1.) Ir septiņi cilvēku veidi, kuriem vajadzīga Baznīcas lūgšana par viņu glābšanos.
2.) Kuri lūdzas Dievam, bet tajā pašā laikā paši nesaprot, par ko lūdzas, netiekuzklausīti.
3.) Veltīgi pūlas tie, kuri nelūdzas garā.
1. Ir septiņi cilvēku veidi, par kuru glābšanos vajadzīga Baznīcas lūgšana: pazudušie, sagūstītie, apmaldījušies, ievainotie, krītošie, piecēlušies, ejošie. Vēl ir arī astotais veids – nobriedušie, kuri, aizmirstotpagājušo, tiecas uz priekšu(uz nākotni). Katram no šo astoņu veidu cilvēkiem ir nepieciešama Dieva Baznīcas lūgšana par viņu glābšanos: pazudušajiem vajadzīga lūgšana par to, lai visuresošais Dievs, Kuram redzama gan elle, gan pazušana, viņus uzmeklē un atrod; sagūstītajiem, tas ir, kaislību un sātana paverdzinātajiem – lai viņus ar Savu Dievišķo svētību atbrīvo Tas, Kurš visu uztur un pār visu valda, jo paverdzinātais pats nevar atbrīvoties; apmaldījušamies – lai viņus apgaismo Dievišķā svētība un ievirza uz patiesības ceļa, kā māca arī psalms: nostādi mani, Kungs, uz Tava ceļa, un iešu Tavā patiesībā[1]; ievainotajiem, tas ir, satriektajiem – lai Tas Kungs viņus apārstē un pieceļ no gultas, jo neviens no ievainotajiem nevar pats ar saviem spēkiem izdziedināties un nostāties uz kājām; krītošajiem, kuri krīt grēkos – lai viņus stiprina Visaugstā Dieva visvarenā labā roka, lai viņi nekrīt; piecēlušamies, kuri pārstājuši grēkot – lai viņus stiprina Dievišķā svētība un lai viņi vairs neiekrīt šajā grāvī; ejošajiem, kuri virzās tikumos– laiviņi ietunepaklupdami un lai Tā Kunga Eņģelis noņem akmeņus un šķēršļus no ilgā un šaurā tikumu ceļa, lai to dēļ netiktu vairāk pakļauti ārkārtīgi lielām likstām un briesmām; savukārt astotajam veidam, nobriedušajiem – lai nelepojas un nedomā par sevi, ka viņi ir labāki par citiem, bet sērotu un satriektos, juzdami, ka viņi ir zemāki par visiem, un apzinādamies, cik daudz vēl viņiem pietrūkst līdz īstenajam augstumam, kas pārāks par visu. Nobriedušo darbs, kā saka apustulis, ir tiekties pie iecerētā, pie augstākā aicinājuma goda:jo, sacīdams šo,viņš piemetināja:kuri nobrieduši, lai šādi prāto[2].
2. Tātad, ja kāds, Dieva mīlestības mudināts, pats gribēs vai citi prasīs palūgties par kādu no minētajiem astoņiem veidiem, lai cenšas lūgties atbilstoši katram no tiem, lai veltīgi nepūlētos, prasīdams to, kas nav atbilstošs vienam vai citam veidam. Jo kā lai viņu sadzird Dievs? – Viens no mūsu Baznīcas tēviem pamāca klostera priekšstāvi: “Neslinko prasīt un lūgt Dievu par pašiem slinkākajiem, un nevis par to, lai viņi tiek apžēloti – jo tas bez viņu līdzdalības nav iespējams –, bet lai Tas Kungs pamudina viņus uz centību.”[3] Kurš sāks barot ar rupju un smagu ēdienu bērnu, kas joprojām zīž, tas nevis dzīvinās viņu, bet sabojās viņa dzīvi un nogalinās. Līdzīgi – ja kāds sāktu zīdītnobriedušu vīru, būtu neprātīgs un darītu to bezjēdzīgi. Tā arī šeit visam ir sava kārtība un savs laiks. Jo Dievs ir miera un kārtības Dievs. Tiesa, lielākoties neviens nezina par minētajiem astoņiem cilvēku veidiem, bet visādā ziņā nepieciešams, lai tas, kurš lūdzas, prasītu Dievam to, kas vajadzīgs tam, par kuru viņš lūdzas. Tā arī Pestītājs Kristus lūdzās Savam Tēvam, sacīdams: nevis kā Es gribu, bet kā Tu.
Ja kāds lūgsies pats par sevi un prasīs, piemēram, atsvabināšanu no nīcības un nāves, lai vispirms ieklausās un uzzina, kas ir nīcība un kas ir dzīvība, un tad lai prasa Dievam atbrīvot no nīcības un nāves, vai viņam ir, vai nav uzdrošināšanāsvērsties pie Dieva. Jo kurš kaut ko prasa, tam jāzina, ko prasa, un jābūt par to skaidram priekšstatam, lai pēc saņemšanas pateiktos Devējam un būtu vienmēr Viņam pateicīgs. Savukārt ja kāds, lūgdamies, pats nezina, ko prasa, tad kā viņš uzzinās, ka ir saņēmis prasīto, un kā pateiksies Dievam, Kurš viņam to dāvājis? Bet nepateicies būs vainīgs kā nepateicīgais. Kurš saka: atbrīvo mani, acīmredzot atrodas gūstā un ir paverdzināts; tāpat kurš saka: atsvabini mani, protams, atrodas cietumā un ir ieslēgts važās. Bet ja tie, kuri saka tādus vārdus, saka tos tāpat vien, vienkārši kā pagadās, ieraduma pēc (tāpēc vēsi un vienaldzīgi), neapzinādamies postu, kādā atrodas, un nejuzdami šaurību, verdzību, ieslodzījumu un važas, tad kas viņus uzklausīs? Līdzīgi arī tie, kuri dienu un nakti sauc Dievam: Kungs, glāb mani! Kungs, atsvabini mani! Kungs, atraisimani! – bet neapzinās postu, kādā atrodas, nejūt ne verdzības rūgtumu, ne ieslodzījuma drūmumu, ne važu smagnējumu, pat neapzinās, ka nonākuši lielā postā, nes verdzības jūgu, ieslēgti cietumā, iekalti ķēdēs – tādi nekad netika, nav un netiks Dieva uzklausīti.
Tāpēc mums vajadzīgs vispirms to paklausīties, pamācīties un iepazīt no tiem, kuri to zina, un pēc tam jau par to lūgties Dievam. Ja nav iespējams atrast tādus zinošos tuvumā, cītīgi meklēsim viņus tālumā; ja arī citās vietās tādi nebūs redzami, pievērsīsimies lūgšanās Dievam, lai Viņš neredzami Pats parādītu mums gan postu, gan gūstu, gan verdzību, gan važas, kādās atrodamies; un kad iepazīsim, cik liels ļaunums ir visā šajā, tad arī sāksim raudāt Viņa priekšā ar asarām un skaļā balsī, lai apžēlo mūs un pauž Savu žēlastību pret mums, necienīgiem saņemt žēlastību, un mūs glābj, atbrīvo un atsvabina. Un nav iespējams, lai Dievs apžēlotu mūs citādā veidā vai ceļā. Jo arī cilvēks, kurš var paust žēlastību, sev līdzīgam līdzcilvēkam nevar to izrādīt, ja nezina, ko viņam vajag un ko viņš grib. Dievs, protams, visu var, bet Viņš nevar samelot, nedz noliegt Pats Sevi; tāpēc nevar apžēlot to, kurš nenožēlo, nedz dot tam, kurš neprasa, nedz vest pie tā iemantošanas, kas netiek meklēts, nedz atvērt žēlsirdības durvis tam, kurš neklauvē; tāpat Viņš nevar dot arī tam, kurš kaut arī prasa, bet slikti prasa, nedz apžēlot to, kurš pats nežēlo citu, kaut arī viņš raud: Kungs, apžēlo mani! Jo cik visvarens Dievs, tik arī taisnīgs; Viņa varenība pastāv kopā ar taisnību un žēlastība – ar svaru un mēru. Tātad vajadzīgs, lai cilvēks noteikti iepazītu, ko Dievs var izdarīt viņa dēļ, un tad to prasītu Viņam, lai saņemtu.
(Un vēl jāpatura prātā, ja cilvēkam kaut ko iedod nelaikā, tad tāda dāvana kaitēs, nevis nāks par labu.) Bet, ja miesīgais tēvs nevar iedot savam bērnam nāvējošu ēdienu, ko viņš prasa, vēl jo vairāk tādam cilvēkam kaut ko nedos Dievs, Kurš saka: Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu[4], un atkal: jautājiet Man par maniem dēliem un manām meitām[5]. Tātad, ja Viņš uzskata cilvēkus par Saviem dēliem un meitām, tad kā var būt, ka Viņš dotu viņiem kaut ko nāvējošu, kaut arī viņi paši ilgi to prasītu Viņam, ar nopūtām un asarām? Dievs iedos kristietim, ja viņš prasīs, sekojošas dižas un augstas dāvanas, kuras pats saviem spēkiem neviens nevar iegūt, proti – satriektu un pazemīgu, modru un šķīstu, nožēlojošu un raudošu sirdi, – iedos viņam nāves un nākamās Tiesas dienas piemiņu, gudrību un saprātu – izprast Dievišķos Rakstus, sajēgu bīties Dievu, spēku lūgties ar bijību, pietāti un pateicību, – dāvās nevainojamību, rāmumu, pacietību un labsirdību. Kurš saņems visu minēto, tas iegūs arī savas dvēseles iesvētīšanu un veselīgumu, bet dvēseles veselība ir: nealkt ne pēc kāda grēka un ne pēc kā no tā, pēc kā alkst pasaule, tas ir: ne pēc naudas, ne miesīgas iekāres, ne cilvēciskas slavas un goda. Un Dievs nevar izārstēt kādu un dāvāt viņam veselību, iekams viņš nebūs saņēmis un ieguvis iepriekš minētās dāvanas (jo tas būtu nelaikā). Ja kādam dvēsele izveseļotos pirms šo dāvanu saņemšanas, tad nevar noliegt iespējamību, ka viņš pieņems cilvēcisko slavu (neskatoties uz viņa pārliecinātību, ka ir it kā vesels un nevar pakļauties dvēseles slimībai) un iekritīs sātana tīklos, tas ir, lepnībā. Un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā iepriekš bija[6]. Pats lielākais grēks no visiem grēkiem ir lepnība, jo no tās ir cēlušies visi pārējie grēki un tā kļuva par visu grēku sākotni un cēloni, kā saka Raksti: grēka sākotne ir lepnība[7].
3. Tas Kungs teica samarietei: Tici Man, sieva, jo nāk stunda, un jau ir klāt, kad īstenie pielūdzēji paklanīsies Tēvam garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā[8]“. Un Apustulis saka: “Dievs… nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu[9]”. Dievam nav nepieciešamības un vajadzības ne pēc kā. Viņš ir pārpilns ar visādiem labumiem, un ne tikai cilvēki, bet arī paši eņģeļi saņem no Dieva pilnības, Kuram arī pateicas, dzied, slavē, ne paši par sevi to darīdami, bet no Viņa pilnības saņemtās svētības virzīti un stiprināti uz to, lai pateiktos, dziedātu un slavētu Dievu, savu Valdnieku un Radītāju. Tātad, kādi tad ir šie īstenie pielūdzēji? Tie, kuri neierobežo savu kalpošanu Dievam ar kaut kādu vietu, bet kalpo un pielūdz Viņu garā. Kad Tas Kungs saka, ka Dievs ir Gars, tad neko citu neparāda, kā to, ka Viņš ir bezķermenisks. Tātad bezķermeniskajam Dievam pienākas pienest kalpšanu ar mūsu pašu bezķermenisko dabu, tas ir, dvēseli. Jo bezķermeniskajam Dievam var labpatikt tikai prātā un ar tīru domu, jo saskaņā ar Kunga vārdiem, jau tagad ir pienākusi tā stunda, kad Dievu pienākas pielūgt garā un patiesībā, tad vai ir iespējams Viņam kalpot sirdsskaidrībā un taisnībā savādāk, kā ne ar prātu un domu? Bet jāzina, ka mūsu prāts un mūsu doma nevar pienācīgi pielūgt Dievu, ja nebūs iepriekš attīrīta ar ticības spēku Pestītājam Kristum, ja vispirms Pats Kungs neizārstēs tos, neizdziedinās un neizvedīs brīvībā, tā ka, lai arī citi cilvēki virzās labos darbos un domā, ka visu dara Dievam par godu, bet ja viņu prātu Kristus nav izārstējis, nav slepeni un domās izvedis brīvībā, tad veltīgi un bezjēdzīgi viss, lai ko viņi darītu, – gan gavēņi, gan nomodi, gan lūgšanas, gan žēlsastības darbi, gan visādas pārciestās grūtības un pat pilnīga nesavtība. Viņi vēl nav pielūguši Dievu garā, šāda pielūgsme ir vienīgā patiesā. Bet kur nav patiesības, tur ir viss pārējais: meli un nomaldīšanās, Dieva nezināšana un dzīves Kristū neizprašana. Tur ir maldīga dzīve, kurā nedzīvo saskaņā ar īsteno Kristu.
Tātad, ja garā Dievu grib pielūgt tie, kuriem prāts vēl nav izdziedināts, tad viņiem vispirms jāvirzās uz to, lai iemantotu šo lielo labumu, tas ir, Dievišķo svētību, labumu, kura dēļ arī Kristus uzņēmās krustā sišanu un nāvi. Un lai viņi neatkāpjas no pūliņiem, centīgi darot visu, kas var pamudināt Dieva labvēlību šādas dāvanas sniegšanai. Jo tā arī ir glābšana, kuru Dievs sūtīja Saviem ļaudīm caur Kungu Jēzu Kristu. Tā ir ārkārtīgi liela žēlastība, tā arī ir ārkārtīgi lielas šķēršļu sienas izpostīšana. Tā ir dvēseles augšāmcelšana, kura ir pirms vispārējās ķermeņu augšāmcelšanas. Tā ir neiznīcība un mūžīgā dzīvība, Dieva salīgšana un sadraudzība ar cilvēkiem. Tā ir Dieva īstenotā visuma izlabošana, kura paliks nemainīga. No tās izriet, ka tāds, kurš ir pēdējais no visiem un kalps visiem, būs pirmais. No tās izriet, ka kāds mēdz būt garā nabadzīgs, tas ir, pazemīgs, un tam pieder debesu valstība, kāds mēdz būt sirdī šķīsts un tas ieraudzīs Dievu, kāds mēdz būt miera nesējs, un tas tiks nosaukts par Dieva dēlu. Lūk, kādu brīnumainu un diženu labumu ir jācenšas iegūt kristietim, pūloties bez vilcināšanās un nenogurstoši!
Kas pēc tā sekos? Sekos tas, ka tādu dāvanu ieguvušais ar savu veselīgo un pilnīgo prātu skaidri vēro un izprotvisusbrīnumus no Dieva likuma[10], jo viņa acis ar Kristus svētību ir atvērušās. Tāds novelk zemes cilvēka veidolu, tas ir, veco Ādamu, un ietērpjas debesu cilvēka veidolā, tas ir, Kristū. Jo kā Dieva Dēls un Dievs Vārds Viņš ir kļuvis par cilvēku un ir Dievcilvēks, tādējādi kā cilvēks Viņš sniedz cilvēciskos tikumus un atjaunotu cilvēcisko dabu Sev viendabīgajiem cilvēkiem, tieši tiem, kuri pieņēma Viņu, tāpat kā Ādams nodeva sagandēto cilvēka dabu cilvēkiem, kuri cēlušies no viņa, tā Jēzus līdzdalībnieki mēdz būt debesu cilvēki, kā Ādama līdzdalībnieki ir zemes cilvēki. Un atkal kā Dievs no sava Dievišķuma dod tiem, kuri ir atjaunojušies un izdziedinājušies Viņa cilvēktapšanas spēkā. Jo nav iespējams, lai kāds pietuvotos svētajam un šķīstajam Dievam, ja vispirms viņš neiesvētīsies, neattīrīsies, nekļūs par labu Kristus svētībā, un tādā veidā nekļūs svētībā bagāts. Mūsu svētie tēvi arī izvirzīja tādu noteikumu, ka neviens nevar izglābties citādākā veidā, kā vien, ja viņš nekļūs bagāts svētībā Jēzū Kristū, Kuram slava mūžīgi. Āmen.
[1] Ps.85:11
[2] Fil.3:14-15
[3] Sv.Jānis Pakāpnieks “Pakāpieni uz Debesīm”, Īpašais vārds ganam 12. vārds 11
[4] Jesaja 49:15
[5] Jesaja 45:11
[6] Mat.12:45
[7] Sīr.10:15
[8] Jāņa 4:21-24
[9] Ap.d. 17:24-25
[10] Ps.118:18
Θεογνωσία 