Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie”

say37xut_large
Priestermūks Serafims Rouzs

Lasot, jāpatur prātā, ka šis teksts publicēts grāmatā, kas izdota 1982. gadā. Kopš tā laika ir notikušas dažādas pārmaiņas. Tēvs Serafims Rouzs nomira 1982.g. Grāmata “Krievijas Katakombu Svētie” ir viņa mūža pēdējais monumentālais darbs.

Vēlāk Maskavas Patriarhāts un tā atbalstītāji pārņēma Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas lielāko daļu. Nesen tika publiskots ziņojums Staļinam, par četrdesmitajos gados īstenoto krievu antipadomiskās emigrācijas pārņemšanu, kā arī publiskoti daudzi citi dokumenti.

(Ar to ASV 40.gados nodarbojās  metr. Venjamins Fedčenkovs. Pēc tam viņš kalpoja īsu brīdi Latvijā, dažus gadus pēc PSRS okupācijas un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pakļaušanas Maskavai, un pavisam neilgi pēc 1949. gadā notikušās latviešu deportācijas brīnījās, kāpēc latviešu pareizticīgie Vidzemē neapmeklējot dievnamus, kā arī piebilda, ka veicinās cieņu un sadarbību ar padomju varu. Turklāt tobrīd kādus vietējos priesterus ik pa laikam aizsūtīja uz Gulagu.)

Respektīvi, tika pārņemta Baznīca, kurā ietilpa t. Serafims Rouzs un citi spilgti krievu emigrācijas Baznīcas pārstāvji. Esam sastapušies ar daudz t. Serafima Rouza uzskatu sagrozījumiem un noklusējumiem, ieskaitot to, ka šī grāmata netiek atkal izdota vai tiek slēpta no sabiedrības acīm, kaut arī tas bija viņa mūža pēdējais lielais darbs. Krievijā kopš it kā PSRS sabrukuma gan Maskavas Patriarhātu, gan politiku, spiegu sistēmu, ekonomisko sfēru pārvalda tā pati padomju sistēmas nomenklatūra un KGB darboņi. Tāpēc, lai noklusinātu visu XX gs. pret to liecinošo Krievijas emigrāciju, vajadzēja to pārņemt savā varā, lai monopolizētu un nostiprinātu tikai padomisko krievu naratīvu un slēptu arī krievu lielo pretsparu un nesamierināšanos ar padomju sistēmas jūgu.

Priestermūks Serafims Rouzs

Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie” jeb “Krievijas atstumtie svētie”

unnamed
metr. Sergijs Stragorodskis

1927.g. 16./29. jūlijā Ņižegorodas metropolīts Sergijs, tajā laikā pildīdams patriarha troņa vietas pieskatītāja pagaidu vietnieka pienākumus[1], publicēja savu apkaunojošo “Deklarāciju[2]” par Krievu Pareizticīgās Baznīcas uzticību Padomju varai un solidaritāti tās “priekos” un “bēdās”. Šis dokuments tika publicēts oficiālajā padomju avīzē “Izvestija” tā paša gada 6./19.augustā un kļuva par nopietnu cēloni lielām nekārtībām, kas notika Krievu Baznīcā un kas pastāv arī šodien. Saskaņā ar kāda Baznīcas vēstures pētnieka vārdiem (“sergiāņa” – metr.Sergija atbalstītāja) deklarācijas gads bija “pagrieziena punkts. Līdz mūsdienām visa Baznīcas dzīve norit zem šī gada zīmes”[3].

Šī sadalīšanās ir ne tik daudz starp atšķirīgām baznīciskām organizācijām (kaut arī šis aspekts neapstrīdami pastāv), cik vairāk starp diviem  pilnībā atšķirīgiem skatījumiem uz to, kas ir Kristus Baznīca un kā tai pienākas darboties šajā grēcīgajā pasaulē, vadot savus bērnus uz mūžīgās bezgrēcīgās dzīves krastiem Debesu Valstībā.

Viens skatījums, kuru līdzdala pašreizējā Maskavas Patriarhija, kuru visvairāk raksturo termins “sergiānisms”, redz Baznīcu vispirms kā organizāciju, kuras ārējā forma ir jāsaglabā par jebkādu cenu; nepaklausība vai atdalīšanās no šīs organizācijas tiek uztverta par “šķeltniecību” vai pat “sektantismu”. Sergiānisma apoloģēti gan Krievijā, gan arī ārpus tās pastāvīgi pasvītro, ka metropolīta Sergija politika “saglabāja” hierarhiju, baznīcas organizāciju, dievkalpojumus, iespēju īstenot Svētos Noslēpumus (Sakramentus), un ka tā arī ir Baznīcas galvenā nodarbe vai pat vispār – vienīgais tās pastāvēšanas iemesls. Tāda aizstāvība ir pareizticīgās apziņas  vispārējā pagrimuma produkts mūsdienās – pats par sevi sergiānisma eklezioloģiskās[4] slimības simptoms, Ortodoksālās Kristietības garīgo avotu aizmiršana, dzīvas un viengabalainas Ortodoksijas aizvietošana ar ārējām “kanoniskām” formām. Šāda mentalitāte, šķiet, ir pirmais iemesls protestantisku sektu izplatībai tagadējā Krievijā: vienkārši šķietama garīguma prioritāte (pat atņemot īsteno kristīgo saturu) ir pietiekama, lai sagrautu parastu pieķeršanos ārējām formām starp daudziem miljoniem krievu ļaužu, kuri pārliecināti, ka sergiāniskā Baznīca (jo tā ir vienīgā redzamā) arī ir Pareizticība.

Cits skatījums –  īsteni pareizticīgais jeb katakombu Baznīcas skatpunkts Krievijā – kā pirmo un galveno Pareizticīgās Baznīcas pienākumu redz palikšanu uzticīgam Kristum un autentiskam Ortodoksijas garam par jebkādu ārēju cenu. Šāds pasaules redzējums pavisam nenoliedz ārējas formas; mēs zinām, ka Katakombu Baznīca saglabājusi līdz mūsdienām gan dievkalpojumus, gan Baznīcas hierarhiju. Katakombu Baznīcas redzamā cena par uzticību īstenai Pareizticībai bija tiešās ietekmes zaudēšana pār plašām krievu ļaužu masām, no kurām daudzi nezina pat par tās pastāvēšanu, bet vairums neprastu atrast, kur un kā iesākt saskarsmi ar tās locekļiem. Tomēr ārējās ietekmes zaudēšanai kā pretsvars ir tikumīgā un garīgā autoritāte, ko nespēj novērtēt tie, kuri spriež par šādiem jautājumiem pēc ārienes, bet kura kļūs acīmredzama, kad Krievijā atgriezīsies brīvība.

891192_original
prof. I.M.Andrejevs

Katakombu Baznīcas pasaules redzējums vislabāk tiek pausts tās locekļu vārdos. Lūk, kā I.M.Andrejevs, aktīvs 1927.g. un sekojošo gadu baznīcisko notikumu dalībnieks, runā par katakombu Baznīcas izveidošanu tajā laikā:

“Saskaņā ar svētā patriarha Tihona tuva drauga, profesora un medicīnas doktora M.A.Žižilenko (bijušais Maskavas Taganskas cietuma[5] galvenais ārsts) liecību patriarhs neilgi pirms dzīves beigām, ar šausmām pārliecinādamies, ka padomju režīma “politisko” prasību robeža atrodas aiz robežas būt uzticīgam Baznīcai un Kristum, izteica domu: izskatās, ka Krievijas Pareizticīgajai Baznīcai vienīgais ceļš saglabāt uzticību Kristum būs tuvākajā nākotnē aiziet katakombās. Tāpēc svētais patriarhs Tihons svētīja profesoru M.A.Žižilenko pieņemt slepeni mūka kārtu, bet pēc tam, tuvākajā nākotnē, ja Baznīcas augstākā hierarhija nodos Kristu un piekāpsies padomju varai Baznīcas garīgajā brīvībā, kļūt par slepeno bīskapu.

UJ66dkqvbREYPl3_wsQ5TNEUuV9bU52fwE9O6iJviWdlcZE2G3FrxcSyrOGYv5AHXBPNogDZ4Z2RH2-yj-7k08tpDzMIHv00nRPcJA4OqQQ
bīskaps Maksims

1927.gadā, kad metropolīts Sergejs izdeva savu Deklarāciju, pēc kuras Baznīcā notika šķelšanās, profesors Žižilenko izpildīja patriarha Tihona gribu un kļuva par pirmo slepeno Serpuhovas[6] bīskapu Maksimu.

Pēc 1927.gada šķelšanās metropolīta Sergija sekotājus, kuri pieņēma viņa Deklarāciju, sāka saukt par “sergiāņiem”. Bet Pareizticībai uzticīgos, kuri nepieņēma Deklarāciju un atgāja no metropolīta Sergija, sāka saukt par “josifļāņiem” (pēc Petrogradas metropolīta Josifa (jeb Jāzepa) vārda). Šis “sergiāņu” dotais nosaukums nenoteica protestējošo pozīciju nedz pēc būtības, nedz pēc formas. Bez metropolīta Josifa kopību[7] ar metropolītu Sergiju pārtrauca arī citi, paši izcilākie hierarhi (jeb bīskapi) ar saviem ganāmpulkiem. Protestējošo un atgājušo reliģiski tikumīgā autoritāte bija tik ļoti augsta, kvalitatīvais pārākums bija tik ļoti skaidrs, ka nākotnē Baznīcas vēsturniekam nevar būt nekādu šaubu par metropolīta Sergija pretinieku taisnību. Šos pēdējos pareizāk būtu saukt par tihoniešiem (pēc sv.patriarha Tihona vārda). Savukārt metropolīta Sergija rīcību un viņa sekotājus kvalificēt kā jaunjauninātāju[8] šķelšanos (neo-renovacionistu shizma/ новообновленческий раскол).

Visus pret metropolīta Sergija Deklarāciju protestējošos padomju vara arestēja kā “kontrrevolucionārus”, nošāva vai nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm un trimdā. Pratināšanās gavilējošie čekistu izmeklētāji ar ļaunu prieku un sarkasmu pierādīja metropolīta Sergija un viņa Deklarācijas “stingro kanoniskumu”, kas “nav sagrozījusi nedz kanonus, nedz dogmatus”. Masveida nošaušanas, vajāšanas un spīdzināšanas, kas nāca pār Kristus Baznīcai uzticīgajiem, nav aprakstāmas.

Īstenajiem pareizticīgajiem nepalika citas izejas, kā doties katakombās.

262113.p
Patriarhs Tihons

Garīgais Tēvs, kurš radīja pašu katakombu Baznīcas ideju, bija patriarhs Tihons. Bez organizācijas, bez administrācijas, fiziski un ģeogrāfiski izkaisītu un sadrumstalotu, katakombu Baznīcu apvienoja tikai metropolīta Pētera vārds. 1928.g. tika arestēts un izsūtīts uz Soloveckas[9] koncentrācijas nometni pirmais katakombu bīskaps Maksims. 1930.g. viņš tika aizvests no  koncentrācijas nometnes uz Maskavu un nošauts.

1928.g. Soloveckas un Svirskas koncentrācijas nometnēs, nometnē Belbaltlag[10] un daudzās Sibīrijas nometnēs sāka notikt daudz slepeno hirotoniju[11]. (Soloveckas nometnē, kuru es apmeklēju, tās veica bīskapi Maksims, Viktors, Ilarions un Nektārijs).

Pēc metropolītu Pētera un Kirila nāves (abi nomira izsūtījumos, pirmais – 1937.g., bet otrs – vēl 1929.g.), par katakombu Baznīcas, kurā tolaik jau izveidojās kāda līdzība organizētībai, garīgo un administratīvo vadītāju kļuva metropolīts Josifs (lai arī atradās izsūtījumā).

1937.g. beigās metropolīts Josifs tika nošauts tieši par slepenās katakombu Baznīcas vadīšanu.

Pēc viņa nāves katakombu Baznīca sāka vēl stingrāk sargāt savus noslēpumus, sevišķi savu garīgo vadoņu vārdus un atrašanās vietas.

“Jo Taviem ienaidniekiem es neizpaudīšu noslēpumu”[12], – lūk ar kādu epigrāfu sāka saņemt paretam īsas ziņas par šīs slepenās Baznīcas dzīvi”[13].

Eksistē daudz materiālu, kuri dokumentē šo agrīno katakombu Baznīcas dzīves vēsturisko periodu bīskapu un citu, kas nošķīrās no metropolīta Sergija, vēstījumu formā un arī memurāros un citos atsevišķu katakombu Baznīcas locekļu aprakstos, kuri aizbēga no Padomju Savienības Otrā Pasaules Kara laikā. Daudzi no šiem dokumentiem ir ietverti trīs sējumos “Krievijas Jaunie Mocekļi”, ko sastādījis protopresbiters Mihails Poļskis[14].

Paši svarīgākie no šiem avotiem un liels skaits citu avotu ir izmantoti šīs grāmatas II un III daļā.

Otrā Pasaules kara priekšvakarā ticīgo vajāšanas Padomju Savienībā bija sasniegušas nežēlīgāko galējību un pat “sergiāniskā” baznīcas organizācija nonākusi gandrīz līdz pilnīgai iznīcināšanai, taču katakombu Baznīca pilnībā pazuda no redzesloka. Tikai nedaudzi no pašiem redzamākajiem padomju kolaboracionistiem[15]-līdzdarboņiem palika dzīvi, izbēgot no ieslodzījuma un izsūtījuma, par ko trīsdesmit gadus vēlāk Boriss Talantovs teica, ka “metropolīts Sergijs ar savu pielāgošanos un meliem nevienu un neko neizglāba, izņemot pats sevi personīgi”.

Kad Staļins, lai izmantotu krievu tautas patriotiskās un reliģiskās jūtas karā pret vāciešiem, pavēlēja atvērt kaut kādu skaitu aizvērto baznīcu un 1943.g. pieļāva Patriarha ievēlēšanu, sākās   jauns periods Baznīcas un valsts attiecībās, tad Maskavas Patriarhija kļuva faktiski par padomju valdības “valsts Baznīcu”, pa visu pasauli reliģijas vārdā izplatot komunistisko propagandu un kategoriski noraidot jebkādā veidā Padomju Savienībā īstenotu apspiešanu ticības dēļ. Pati Katakombu Pareizticīgās Baznīcas pastāvēšana, stāvot pretī šai politikai, varēja radīt graujošu efektu šai politikai, it īpaši, ja tā būtu plaši zināma aiz robežas. Visas katakombu pareizticīgo grupas padomju vara bez žēlastības uzreiz iznīcināja, tikko kā tās atklāja, bet to locekļiem tika piespriesti ilgi ieslodzījuma termiņi. Gandrīz visa trūcīgā informācija, kas ir par šo katakombu Baznīcas periodu Krievijā, nāk no padomju preses, bet gandrīz nekas nav līdz šim zināms par katakombu Baznīcas organizēšanos un vadību šajos gados.

1959.g., Hruščova laikā, PSRS sākās jauns nikns ticīgo vajāšanu vilnis, kas iezīmēja jaunu baznīcas vēstures periodu Krievijā, periodu, kurā sergiāniskā baznīcas organizācija pati tiek izmantota Pareizticības iznīcināšanai Krievijā, tajā pat laikā turpinot ārzemēs savu komunistisko propagandu un pilnībā neticamos apgalvojumus, ka PSRS nenotiek reliģiskās vajāšanas. Vairums līdz tam laikam saglabājušos sergiānisko baznīcu, klosteru un semināru šajos gados tika slēgti, bet īpaši nežēlīgi tika vajāti “nereģistrēti” baznīcas veidojumi, tādi kā pareizticīgā katakombu Baznīca, padomju varai pazīstama kā “josifļāņi”, “tihonieši” un “Īsteni Pareizticīgā Baznīca”. Vajāšanas bija sevišķi nežēlīgas 1959-1964.g.; pēc Hruščova krišanas tās vājinājās, tomēr turpinājās it īpaši pret “nereģistrētajām” organizācijām.

18
Boriss Talantovs

Šajā baznīcas dzīves periodā Krievijā uzvējoja jauns apņēmības un vīrišķības gars, ko stiprināja liela iespējamība kopīgiem sakariem starp PSRS un brīvo pasauli. Tas atnesa to, kas, sākot ar vairākiem atsevišķiem protestiem sešdesmito gadu sākumā, pārtapa par veselu sacelšanās un protesta vilni no ticīgo puses Krievijā, kas vērsts pret padomju valdības reliģiskajām vajāšanām un gļēvulīgiem padomju valdības aizstāvju attaisnojumiem oficiālajā baznīcas organizācijā. 1965.gadā Maskavas garīdznieku “Atklāta vēstule Patriarham Aleksijam”[16], 1968.gadā Borisa Talantova raksti par “sergiānismu”, taisnīgs dumpis pret Maskavas Patriarhijas baznīcas politiku no tik atšķirīgu pareizticīgo kristiešu puses, kā arhibīskaps Hermogens un Aleksandrs Solžeņicins, bet pašā pēdējā laikā -izmisīgie tēva Dmitrija Dudko sirdsapziņas kliedzieni un Ļeva Regelsona jaunā baznīcas vēstures grāmata[17] (pirmais no Maskavas Patriarhijas ierindas iejūtīgi sastādītais “josifļāņu” apraksts) – noveda pie īstas “sergiānisma krīzes” Krievijā. Šķiet, galvenais iemesls, kas novērš jaunu sadrumstalošanos Maskavas Patriarhijā līdzigi “josifļāņu” kustības līmenim 1927.gadā, ir, kā izskatās, bailes “šķeltniecības” un “sektantiskuma” rēga priekšā, kas savienots ar izplatītu neziņu par tagadējo katakombu Baznīcas patieso stāvokli un pasaules redzējumu.39766

Visbeidzot, pēdējos gados, sākot ar patriarha Aleksija I nāvi 1971.gadā, mēs redzam pašas katakombu Baznīcas atdzimšanu Krievijā. Konkrēti, divi 1971.g. “katakombu dokumenti”, kuri sniedz mums iespēju pirmo reizi pēc četrdesmit gadiem iedziļināties tagadējās katakombu Baznīcas domāšanas veidā, kurš izskatās pilnīgi saprātīgs un nebūt ne “sektanisks” vai “fanātisks” (iespaids, kuru apstiprina vēl arī tikko izdotais katakombu 1962.gada vēstījums, par kura pastāvēšanu Padomju Savienībā vispār zināja tikai daži cilvēki). A.Krasnova-Ļevitina liecība pēc izsūtīšanas no Padomju Savienības 1974.gadā sniedza pirmo īsto informāciju pēc 1938.gada attiecībā uz katakombu Baznīcas bīskapiem un pirmajiem hierahiem; bet informācija, ņemta no 1976.g. padomju preses par arhimandrītu Genādiju, ir pati iespaidīgākā liecība par pirmskara laikā īsteno katakombu Baznīcas darbību un tās apbrīnojami plašo darbošanās lauku. Šie dokumenti atrodami šīs grāmatas V nodaļā.

Šo grāmatu nav jāaplūko kā vienkāršu katakombu Baznīcas “apoloģiju”[18]; centāmies būt nedaudz “objektīvāki” par to. Tieši pašreizējais vēsturiskais laiks, 50 gadi kopš Deklarācijas izdošanas, kura kalpoja XX gadsimtā Krievu Baznīcas sašķelšanai, mums, kas piederam pie vienīgās Krievu Baznīcas brīvās daļas (domāta Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, sniedz unikālu iespēju “objektīvi” paskatīties uz aizvadīto baznīcas dzīves pusgadsimtu. Krievijas dvēsele šodien izsakās vēl skaidrāk, nekā jebkad kopš paša sergiānisma rašanās brīža, bet šīs izteikšanās sāpe un grūtības padara gandrīz neiespējamu pilnībā saprast šo vēstījumu tiem, kuri atrodas Padomju Savienībā. Konkrēti, Maskavas Patriarhijā esošie vēl joprojām atrodas baznīciskās organizācijas pārmantoto viedokļu “apburtajā lokā”, kuri, iespējams, neizzudīs līdz tiem laikiem, kamēr neradīsies izpratne, ka katakombu Baznīca Krievijā ir, pirmām kārtām, nevis pretī stāvoša “baznīciska organizācija”, kas pieprasa bīskapu uzticības zvēresta maiņu, bet vispirms, ceļvedis uzticībā Kristum, kas iedvesmo savādāk uztvert pašu Baznīcas jēdzienu, tās organizāciju, nekā dominē lielākajā pareizticīgās pasaules daļā. Šī uztvere, iespējams, neparādīsies līdz nelikumīgā režīma (PSRS) krišanai, bet kad tas notiks, sergiāniskā baznīciskā organizācija un visa tās filosofija tiks satriekta pīšļos. Šādā gaismā nebūs pārspīlēti teikt, ka Krievijas nākotne, ja tai lemts būt Pareizticīgai, pieder katakombu Baznīcai.

10003
vēsturnieks Ļevs Regelsons

Šīs grāmatas pielikumā bija mēģināts tur, kur sniegti katakombu Baznīcas vēstures avoti, norādīt avotu “ievirzi”, vai tie ir “sergiāņi” vai “josifļāņi”. Protams, no abām pusēm bija pārspīlējumi. Nākotnē Krievu Baznīcas vēsturniekam, protams, nebūs šaubu (kas gan jau ir pierādīts Baznīcas vēstures grāmatā, ko sastādījis Ļevs Regelsons), ka josifļāņiem bija taisnība, bet sergiāņi fatāli kļūdījās. Bet Katakombu Baznīcas nozīme ir ietverta nevis tās “taisnībā”; tā ir ietverta īstenā Pareizticības gara – brīvības gara Kristū – saglabāšanā. Sergiānisms nevis vienkārši rīkojās nepareizi savas baznīciskās politikas izvēlē, bet bija kaut kas krietni sliktāks: tā bija nodevība pret Kristu, kura pamatojas vienprātībā ar šīs pasaules garu. Sergiānisms bija tās neizbēgamās sekas, pie kurām noveda nevis ar Kristus saprātu, bet ar zemes loģiku vadīta baznīcas politika.

 

unnamed

Grāmata pieejama internetā:
Krievu valodā:
http://nicefor.info/wp-content/uploads/2018/02/svyatye_rossiyjskih_katakomb.pdf
Angļu valodā:
http://austroca.org/wp-content/uploads/2017/03/russias-catacomb-saints.pdf

[1] Patriarha troņa vietas pieskatītāja pienākumi bija kanonisks jauninājums un tam nebija pamata Baznīcas tradīcijā, bet ņemot vērā drausmīgos apstākļus, kad Krievzemi bija pārņēmuši komunisti (lielinieki, boļševiki) un terorizēja sabiedrību, bija sarežģīti organizēt Krievijas Pareizticīgās Baznīcas administratīvo pārvaldi. Bīskapi bieži tika ieslodzīti un izsūtīti. Tāpēc, ņemā vērot šos ārkārtas apstākļus, bīskapi atļāva sv. patriarham Tihonam nozīmēt kandidātus patriarha troņa vietas pieskatītāja amatam līdz brīdim, kad tiks ievēlēts jauns patriarhs. Tā pienākums bija pieskatīt, lai Baznīcas pārvalde turpina iet tajā virzienā, kādā gājusi. Visi trīs šim amatam nozīmētie bīskapi (Kazaņas metropolīts Kirils (Smirnovs), metr. Agafangels (Preobraženskis), Kruticas metropolīts Pēteris (Poļanskis), kuri arī ir kanonizēti kā svētie jaunmocekļi, atteicās sadarboties ar Dievu apkarojošajiem ateistiem komunistiem, lai Baznīcas organizāciju un dzīvi pakļautu ateistiskās totalitārās padomju varas interesēm.

Savukārt Ņižegorodas metropolīts Sergijs (Stragorodskis) bija šī jaunizveidotā patriarha troņa vietas pieskatītāja pienākumu pildītāja metr. Pētera vietnieks. Vietnieka amatam vēl jo vairāk nebija paredzēta kāda nozīmīga loma saskaņā ar Baznīcas kanonisko kārtību un nedeva nekādas privilēģijas mainīt Baznīcas politiku vai izrīkot patvaļīgi bīskapus. Savukārt metr. Sergijs, kamēr metr. Pēteris, kura vietnieks viņš bija, atradās izsūtījumā, bija sācis pakļauties padomju varai, patvaļīgi izveidoja sinodi no sev līdzīgi domājošajiem un pakļāvīgajiem bīskapiem. Bīskapus, kuri bija pret metr. Sergija politiku, mēģināja pārvietot no vienām kalpošanas vietām uz citām, kam viņi nepakļāvās, kā arī vispār metr. Sergija politikai. Padomju vara legalizēja metr. Sergiju darbību, bet viņam nepaklausīgos bīskapus, priesterus, citus svētkalpotājus un arī lajus izsūtīja, apcietināja, mocīja un nogalināja kā politiskos ienaidniekus. Tādējādi apklusinot viņu balsis. – Tulk. piez.

[2] Декларация митрополита Сергия http://www.ostrova.org/history/sergii/

[3] А. Краснов-Левитин, Воспоминания, УМСА-Пресс, 1977, с. 91.

[4] Eklesioloģija vai eklezioloģija – mācība par Baznīcu.

[5] Maskavas Taganskas cietums

[6] Serpuhova https://lv.wikipedia.org/wiki/Serpuhova

[7] Kopība – šeit ar to domāta kopība un vienotība Baznīcas lūgšanās, noslēpumos (sakramentos, mistērijās) un organizācijā.- Tulk.piez.

[8] Jaunjauninātāji tā tika nosaukti, jo bija jauna jauninātāju fāze. Iepriekšējie jauninātāji (jeb renovacionisti; angliski ‘renovationists’,  krieviski ‘обновленцы’), kurus atbalstīja padomju vara, lai pakļautu caur to sev pareizticīgos, ar saviem kardinālajiem jaunieviesumiem (piem., jaunā kalendāra ieviešana, precēti bīskapi, otrreiz precēti priesteri, izmaiņas liturģijā u.c.) neguva pareizticīgajā tautā lielu atsaucību un tādēļ ar laiku padomju vara meklēja kādu, kas izskatītos “kanoniskāks” un “tradicionālāks”. Metr. Sergijs arī kādreiz bija jauninātāju grupā un aizstāvēja tās “kanoniskumu”, bet vēlāk nožēloja sv. Patriarha Tihona priekšā un pievienojās viņa sinodei (bīskapu pulkam), taču Optinas klostera starecs Nektārijs izteicās par metr. Sergiju, ka: “Inde ir viņā palikusi”. Turklāt pārsvarā visi bīskapi, kuri bija kopā ar sv. Patriarhu Tihonu un pret jauninātājiem, vēlāk  bija pret sergiānismu (jaunjauninātājiem), par ko vairāk var lasīt vēsturnieka Sergeja Šumilo grāmatā: Сергей Шумило, «В катакомбах. Православное подполье в СССР. Конспект по истории Истинно-Православной Церкви в СССР.» – Tulk.piez.

[9] Solovku salas ar administratīvo centru Soloveckā https://lv.wikipedia.org/wiki/Solovku_salas

[10] Belbaltlag (Белбалтлаг) – Baltās jūras-Baltijas koncentrācijas nometne. “No 1930. gada Medvežjegorska bija Baltās – Baltijas jūras kanāla celtniecības galvenā bāze un šeit atradās ieslodzīto nometne “Belbaltlag” (Белбалтлаг).” https://lv.wikipedia.org/wiki/Medve%C5%BEjegorska  “Baltās–Baltijas jūras kanāls ir 227 km garš kuģošanas kanāls, kas savieno Baltās jūras Oņegas līci ar Oņegas ezeru, kas savukārt ir savienots ar Baltijas jūru. Kanālu 1931. gadā sāka būvēt gulagā ieslodzītie. Būvē iesaistīja 126 tūkstošus ieslodzīto. Pēc dažādiem datiem celtniecības laikā gāja bojā no 12 līdz 25 tūkstošiem cilvēku. Aleksandra Solžeņicina darbos teikts par 250 000 bojā gājušajiem. Šī ir pirmā lielbūve, kas celta ar gulaga ieslodzīto spēkiem.” https://lv.wikipedia.org/wiki/Balt%C4%81s%E2%80%94Baltijas_j%C5%ABras_kan%C4%81ls

[11] Hirotonija, roku uzlikšana – iesvētīšana svētkalpotāja kārtā (diakona, priestera, bīskapa). (eleison.lv)

[12] Viena no pēdējām lūgšanām no “Lūgšanām, kas lasāmas, gatavojoties Svētajam Vakarēdienam”. (Baznīcslāviski “Не бо врагом Твоим тайну повеем”).

[13] И.М. Андреев, Краткий обзор истории Русской Церкви от революции до наших дней, Джорданвилль, 1951, с. 70-72.

[14] Džordanvila, ASV, 1949. un 1957.g., trešais sējums joprojām nav izdots.

[15] Kolaboracionists – tāds, kas sadarbojas ar okupantiem, okupācijas režīmu. (tezaurs.lv)

[16] Открытое письмо Патриарху Алексию I священников Николая Эшлимана и Глеба Якунина http://www.regels.org/Eschliman-Yakunine.htm Право на правду, 50 лет назад священники Глеб Якунин и Николай Эшлиман написали открытое письмо Патриарху Алексию I, ставшее вехой в истории Церкви https://www.svoboda.org/a/27384726.html

[17] Лев Регельсон. Трагедия Русской церкви. 1917–1953 гг. https://www.litres.ru/lev-regelson/tragediya-russkoy-cerkvi-1917-1953/chitat-onlayn/

[18] Apoloģija – aizstāvības, arī aizstāvēšanās raksts. (Tezaurs.lv) Kādas uzskatu sistēmas, pasaules redzējuma aizstāvēšana un izskaidrošana.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.