Mēs ar jums lūgsnās un svinīgi atceramies Godības Ķēniņa, Kunga Jēzus Kristus ķēnišķo ieiešanu Viņa “ķēnišķajā troņa pilsētā”, Viņa galvaspilsētā – svētajā Jeruzalemē.
Jūdu tauta skaļi satraucās, kad Kristus iegāja tur pirms Pashas pienākšanas. Šajos svētkos uz Jeruzalemi satecēja miljoniem ļaužu, un tā jau bija tautas piepildīta, kad notika svinīgi ķēnišķā ilgi gaidītā Mesijas – pasaules Pestītāja satikšana.
Sv. evaņģēlists Jānis Teologs savā Evaņģēlijā atzīmē, ka pirms Kunga ieiešanas Jeruzalemē, vēl esot ceļā, tautas vidū zibenīgi izplatījās valodas par Jēzus Kristus paveikto Lācara augšāmcelšanas brīnumu; vēsts par šo pārsteidzošo brīnumu garīgi pacēla visus, kuri godāja un mīlēja Pestītāju. Pēc tam, kā saka sv. evaņģēlists Lūka, visi priekā sāka slavēt Dievu par visām Zīmēm, kuras viņi redzējuši pa šo laiku. Jāņem vērā, ka visi apustuļi gaidīja, ka viņu Skolotājs atnāks uz Jeruzalemi, lai tur tiktu pagodināts kā zemes ķēniņš. Viņiem šķita, ka šajā brīdī jau pienācis tas, ka Kristus ieiet Jeruzalemē ar Ķēnišķu godu tieši tamdēļ, lai pieņemtu Troni un sāktu valdīt; un viņi līksmodami sauca: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”[1] Tautas sajūsma bija tik ļoti liela, ka ļaudis izklāja savas drānas uz ceļa, pa kuru jāja Pestītājs, nogrieza dateļpalmu un citu koku zarus, noklāja ar tiem Viņa ceļu, gāja, turot tos rokās, kā uzvaras un svinību zīmi[2].
Ļoti lielā sajūsmā bija gan apustuļi, gan tauta. Bet Pats Svētākais svinību Vaininieks nejuta līdzi šai līksmošanai; gluži pretēji – kā saka sv. evaņģēlists Lūka – kad viņi pietuvojās Jeruzalemei un atklājās skats uz šīs svētās pilsētas skaistumu, Pestītājs Kristus – pretēji visu Viņam apkārt esošo līksmošanai – ieraudājās, skatoties uz pilsētu un sacīja: “Ak, kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi sapratusi savu piemeklēšanas laiku.”[3]
Tas Kungs zināja, cik nepastāvīga ir tauta un cik mainīgs ir pūlis. Savā viszināšanā Viņš paredzēja, ka nepaies pat nedēļa, kā saucienus “Ozianna, Dāvida Dēlam!”[4], nomainīs kliedzieni “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!”[5], un šos briesmīgos vārdus kliegs tā pati tauta, kura tikko sajūsmināti Viņu sagaidīja. Tas Viņa Svētāko Dvēseli piepildīja ar dziļām skumjām. Viens Pestītāju mierināja un iepriecināja, Viņam ieejot templī: tās šķīstās bērnu balsis, kuras Viņam sauca no šķīstas sirds un šķīstas dvēseles: “Ozianna, Dāvida Dēlam!”[6] Lūk, par to priecājās Tas Kungs, jo bija šī šķīstā bērnu sajūsma, un bērni kā jau bērni no visas sirds priecājās un svinēja, pienācīgi nesaprotot visu notiekošo, bet nepastarpināti paužot Viņam savu sajūsmu un mīlestību.
Lūk, šo mēs tagad atceramies un svinam; bet atceramies arī to, ka atbilstoši baznīcas lūgšanu vārdiem, šī diena ir ne vien svētku diena, bet arī pirmssvētku diena. Jo, ja šī svētdiena tiek saukta par “Pūpolsvētdienu” vai “Kunga ieiešanu Jeruzalemē”, tad nākamajā svētdienā būs Svētku Svētki – Svētā Kristus Pasha, līdz kurai katra ticīga dvēsele cer ar Dieva žēlastību nodzīvos un sagaidīt To vēl svinīgāk un priecīgāk.
Bet starp šiem diviem diženajiem Svētkiem, starp šīm divām svētdienām atrodas Ciešanu nedēļa, ar tās dievkalpojumu atmiņu bagātību, lūgšanu vārdiem un svētdarbībām. Tādējādi pacentieties, iemīļotie, pasmelties pēc iespējas vairāk no šīs Ciešanu Nedēļas bagātībām. Šis ir īpašs, žēlīgs un svētīgs laiks baznīcas dievkalpojumu gadā. Un lieliski rīkojas tas, kurš izmanto katru iespēju Ciešanu Nedēļas dienās, it īpaši trīs pēdējās dienās – ceturtdienā, piektdienā un sestdienā, pēc iespējas biežāk pabūt dievnamā. Tas, kurš kaut kādu iemeslu dēļ agrāk nav bijis dievnamā šajās svētajās dienās un atnāk pirmo reizi – tiek pārsteigts ar lūgšanu un svētdarbību skaistumu, un visu laiku sev rūgti aizrāda par to, ka agrāk ir bijis nevērīgs pret tām, un pats sev ir liedzis šo garīgo bagātību un stiprinājumu. Šo bagātību Baznīca piedāvā mums tagad. Pacentīsimies izmantot to un, iesvētījušies un stiprinājušies ar Ciešanu Nedēļas dievkalpojumiem, satiksim, kā pienākas, arī Svēto Pashu! Āmen.
[1] Mk.11:9
[2] Mk.11:8
[3] Lk.19:42-44
[4] Mat.21:9
[5] Jāņa 19:6
[6] Mat.21:15
Θεογνωσία 