Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas

Kā ortodoksālajiem kristiešiem jārīkojas, kad pēdējais vēsturiskais Antikrists pārņems savā varā pasauli? Kā jārīkojas, kad Antikristam piedāvā Baznīcas kontroli tie, kuriem būtu jābūt uzticīgiem Kristus ganāmpulka ganiem (garīdzniekiem)?  Kā jārīkojas, kad ticīgajiem tiek piedāvāts būt lojāliem Antikristam un/vai viņa apostātiskajai[1] misijai?

Atbilde ir atrodama ārkārtīgi spēcīgā liecībā –  Krievijas Katakombu svēto asinīs, kuri atradās tieši šādās situācijās. Šī atbilde uz jautājumu, ko mēs visi varam sastap drīzā nākotnē*, ir ierakstīta viņu svētajās dzīvēs, kuras spēcīgi izgaismo ticīgajiem mūsu apokaliptisko laiku.

* Ļoti zīmīgi, ka sv. Jānis Maksimovičs (Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps), sv. Toboļskas Hermogēns, sv. Gluhovas Damascēns un citi kā vienu no ticīgo pēdējiem kārdinājumiem identificē sergiānismu – proti kārdinājumu pieņemt Antikrista “autoritāti” kā “Dieva dotu” un piedāvāt Baznīcu ienaidniekam kaut kādu ārēju “priekšrocību” dēļ – lai saņemtu “baznīcas” organizācijas legalizāciju.

Vai ir jābrīnās, ka mūsu antisergiāņu[2] svēto dzīves tiek sagrozītas? Vai mēs neredzam, ka aiz tā visa “saprātīgi darbojas tumša roka” – tā ļoti tumšā būtne, kura meklē sev pielūgsmi Antikrista personā, tas apostātiskais gars, kurš tika nomests no Debesīm un kurš caur savu viltus pravieti liks pasaulei pieņemt Antikrista “autoritāti” un savienot to ar “baznīcu”, kura pieņems rīkojumus no Zvēra, nevis no Kristus?

Mūsu Dieva Gara apgaismotie svētie mācīja mums, kā rīkoties tieši šāda Zvēra vaiga priekšā – viņi ir mūsu diženākie piemēri un iedvesmas avots!

Taču viņu svētās dzīves tiek sagrozītas…

[Es pieņemu, kādi uzskatīs šo ierakstu par pārāk ekstrēmu, tomēr tas ir saskaņā ar un balstās uz Svēto mācību. Lūdzu paturēt to prātā.]

Gregorijs Isiopili

 

Sv. Valentīns Svencickis, sv. Glazovas Viktors, sv. Ilarions TroickisSv. Valentīns Svencickis (pa kreisi), sv. Glazovas Viktors (pa vidu), sv. Ilarions Troickis (pa labi)

Sv. Valentīna Svencicka dzīves stāsta falsifikācija

Svētais Valentīns Svencickis piedzima 1881.g. un nomira 1931.g. cietumā, kā ticības apliecinātājs. Viņš bija plaši pazīstams sludinātājs, kurš mācīja, ka iekšējā lūgšana ir jāpraktizē “pasaulē”. Viņš bija arī pirmā katakombu bīskapa sv. Serpuhovas[3] Maksima garīgais tēvs.

Kad 1927.g. metropolīts Sergijs izdeva savu apostātisko deklarāciju[4], sv. Valentīns nošķīrās no kopības[5] ar viņu. Svētais redzēja metr.Sergiju kā ejošu pa to pašu ceļu, kādu gāja “Dzīvā Baznīca” un “Gregoriāņu” shizma[6], kaut arī, kā viņš teica, saglabājot “Ortodoksijas (Pareizticības) un kanoniskuma fikciju”.

Pēc viņa nāves viņa svētais ķermenis tika atrasts netrūdošs.

Tēvs Serafims Rouzs[7] atsaucas par sv. Valentīnu kā par “mūsdienu neviltotas Ortodoksijas apustuli augošās apostāzes[8] (no Dieva atkrišanas) laikā”.

Mūsdienās tiek izplatīti noteikta tipa populāri meli par sv. Valentīna antisergiānisko nostāju. Tā lasām 2016.g. izdotajā grāmatā angļu valodā* “Arhibīskaps Lūka: Svētais, Gans un ārsts ķirurgs” sekojošo:

Svētais Valentīns “neatļāva saviem garīgajiem bērniem pat apmeklēt baznīcas, kuras bija saistītas ar metropolītu Sergiju. 1928.g. arestēts, viņu izsūtīja trimdā… Atrodoties trimdā, viņš ļoti nopietni saslima. Viņš nožēloja un prasīja metropolītam Sergijam piedošanu… (sacīdams) “piedod manu grēku… Es atkal savienojos ar Svēto Pareizticīgo Baznīcu”. Tēvs Valentīns aizmiga uz mūžu 1931.g. 20. oktobrī Pareizticīgās Baznīcas klēpī. Metropolīts Sergijs pieņēma viņa nožēlu.”

Tomēr patiesību ir atklājusi kņaziene Natālija Urusova (1874-1963). (Kņaziene Natālija bija Krievijas Ortodoksālās Katakombu Baznīcas locekle, kura vēlāk kļuva par Džordanvilas bīskapa Averkija (Tauševa)[9] garīgo meitu. Viņa bija trīs Katakombu Baznīcas mocekļu māte. Tēvs Serafims Rouzs ļoti augstu vērtēja viņas izpratnes spēju).

Sv. Valentīna netrūdošās relikvijasSv. Valentīna netrūdošās relikvijas[10]

Kņaziene Natālija raksta par sv. Valentīnu:

“Sv. Nikolaja Lielais Krusts baznīcā[11] bija vecs priesteris. Tēvs Valentīns Svencickis, kurš bija nelokāms savā stingrībā pret boļševikiem un savā atklātajā opozīcijā pret metropolītu Sergiju un viņa deklarāciju.

Kad viņš kalpoja, baznīca bija tik ļoti pilna ar ļaudīm, ka cilvēku masas stāvēja ne tikai kāpņu telpā, bet arī pagalmā. Protams, boļševiki būtu nogalinājuši viņu trimdā, ja viņš nebūtu saslimis un nomiris dabiskā nāvē. Viņa slava ļoti izplatījās, un boļševikiem, kuriem mērķis attaisnoja līdzekļus, vajadzēja viņu diskreditēt ar publiskiem meliem ticīgo priekšā.

Viņš mira, nenākdams pie samaņas (proti, pirms nāves viņš visu laiku bija bez samaņas), bet viņi visos laikrakstos publicēja vēstuli, it kā viņš to būtu uzrakstījis pirms savas nāves, kurā viņš vērsās pie visiem saviem draudzes locekļiem, lūdzot viņiem savos pēdējos dzīves brīžos sekot metropolītam Sergijam un atzīt viņa deklarāciju un pieminēšanu[12].

Vēstulei bija uzlikts viltots paraksts. Boļševiki noorganizēja viņam krāšņas bēres. Daudzi no draudzes locekļiem tika pievilti un pievienojās sergiāņu[13] baznīcai, bet prātīgākie saprata jauno un velnišķīgo viltību, ko saturēja viltotais paraksts.

Tie bija briesmīgi laiki, diezgan grūti aprakstāmi. Tie, kuri atraidīja metropolīta Sergija pieminēšanu un nepiekrita parakstīties zem deklarācijas, kura tika pievienota dekrētam, tika uzreiz arestēti un nošauti, neskatoties uz to, cik daudz viņu bija. Runāja, ka viena mēneša laikā Maskavā tika nogalināti līdz pat 10 000 cilvēku, sākot ar metropolītiem un beidzot ar psalmotājiem[14], kamēr laji[15] tika nošauti kopā ar citiem miljoniem Krievijas iedzīvotāju, citi turpretī tika ieslodzīti vai izsūtīti trimdā uz koncentrācijas nometnēm briesmīgos apstākļos Ziemeļos un Sibīrijā. Lubjanka Maskavā kļuva par masu moceklības vietu. Garāmgājēji mēģināja izvairīties no iešanas gar VPP (Valsts Politiskā Pārvalde) jeb GPU (ГПУ – Государственное политическое управление[16]) nāves ēku nepanesamās nāves smakas dēļ, kas izplatījās tai apkārt lielā attālumā. Līķi tika izvesti pa nakti; viņi mēģināja to izdarīt pēc iespējas slepenāk, bet tas neizdevās.”

Skumji, ka fiktīvais sv. Valentīna “nožēlas” stāsts tagad ir plaši izplatīts Krievijā. Patiesībā tā ir tikai sergiāņu mitoloģija.

* Tajā pašā 2016.g. angļu valodā izdotajā grāmatā “Arhibīskaps Lūka: Svētais, Gans un ārsts ķirurgs” sv. Petrogradas Josifs (jeb Jāzeps) un sv. Kazaņas Kirils tiek saukti par “šķeltniekiem” – kaut arī viņi abi ir Baznīcas kanonizētie svētie.

sv. Kazaņas Kirils, sv. Petrogradas JāzepsSv. Kazaņas Kirils (pa kreisi), sv. Petrogradas Jāzeps (pa labi)

 

Sv. Viktora, Glazovas bīskapa, dzīves stāsta falsifikācija

Sv. Glazovas[17] Viktors, kura netrūdošās relikvijas tika atklātas 1997.g., bija pirmais ar metropolītu Sergiju kopību sarāvušais bīskaps pēc tam, kad metr. Sergijs 1927.g. izdeva apostātisko deklarāciju. 1934.g. 2.maijā viņš aizmiga nāves miegā izsūtījumā.

Sv. Viktors uzrakstīja, starp citām lietām, attiecībā uz metropolītu Sergiju: “Būdams visās savās aktivitātēs antibaznīcisks herētiķis, jo Svēto Ortodoksālo Baznīcu no svētības piepildīta ticīgo pestīšanas nama pārveido par miesisku, bez svētības esošu organizāciju, kas zaudējusi dzīvības garu, metropolīts Sergijs ir tajā pašā laikā caur apzinātu atteikšanos no patiesības un savā neprātīgajā Kristus nodevībā kļuvis par atklātu atkritēju no Dieva Patiesības.” Un arī: “Tieši metr. Sergija deklarācija, ko tā sludināja un kā tika īstenota nelikumīga sapludināšana kopā starp to, kas pienākas Dievam, ar to, kas pienākas Cēzaram (varai), jeb drīzāk – tas, kas ir Kristus ar to, kas ir Antikrists, kas ir dogmatisks grēks pret Baznīcu un definējams kā apostāzes grēks.”

Sv. Viktors bija nelokāms Ortodoksāls un antisergiānisks bīskaps.

Sv. Viktors, Glazovas bīskapsSv. Viktors, Glazovas bīskaps

Tomēr sv. Ilariona Troicka dzīvē, kuru uzrakstīja Maskavas patriarhāta metr. Jānis Sničevs[18] (†1995), kas atrodama uz orthochristian.com (pravoslavie.ru angļu valodas versija) apgalvo:

“Arhibīskaps Ilarions strādāja ļoti smagi pie tā, lai pārliecinātu Glazovas bīskapu Viktoru, kurš bija ļoti cieši kopā ar “josifļāņiem” (Katakombu Baznīcu). Beidzot viņam izdevās pārliecināt bīskapu Viktoru, un pēdējais ne tikai atzina, ka bija maldījies – viņš pat uzrakstīja vēstuli savam ganāmpulkam, pavēlot viņiem pārtraukt viņu nošķiršanos [no sergiāņiem].”

Šis fiktīvais sv. Viktora “nožēlas” un Katakombu Baznīcas pamešanas stāsts ir pretrunā ar sekojošiem faktiem:

1) I.M.Andrejevs, “Krievijas Katakombu svēto” līdzautors (kopā ar t. Serafimu Rouzu), kurš pats bija ieslodzīts Solovkos[19]  tajos laikos, stāsta par sv. Viktoru kā Katakombu bīskapu un piemin, ka “arhibīskaps Ilarions Troickis bija drīz vien kaut kur aizvests prom no Solovkiem… No citas puses bīskapi (un svētie!) Viktors, Ilarions (no Smoļenskas) un Nektārijs drīz vien atrada iespēju ne tikai satikties, bet arī noturēt slepenos katakombu dievkalpojumus Solovku mežu dziļumā kopā ar valdnieku Maksimu.”

Tādējādi atbilstoši sv. Viktora aculiecinieka un drauga liecībai valdnieks Viktors bija Katakombu bīskaps, kurš pēc sv. Ilariona aizdošanās prom no Solovkiem noturēja dievkalpojumus kopā ar citiem Katakombu bīskapiem.

2) Turklāt I.M.Andrejevs raksta: “1930.g. 21. janvārī (3. februārī pēc jaunā kalendāra), svētā Maksima Apliecinātāja piemiņas dienā (valdnieka Maksima vārda dienā), mēs, ārsti, sanācām kopā un atnesām uz mūsu nometnes noliktavu milzīgu porcelāna tējas tasi, kas bija ārkārtīgi smalki izveidota, un svinīgi to pasniedzām mūsu dārgajam valdniekam. Valdnieks ēda maz, bet mīlēja dzert tēju. Dāvana bija ļoti veiksmīga. Visu šo dienu mēs atkal pavadījām – kā Pashā – mūsu cellē, un valdnieks Viktors mums pastāstīja daudz interesantu detaļu par sv. Maksima Apliecinātāja pārbaudījumiem. “Jums veicas, valdniek, ka jums ir tik diža debesu aizgādņa un apliecinātāja vārds mūsdienās,”  valdnieks Viktors noslēdza savu novērojumu ar patiesu prieku.”

2177_900Profesors I.M.Andrejevs

Šis notikums atgadījās ne tikai pēc tam, kad sv. Ilarions bija pametis Solovkus, bet arī pēc viņa aiziešanas pie Tā Kunga 1929.g. decembrī – un tajā mēs redzam svētos Maksimu un Viktoru (kurš it kā pametis Katakombu Baznīcu) vienu otram blakus kā mīļus brāļus Kungā!

3) Saskaņā ar padomju ierakstiem sv. Viktors atkal tika arestēts 1932.g. decembrī. 22.decembrī viņš tika iztaujāts. Saskaņā ar šiem ierakstiem sv. Viktors apgalvoja: “Atbilstoši manai reliģiskajai pārliecībai es esmu patriarha Tihona sekotājs. Es neatzīstu nedz jauninātājus, nedz sergiānismu.”

4) Grāmatā “Krievijas katakombu svētie” tēvs Serafims Rouzs atklāj, ka pēc 1931.g. sv. Viktors bija “izsūtījumā uz trim gadiem pie Oņegas upes Arhangeļskas apgabalā, kur atbilstoši dažām liecībām viņš kontaktējās ar katakombu hierarhiem (un svētajiem) – Petrogradas metropolītu Jāzepu un Gluhovas bīskapu Damascēnu.”

5) Visbeidzot, pēc viņa nāves 1934.g., bīskaps Viktors uzticēja savus sekotājus katakombu arhibīskapam (un svētajam) Ugļičas Serafimam. Par to liecina katakombu bīskaps un svētais Gluhovas Damascēns, kuram arhibīskaps Serafims savukārt prasīja palīdzēt viņa “Vjatkas garīgajiem bērniem” (Sv. Glazovas Viktors ir arī zināms kā sv. Vjatkas Viktors) 1935.g. vasarā.

Sv. Ugļičas Serafims un sv. Gluhovas Damascēns
Sv. Ugļičas Serafims (pa kreisi) un sv. Gluhovas Damascēns (pa labi).

Tādējādi, ja sv. Viktors pameta Katakombu Baznīcu (kā apgalvots augstāk minētajā sv. Ilariona dzīves versijā), tad kāpēc viņš uzticēja savus mācekļus katakombu bīskapam tieši pirms savas nāves (un 5 gadus pēc savas pēdējās tikšanās ar sv. Ilarionu)?

Tādējādi vairāki avoti pierāda, ka šie stāsti par sv. Viktora “pāriešanu”, ir mīti, meli un neslavas celšana.

Par faktu sagrozīšanu par sv. Ilarionu Troicki un “metropolīta Sergija deklarāciju”

Neapstrīdams fakts, ka sv. Ilarions palika kopībā ar metropolītu Sergiju pēc viņa 1927.g. izdotās deklarācijas.

Sv. Ilarions TroickisSv. Ilarions Troickis

Taču bīskaps Tihons (Ševkunovs) 2017.g. apgalvoja: “Starp tiem, kuri atbalstīja metropolīta Sergija deklarāciju, bija diži svētie, piemēram, arhibīskaps Ilarions (Troickis) bija viens no visdrosmīgākajiem jaunmocekļiem 1920…” (No viņa intervijas Радио Свобода).

Tomēr I.M. Andrejevs raksta, ka arhibīskaps Ilarions “nosodīja metropolīta Sergija deklarāciju, taču nebija pārrāvis kopību ar viņu.”

Arī saskaņā ar ģenerālmajora Zaiceva liecību, kurš bija ieslodzīts Solovkos, 1927.g. rudenī:

“Arhibīskaps Ilarions tika pārcelts uz Jaroslavļas koncentrācijas nometni, kur Tučkovs, Sinodei pieliktais GPU pārstāvis, atnāca ar viņu runāt. Tučkovs ieteica Ilarionam, lai viņš seko politiskajai līnijai, ko attiecībā uz Padomju varu ir izvēlējies metropolīts Sergijs, un arī ieteica, lai viņš paraksta Sinodes deklarāciju, kura bija atzīmēta publikācijai. Tā bija deklarācija, kura tika publicēta 1927.g. 16./29. jūlijā ar metropolīta Sergija un citu boļševistisko hierarhu parakstu un kura tika izsūtīta uz ārzemēm. Arhibīskaps Ilarions nelokāmi turējās pie saviem uzskatiem attiecībā uz Baznīcas stāvokli Krievijā un tās pašreizējo iekšēji politisko pozīcīju un stringri atteicās no visiem Tučkova priekšlikumiem.”

No augstāk aprakstītā ir acīmredzams, ka sv. Ilarions neatbalstīja Sergija deklarāciju.

* * *

Tādējādi esam snieguši faktus par triju Jaunmocekļu un Ticības Apliecinātāju dzīves stāstiem, kuri bijuši krasi sagrozīti.
Jādomā, cik daudzu citu neseno svēto dzīves stāstus vai sarakstītos darbus viņi ir sagrozījuši?

 

Avots: Catacomb History

[1] Apostātisks ir no Dieva atkritis, pret Dievu dumpīgs un karojošs, vai Dieva vārdā mānošs. – Tulk. piez.

[2] Antisergiāņi – pareizticīgie kristieši ar skaidri izteiktu pozīciju vērstu pret sergiānismu, kas sevī apvieno gan Baznīcas pakļaušanu antikristīgai varai (konkrēti ateistiskai padomju varai), gan šķeltniecību, gan herētisku aspektu. – Tulk. piez.

[3] Serpuhova (krievuСерпухов) ir pilsēta Maskavas apgabalā KrievijāNaras upes krastā, 99 km no Maskavas. https://lv.wikipedia.org/wiki/Serpuhova

[4] Deklarācija – metropolīta Sergija 1927.g. deklarācija, kurā tiek izteikta pilnīga lojalitāte agresīvi ateistiskajai Dievu un jebkādu reliģiju apkarojošajai Padomju Savienības varai. Lielākais vairums Pareizticīgās Baznīcas locekļu to atraidīja, par šo stingro nostāju to samaksājot ar savu dzīvību, tika nogalināti, ieslodzīti, vajāti vai slēpās no vajāšanām. Tā kā metropolīts Sergijs Stragorodskis bija sagrābis savā varā Baznīcas sinodi, ielicis sev tīkamus un lojālus bīskapus pretēji Pareizticīgajai koncilārajai tradīcijai un pretēji Baznīcas kanoniem pārvietojis, un vajājis ar čekas (GPU, NKVD, vēlāk KGB) palīdzību sev nepiekrītošos bīskapus, tad šo metr. Sergija patvaļīgo darbību un izdoto deklarāciju iezīmēja sergiānisma (pēc metr. Sergija vārda) tradīcijas aizsākumu, kas 1943.g. ar Staļina rīkojumu pārveidojās par Maskavas Patriarhātu. – Tulk. piez.

Декларация митрополита Сергия http://www.ostrova.org/history/sergii/

[5] Kopība – šeit ar to domāta kopība un vienotība Baznīcas lūgšanās, noslēpumos (sakramentos, mistērijās) un organizācijā.- Tulk.piez.

[6] “Dzīvā Baznīca” ir viena no galvenajām jauninātāju grupām, kura darbojās kopš 1922. līdz 1936.g.. “Gregoriāņu” shizma ir šķeltnieku grupa, kas pastāvēja no 1925.-1940.g., un kura nosaukta pēc Sverdlovas arhibīskapa Gregorija (Jackovska) vārda, kurš aizsāka un pirmais vadīja tā saucamo Laicīgo Augstāko Baznīcas Padomi. Tie ir divi citi lielākie mēģinājumi, kuri cieta neveiksmi, pirms sergiāņu shizmas, lai izveidotu Padomju varai pakļāvīgu un kontrolējamu pareizticīgās baznīcas organizācijas institūciju, kurai sekotu tauta. Shizma (grieķu ‘shizo’) – šķeltnieku grupa, kura izveidojas pretēji dogmatiskajiem un kanoniskajiem principiem, ar kuriem Baznīca tikusi pārvaldīta. Sergiāņi savienojoties ar Padomju varu apkaroja un par šķeltniekiem apsauca visus, kuri nepiekrita viņu politikai. Savukārt lielākais vairums svēto un taisno bīskapu, priesteru, mūku un laju atraidīja sergiānismu un samaksāja par to ar savu dzīvību, ieslodzījumiem, vajāšanām vai slēptu izdzīvošanu katakombās. – Tulk. piez.

[7] Mūķene Kornēlija (Rīsa) “Pareizticīgā Amerika. Hieromūks Serafims (Rouzs)” http://biblos.lv/Par_tevu_Serafimu_Rouzu.html

[8] Apostāze – atkrišana no Dieva, dumpība un karošana pret Dievu, vai mānīšana Dieva vārdā. Jaunajā Derībā vārds tiek minēts: 2.Tes.2:3 “lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai (grieķiski ‘apostāzei’) un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam” – Tulk. piez.

[9] Raksts latviski par bīskapu Averkiju Tauševu un viņa skatījumu. Hieromūks Damascēns “Baznīca uz atkrišanas sliekšņa” http://bridiskadklustunteikt.blogspot.com/p/hieromuks-damascens-baznica-uz.html

[10] Relikvijaspilnīgi vai daļēji netrūdošs svētā ķermenis, kas liecina par to, ka cilvēks dzīves laikā Kristū ir pārvarējis nāvi un savienojies ar Svēto Garu. Ir arī cita veida relikvijas citās reliģijās, kuras tiek mākslīgi radītas. – Tulk. piez.

[11] Церковь Николая Чудотворца «Большой Крест»

[12] Pieminēšana – šajā gadījumā termins ‘pieminēšana’ apzīmē bīskapu (jeb arhibīskapu, metropolītu, patriarhu), kurš tiek pieminēts dievkalpojumos kā garīgi vadošais gans. Priekšnoteikums bīskapa pieminēšanai ir tas, ka bīskapam ir jābūt pareizticīgam atbilstoši Baznīcas dogmatiskajai mācībai, kurai katrs iesvētītais garīdznieks (bīskaps, priesteris, diakons) apsolas būt uzticīgs, dodot zvērestu. Pieminēšana norāda uz to, ka bīskaps, kuru piemin, un viņu pieminošie citi bīskapi, priesteri, diakoni un laji ir vienoti kopīgā Ortodoksālā (Pareizticīgā) ticībā. – Tulk. piez.

[13] Sergiāņi – sergiānisma piekritēji, kas sevī apvieno gan politisku Baznīcas pakļaušanu antikristīgai varai (konkrēti ateistiskai padomju varai), gan šķeltniecības aspektu – jo metr. Sergijs nelikumīgi pārņēma varu pār sinodi, gan herētisku aspektu, jo Baznīca tiek vairāk aplūkota kā zemes organizācija, nevis mistisks Kristus Ķermenis. – Tulk. piez.

[14] Psalmotājs jeb lasītājs –  Lasītājs (чтец) – Kristīgajā baznīcā parādās jau 1. gs., amats klērā, lasa psalmus u.c. Psalmists – baznīcas lasītājs, kas lasa psalmus un citas lūgšanas. (eleison.lv) – Tulk. piez.

[15] Laji –  ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Theou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet šajā gadījumā tie, kas nedzīvo klostera dzīvi.

[16] VPP (Valsts politiskā pārvalde) jeb GPU (ГПУ – Государственное политическое управление)  https://lv.wikipedia.org/wiki/Iek%C5%A1lietu_Tautas_komisari%C4%81ta_Valsts_Politp%C4%81rvalde

[17] Глазовская епархия

[18] Metr. Jānis Sničevs ir zināms sergiānisma ideoloģijas aizstāvis un vēsturiskais ideologs, padomju patriotisma aizstāvis. Var iepazīties par to šajos rakstos: Протоиерей Алексей Лебедев. Светская и церковная литература о Катакомбной Церкви. Три традиции – два вывода. un А. Правдолюбов. “Снычёвщина” – лукавство “правого крыла” МП

[19] Solovki – sens Krievijas pareizticīgo klosteris, kuru PSRS vara pārveidoja par cietumu un darba nomietni

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.