Piecpadsmitā pamācība
Par svēto četrdesmitnieci
Bauslībā ir rakstīts, ka Dievs pavēlēja Izraēla dēliem katru gadu dot desmito tiesu no visa, ko viņi ieguvuši un, tā darot, viņi saņēma svētību visos savos darbos. To zinot, svētie apustuļi iedibināja un nodeva mums par palīgu un kā labdarību mūsu dvēselēm kaut ko vēl lielāku un augstāku – lai mēs atdalītu desmito tiesu no savas dzīves gada dienām un veltītu to Dievam, tādējādi lai mēs saņemtu svētību visās mūsu lietās un katru gadu attīrītos no grēkiem, ko esam pieļāvuši šī gada laikā. Tā spriežot, viņi iesvētīja mums no trīs simti sešdesmit piecām gada dienām šīs septiņas Svētās Četrdesmitnieces nedēļas. Tādā veidā viņi atdalīja šīs septiņas nedēļas, bet laika gaitā tēvi taisnprātīgi izsprieda pievienot tām vēl vienu nedēļu: pirmkārt, tāpēc lai tie, kas vēlas uzņemties gavēni, šīs nedēļas laikā pamācītos un it kā sagatavotos tam; otrkārt, tāpēc lai godātu Četrdesmitnieces gavēņa dienu skaitu, kādu gavēja mūsu Kungs Kristus. Jo, atņemot no astoņām nedēļām sestdienas un svētdienas, iegūstam četrdesmit dienas, bet Lielās Sestdienas gavēnis ir īpaši ievērojams, jo tā ir svētākā un vienīgā gavējamā sestdiena no visām gada sestdienām. Bet septiņas nedēļas bez sestdienām un svētdienām sastāda trīsdesmit piecas dienas, tad, pieliekot klāt Lielo Sestdienu un pusi no Gaišās un gaismunesošās nakts, iegūstam trīsdesmit sešas ar pusi dienas, kas arī pilnīgi precīzi ir desmitā daļa no trīs simti sešdesmit piecām gada dienām. Jo desmitā daļa no trīs simtiem ir trīsdesmit, desmitā daļa no sešdesmit ir seši, bet desmitā daļa no pieci ir puse no Gaišās svētdienas. Lūk, tā, kā teicām – trīsdesmit sešas ar pusi dienas, desmitā tiesa no visa gada, kuru, kā minēju, mums iesvētīja svētie apustuļi priekš nožēlas un attīrīšanās no grēkiem par visu aizvadīto gadu.
Tātad, svētīgs tas, brāļi, kurš labi un kā pienākas noturēs sevi šajās svētajās dienās. Ja arī gadīsies viņam kā cilvēkam sagrēkot savas nevarības vai nolaidības dēļ, bet, lūk, Dievs ir devis šīs svētās dienas, lai tas, kurš ar visu savu uzmanību un pazemīgu spriestspēju parūpēsies par sevi un nožēlos savus grēkus, attīrītos no grēkiem, ko izdarījis visa gada laikā. Tad viņa dvēsele atbrīvosies no smaguma un tādā veidā viņš attīrījies sasniegs svēto Augšāmcelšanās dienu, un nesodīti piedalīsies Svētajos Noslēpumos, caur nožēlu šī svētā gavēņa laikā kļūstot par jaunu cilvēku. Tādā garīgā priekā un līksmē ar Dieva palīdzību viņš svinēs visu Svēto Piecdesmitnieci, jo Piecdesmitniece, kā saka tēvi, ir dvēseles atpūta un augšāmcelšanās, to arī nozīmē tas, ka visas Svētās Piecdesmitnices laikā mēs nekrītam ceļos.
[..]
Bet vispirms iziesim pretī mūsu Kungam Jēzum Kristum, Kurš nāk ciest, un ar olīvu un palmu zariem sagaidīsim Viņu, Kurš sēž uz ēzeļa kumeļa un iejāj svētajā Jeruzālemes pilsētā.
Kāpēc Kungs uzsēdās uz ēzeļa kumeļa? Viņš uzsēdās uz ezeļa kumeļa, lai mūsu dvēseli, kas līdzinās bezvalodīgiem un nesaprātīgiem lopiem, kā saka pravietis, būdams Dieva Vārds, pavērstu un pakļautu Savam Dievišķumam. Ko tas nozīmē, ka Viņu sagaida ar palmu un olīvukoka zariem? Kad kāds dodas cīņā ar savu ienaidnieku un atgriežas kā uzvarētājs, tad visi padotie sagaida viņu kā uzvarētāju ar palmu zariem, jo palmu zari ir uzvaras simbols. Tāpat ja kāds cieš pāridarījumus un grib vērsties pie kāda cilvēka, kurš var viņu aizstāvēt, tad viņš atnes olīvkoka zarus, saucot un lūdzot izrādīt žēlastību un sniegt palīdzību, jo olīvkoka zari simbolizē žēlastību. Tāpēc arī mēs sagaidām Savu Valdnieku Kristu ar palmu zariem kā uzvarētāju, jo Viņš uzvarēja mūsu ienaidnieku; bet ar olīvkoka zariem – lūdzot Viņam žēlastību un prasot, lai – tā kā Viņš uzvarēja mūsu dēļ – tā arī mēs varētu uzvarēt caur Viņu; lai mēs nestu uzvaras zīmes ne tikai tās uzvaras dēļ, ko Viņš izcīnīja par mums, bet arī tās dēļ, ko mēs izcīnījām caur Viņu visu svēto lūgšanu dēļ. Jo Viņam pienākas visa slava, gods un paklanīšanās mūžīgi. Āmen.
No krievu val. tulkoja Mārīte Tabita Kalniņa
Θεογνωσία 