Lācara sestdiena un Kunga ieiešana Jeruzalemē

Fragmenti no metropolīta Ierofeja Vlahosa grāmatas „Kunga svētki” („The Feasts of the Lord”, 2013)

Kunga Ieiešana Jeruzalemē jeb Palmu svētdiena Pareizticīgajā Baznīcā ir vieni no divpadsmit lielajiem svētkiem. Tos svin Lielā gavēņa laikā, nedēļu pirms Kunga augšāmcelšanās svētkiem. Tāpat kā katru gadu mainās Pashas svinēšanas datums, mainās arī Palmu svētdienas datums.

Palmu svētdienai ir piesaistīti citi nozīmīgi svētki – Lācara sestdiena, kuru svin dienu ātrāk – sestdienā pirms Palmu svētdienas.

Abiem svētkiem pamatā ir notikumi, kas aprakstīti sinoptiskajos evaņģēlijos, proti, Mateja, Lūkas un Marka evaņģēlijā. Katram autoram nedaudz atšķiras aprakstīto notikumu detaļas, bet kopumā viņu liecības ir ļoti līdzīgas.

Raising of Lazarus

Lācars un viņa māsas Marija un Marta bija Kunga Jēzus Kristus draugi, kurus Viņš ļoti mīlēja. Viņi dzīvoja Betānijā. Kad Kungs uzzināja no Martas un Marijas par Lācara slimību, Jēzus Kristus devās uz Betāniju. Viņš ieradās, kad Lācars jau bija nomiris un četras dienas atradās kapā. Marta gāja Viņam pretī un, sastapusi Viņu, žēlojās, ja Kungs būtu bijis tur, viņu brālis nebūtu nomiris. Bet Kungs teica, ka viņš nav miris, bet aizmidzis. Šajos vārdos ir dziļa dogmatiska patiesība – Kungs negrib teikt, ka tā ir nāve, jo Dievs ir radījis cilvēku nemirstībai, un kaut gan visiem cilvēkiem ir jānomirst, to var salīdzināt ar aizmigšanu, jo visi pēc tam celsies augšā (sv. Aleksandrijas Kirils).

Kopumā evaņģēlijos ir minēti trīs gadījumi, kad Kungs Jēzus augšāmcēla mirušos. Pirmais gadījums bija, kad Viņš augšāmcēla nomirušo divpadsmitgadīgo virsnieka Jaira meitiņu, kura tikko bija nomirusi. Otrs gadījums – kad augšāmcēla nomirušo atraitnes dēlu, kad viņu nesa apbedīt. Pēc jūdu tradīcijas tas vienmēr notika uzreiz nāves dienā. Abos šajos gadījumos Kunga paveiktajam brīnumam nebija daudz liecinieku, kaut gan pēc tam vēsts par šiem augšāmcelšanas gadījumiem izplatījās jūdu starpā.

Lācara augšāmcelšanas gadījums ir krietni atšķirīgs un ļoti daudznozīmīgs. Kad Jēzus ieradās Betānijā, pie Martas un Marijas bija arī citi jūdi. Jēzus jautāja, kur viņi ir likuši Lācaru. Viņš šādu jautājumu uzdeva nevis tāpēc, ka Viņš, būdams Dieva Dēls, nezinātu, kur atrodas Lācara kaps, bet, pirmkārt, lai parādītu klātesošajiem, ka Viņš ir arī pilnīgs cilvēks, tāpēc Viņš arī raudāja par Lācara nāvi. Tas atklāja Viņa dievišķās dabas „kenosis” jeb iztukšošanos, proti, ka Dievs iztukšoja Sevi līdz vienkārša vāja cilvēka līmenim, kurš jūt sirds sāpes un skumjas. Otrkārt, Jēzus gribēja, lai jūdi ietu kopā ar viņu un parādītu Lācara kapu, jo šoreiz viņš bija nolēmis veikt brīnumu visu acu priekšā, lai pilnībā atklātu arī Savu dievišķo dabu, Dieva spēku un varenību. To Viņam bija īpaši svarīgi parādīt pirms svinīgās ieiešanas Jeruzalemē, kad daudzu jūdu sirds acis atvērās un viņi tiešām sagaidīja Kristu kā Mesiju, kā Glābēju.

Pirms Lācara augšāmcelšanas Jēzus pateicās Dievam Tēvam, ka Tēvs Viņu ir uzklausījis; Viņš Pats zina, ka Tēvs vienmēr Viņu dzird, bet ka šoreiz Tēvs Viņu ir īpaši uzklausījis cilvēku dēļ, kas atradās pie Viņa, lai arī Viņi ticētu, ka Tēvs ir sūtījis Viņu. Ar šiem vārdiem Jēzus parāda, ka Viņi ar Tēvu ir viens, jo Tēvs ir sūtījis Viņu un Viņš veic brīnumus saskaņā ar Tēva gribu.

Tā kā Lācars gulēja kapā jau četras dienas, viņa ķermenis oda un jau bija sācis sadalīties. Bet kā pasaules radīšanā viss radās ar vienu Dieva pateiktu vārdu „lai top”, arī tagad ar vienu Kristus dievišķo saucienu: „Lācar, nāc ārā!”, Lācara ķermenī atgriezās dvēsele un viņa miesa, kas bija sākusi irt, atjaunojās.

Ar šo brīnumaino Lācara augšāmcelšanu Kungs jau iepriekš parādīja jūdiem, kā notiks Viņa Paša augšāmcelšanās: ka Viņš trīs dienas atradīsies kapā, bet pēc tam augšāmcelsies, un ka tas ir pilnīgi iespējams – augšāmcelt tik ilgi kapā gulējušo.

Tāpat Lācara augšāmcelšana simbolizē visu cilvēku augšāmcelšanos pēc Kristus otrās atnākšanas. Arī tad katra dvēsele atgriezīsies savā ķermenī, sapuvusī, sairusī miesa atjaunosies, un katrs cilvēks iegūs jaunu ķermeni, ne tik smagnēju kā šajā dzīvē, bet līdzīgu, kāds bija Kristum pēc augšāmcelšanās – Viņš ēda un dzēra kā parasts cilvēks, bet varēja arī iziet cauri sienai.

Kad Lācars iznāca no kapa, Kungs teica klātesošajiem, lai viņi „atraisa viņu un ļauj viņam iet”. Ar šo pavēli Viņš parādīja, ka katrā garīgās dzīves notikumā Dievs un cilvēks darbojas sinerģiski, t. i., kopā. Dievs izdara to, kas atkarīgs tikai no Viņa, bet cilvēkam arī jāpieliek sava griba un savi pūliņi. Kristus augšāmcēla Lācaru, t. i., atbrīvoja viņu no nāves varas, kurai ir pakļauti visi cilvēki bez izņēmuma, un to var izdarīt tikai Kristus. Viņš ar Savu krusta nāvi to izdarīja par visiem cilvēkiem, kas jebkad dzīvojuši, dzīvo un dzīvos pasaulē. Bet cilvēkam jāpieliek arī sava griba un savas pūles, lai atraisītos no grēka saitēm un ietu uz priekšu, tāpat kā Lācaru apkārtējie cilvēki iztina no līķa saitēm.

Un vēl dziļākā līmenī svētie tēvi skaidro Lācara augšāmcelšanu šādi: Lācars simbolizē mūsu nomirušo jeb aizmigušo „nous” – prātu, kas atrodas sirdī. Savukārt viņa māsa Marta simbolizē rīcību, bet Marija – apceri (jeb vērošanu). Tas nozīmē, ka pirms mūsu mirušā prāta atmodināšanas jeb augšāmcelšanas, vispirms pie Kristus vēršas rīcība (Marta) un tad apcere (Marija). Bet, kad mūsu prāts ir augšāmcelts, tad rīcība strādā un kalpo Kristum, bet apcere apliecina mīlestību un kopību ar Kristu dažādos veidos. Tāpat arī mēs, kad apzināmies, ka mūsu iekšējais prāts ir miris un tam nav nekādas saskarsmes ar Dievu, vispirms sākam kaut ko darīt, izrādām kaut kādu savu iniciatīvu, gatavību, un pēc tam pamazām sākam lūgties, apcerēt, atrasties Dieva tuvumā.

+++

Pēc Lācara augšāmcelšanas Kungs Jēzus Kristus devās uz Jeruzalemi, jo Viņš kā Dieva Dēls zināja, ka ir pienācis Viņa laiks piepildīt Tēva gribu līdz galam – pēc svinīgās ieiešanas Jeruzalemē ciest daudzus pazemojumus un beigās tikt piesistam Krustā.

Фрагмент фрески монастыря ДионисиатViņa ieiešana Jeruzalemē notika ļoti pazemīgi, neraugoties uz to, ka cilvēki Viņu sagaidīja ļoti svinīgi ar palmu zariem rokās (kā parasti sagaidīja, atgriežamies pilsētā svarīgus karavadoņus pēc uzvarām), apustuļi klāja savas drēbes zem ēzeļa kājām, uz kura Viņš jāja, un pūlis sauca: „Ozianna augstībā, slavēts lai ir, Kas nāk Tā Kunga vārdā!” Kungs nepiesavinājās Sev neko tādu, kas Viņam nepienācās. Kā to saprast? Jau vairāki Vecās Derības pravieši bija aprakstījuši, kā notiks Mesijas sagaidīšana Jeruzālemē. Tāpēc Kungs tikai piepildīja to, kas bija nolikts jau kopš pasaules radīšanas.

Pravietis Cahārija pravietoja, ka Kungs ieies Jeruzalemē „lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa” (Cah. 9, 9-10; Mat. 21, 5). Tuvojoties Jeruzalemei un nonākot pie Beftagas, kas atradās pie Eļļas kalna, Jēzus sacīja diviem no saviem mācekļiem, lai viņi iet uz ciemu. Tur viņi atradīs piesietu ēzeļa māti un tās kumeļu, lai ņem tos un atved viņam. Ja kāds jautās, ko viņi dara, lai atbild, ka Tam Kungam to vajag un viņus tūlīt atlaidīs. Un viss tā arī notika – neviens cilvēks tam nepretojās, jo tā bija Dieva griba.

Evaņģēlistu liecības nedaudz atšķiras – Jānis raksta, ka Kungs sēdēja uz jauna ēzeļa, bet Matejs raksta, ka apustuļi uzlika savas drēbes abiem dzīvniekiem un sēdināja Kristu tur virsū. Svētie tēvi skaidro, ka simboliska nozīme ir abiem pieminētajiem dzīvniekiem, kā to pravietoja jau Cahārija. Kristus uzsēdās uz ēzeļa mātes, kas simbolizē pagānus, bet kumeļš, kas simbolizē jūdus, sekoja aiz tā. Tas nozīmē, ka kopš Kristus tika pasludināts pagāniem, viņi ir Dieva izredzētā tauta, bet viņiem pievienosies un sekos arī tie jūdi, kuri atzīs Kristu.

Par to, ka jūdi sagaidīja Kristu Jeruzalemē ar lielu prieku, liecina arī tas, ka viņi klāja Viņa ceļā savas drēbes. Tas notika divos dažādos veidos. Vispirms apustuļi uzklāja savas drēbes uz ēzeļa kumeļa, uz kura apsēdās Kristus; pēc tam daži jūdi paklāja savas drēbes uz zemes, kur Kristus jāja ēzeļa kumeļa mugurā. Ko tas nozīmēja?

Apustuļu uzklātās drēbes simbolizēja apustuļu tikumus, uz kuriem sēdēja Kristus. Svētītājs Bulgārijas Teofilakts skaidro: ja cilvēka dvēsele nav izdaiļota ar apustuļu tikumiem (miers, prieks, lēnprātība, pazemība utt.), Dievs nevar nostiprināties šajā cilvēkā. Apustuliska dzīve (dzīve pēc apustuļu parauga) ir priekšnoteikums, lai Kristus varētu ienākt un mājot cilvēka sirdī.

Sv. Gregorijs Palama: uzklātās drēbes nozīmē, ka mums jāpakļauj savu miesu un savas vēlmes garam, jo tikai tādā veidā mēs varam paklanīties Kristus Ciešanām un slavējamam Augšāmcelšanās notikumam.

Savukārt drēbes, ko daži jūdi paklāja zemē, simbolizēja svētību, kas bija dota apustuļiem. Tādā veidā viņi arī apstiprināja, ka Kristus būs pār visiem apustuļiem. Bet apustuļi nevarētu paveikt pasaulē, starp pagāniem, savu evaņģēlija sludināšanas misiju, ja viņiem nepiemistu Kristus svētība un enerģija.

Tagad nedaudz par to, kāpēc cilvēku pūlis sauca Kristum „ozianna”. „ozianna” no ebreju valodas nozīmē „glāb, es lūdzu” (sv. Nikodēms Svētkalnietis). Pirmkārt, visa šī triumfa un slavas apliecināšana Kristum balstījās tajā, ka vairākums jūdu cerēja un ticēja, ka ir atnācis Mesija, kurš viņus atbrīvos no kalpošanas romiešiem. Viņi gaidīja, ka Viņš kļūs par pasaules valdnieku, kurš garantēs viņu tautai brīvību.

Otrkārt, „ozianna augstībā” ir himna Dievam, kur „ozianna” var tulkot kā „glāb mūs”, bet „augstībā”, ka šī slavas dziesma tika dziedāta Kristum ne tikai virs zemes, bet to dziedāja arī eņģeļi Debesu augstībā (sv. Gregorijs Palama). Pēc Lācara augšāmcelšanas eņģeļi Dieva godību redzēja apslēptā veidā, bet cilvēki – atklātā veidā, tāpēc viņi bija sajūsmināti un sauca šo uzvaras himnu, slavējot Kristu kā gaidīto Mesiju, Kurš atbrīvos visu cilvēci un nodrošinās nemainīgu stāvokli arī eņģeļiem. Īpaši eņģeļi sāka saprast Dieva godību. Lai gan eņģeļi ir Dieva radības, viņi nezina nākotni vai tās lietas, kuras Dievs viņiem neatklāj. Tāpēc, redzot četrdienīgā miroņa Lācara augšāmcelšanu, eņģeļi bija pārsteigti un izbrīnīti un arī dziedāja Dievam „ozianna” (Tits, Bostonas bīskaps).

Ar šo himnu Kristus tika slavēts kā nāves uzvarētājs. Karavīru uzvaras un triumfu pār zemes karaspēkiem nevar salīdzināt ar Kristus uzvaru pār sātanu un nāvi. Tāpēc šī himna Kristum ir unikāla.

Vēl īsi par kādu paradoksālu faktu. Kamēr Kristus iejāja Jeruzalemē, cilvēki ceļa malās dziedāja Viņam „ozianna”, bet, kad Viņš iegāja templī un izdzina laukā visus, kas templī pirka un pārdeva, apgāza naudas mijēju solus (naudas mijēji mainīja laicīgos šekeļus pret tempļa šekeļiem, jo tikai ar tiem varēja norēķināties templī), dziedināja aklos un tizlos, kas nāca pie Viņa, tad augstie priesteri un rakstu mācītāji kļuva nikni. Īpaši viņi apskaitās, dzirdam, ka bērni templī sauca Kristum: „Ozianna Dāvida dēlam!” Augstie priesteri protestēja, bet Kristus viņiem atbildēja: „Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?” (Mat. 21, 12-16)

Šo faktu, ka bērniņi dziedās slavas dziesmas Kristum, pravietoja ķēniņš Dāvids savā psalmā (Ps. 8, 3). Paradoksāli, ka bērnu un zīdaiņu slavas dziesma templī atšķirībā no pieaugušajiem, kuri dziedāja Kristum „ozianna” uz ceļa, bija tīra un bez liekulības. Sv. Aleksandrijas Kirils skaidro, ka tas bija brīnumains notikums un ka krūts zīdaiņu mutes un mēles darbināja Svētā Gara spēks un enerģija. Kamēr bērni un zīdaiņi dziedāji teoloģiskas slavas dziesmas Kristum, viņu vecāki, redzot templī notikušo, bija vīlušies un pēc dažām dienām jau sauca: „Sit Viņu krustā!” Bērni kā aitiņas sagaidīja ganu, bet viņu vecāki kā vilki uzklupa Avij (Kristum).

Šīs dažādās rīcības parāda viņu dvēseles stāvokli, jo Svētais Gars mīt tikai tīrās un nevainīgās sirdīs, bet nocietinātās sirdīs Viņš nespēj darboties. Tātad šie jūdu bērni un zīdaiņi simbolizē Dieva cilvēkus, kuri ir kā zīdaiņi savās sirdīs. „Zīdaiņi ļaunumā, bet ne saprašanā.” (1. Kor. 14, 20) Kristiešiem jābūt kā zīdaiņiem sirdīs, bet viņu saprašanai jābūt skaidrai un nobriedušai.

Nobeigumā par palmu zariem. Tātad cilvēki turēja rokās dateļpalmu zarus, cirta tos un klāja uz ceļa. Tas bija veids, kā tajos laikos sagaidīja varoņus. Sv. Epifānijs skaidro, ka palmu zari mūsu rokās simbolizē ne tikai triumfālo Kristus sagaidīšanu, bet arī tikumu iemantošanu. Proti, ir pagājušas četrdesmit gavēņa dienas askēzē un lūgšanās, un kristieši ir gatavi sagaidīt augšāmcēlušos Kristu. Arī sv. Krētas Andrejs, Lielā Grēknožēlas kanona autors, saka, ka mums jāsagaida Kristu nevis ar palmu, olīvu vai citiem zariem, bet gan ar pazemīgām dvēselēm, ar tikumīgu dzīvošanu, ar gribas mērķtiecību, lai mēs varētu uzņemt sevī Vārdu un Dievu.

No angļu val. tulkoja Mārīte Tabita Kalniņa

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.