Sv. Filarets – Dieva Parādīšanās

Dieva Parādīšanās (Tā Kunga Kristības)

Svētītājs Filarets Voznesenskis (1903.-1985.),
Ņujorkas un Austrumu Amerikas metropolīts,
Krievu Aizrobežu Baznīcas virsgans (1964.-1985.).

Dieva Parādīšanās jeb Tā Kunga Kristību svētkos, ikvienam pareizticīgajam kristietim nebūtu lieki atcerēties par citu kristību, par to kristību, kura norisinājās ar katru no mums, pareizticīgajiem kristiešiem, kurā katrs no mums deva ar savu krustvecāku (vai savām) lūpām apsolījumu Dievam tajā, ka viņš vienmēr atsacīsies no sātana un viņa darbiem un vienmēr savienosies, “sasaistīsies” ar Kristu.

Tas, atgādinu, it īpaši piedien šo svētku dienā. Lūk, tagad notiks svinīgā lielā ūdens iesvētīšanas kārta. Tās centrs, var sacīt galvenā daļa ir dižena lūgšana, kurā pagodinās Tas Kungs un piesauc Svētā Gara svētību uz iesvētāmo ūdeni. Šī lūgšana sākas ar brīnišķīgiem vārdiem: “Dižens esi, Kungs, un brīnumaini Tavi darbi un neviens vārds nav pienācīgs Tavu brīnumu apdziedāšanai.” Tie, kuri bija klāt kristību noslēpuma veikšanā un bija uzmanīgi klātesoši, zina, ka ūdens  iesvētīšanas lūgšana, kurā tiks kristīts cilvēks, sākas ar tiem pašiem vārdiem, un šīs lūgšanas pirmā daļa ir pilnībā tāda pati gan lielajā ūdens iesvētīšanā, gan arī kristību noslēpumā. Un tikai pēc tam, pēdējā daļā, lūgšana kristību noslēpuma laikā izmainās, piemērojoties šim noslēpumam, kad tiks kristīta jauna cilvēka dvēsele.

Tad, lūk, nebūtu slikti mums atcerēties par tiem solījumiem, kurus katrs no mums deva kristībās. Kad cilvēks tiek kristīts pieaudzis, kā tas arī tagad dažreiz mēdz būt, bet īpaši bieži bija senatnē, tad viņš pats dod solījumus, bet ja viņš tika kristīts agrā bērnībā, tad viņa vietā šos solījumus ir izteicis viņa krusttēvs vai krustmāte – “aizbildņi”, kā tos sauc Baznīca. Un šos solījumus, kuros kristietis apsolīja Dievam noliegt sātanu un visus viņa darbus un sasaistīties, savienoties ar Kristu, šos solījumus ļaudis ne tikai aizmirst, bet daudzi vispār par tiem neko nezina, ka šādi solījumi ir izteikti viņu vietā un ka viņiem vajadzētu padomāt, kā šos solījumus pildīt.

Bet kas būs, ja pēdējā cilvēku dzimtas vēstures dienā – Taisnās Tiesas dienā – izrādīsies, ka cilvēks solījumus ir devis (vai viņa vietā “aizbildņi”), bet viņš pat nezina, kādi ir šie solījumi un kas ticis apsolīts? Kas būs ar tādu cilvēku?

Padomājiet, brāļi, par to, ko nozīmē atsacīties no sātana un visiem viņa darbiem un sasaistīties ar Kristu.

Tagad ir tāds laiks, ka cilvēci pārņēmusi pretdievišķa kņada, kurā valda cilvēku dzimtas ienaidnieks un, kā runāja senos laikos, piespiež gandrīz visus ļaudis “dancot pēc savas stabules”. Visa šī kņada, no kuras veidojas mūsu pašreizējā dzīve, ir pretdievišķa, tajā Dieva nav, tajā saimnieko un to pārvalda Dieva ienaidnieks. Ja mēs esam devuši solījumu atteikties no sātana un visiem viņa darbiem, tad pienākas, to pildot, censties nenomākt savu dvēseli ar šo kņadu, bet atteikties no tās un atcerēties, kā saka Baznīca, ka “tikai vienas lietas vajag”[1], tikai vienu vajag –sasaistīties ar Kristu, tas ir, ne tikai pildīt Viņa baušļus, bet arī censties savienoties ar Viņu.

Padomā par to, kristīgā dvēsele, šajā gaišajā un dižajā svētku dienā, padomā, un lūdzies, lai Tas Kungs nosūta tev stipru ticību un apņemšanos šos solījumus pildīt, nevis būt pasaulīgas kņadas aprītam un zaudēt saikni ar To Kungu, ar Kuru tu solījies sasaistīties uz visiem laikiem.

Šīs dienas svētki tiek saukti par Kunga Kristību svētkiem, vēl arī par Dieva Parādīšanās («Богоявление») svētkiem; bet tie, kuri labi zina Baznīcas nolikumu, zina arī to, ka dažreiz nolikumā tie tiek saukti arī par “svēto Dieva Parādīšanos svētkiem” – daudzskaitlī («праздником святых Богоявлений»).

Kāpēc? Lūk, kāpēc: protams, šīs dienas svētku atcerēšanās centrs ir tas, par ko dziedāja koris – “Dievs Vārds parādījās miesā cilvēku dzimtai”. Iemiesotais Dieva Dēls, par Kura piedzimšanu, kad Viņš piedzima, zināja tikai pavisam nedaudzi, “parādījās cilvēku dzimtai”, jo Viņa kristīšanās ir kā sava veida Viņa svinīga iziešana uz Savu kalpošanu, kuru Viņš pēc tam arī īstenoja līdz Savai nāvei un augšāmcelšanai.

Bet tajā pašā laikā šīs dienas svētkiem raksturīgs tas, kā tiek dziedāts tropārā[2], ka tieši šajos svētkos “Trijādības pielūgšana parādījās”. Visas trīs Svētās Trijādības Personas pirmo reizi parādījās atsevišķi, tāpēc arī šie svētki saucas, atkārtoju, “svēto Dieva parādīšanos svētki”. Ļaudis sadzirdēja Dieva Tēva balsi: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Kurā ir Mana labvēlība)[3], Dieva Dēls pieņēma kristību no Jāņa (turklāt, mēs zinām no Evaņģēlija, ka Jānis Kristītājs it kā apjuka, kad pie viņa atnāca pasaules Pestītājs, un mēģināja Viņu atturēt), bet Svētais Gars baloža izskatā no Tēva nonāca uz Dēlu. Tādā veidā pirmo reizi “Trijādības pielūgšana parādījās”, tāpēc Baznīca tā arī dziet tropārā un sauc šos svētkus par “svēto Dieva parādīšanos svētkiem”.

Pestītājs Kristus parādījās, lai sāktu Savu pestījošo kalpošanu.

Pavisam nesen, kad bija Kristus Piedzimšanas svētki, mēs runājām par to, ka Tas Kungs ar savu piedzimšanu nabadzīgā alā, kad Viņam labpatika tikt guldītam lopu silītē, ar to it kā pastiprināti atraidīja jebkādu pasaulīgu godu, jebkādu pasaulīgu greznumu un krāšņumu, jo Viņam nebija labpaticies parādīties ķēnišķā mājoklī vai bagātā pilī. Un ar to uzreiz parādīja, ka Viņš uz zemi atnesis jaunu sākotni[4], pazemības sākotni.

Skatieties, kā Viņš, būdams uzticīgs Pats Sev, arī tagad, šīs dienas dižajos svētkos, uz to pašu pazemības sākotni acīmredzami un neapšaubāmi vada arī mūs. Jo uz kurieni Viņš atnāca? Uz Jordānu. Kāpēc? Kristīties no Jāņa. Bet pie Jāņa nāca grēcinieki, atzinās viņam savos grēkos un kristījās. Bet Viņš bija bez grēka, “grēku neaizskarošs”, no tā absolūti  brīvs un tīrs, un tomēr pazemīgi nostājas kopā ar pārējiem grēciniekiem, it kā Viņam būtu bijusi nepieciešama šī šķīstošā apmazgāšanās ūdenī. Bet mēs zinām, ka nevis ūdens attīrīja Viņu, svētāko un bezgrēcīgo, bet Viņš iesvētīja ūdeni ar to, ka Viņam labpatikās tajā apmazgāties, kā par to šodien tika dziedāts ūdens iesvētīšanas laikā: “Šodien ūdens daba tiek iesvētīta”. Tātad Jēzus Kristus atnesa uz zemi pazemības sākumu, un bija uzticīgs tam visu Savu dzīves gaitu. Un ne tikai. Viņš arī mums atstāja bausli: “Nāciet un mācieties no Manis, jo esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; un iegūsiet mieru savām dvēselēm.”[5]  

Atcerieties vēl vienus gaišus, priecīgus pavasara svētkus – Labās Vēsts svētkus.

Lūk, vissvētākā Jaunava Marija klausās Virseņģeļa labajā vēstī par to, ka caur Viņu īstenosies Dieva iemiesošanās; ko saka viņas svētākā, tīrākā un nevainīgākā dvēsele, kad Viņa atnāca pie savas radinieces Elizabetes, lai padalītos ar viņu savā priekā? Viņa tikai saka: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu.”[6] Šī pazemība arī bija viņas gara skaistums. No paša Labās Vēsts stāstījuma mēs zinām, ka Virseņģelis parādījās pie viņas tajā brīdī, kad viņa, izlasījusi pravieša Jesajas pravietojumu par Dieva iemiesošanos no jaunavas, un neiedomājās to piemērot attiecībā uz sevi, bet tikai padomāja savas pazemības dziļumos: “Cik ļoti es būtu priecīga, ja es varētu būt pēdēja kalpone šai Jaunavai…” Un te viņas priekšā nostājas Virseņģelis Gabriēls ar savu labo vēsti. Viņas pazemību uzlūkoja Tas Kungs, Pats būdams lēnprātīgs un pazemīgs.

Viņš arī mums novēlēja pazemību, pretēji lepnības un patmīlības sākotnei, kas kūsā pašreizējā cilvēcē.

Skatieties, kāpēc mums ir tik daudz nesaskaņu, arī baznīcas sētā un draudzēs? Tāpēc ka visur saduras aizkaitētas cilvēku patmīlības, bet ja mūsos būtu tā pazemība, uz kuru Tas Kungs mūs aicina, tad nekā tāda nebūtu.

Iemācīsimies taču no mūsu Pestītāja, Kurš kā pēdējais grēcinieks atnāca pie Jāņa, lai tiktu  viņa kristīts, iemācīsimies no Viņa šo Dievam mīļo un aromātisko tikumu, bez kura, kā saka svētie tēvi, nekāds cits tikums nevar būt pilnīgs. Āmen.


[1] Lūkas 10:38-42 “Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā.Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.”
Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.””

[2] Dieva Parādīšanās svētku tropārs „Kad Tu, Kungs, Jordānā kristījies, tad Trijādības pielūgšana parādījās, jo Tēva balss par Tevi liecību deva, Tevi par mīļo Dēlu saukdama, un Gars baloža izskatā, šo vārdu patiesību apstiprināja. Tu parādījies, Kristu Dievs, un pasauli apgaismoji, slava Tev.”

[3] Mat.3:17

[4] Sākotne – rašanās laiks, pirmais attīstības posms (parasti parādībai sabiedrībā, dabā), kurā rodas, tiek radīti (tās) pamati, turpmākās izveides priekšnoteikumi; arī attīstības sākuma forma. (tezaurs.lv)

[5] Mat.11:28-29

[6] Lūk.1:46-48

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.