnprātīguma sākumu.

Līdzība par jūras zvaigzni un puisīti

Kādu reizi paisuma laikā krastā izskalojas ļoti daudz jūras zvaigžņu. Iestājās bēgums, un lielais zvaigžņu skaits sāka izžūt saulē. Puisītis, kas staigāja pa krastu, sāka mest zvaigznes jūrā, lai tās turpinātu dzīvot tālāk.
Pie viņa pienāca cilvēks un teica:
– Bet tas ir vienkārši muļķīgi. Apskaties! Šeit ir miljoniem jūras zvaigžņu, krasts ir vienkārši nosēts ar tām. Tavas pūles neko nemainīs!
Puisītis pacēla nākamo jūras zvaigzni, uz mirkli aizdomājās, iemeta to jūrā un teica:
– Nē, manas pūles izmainīs ļoti daudz… tieši šīs zvaigznes dzīvē.

268486210

Līdzība par viedumu

Kāds cilvēks atnāca pie viedā un jautā:
– Kā man palikt viedam?
Viedais atbild:
– Izej aiz durvīm un pastāvi ārā.
Cilvēks izbrīnījās, bet izdarīja, kā viņam bija pateikts: izgāja no mājas un nostājās ārpusē. Bet uz ielas kā reiz gāja lietusgāze. Tik spēcīgs, ka nabags viscaur izmirka. Pēc pusstundas viņš neizturēja un atgriezās:
– Es pastāvēju ārā un kas no tā? – viņš prasa viedajam. – Vai tad no tā kaut kas izmainījās?
– Kad tu stāvēji zem lietusgāzes , vai tev kaut kas neatklājās? – prasīja viedais.
Kas man varēja atklāties? – cilvēks sašuta. – Es izmirku zem lietus līdz pēdējai vīlei un jutos kā pēdējais muļķis!
– Tu izdarīji svarīgu atklājumu, – teica viedais. – Ja cilvēks atzīst, ka viņš ir muļķis, tas nozīmē, ka sākums nolikts. Tas arī ir vieduma sākums.

par pieķeršanos

Svētais Antonijs dzīvoja tuksnesī, kad pie viņa atnāca jauneklis.
– Tēvs, es visu pārdevu, kas man piederēja, un atdevu iegūto naudu nabagiem. Es tikai saglabāju dažas lietas, kuras varētu man te palīdzēt izdzīvot. Es vēlos paprasīt jūs norādīt man ceļu uz pestīšanu.
Svētais Antonijs paprasīja jauneklim pārdot dažas lietas, kuras viņš saglabāja, un par iegūto naudu nopirkt nedaudz gaļas pilsētā. Kad atgriezīsies, viņam vajadzēs piesiet gaļu pie savas miesas. Jaunais cilvēks izdarīja kā viņam bija teikts. Viņam atgriežoties, uzbruka suņi un vanagi, kas gribēja gaļu.
– Es atgriezos, – paziņoja jaunais cilvēks, parādot tēvam savu savainoto ķermeni un saplēstās drēbes.
– Tos, kas nostājas uz jaunā virziena un grib nedaudz saglabāt veco dzīvi, viņu pašu pagātne saplosa pa daļām, – pateica svētais.

anthony_the_great

Kādu reizi skolotājs pajautāja saviem skolniekiem:
– Kāpēc cilvēki kliedz, kad viņi strīdas?
– Tāpēc ka zaudē mieru, – viens atbildēja.
– Bet kāpēc tad kliegt, ja otrs cilvēks atrodas tev blakus? – uzjautāja skolotājs. – Vai tad nevar runāt ar viņu klusu? Kāpēc klieght, ja tu esi sadusmots?
Skolnieki piedāvāja savas atbildes, bet neviena no tām neapmierināja skolotāju.
Beigu beigās viņš paskaidroja:
– Kad cilvēki ir viens ar otru neapmierināti un strīdas, viņu sirdis attālinās. Priekš tā lai nomākt šo attālumu un dzirdēt viens otru, viņiem nākas kliegt. Jo stiprāk viņi dusmojas, jo skaļāk kliedz.
Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlējas? Viņi nebļauj, otrādi, runā klusu. Tāpēc, ka viņu sirdis atrodas ļoti tuvu, un attālums starp viņiem ir pavisam mazs. Bet kad cilvēki iemīl vēl spēcīgāk, kas notiek? – turpināja skolotājs. – Nerunā, bet tikai sačukstas un paliek vēl tuvāki savā mīlestībā. Beigu beigās pat viņiem sačukstēties nevajag. Viņi tikai skatās viens uz otru un saprot bez vārdiem. Tā ir, kad blakus ir divi mīloši cilvēki.

līdzība „Divi draugi”

Vienreiz viņi ejot pa tuksnesi sastrīdējās, un viens no viņiem iepļaukāja otru. Pēdējais, sajūtot sāpes, bet neko nesakot, uzrakstīja smiltīs: „Šodien mans pats labākais draugs mani iepļaukāja.”
Viņi turpināja iet un atrada oāzi, kurā nolēma izpeldēties. Tas, kurš dabūja pļauku, gandrīz noslīka, bet draugs viņu izglāba. Kad viņš atgriezās pie samaņas, viņš uzrakstīja uz akmens:
„Šodien mans pats labākais draugs izglāba man dzīvību.”
Tas, kurš iepļaukāja un kurš izglāba savam draugam dzīvību, jautāja viņam:
-Kad es tevi aizvainoju, tu uzrakstīji smiltīs, bet tagad tu raksti uz akmens. Kāpēc?
Draugs atbildēja:
-Kad kāds mums nodara pāri, mums tas jāuzraksta smiltīs, lai vēji varētu to izdzēst. Bet kad kāds mums dara ko labu, mums tas jāiegravē akmenī, lai nekādi vēji nespētu to izdzēst.

Dieva pēdas

l_264104923Kāds francūzis arāba-kristieša pavadībā veica ceļojumu tuksnesī.
Katru dienu arābs neaizmirsa krist ceļos uz karstām smiltīm un piesaukt Dievu.
Kādu vakaru neticīgais francūzis paprasīja arābam:
– No kurienes tu zini, ka ir Dievs?
Pavadonis uz minūti aizdomājās un atbildēja:
– No kurienes es zinu, ka ir Dievs? Bet no kā tu izsecini, ka pagājušo nakti garām mūsu teltij nogāja kamielis, bet ne cilvēks?
– Tas jau redzams pēc pēdām,- izbrīnīti teica francūzis.
Tad, norādot ar roku uz norietošo sauli, kas aizpildīja ar saviem stariem visu horizontu, arābs teica:
– Šīs nav cilvēka pēdas.

līdzība “Ticība”

Grūtnieces vēderā sarunājas divi bērni, viens ticīgs, otrs neticīgs.
Viens jautā otram: “Vai tu tici dzīvei pēc dzemdībām?”
Ticīgais: “Protams, visiem skaidrs, ka dzīve pēc dzemdībām pastāv, bet šeit mēs atrodamies lai kļūtu stipri un gatavi tam, kas mūs sagaida pēc tam.”
“Tās visas ir muļķības, nekādas dzīves pēc dzemdībām nav”, saka neticīgais. “Vai tad tu vari iedomāties kā tā-ā-da dzīve varētu izskatīties?!”
Ticīgais: “Nu, es nezinu visas detaļas, bet tur būs vairāk gaismas, prieka un mēs, piemēram, – ēdīsim paši ar savu muti.”
“Ha, tas taču ir smieklīgi! Mums ir pašiem sava nabassaite un tā mūs baro. Un vispār, no turienes nekad un neviens nav atgriezies! Dzīve vienkārši beidzas dzemdībās.”
Ticīgais: “Nē! Es noteikti nezinu kā izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, bet, jebkurā gadījumā, mēs ieraudzīsim mammu un viņa parūpēsies par mums.”
“Mammu?”…, pajautāja neticīgais. “Tu tici, KA IR MAMMA?! Kur tad tā atrodas?”
“Viņa taču ir visur, viņa ir ap mums. Pateicoties viņai mēs dzīvojam, bet bez viņas mēs neesam nekas.”
Neticīgais: “Pilnīgas mūļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu! Un tāpēc acīmredzami, ka tādas vispār nav.”
“Nē, es nepiekrītu! Brīžiem, kad visapkārt pieklust, var dzirdēt kā viņa dzied un var sajust ka viņa glāsta mūsu pasauli.
Es ticu, ka mūsu īstā dzīve sāksies tikai pēc dzemdībām!”