Sv. Serbijas Nikolajs – Mozum doto desmit baušļu skaidrojums

4dbb592ec11497271f77c2d98b2f776a
Sv. Serbijas Nikolajs

 IEVADS

Lūk, baušļi, ko Tas Kungs Dievs Cebaots deva tautai caur Savu izredzēto un pravieti Mozu Sinaja kalnā:

  1. “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs… Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.”
  2. “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.”
  3. “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.”
  4. “Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam.”
  5. “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.”
  6. “Tev nebūs nokaut.”
  7. “Tev nebūs laulību pārkāpt.”
  8. “Tev nebūs zagt.”
  9. “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.”
    10. “Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.”

(2.Moz.20:2-17)

Patiesi, īss šis likums, taču šie baušļi daudz runā ikvienam, kurš prot domāt un kurš meklē savas dvēseles glābšanu.

Tas, kurš ar sirdi nesapratīs šo galveno Dieva likumu, nevarēs pieņemt nedz Kristu, nedz Viņa mācību. Kurš neiemācīsies peldēt seklumā, tas nevarēs peldēt dziļumā, jo noslīks. Un kurš iesākumā neiemācīsies staigāt, nevarēs skriet, jo nokritīs un sasitīsies. Un kurš iesākumā neiemācīsies skaitīt līdz desmit, nekad nevarēs saskaitīt līdz tūkstotim. Un kurš iesākumā neiemācīsies lasīt pa zilbēm, nekad neiemācīsies lasīt tekoši un daiļrunīgi izteikties. Un kurš iesākumā neieliks mājas pamatus, velti mēģinās uzlikt jumtu.

Atkārtoju: kurš neievēro Tā Kunga baušļus, kas doti Mozum, veltīgi klauvēs pie Kristus Valstības durvīm.

Bet ko vēsta Pirmais Dieva Bauslis un ko nozīmē Tā Kunga Baušļi, mēs izpratīsim, ja aplūkosim tos tuvāk un ilgāk padomāsim par tiem.

PIRMAIS BAUSLIS

2.Moz.20:2-3. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs… Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Tas nozīmē:

Dievs ir viens, un nav citu dievu, izņemot Viņu. No Viņa izcēlās visi radījumi, pateicoties Viņam dzīvo un pie Viņa atgriežas. Dievā atrodas viss spēks un jauda, un nav spēka ārpus Dieva. Un gaismas spēks, un ūdens spēks, un gaisa, un akmens ir Dieva spēks. Ja skudra rāpo, zivs peld un putns lido, tas tā notiek pateicoties Dievam. Sēklas spēja augt, zāles – elpot, cilvēka – dzīvot – būtībā ir Dieva spējas. Visas šīs spējas ir Dieva īpašums, un visādi radījumi savu pastāvēšanas spēju iegūst no Dieva. Tas Kungs katram dod, cik uzskata par vajadzīgu, un paņem atpakaļ, kad uzskata to par vajadzīgu. Tāpēc, kad gribi iegūt spēju darīt kaut ko, meklē tikai Dievā, jo Tas Kungs ir dzīvudaroša un varena spēka avots. Bez Viņa nekādu citu avotu nav. Palūdzies Tam Kungam tā:

“Žēlīgais Dievs, neizsmeļamais, vienīgais spēka avots, stiprini mani, nevarīgo, apdāvini ar lielāku spēku, lai es varētu Tev labāk kalpot. Dievs, dāvā man gudrību, lai no Tevis iegūto spēku es neizmantotu ļauni, bet tikai par labu sev un saviem tuvākajiem Tavas godības cildināšanai. Āmen.”

Dievā ir visa gudrība, un ārpus Dieva nav nedz gudrības, nedz zināšanu piliena. Jebkādu radību Tas Kungs ir apveltījis ar Savas gudrības daļiņu. Tāpēc, manu brāli, domājot, ka Dievs ir devis gudrību tikai cilvēkam, tu kļūdīsies. Gudrība ir bitei un mušai, bezdelīgai un stārķim, kokam un akmenim, ūdenim un gaisam, ugunij un vējam.

Visā mājo gudrība Dievišķā Augstākā Gudrība, un nekas nevarētu pastāvēt bez gudrības kripatiņas. Uz Dieva gudrības pamata dzīvnieks iepriekš sajūt briesmas; un bite veido šūnas; un muša iepriekš jūt lietu; un bezdelīga veido ligzdu; un stārķis kopj putnēnus; un koks zina, kā augt; un akmens prot klusēt un turēt formu; un ūdens prot tecēt no kalna lejā un lidināties mākonī; un uguns, kas snauduļo ikvienā lietā, var sildīt un spīdēt; un vējš zina, kur pūst, un atnes tīrību netīrībai un veselību slimojošajiem. Katrā lietā nevienam un nekam nav savas paša gudrības, kuru viņš pats radītu vai izraisītu, bet visa gudrība iztek no viena vienīgā visādas gudrības avota. Un šis avots ir Dievā. Tāpēc, kad meklē gudrību, meklē to tikai Dievā, jo Tas Kungs ir dzīvības nesošās un diženās Augstākās Gudrības Avots. Bez šī Avota citu nav. Tādēļ lūdzies Dievam tā:

“Visvarenais un Visuredzošais Dievs, apdāvini mani, negudro, ar Tavu dzīvudarošo gudrību, lai es varētu labāk Tev kalpot. Un vadi mani, Kungs, lai es man dotās zināšanas nepielietotu ļaunumam, kā sātans, bet tikai par labu sev un saviem tuvākajiem Tavai dižajai slavai. Āmen.”

Dievā ir visa labestība. Par to arī teica Kristus: “Neviens nav labs, kā tikai vienīgi Dievs” (Mat.19:17[1]). Viņa labestība ietver sevī Viņa žēlsirdību, pacietību un piedošanu grēciniekiem. Tas Kungs ar Savu labestību ir apveltījis ikvienu Savu radību. Tāpēc jebkādā Dieva radībā ir Dievišķā labestība. Pat nelabajam ir Dievišķā labestība, kuras dēļ viņš vēl sev labu, bet ne ļaunu, bet savas muļķības dēļ domā ar ļaunu sasniegt labu, tas ir domā, ka nodarot ļaunu visām Dieva radībām, viņš sev rada labu. Ak, cik daudz Dieva labestības ir ikvienā Dieva radībā: akmenī, augos, zvēros, ugunī, ūdenī, gaisā! Visa šī labestība ir pārņemta no Dieva – neizsmeļama, bezgala dziļa un dižena jebkāda tikuma Avota. Tāpēc, kad meklē labestību, nemeklē to nekur, kā tikai Dievā. Tikai Viņam ir labestība pārpilnībā. Tātad palūdzies tā:

 “Vislabais, Visžēlīgais un Ilgpacietīgais Dievs, apdāvini mani, bezgodi, ar Tavu labestību, lai no Tavas labestības es sapriecātos un iemirdzētos un varētu vēl vairāk un labāk Tev kalpot. Virzi mani un atbalsti, Kungs, lai Tavu labsirdību es nepārvērstu par ļaunu, kā sātans, bet virzītu tikai uz prieku un laimi sev, lai es varētu starot labsirdībā un apspīdēt ar to sevi pašu un jebkuru no Tavām radībām, kas mani ir apkārt.”

Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā – novēlēja Tas Kungs. Priekš kam tev citi dievi, ja ir Tas Kungs Cebaots? Kā tikko tev būs divi dievi, zini: viens no tiem ir nelabais. Bet tu nevari kalpot uzreiz gan Dievam, gan nelabajam, kā nevar viens vērsis vienlaicīgi uzart divas druvas, kā nevar viena svece apgaismot vienlaicīgi divas mājas. Vērsim nevajag divus saimniekus, jo viņi saplosīs viņu; un mežiem nevajag divas saules, jo tie sadegs; un bērnam nevajag divas mātes, jo “paliks bērns bez uzraudzības”. Un tev nav vajadzīgi divi dievi, jo paliksi nevis bagātāks, bet nabagāks. Tad paliec vienatnē ar savu vienīgo Kungu Cebaotu, Kurā ir viss spēks, visa gudrība un visa labsirdība, nedalāma, neizsmeļama, bezgalīga. Viņu, Vienīgo, cieni, Viņam paklanies, tikai Viņu bīsties. Bet kad sāksi Viņam lūgties, lūdzies tā:

“Kungs, mans Dievs, Tev pieder neskaitāms radību daudzums, bet Tavām radībām nevar būt vairāk par vienu Dievu – Tevi, Vienbūtīgo. Kungs, aizdzen manas nelādzīgās domas un sapņus par citiem dieviem, kā spēcīgs vējš aizdzen apnicīgu mušu baru. Dievs, šķīstī manu dvēseli, apgaismo to, paplašini to un apmeties tajā Tu, Vienīgais, kā Valdnieks Savā pilī. Tas pacels manu garu, stiprinās mani, audzinās, izlabos un atjaunos. Gods un slava Tev, Vienīgais Īstenais Dievs, stāvošs augstāk par visām maldu dievībām, kā kalna virsotne pāri atspulgam peļķē. Āmen.”

 

OTRAIS BAUSLIS

2.Moz.20:4-6 Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.

Tas nozīmē: neapdievini radību Radītāja vietā. Ja tu uzkāpi augstā kalnā, kur satikies ar To Kungu Dievu, kāpēc tev atskatīties uz atspoguļojumu peļķē kalna lejā? Ja kāds cilvēks alka redzēt valdnieku un pēc ilgiem pūliņiem varēja nostāties viņa priekšā, kāpēc viņam atkal atskatīties pa labi un pa kreisi uz valdnieka kalpiem? Viņš var atskatīties divu ieme4-4slu dēļ: tādēļ, ka neuzdrīkstas nostāties viens valdnieka priekšā, vai arī tādēļ, ka domā: valdnieks vienatnē viņam nespēs palīdzēt.

Bet kāpēc tad cilvēks neuzdrīkstas nostāties viens pret vienu Valdnieka Dieva priekšā? Vai tad šis Valdnieks tajā pašā laikā nav viņa Tēvs? Bet kas vēl baidījās nostāties ar vaigu pret vaigu ar savu tēvu?

Vai ne Tas Kungs domāja par tevi, cilvēk, vēl pirms tavas dzimšanas? Vai ne Viņš nedzirdami pieskārās tev ar Saviem pirkstiem miegā un nomodā, bet tu par to pat nebiji iedomājies un to pat nejuti? Vai Viņš nedomā par tevi katru dienu vairāk, nekā tu pats par sevi domā? Kādēļ tad tu Viņu baidies? Patiesi, tu baidies nevis kā cilvēks, bet kā grēcinieks. Grēks vienmēr rada bailes. Un tās parādās tur, kur nav vietas nedz viņam, nedz viņa augļiem. Tieši grēks liek tev novērst skatienu no Valdnieka un pievērst skatu kalpiem. Starp kalpiem grēkam ir viegli; tā ir viņa vide, tur tas valda un dzīro. Bet tev jāzina, ka Valdnieks ir žēlsirdīgāks par kalpiem. Tāpēc neslēp acis, bet droši paskaties uz Valdnieku, tavu Tēvu. Valdnieka skatiens grēkus tevī pārvērtīs pelnos. Tā saules stars iznīcina kaitīgus mikrobus ūdenī, attīrot to, un ūdens kļūst tīrs, dzerams.

Vai tu netici, ka Valdnieks Dievs varēs tev palīdzēt, un tāpēc ceri uz Viņa kalpiem?

Bet padomā pats: ja tev Tas Kungs Dievs nevar palīdzēt, tad visi Viņa kalpi – vēl jo mazāk. Vai visas Dieva radības negaida palīdzību no Dieva? Tad uz kādu gan Dieva veidojumu palīdzību tu ceri? Ja izslāpušais nevar atdzerties no bagātīgi plūstoša kalnu avota, tad vai viņš atdzersies, uzsūcot pa rasas pilei no pļavu zālēm?

Kurš apdievina izgrieztu veidolu vai zīmētu tēlu? Tikai tas, kurš nezina griezēju un gleznotāju. Tas, kurš netic Dievam vai nezin par Viņu, ir spiests apdievināt lietas, jo cilvēkam kaut ko ir jāapdievina. Tas Kungs izgrieza kalnus un ielejas, izveidoja augus un dzīvnieku ķermeņus; Viņš aprakstīja pļavas un laikus, mākoņus un ezerus. Tas, kurš to saprot, cildina To Kungu kā diženāko Griezēju un Ikonu rakstītāju, bet tas, kurš to nezina, cildina pašus Dieva grieztos veidolus un ikonas.

Bet tas vēl nav pats briesmīgākais grēks. Pats briesmīgākais grēks ir, kad cilvēks apdievina to, ko pats izveidoja, savu roku un sava saprāta darbu. Mežoņi izgriež sev elku no koka un tam lūdzas un to pielūgt. Bet mežoņiem tas ir piedodams. Viņu mežonīgums kalpo viņiem par attaisnojumu. Īstenais un Pirmsmūžīgais Kungs Dievs ir tiem žēlīgs un pretimnākošs. Tās lūgšanas, ar kurām viņi vēršas pie sava izstrādājuma no koka, Viņš pieņem, it kā tās Viņam būtu vērstas, un nosūta palīdzību un aizsardzību Saviem neapgaismotajiem bērniem.

Taču ir arī izglītoti ļaudis, kuri kaut ko rada ar savu saprātu vai savām rokām, un savu paša radību uzskata par dievību. Mēdz būt mākslinieki, kas noliecas savas gleznas priekšā un paklanās tai, kā īstai dievībai. Mēdz būt literāti, kuri, uzrakstot grāmatu, iedzen sev galvā domu, ka viņu grāmata ir debess un zemes augstiene, un paklanās šai savai grāmatai. Mēdz būt bagātnieki, kuri sagrābj labumus, kā kāmis krājumus ziemai, un sāk pacelt augšā degunu un skatīties uz augšu, nepamanot Dievu un Viņa gaismu, paklanoties savam satrunējušajai, kožu sabojātajai bagātībai. Kur cilvēkam visas domas un visa sirds, tur arī ir viņa dievs.

Ja kāds cilvēks visas savas domas velta un visu savu dvēseli atdod ģimenei un cita dieva nezina, tad viņa ģimene viņam ir dievība. Šī ir viena veida dvēseles slimība.

Ja kāds cilvēks visas savas domas velta un visu savu sirdi atdod zeltam un sudrabam, un nevēlas zināt citu dievu, tad zelts un sudrabs viņam ir dievība, kurai tas paklanās dienu un nakti, kamēr viņu nenotvers nāves nakts un neievīstīs savā tumsā. Šī ir cita veida dvēseles slimība.

Ja kāds cilvēks sakoncentrē visas savas iedomas uz to, lai pacelties pāri citiem ļaudīm, cenšas par visām varēm būt pirmais, vēlas slavu un atzinību, uzskata sevi par labāko no visiem ļaudīm un visām radībām uz debesīm un uz zemes, tad tāds cilvēks ir pats sev dievība, kurai viņš upurē visu. Šī ir trešā veida dvēseles slimība.

Patiesi tikai slimās dvēseles nezina īsteno Dievu. Bet veselīgas dvēseles ir veselīgas, pateicoties vienīgā īstenā Tā Kunga Dieva zināšanai un atzīšanai, Kurš ir visu griezto veidolu un visu tēlu, visu cilvēcisko ģimeņu, visa zelta un sudraba, visu mirstīgo cilvēku uz zemes Radītājs un Valdnieks.

Ja kāds uzraksta Dieva vārdu uz papīra, vai uz koka, vai uz akmens, vai uz sniega, vai netīrumos, tad cieni šo papīru un šo koku, un šo akmeni, un sniegu, un netīrumus Vissvētā vārda dēļ, kas uzrakstīts uz tiem. Taču neapdievini to, uz kā rakstīts pats svētākais vārds.

Vai kad kāds attēlo Dieva vaigu uz kaut kā, tu paklanies, bet zini, ka nevis matērijai esi paklanījies, uz kuras uzrakstīts Tas Kungs, bet Dzīvajam Varenajam Dievam, par Kuru atgādina attēls.

Vai kad kāds izrunā vai apdzied Dieva Vārdu, tu paklanies, bet zini, ka paklanies nevis cilvēciskajai balsij, bet Dzīvajam un Varenajam Dievam, par Kuru tev atgādināja cilvēciskā runa.

Vai kad redzi naktī debesu zvaigžņu dižumu, tu zemu paklanies, bet paklanies nevis Dieva roku darinājumam, bet Tam Visuaugstākajam Kungam, Kurš ir augstāk par zvaigznēm, kuras ar savu starošanu tev atgādina par Viņu.

Bet kad vakarā nometīsies ceļos, palūdzies tā:

“Kungs, mans Dievs! Tevi Vienīgo vienmēr zinu, atzīstu un slavēju: gan kad diena atklāj man visu Tavu Skaistumu caur Tavu darbu skaistumu, gan kad nakts apsedz visu ar melnu mantiju un atstāj mani vienatnē ar Tevi. Āmen.”

 

TREŠAIS BAUSLIS

2.Moz.20:7 Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.

Vai tik tiešām ir tādi cilvēki, kuri iedrošinās pieminēt bez iemesla un vajadzības vārdu, kas iedveš trīsas, – Visaugstā Tā Kunga Dieva vārdu? Kad debesīs tiek izrunāts Dieva vārds, debesis noliecas, zvaigznes uzliesmo spilgtāk, Virseņģeļi un Eņģeļi dzied: “Svēts, Svēts, Svēts ir Tas Kungs Cebaots”, bet svētītāji un Dievam tīkamie krīt ar vaigu pie zemes. Tad kurš gan no mirstīgajiem uzdrīkstas pieminēt Vissvēto Dieva vārdu bez dvēseliskām trīsām un dziļas nopūtas ilgās pēc Dieva?

Ja cilvēks ir tuvu nāvei, nosauc viņam jebkuru vārdu un nespēsi viņu nedz uzmundrināt, nedz atgriezt mieru viņa dvēselē. Bet kad pieminēsi vienu vienīgo vārdu – Tā Kunga Jēzus Kristus vārdu, uzmundrināsi un nomierināsi viņu. Un aizejošais uz viņpasauli ar savu pēdējo acu uzmetienu pateiksies tev par diženā vārda balzamu viņa dvēselei.

Ja no cilvēka novērsīsies radi vai viņu nodos draugi, un viņš sapratīs, ka ir vientuļš šajā bezgalīgajā pasaulē, tad atgādini viņam, nogurušam no vientulības, Dieva vārdu, un tu it kā iedosi viņam spieķi viņa smagnējajām rokām un kājām.

Ja pret kādu sacelsies ļauni kaimiņi un ar melīgām liecībām novedīs līdz važām un cietumam, piedabūjot savā pusē tiesnešus pret taisno, pietuvojies cietējam un pačuksti viņam ausī Tā Kunga vārdu. Un tajā pašā acumirklī no viņa acīm iztecēs asaras, cerības un ticības asaras, un smagās važas viņam šķitīs vieglākas.

Ja kāds slīkst dziļumā un pēdējā acumirklī starp dzīvi un nāvi piemin Dieva vārdu, tad viņa spēki dubultojas.

Ja zinātnieks pūlas atrisināt kādu grūtu dabas mīklu un, jūtot, ka veltīgi paļāvās uz savu ierobežoto saprātu, vienreiz piemin Dieva vārdu, tad pēkšņa apskaidrība saviļņo viņa dvēseli, un paveras noslēpuma aizkars.

Ak, visbrīnišķīgais Dieva vārds! Cik tu esi visspēcīgs, cik skaists, cik salds! Lai uz mūžiem apklust manas lūpas, ja izrunās to nevīžīgi, ikdienišķi, veltīgi.

Paklausieties līdzību par Dieva vārda zaimotāju.

Kāds meistars zeltkalis sēdēja savā bodē pie darbagalda un, strādājot, nepārtrakti Dieva vārdu veltīgi pieminēja: te kā zvērestu, te kā mīļāko vārdiņu. Kāds svētceļotājs, kurš atgriezās no svētajām vietām, ejot garām bodei, sadzirdēja to, un viņa dvēsele kļuva sašutusi. Tad viņš uzsauca juvelierim, lai tas iznāk uz ielas. Bet kad meistars iznāca, svētceļotājs noslēpās. Juvelieris, nevienu neredzēdams, atgriezās bodē un turpināja darbu. Svētceļotājs atkal viņu pasauca, bet kad juvelieris iznāca, tas izlikās, ka neko nezina. Meistars nokaitināts atgriezās pie darbagalda un atkal sāka strādāt. Svētceļotājs trešo reizi viņam uzsauca un, kad meistars atkal iznāca, atkal stāvēja klusēdams, izliekoties, ka viņš nav vainīgs. Tad juvelieris satracināts metās virsū svētceļotājam:

– Kāpēc tu mani veltīgi sauc? Kas par jokiem! Man darba ir līdz kaklam!

Svētceļotājs miermīlīgi atbildēja:

– Patiesi, Dievam Tam Kungam darba ir vēl vairāk, bet tu Viņu piesauc daudz biežāk, nekā es tevi. Kuram ir lielāks tiesības vairāk dusmoties: tev vai Tam Kungam Dievam?

ce75c5fb4b7edc906a0f6297bdf5aadcJuvelieris nokaunināts atgriezās darbnīcā un kopš tā laika turēja mēli aiz zobiem.

Tad lai, brāļi, Tā Kunga vārds kā neapdzēšama lampāda nepārtraukti deg dvēselē, domās un sirdī, lai tas ir prātā, bet neatlec no mēles bez nozīmīga un svinīga iegansta.

Paklausieties vēl vienu līdzību, līdzību par vergu.

Baltā kunga mājā dzīvoja melnādainais vergs, pazemīgs un dievbijīgs kristietis. Baltajam saimniekam bija ieradums dusmās lamāt un zākāt Dieva vārdu. Baltajam kungam bija sunītis, kuru viņš ļoti mīlēja. Reiz notika tā, ka saimnieks šausmīgi sadusmojās un sāka zākāt un zaimot Dievu. Nēģeri pārņēma nāvīgas mocības, viņš saķēra saimnieka suni un sāka to smērēt ar netīrumiem. To ieraudzījis, saimnieks iekliedzās:

– Ko tu dari ar manu mīļāko suni?

– To pašu, ko arī tu ar To Kungu Dievu, – miermīlīgi atbildēja vergs.

Ir vēl līdzība, līdzība par neķītrām lamām.

Serbijā, kādā slimnīcā, no rīta un līdz vakaram apstaigājot slimos, strādāja dakteris ar feldšeri. Feldšerim bija ļauna mēle, un viņš pastāvīgi kā ar netīru lupatu apšļakstīja ikvienu, par ko vien atcerējās. Šī netīrā lamāšanās nežēloja pat To Kungu Dievu.

Reiz dakteri apciemoja viņa draugs, kurš atbrauca no tālienes. Dakteris uzaicināja viņu būt klāt operācijā. Ar dakteri bija arī feldšeris.

Viesim palika nelabi, ap dūšu redzot briesmīgo brūci, no kuras iztecēja strutas ar pretīgu smaku. Bet feldšeris bez apstājas lamājās. Kad draugs pajautāja dakterim:

– Kā tu vari klausīties tādas Dievu zaimojošas lamas?

Dakteris atbildēja:

– Mans draugs, esmu pieradis pie sastrutojošām brūcēm. No sastrutojošām brūcēm jāiztek strutām. Ja strutas sakrājas ķermenī, tās iztek no atvērtās brūces. Ja strutas krājas dvēselē, tās iztek caur lūpām. Mans feldšeris lamādamies tikai atklāj ļaunumu, kas sakrājies dvēselē, un izlej to no savas dvēseles, kā strutas iztek no brūces.

Ak, Visauzturētāj, kādēļ pat vērsis Tevi nelamā, bet cilvēks lamā? Kāpēc Tu radīji vērsi ar tīrākām lūpām nekā cilvēkam?

Ak, Visžēlīgais, kādēļ pat vardes tevi nezākā, bet cilvēks zākā? Kāpēc Tu radīji vardi ar cildenāku balsi, nekā cilvēkam?

Ak, Vispacietīgais, kādēļ pat čūskas Tevi nezaimo, bet cilvēks zaimo? Kāpēc Tu izveidoji čūsku, daudz līdzīgāku eņģelim, nekā cilvēku?

Ak, Vislieliskākais, kādēļ pat vējš, kas nesās virs zemes krustām un šķērsām, ne uz saviem spārniem Tavu vārdu bez iemesla, bet cilvēks izrunā to veltīgi? Kāpēc vējš ir dievbijīgāks, nekā cilvēks?

Ak, brīnišķais Dieva vārds! Cik tu esi visspēcīgs, cik skaists, cik salds! Lai uz mūžiem apklust manas lūpas, ja izrunās to nevīžīgi, ikdienišķi, veltīgi.

CETURTAIS BAUSLIS

2.Moz.20:9-10 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam.

Tas nozīmē:

Sešas dienas Radītājs veidoja, bet septītajā dienā atpūtās no Saviem darbiem. Sešas dienas ir laicīgas, rosīgas un īslaicīgas, bet septītā – mūžīga, mierīga un ilglaicīga. Ar pasaules radīšanu Tas Kungs Dievs iegāja laikā, bet neizgāja no mūžības. “Liels ir šis noslēpums.” (Ef.5:32), un par to pienākas vairāk domāt, nekā runāt, jo tā nav pieejama ikvienam, bet tikai Dieva izredzētajiem.

Dieva izredzētie, atrazdamies ar ķermeni laikā, savā garā paceļas līdz pasaules augstumiem, kur mūžīgā pasaule un svētlaime.

Un tu, brāli, strādā un atpūties. Strādā, jo arī Tas Kungs Dievs strādāja; atpūties, jo arī Tas Kungs atpūtās. Bet lai tavs darbs ir radošs, jo tu esi Radītāja bērns. Neposti, bet radi!

Uzskati savu darbu par sadarbošanos ar Dievu. Tā tu nesāksi radīt ļaunu, bet tikai labo. Pirms ikviena darba padomā, vai Tas Kungs darītu to, jo pamatā visu lemj Tas Kungs, bet mēs tikai palīdzam Viņam.

Visas Dieva radības nepārtraukti strādā. Lai tas tev piešķir spēku tavā darbā. Pieceļoties

Moses_Icon_Sinai_13th_century_detail
Pravietis Mozus

agri no rīta, paskaties, saule jau daudz ir izdarījusi, un ne tikai saule, bet arī ūdens, arī gaiss, arī augi, arī dzīvnieki. Tava dīkdienība būs aizvainojums pasaulei un grēks Dieva priekšā.

Tava sirds un plaušas strādā dienu un nakti. Kāpēc lai nepastrādātu arī tavas rokas? Arī tavas nieres strādā dienu un nakti. Kāpēc lai nepastrādātu arī tavas smadzenes?

Zvaigznes bez apstājas traucas pa visuma plašumiem, ātrāk, nekā auļo zirgs. Tad kāpēc tu nododies dīkdienībai un slinkumam?

Ir līdzība par bagātību.

Kādā pilsētā dzīvoja bagāts tirgonis, un viņam bija trīs dēli. Viņš bija labs tirgotājs, ar lielu apgrozījumu un prata iekrāt milzīgu bagātību. Kad viņam jautāja, kāpēc viņam tāda bagātība un tik daudz raižu, viņš atbildēja: “Es pilnībā nodevos darbam, cenšoties nodrošināt dēlus, lai tie neciestu.” To dzirdot, viņa dēli palika slinki un vispār pārstāja strādāt, bet pēc tēva nāves sāka tērēt tēva iekrāto bagātību. Sagribējās tēvam no aizsaules atnākt paskatīties, kā viņa dēli dzīvo bez pūlēm un rūpēm. Tas Kungs Dievs viņu palaida, viņš nogāja dzimtajā pilsētā un piegāja pie savas mājas.

Bet kad viņš pieklauvēja pie vārtiem, viņam atvēra kaut kāds svešinieks. Tirgonis pajautāja par saviem dēliem un sadzirdēja atbildi, ka viņa dēli ir katorgā. Dīkdienība noveda viņus līdz ķildai, bet ķildošanās noveda līdz mājas aizdedzināšanai un slepkavībai.

– Ak vai, – nopūtās bēdu dēļ bez prāta palikušais tēvs, – es gribēju izveidot paradīzi saviem bērniem, bet pats sagatavoju viņiem elli.

Un sāka nelaimīgais tēvs staigāt pa visu pilsētu un mācīt visus vecākus:

– Neesiet tādi neprāši, kāds biju es. Neizmērojamās mīlestības dēļ pret saviem bērniem es pats viņus iegrūdu nāves peklē. Brāļi, neatstājiet bērniem nekādu īpašumu. Iemāciet viņus strādāt, un to atstājiet viņiem mantojumā. Visu pārējo bagātību pirms savas nāves izdaliet nabagiem.

Patiesi nav nekā bīstamāka un kaitīgāka dvēselei, kā saņemt mantojumā lielu bagātību. Esiet pārliecināti, ka par bagātu mantojumu vairāk priecājas nelabais, nekā eņģelis, jo ne ar ko citu nelabais tik viegli un ātri nebojā ļaudis, kā ar lielu mantojumu.

Tāpēc, brāli, arī tu strādā un iemāci savus bērnus strādāt. Bet kad strādā, nemeklē darbā tikai ienākumus, derīgumu un panākumus. Labāk atrodi savā darbā skaistumu un baudījumu, kuru dāvā pats darbs.

Par vienu krēslu, ko uzmeistaros galdnieks, viņš varēs iegūt desmit, piecdesmit vai simts dināru[2]. Bet izstrādājuma skaistums un baudījums no darba, ko jūt meistars, iedvesmoti ēvelējot, līmējot un pulējot koku, ne ar ko neatmaksājas. Šis baudījums atgādina to augstāko labpatiku, kuru izjuta Tas Kungs pasaules radīšanā, kad Viņš iedvesmoti “ēvelēja, līmēja un pulēja” to. Visa Dieva pasaule varētu būt ar savu noteiktu cenu un varētu atmaksāties, taču tās skaistums un Radītāja badījums pasaules Radīšanā ir nenovērtējams.

Zini, ka tu pazemo savu darbu, ja domā tikai par materiālo izdevīgumu no tā. Zini, ka tāds darbs nepadodas cilvēkam, neizdosies viņam, neatnesīs viņam gaidāmos ienākumus. Un koks uz tevi piktosies un tev pretosies, ja sāksi strādāt ar viņu nevis mīlestības, bet ienākumu dēļ. Un zeme tevi sāks nīst, ja tu arsi to, nedomājot par tās skaistumu, bet tikai par savu peļņu no tās. Dzelzs sāks tevi dedzināt, ūdens slīcinās, akmens nospiedīs, ja tu skaties uz viņiem nevis ar mīlestību, bet visā redzi tikai savus dukātus[3] un dinārus.

Strādā bez savtīguma, kā lakstīgala nesavtīgi dzied savas dziesmas. Un tā Tas Kungs Dievs ies tev priekšā Savā darbā, bet tu – aiz Viņa. Bet ja paskriesi garām Dievam un aizsteigsies uz priekšu, atstājot Dievu aiz muguras, tad tavs darbs atnesīs tev lāstu, nevis svētību.

Bet septītajā dienā atpūties.

Kā atpūsties? Atceries, atpūta var būt tikai blakus Dievam un Dievā. Šajā pasaulē nekur vairāk īstu atpūtu neatrast, jo šī pasaule mutuļo, kā kāds ūdens virpulis.

Pilnīgi visu septīto dienu velti Dievam, un tad patiešām atpūtīsies un piepildīsies ar jauniem spēkiem.

Visu septīto dienu domā par Dievu, runā par Dievu, lasi par Dievu, klausies par Dievu un lūdzies Dievam. Tā tu tik tiešām atpūtīsies un piepildīsies ar jauniem spēkiem.

Ir līdzība par strādāšanu svētdienas dienā.

Kāds cilvēks necienīja Dieva bausli par svētdienas dienas svinēšanu[4] un turpināja sestdienas darbus arī svētdienā. Kad viss ciems atpūtās, viņš līdz septītajiem sviedriem strādāja laukā ar saviem vēršiem, kuriem arī nedeva atpūtu. Tomēr nākamajā nedēļā, trešdienā, viņš zaudēja spēkus, novājinājās arī viņa vērši; un kad viss ciems izgāja uz lauka, viņš palika mājās, noguris, sadrūmis un izmisis.

Tāpēc, brāļi, nelīdzinieties šim cilvēkam, lai nezaudētu spēkus, veselību un dvēseli. Bet sešas dienas strādājiet, kā Tā Kunga līdzgaitnieki, ar mīlestību, baudījumu un bijību, bet visu septīto dienu veltiet Tam Kungam Dievam. Esmu uz savas pieredzes pārliecinājies, ka pareiza svētdienas aizvadīšana cilvēku iedvesmo, atjauno un dara laimīgu.

PIEKTAIS BAUSLIS

2.Moz.20:12 Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.

Tas nozīmē:

Pirms tu iepazini To Kungu Dievu, Viņu iepazina tavi vecāki. Pietiek ar to vien, lai tu viņiem paklanītos ar cieņu un atmaksātu ar uzslavu. Paklanies un atmaksā ar uzslavu ikvienam, kurš pirms tevis iepazina Augstāko Labumu šajā pasaulē.

Kāds bagāts indiešu jauneklis gāja ar savu svītu caur Hindukuša kalna grēdu. Kalnos viņš sastapa kādu vecajo, kas ganīja kazas. Nabadzīgais vecis nogāja uz ceļu nomali un paklanījās bagātajam jauneklim. Bet jauneklis nolēca no sava ziloņa un krita ar seju pie zemes vecaja priekšā. Vecais par to izbrīnījās, un arī no viņa svītas ļaudis bija pārsteigti. Bet viņš teica vecajam:

– Noliecos tavu acu priekšā, jo tās pirms manām ieraudzīja šo pasauli, Visaugstākā radību. Noliecos tavu lūpu priekša, jo tās agrāk par manām izteica Viņa svēto vārdu. Noliecos tavas sirds priekšā, jo tā pirms manas ietrīsējās no priekpilnās apziņas, ka visu zemes ļaužu Tēvs ir Tas Kungs, Debesu Ķēniņš.

F320-moses-burning-bush-sinai-legacy-icons__48480.1548272172.1280.1280Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi jo tavs ceļš no piedzimšanas un līdz šai dienai ir mātišķo asaru un tēvišķo sviedru apliets. Viņi tevi mīlēja arī tad, kad visiem citiem tu, nevarīgs un netīrs, iedvesi riebumu. Viņi mīlēs tevi arī tad, kad visi tevi neieredzēs. Un kad visi metīs uz tevi akmeņus, māte metīs tev salmeni un baziliku – svētuma simbolus.

Tavs tēvs tevi mīl, kaut arī zina visus tavus trūkumus. Bet citi neieredzēs tevi, kaut arī zinās tikai tavus tikumus.

Tavi vecāki mīl tevi ar bijību, jo zina, ka tu esi Dieva dāvana, uzticēta viņiem glabāšanai un audzināšanai. Neviens bez taviem vecākiem nav spējīgs ieraudzīt Dieva noslēpumu tevī. Viņu mīlestībai pret tevi ir svēta sakne mūžībā.

Caur savu maigumu pret tevi tavi vecāki apjēdz Tā Kunga maigumu pret visiem Viņa bērniem.

Kā pieši zirgam atgādina par labu rikšošanu, tā arī tavs asums attiecībā pret vecākiem mudina viņus vēl vairāk rūpēties par tevi.

Ir līdzība par tēvišķo mīlestību.

Kāds dēls, sabojāts un cietsirdīgs, metās virsū savam tēvam un iedūra viņam krūtīs nazi. Bet tēvs, izlaizdams garu, teica dēlam:

– Ātrāk notīri asinis no naža, lai tevi nenoķertu un nenodotu tiesai.

Ir līdzība par mātišķo mīlestību.

Krievijas stepē kāds netikumīgs dēls piesēja savu māti telts priekšā, bet pats teltī dzēra ar izlaidīgām sievietēm un saviem ļaudīm. Te parādījās bandīti un, ieraudzīdami māti sasietu, nolēma uzreiz atriebties par viņu. Bet sasietā māte iekliedzās pilnā balsī un tādā veidā deva zīmi nelaimīgajam dēlam, ka viņam draud briesmas. Un dēls izglābās, bet laupītāji dēla vietā nosita māti.

Un vēl līdzība par tēvu.

Teherānā, persiešu pilsētā, dzīvoja vienā mājā večuks tēvs ar divām meitām. Meitas neklausīja tēva padomiem un smējās par viņu. Ar savu nekrietno dzīvi viņas aptraipīja godu un apkaunoja tēva labo vārdu. Tēvs traucēja viņām, kā klusējošs sirdsapziņas pārmetums. Reiz vakarā meitas, domājot, ka tēvs guļ, norunāja sagatavot indi un iedot viņam no rīta ar tēju. Bet tēvs visu dzirdēja un visu nakti rūgti raudāja un lūdzās Dievam. No rīta meitas atnesa tēju un nolika viņa priekšā. Tad tēvs teica:

– Es zinu par jūsu nodomu un aiziešu no jums, kā jūs to vēlaties. Bet es vēlos aiziet nevis jūsu grēkā, lai izglābtu jūsu dvēseles, bet savā.

To pateicis, tēvs apgāza krūzi ar indi un aizgāja no mājas.

Dēls, nelepojies ar savām zināšanām sava neizglītotā tēva priekšā, jo viņa mīlestība maksā vairāk, nekā tavas zināšanas. Padomā, ja nebūtu viņa bijis, nebūtu bijis arī tevis, ne tavu zināšanu.

Meita, nelepojies ar savu skaistumu savas salīkušās mātes priekša, jo viņas sirds ir skaistāka par tavu seju. Atceries, ka arī tu, un tavs skaistums iznāca no viņas novājinātā ķermeņa.

Meit, iemācies godināt savu tēvu, jo tikai tā tu iemācīsies godināt arī visus citus tēvus uz zemes.

Dēls, dienu un nakti kop sevī savas mātes godināšanu, jo tikai tā tu iemācīsies visu citu māšu godināšanu uz zemes.

Patiesi, bērni, jūs nedarāt daudz, ja godājat savu tēvu un māti, bet citus tēvus un mātes nicināt. Savu vecāku cienīšanai ir jākļūst jums par visu sieviešu un visu vīriešu cienīšanas skolu, kuri mokās dzemdē, vaiga sviedros audzina un ciešanās mīl savus bērnus. Atcerieties to un dzīvojot saskaņā ar šo bausli, lai Tas Kungs Dievs jūs svētītu uz zemes.

Patiesi, bērni, jūs nedarāt daudz, ja godājat tikai sava tēva un mātes personības, bet ne viņu pūliņus, ne viņu laikmetu, ne viņu laikabiedrus. Padomājiet, ka, cienot savus vecākus, jūs godājat arī viņu pūles un viņu laiku, un viņu laikabiedrus. Tā jūs nogalināsiet sevī fatālo un muļķīgo ieradumu nicināt pagātni. Mani bērni, ticiet, ka dienas, kas nodotas jūsu rīcībā, nav dārgākas un nav tuvākas Tam Kungam, kā to dienas, kuri dzīvoja pirms jums. Ja jūs lepojaties ar savu laiku pagātnes priekšā, neaizmirstiet, ka jūs pat aci nepaspēsiet pamirkšķināt, kā sāks augt zāle virs jūsu kapiem, jūsu laikmetu, jūsu ķermeņiem un darbiem, bet citi sāks smieties par jums, kā jūs par atpalikušo pagātni.

Jebkurš laiks pildās ar mātēm un tēviem, sāpēm, upuriem, mīlestību, cerību un ticību Dievam. Tāpēc jebkurš laiks ir cieņas vērts.

Viedais noliecas ar cieņu visu pagājušo laikmetu priekšā, kā arī nākamo priekša. Jo viedais zina to, ko nezina muļķis, un tieši: ka viņa laiks ir tikai minūte pulkstenī. Bērni, paskatieties pulkstenī; ieklausieties, kā tek minūte aiz minūtes, un sakiet man, kāda no minūtēm ir labāka, garāka un svarīgāka par citām?

Bērni, nostājieties uz ceļiem un palūdzieties Dievam kopā ar mani:

“Kungs, Debesu Tēvs, slava Tev, ka Tu pavēlēji mums godināt tēvu un māti uz zemes. Palīdzi mums, Visžēlīgais, caur šo godināšanu iemācīties cienīt visus vīriešus un sievietes uz zemes, Tavus dārgos bērnus. Un palīdzi mums, Visviedais, caur to iemācīties nenicināt, bet godināt iepriekšējos laikmetus un paaudzes, kuras agrāk par mums redzēja Tavu godību un izteica Tavu svēto vārdu. Āmen.”

 

SESTAIS BAUSLIS

2.Moz.20:13 Tev nebūs nokaut.

Tas nozīmē:

Dievs iedvesa dzīvību no Savas dzīvības ikkatrā radītajā būtnē. Dzīvība ir pati dārgākā Dieva dotā bagātība. Tāpēc tas, kurš apdraud jebkuru dzīvību uz zemes, paceļ roku pret pašu dārgāko Dieva dāvanu, vēl jo vairāk – pret pašu Dieva dzīvi. Mēs visi, šodien dzīvojošie, esam tikai laicīgi Dieva dzīvības nesēji sevī, pašas dārgākās dāvanas glabātāji, kas pieder Dievam. Tāpēc mums arī nav tiesību un mēs nevaram atņemt no Dieva aizgūto dzīvību nedz sev, nedz citiem.

Bet tas nozīmē:

– pirmkārt, mums nav tiesību nogalināt;

– otrkārt, mēs nevaram nogalināt dzīvību.

Ja gadīsies tirgū sasist māla podu, podnieks saniknosies un pieprasīs zaudējuma atlīdzinājumu. Taisnību sakot, cilvēks arī ir radīts no tāda paša lēta materiāla, no kāda ir radīts pods, bet tas, kas apslēpts viņā, ir nenovērtējams. Tā ir cilvēku no iekšienes veidojošā dvēsele un dvēselei dzīvību dodošais Dieva Gars.

Nedz tēvam, nedz mātei nav tiesību atņemt dzīvību saviem bērniem, jo nevis vecāki dod dzīvību, bet Dievs caur vecākiem. Bet ja reiz vecāki dzīvību nedod, tad viņiem nav tiesību to atņemt.

Bet ja vecākiem, kuri tik daudz pūlas, lai nostādītu uz kājām savus bērnus, nav tiesību viņiem atņemt dzīvību, kā tad var tādas tiesības būt tiem, kuri nejauši sadūrās dzīves ceļā ar viņu bērniem?

Ja gadīsies sadauzīt podu tirgū, sāpīgi būs nevis podam, bet podniekam, kurš to izveidoja. Tieši tāpat, ja ir nogalināts cilvēks, sāpes jūt nevis nogalinātais, bet Tas Kungs Dievs, Kurš cilvēku ir radījis, paaugstinājis un iedvesis Savu Garu.

Tad ja poda sadauzītājam jāatlīdzina zaudējumi podniekam, tad vēl jo vairāk slepkavai jāatlīdzina Dievam par dzīvību, kuru atņēma. Pat ja ļaudis nepieprasīs atlīdzinājumu, Dievs pieprasīs. Slepkava, nemāni sevi: pat ja ļaudis aizmirsīs par tavu noziegumu, Dievs nevar aizmirst. Skaties, ir lietas, kuras Tas Kungs nevar. Piemēram, Viņš nevar aizmirst par tavu noziegumu. Atceries par to vienmēr, atceries savās dusmās, pirms ķersies pie naža vai pistoles.

No citas puses, mēs nevaram nogalināt dzīvību. Pilnīgi nogalināt dzīvību nozīmētu nogalināt Dievu, jo dzīvība pieder Dievam. Kurš var nogalināt Dievu? Var sadauzīt podu, bet nevar iznīcināt mālu, no kura tas bija izveidots. Tieši tāpat, var sadragāt cilvēka ķermeni, bet nevar nedz sadauzīt, nedz sadedzināt, nedz izkaisīt, nedz izliet viņa dvēseli un viņa garu.

Ir līdzība par dzīvību.

Konstantinopolē[5] valdīja kāds šausmīgs, asinskārs vezīrs, kuram mīļākā nodarbe bija katru dienu vērot, kā bende cērt nost galvas viņa pils priekšā. Bet Konstantinopoles ielās dzīvoja viens ģeķis Kristus dēļ[6], taisns cilvēks un pravietis, kuru visi ļaudis uzskatīja par Dievam tīkamo. Vienreiz, no rīta, kad bende vezīra acu priekšā sodīja ar nāvi kārtējo nelaimīgo, ģeķis Kristus dēļ nostājās zem viņa logiem un sāka vicināties ar metāla āmuru pa labi un pa kreisi.

– Ko tu dari? – uzprasīja vezīrs.

– To pašu, ko arī tu, – atbildēja ģeķis.

– Kā? – atkal uzprasīja vezīrs.

– Bet tā, – atbildēja ģeķis. – Es mēģinu ar šo āmuru nogalināt vēju. Bet tu mēģini nogalināt dzīvību ar nazi. Mans darbs ir veltīgs, kā arī tavs. Tu, vezīr, nevarēsi nogalināt dzīvību, tāpat kā arī es nevarēšu nogalināt vēju.

Vezīrs klusēdams aizgāja savas pils tumšajās istabās un nevienu pie sevis nepielaida. Trīs dienas viņš neēda, nedzēra un nevienu neredzēja. Bet ceturtajā dienā viņš sasauca savus draugus un teica:

– Patiesi Dieva cilvēkam ir taisnība. Es rīkojos dumji. Dzīvību nevar iznīcināt, kā arī vēju nav iespējams nogalināt.

Amerikā, Čikāgā dzīvoja viens otram kaimiņos divi vīri. Viens no viņiem iekāroja sava kaimiņa bagātību, naktī iezagās pie viņa mājā un nocirta viņam galvu, pēc tam iebāza naudu azotē un devās mājup. Bet tikko izgāja uz ielas, tā ieraudzīja nogalināto kaimiņu, kurš gāja viņam pretim. Tikai kaimiņam uz pleciem bija nevis sava galva, bet viņa galva. Šausmās slepkava pārgāja uz otru ielas pusi un metās bēgt, bet kaimiņš atkal izrādījās viņam priekšā un gāja viņam pretī, līdzīgs viņam, gluži kā atspulgs spogulī. Slepkavu pārņēma auksti sviedri. Kaut kā viņš tika līdz savai mājai un knapi pārdzīvoja šo nakti. Taču nākamajā naktī viņam atkal parādījās kaimiņš ar viņa paša galvu. Un tā notika katru nakti. Tad slepkava paņēma nozagto naudu un iemeta to upē. Bet arī tas nepalīdzēja. Kaimiņš nakti pēc nakts viņam parādījās. Slepkava padevās tiesai, atzina savu vainu un tika nosūtīts uz katorgu. Bet arī cietumā slepkava nevarēja aizvērt acis, jo katru nakti redzēja kaimiņu ar savu galvu uz pleciem. Beigu beigās viņš sāka prasīt vienu vecu priesteri, lai tas palūgtos Dievam par viņu, grēcīgo, un ļautu piedalīties viņam Svētajā Vakarēdienā. Priesteris atbildēja, ka pirms lūgšanas un piedalīšanās viņam jāizdara viena atzīšanās. Notiesātais atbildēja, ka viņš jau atzinās sava kaimiņa slepkavībā. “Ne to, – teica viņam priesteris, – tev jāierauga, jāsaprot un jāatzīst, ka tava kaimiņa dzīvība ir tava paša dzīvība. Un tu, nogalinot viņu, nogalināji arī pats sevi. Tāpēc tu arī redzi savu galvu uz nogalinātā ķermeņa. Ar to Dievs dod tev zīmi, ka tava dzīvība un tava kaimiņa dzīvība, un visu ļaužu dzīvība kopā ir viena un tā pati dzīvība”.

Moses_&_Bush_Icon_Sinai_c12th_century
Sv. Mozus pie degošā ērkšķu krūma

Notiesātais aizdomājās. Pēc daudzām pārdomām viņš visu saprata. Pēc tam viņš palūdzās Dievam un piedalījās Svētajā Vakarēdienā. Un tad nogalinātā cilvēka gars pārstāja viņu vajāt, bet viņš sāka aizvadīt dienas un naktis nožēlā un lūgšanā, paziņojot citiem notiesātajiem par brīnumu, kurš viņam tika atklāts, bet tieši, ka cilvēks nevar citu nogalināt, nenogalinot sevi pašu.

Ak, brāļi, cik šausmīgas ir slepkavības sekas! Ja to būtu iespējams aprakstīt visiem cilvēkiem, tik tiešām neatrastos neprātis, kurš tīkotu pēc svešas dzīvības.

Dievs pamodina slepkavas sirdsapziņu, un viņa paša sirdsapziņa sāk viņu grauzt no iekšpuses, kā tārps zem mizas grauž koku. Sirdsapziņa grauž un dauza, un rīb, un rūkdama rūc, kā traka lauvene, un nelaimīgais noziedznieks neatrod mieru nedz dienu, nedz nakti, nedz kalnos, nedz ielejās, nedz šajā dzīvē, nedz kapā. Vieglāk būtu bijis cilvēkam, ja atvērtos viņa galvaskauss un bišu spiets iemājotu iekšā, nekā ja mājo viņa galvā netīra, trauksmaina sirdsapziņa.

Tāpēc, brāļi, Dievs arī aizliedza ļaudīm viņu miera un laimes labad slepkavību.

“Ak, Vislabais Kungs, cik salds un noderīgs ikkatrs Tavs bauslis! Ak, Visspēcīgais Kungs, saglabā Tavu kalpu no ļauna darba un atriebīgas sirdsapziņas, lai slavētu un cildinātu Tevi mūžīgos mūžos. Āmen.”

 

SEPTĪTAIS BAUSLIS

2.Moz.20:14 Tev nebūs laulību pārkāpt.

Bet tas nozīmē:

Lai tev nav nelikumīgi sakari ar sievieti. Patiesi, tajā pat dzīvnieki ir paklausīgāki Dievam, nekā daudzi ļaudis.

Laulības pārkāpums sagrauj cilvēku ķermeniski un dvēseliski. Laulības pārkāpēji parasti ir līki kā lociņš pirms vecumdienām un nobeidz savu dzīvi sāpēs, mokās un neprātā. Pašas šausmīgākās un pašas nelādzīgākās slimības, kuras zināmas medicīnā, ir slimības, kuras vairojas un izplatās starp ļaudīm laulības pārkāpšanas ceļā. Laulības pārkāpēja ķermenis pastāvīgi slimo kā smirdīga peļķe, no kuras visi ar riebumu novēršas un bēg ar aizspiestu degunu.

Bet ja ļaunums skartu tikai tos, kuri šo ļaunumu dara, problēma nebūtu tik briesmīga. Tomēr tā ir vienkārši briesmīga, kad padomāsim, ka vecāku slimības mantos laulības pārkāpēju bērni: dēli un meitas, un pat mazdēli un mazmazdēli. Patiesi, slimības no laulības pārkāpšanas ir cilvēces sodība, kā laputs vīnogulājam. Šīs slimības vairāk kā jebkuras citas velk cilvēku atpakaļ, pie pagrimuma.

Ainava ir pietiekami briesmīga, ja ņem vērā tikai ķermeniskās mokas un kroplības, miesas pūšanu un sairšanu nelāgo slimību dēļ. Bet ainava tiek papildināta, paliek vēl šausmīgāka, kad ķermeniskām kroplībām pievienojas dvēseliskās kroplības, kā laulības pārkāpšanas grēka sekas. No šī ļaunuma cilvēka dvēseliskās spējas vājinās un sajūk. Slimais zaudē domas asumu, dziļumu un augstumu, kāda bija pirms slimības. Viņš ir apjucis, aizmāršīgs un jūt pastāvīgu nogurumu. Viņš nav spējīgs ne uz kādu nopietnu darbu. Viņa raksturs pilnībā mainās, un viņš nododas visādai netiklībai: žūpošanai, baumošanai, melošanai, zagšanai un tā tālāk. Viņam parādās šausmīgs naids pret visu labo, kārtīgo, godīgo, gaišo, ar lūgšanu saistīto, garīgo, dievišķo. Viņš neieredz labsirdīgus ļaudis un cenšas ar visiem spēkiem viņus saķēzīt, viņus nomelnot, apmelot, viņiem kaitēt. Kā īsts cilvēku nīdējs, viņš arī ir dievnīdējs. Viņš neieredz jebkādus likumus, gan cilvēciskos, gan dievišķos, un tādēļ neieredz visus likumdevējus un likuma sargātājus. Viņš kļūst par kārtības, labā, gribas, svētuma un ideāla vajātāju. Viņš ir sabiedrībai kā smirdīga peļķe, kura pūst un smird, saindējot visu apkārtējo. Viņa ķermenis ir strutas, un viņa dvēsele arī ir strutas.

Lūk, brāļi, kāpēc Dievs, Kurš visu zina un visu paredz, aizliedza starp ļaudīm laulības pārkāpšanu, netiklību, ārlaulības sakarus.

Jauniešiem it īpaši vajag sargāties no šī ļaunuma un izvairīties no tā, kā no indīga čūsku midzeņa. Tai tautai, kurā jaunatne nododas izlaidībai un “brīvai mīlestībai”, nav nākotnes. Tādai nācijai ar laiku būs arvien vairāk izkropļotas, trulas un nevarīgas paaudzes, kamēr tā visbeidzot nokļūs verdzībā daudz veselīgākai tautai, kura atnāks, lai to pakļautu sev.

Kurš prot lasīt cilvēces pagātni, var uzzināt, kādi briesmīgi sodi nāca pār laulību pārkāpjošām ciltīm un tautām. Svētajos Rakstos runāts par divu pilsētu krišanu – Sodomas un Gomoras, kurās nevarēja atrast pat desmit taisnos un jaunavas. Par to Tas Kungs Dievs uzgāza viņiem ugunīgu lietu ar sēru, un abas pilsētas uzreiz tika apbērtas, kā kapā.

Lai palīdz jums, brāļi, Visvarenais Kungs nenoslīdēt uz bīstamā laulības pārkāpšanas ceļa. Lai jūsu Sargeņģelis saglabā mieru un mīlestību jūsu mājā.

Lai Dievmāte iedvesmo jūsu dēlus un meitas ar Savu Dievišķo šķīstību, lai viņu ķermeņus un dvēseles nenosmērē grēks, bet viņi būtu šķīsti un gaiši, lai Svētais Gars varētu iemājot viņos un iedvest viņos to, kas dievišķs, kas no Dieva. Āmen.

ASTOTAIS BAUSLIS

2.Moz.20:15 Tev nebūs zagt.

Bet tas nozīmē:

Nesarūgtini savu tuvāko, necienot viņa īpašuma tiesības. Nedari tā, kā dara lapsas un peles, ja uzskati sevi labāku, nekā lapsa un pele. Lapsa zog, nezinot likumu par zagšanu; un pele grauž labību, neapzinoties, ka kādam dara kaitējumu. Gan lapsa, gan pele saprot tikai savu vajadzību, bet nevis svešu zaudējumu. Viņiem nav dots saprast, bet tev dots. Tāpēc tev netiek piedots tas, kas ir piedodams lapsai un pelei. Tavai izdevībai ir jābūt vienmēr pakļautai likumam, bet nevis jābūt par zaudējumu tavam tuvākajam.

Brāļi, tikai nejēga iet zagt, tas ir tie, kuri nezina divas galvenās šīs dzīves patiesības.

Pirmā patiesība ir tāda, ka cilvēks nevar nozagt nemanāmi.

Otrā patiesība ir tāda, ka cilvēks nevar gūt izdevību no zagšanas.

“Kā tas nākas?” – jautās daudzas tautas un izbrīnīsies daudzi nejēgas.

Lūk, kā.

Mūsu Visums ir daudzacains. Tas viss ir bagātīgi nobērts ar acīm, kā plūme pavasara laikā viscaur ir apklāta ar baltiem ziediem. Dažas no šīm acīm ļaudis redz un jūt uz sevi to skatienus, bet būtisku daļu viņi ne redz, ne jūt. Skudra, kas rakņājas zālē, nejūt aitas skatienu, kas ganās virs viņa, nedz arī viņu vērojoša cilvēka skatienu. Tieši tāpat arī ļaudis nejūt neskaitāmu daudzu augstāko būtņu skatienus, kuras vēro mūs uz katra mūsu dzīves ceļa soļa. Pastāv miljoniem un miljoniem garu, kuri vērīgi seko tam, kas notiek uz katra zemes sprīža[7]. Kā tad var zaglis nozagt, lai tas būtu nepamanīts? Kā tad zaglis var nozagt, lai tas netiktu atklāts? Nevar iebāzt savā kabatā roku, lai miljoniem liecinieku to neieraudzītu. Vēl jo vairāk nevar iebāzt roku svešā kabatā, lai miljoniem augstāko spēku nesaceltu trauksmi. To saprotošais apgalvo, ka cilvēks nevar nozagt nepamanīts un nesodīts. Tā ir pirmā patiesība.

Cita patiesība sastāv no tā, ka cilvēks nevar iegūt izdevīgumu no zagšanas, jo kā tad viņš izmantos nozagto, ja neredzamas acis visu redzēja un uz viņu norādīja. Bet ja uz viņu norādīja, tad apslēptais kļūs atklāts, un vārds “zaglis” pielips viņam līdz pašai nāvei. Debesu spēki var norādīt uz zagli tūkstoš veidos.

Ir līdzība par zvejniekiem.

Vienas upes krastā dzīvojas divi zvejnieki ar savām ģimenēm. Vienam bija daudz bērnu, bet otrs bija bez bērniem. Katru vakaru abi zvejnieki iesvieda savus tīklus un gāja gulēt. No kaut kāda laika notika tā, ka daudzbērnu zvejnieka tīklos bija divas-trīs zivteles, bet bezbērnu – pārpilnība. Bezbērnu zvejnieks aiz žēlastības izvilka no sava pilnā vada dažas lielas zivis un atdeva kaimiņam. Tā turpinājās diezgan ilgi, varētu būt, veselu gadu. Tajā laikā, kad viens no viņiem kļuva bagātāks, tirgojot zivis, otrs knapi savilka kopā galus, brīžiem pat bez iespējas nopirkt saviem bērniem maizi.

“Kas te notiek” – domāja nelaimīgais nabags. Bet, lūk, vienreiz, kad viņš gulēja, viņam atklājās patiesība. Viņam sapnī parādījās kāds cilvēks apžilbinošā spožumā, kā Dieva eņģelis, un teica: “Ātrāk celies un dodies uz upi. Tur tu ieraudzīsi, kāpēc tu esi nabags. Bet kad ieraudzīsi, nedod vaļu dusmām.”

Te zvejnieks pamodās un uzlēca kājās no gultas. Apzīmējis sevi ar krusta zīmi, viņš aizgāja pie upes un ieraudzīja, ka viņa kaimiņš pārmet zivi pēc zivs no viņa tīkla savā. Aiz sašutuma nabaga zvejnieks aizsvilās, bet viņš atcerējās brīdinājumu un nomierināja savas dusmas. Nedaudz atdziestot, viņš rāmi pateica zaglim: “Kaimiņ, varbūt tev palīdzēt? Ko tad tu mokies viens pats!”

Noķerts pie rokas, kaimiņš vienkārši sastinga no bailēm. Kad viņš atjēdzās, tad metās pie kājām nabaga zvejniekam un iesaucās: “Patiesi, Tas Kungs norādīja tev uz manu noziegumu. Smagi man, grēcīgajam!” Un tad atdeva viņš nabaga zvejniekam pusi no savas bagātības, lai tas ļaudīm par viņu neizstāstītu un nenosūtītu viņu uz cietumu.

Ir līdzība par tirgotāju.

Vienā arābu pilsētā dzīvoja tirgotājs Izmaēls. Ikreiz, kad viņš nolaida cenu pircējiem, viņš vienmēr tos apkrāpa par dažām drahmām. Un viņa mantība diezgan daudz pavairojās. Taču viņa bērni bija slimi, un viņš tērēja daudz naudas dakteriem un zālēm. Un jo vairāk viņš tērēja bērnu ārstēšanai, jo vairāk viņš apmānīja savus pircējus. Bet jo vairāk viņš apmānīja pircējus, jo spēcīgāk slimoja viņa bērni.

Reiz, kad Izmaēls sēdēja viens savā bodē, trauksmes pilns par saviem bērniem, viņam parādījās, ka uz mirkli atvērās debesis. Viņš pacēla acis uz debesīm, lai paskatītos, kas tur notiek. Un redzēja: stāv eņģeļi pie milzīgiem svariem, nomērīdami visus labumus, kurus Tas Kungs piešķir ļaudīm. Un, lūk, pienāca Izmaēla ģimenes kārta. Kad eņģeļi sāka nomērīt veselību viņa bērniem, viņi nometa veselības svaru kausu mazāk, nekā bija atsvariņu uz svariem. Izmaēls sadusmojās un gribēja uzkliegt uz eņģeļiem, bet te viens no viņiem pagriezās pret viņu un teica: “Mērs ir pareizs. Ko tad tu dusmojies? Mēs nedodam taviem bērniem tik, cik tu nedod saviem pircējiem. Un tā mēs lemjam Dieva taisnību.”

Izmaēls sarāvās, it kā viņam būtu iedurts ar zobenu. Un sāka rūgti nožēlot savu smago grēku. Kopš tā laika Izmaēls sāka ne tikai pareizi svērt, bet pat papildināja vairāk. Bet viņa bērniem atgriezās veselība.

Turklāt, brāļi, zagta lieta pastāvīgi cilvēkam atgādina, ka tā ir zagta un ka tā nav viņa īpašums.

Ir līdzība par pulksteni.

Kāds puisis nozaga kabatas pulksteni un to nēsāja vienu mēnesi. Pēc tam viņš atgrieza pulksteni kaimiņam, atzinās savā pārkāpumā un teica:

– Katrreiz, kad es izvilku pulksteni no kabatas un uz to paskatījos, es dzirdēju, kā tas saka: “Es neesmu tavs; tu esi zaglis!”

Tas Kungs Dievs zināja, ka zagšana abus padarīs nelaimīgus: gan to, kurš zaga, gan to, kam nozaga. Un lai ļaudis, Viņa dēli, nebūtu nelaimīgi, Visviedais Kungs deva mums šo bausli: Tev nebūs zagt.

“Pateicamies Tev, Kungs, mūsu Dievs, par šo bausli, kurš mums tik tiešām ir vajadzīgs mūsu dvēseliskajam mieram un laimei. Pavēli, Kungs, Tavai ugunij, lai sadedzina mūsu rokas, ja tās pastiepsies, lai nozagtu. Pavēli, Kungs, Tavām čūskām, lai apvijas ap mūsu kājām, ja tās dosies zagt. Bet, pats galvenais, lūdzam Tevi, Visvarenais, šķīstī mūsu sirdis no zaglīgām iedomām un mūsu garu no zaglīgām domām. Āmen.”

 

DEVĪTAIS BAUSLIS

2.Moz.20:16 Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Bet tas nozīmē:

Neesi melīgs nedz attiecībā uz sevi, nedz attiecībā uz citiem. Ja tu melo par sevi, tu pats zini, ka melo. Bet ja tu apmelo kādu citu, tad cits zina, ka tu viņam cel neslavu.

Kad tu saslavē sevi un lielies ļaužu priekšā, ļaudis nezina, ka tu maldīgi liecini par sevi, bet pats tu to zini. Bet ja tu sāksi atkārtot šos melus par sevi, ļaudis ar laiku sapratīs, ka tu viņus māni. Tomēr ja tu sāksi pastāvīgi atkārtot vienus un tos pašus melus par sevi, ļaudis zinās, ka melo, bet tad tu pats sāksi ticēt saviem meliem. Tā meli kļūst tev par īstenību, un tu pieradīsi pie meliem, kā aklais pierod pie tumsas.

Kad tu citam cilvēkam cel neslavu, šis cilvēks zina, ka tu melo. Un tu zini, ka viņam cel neslavu. Tātad tu esi otrs liecinieks pats pret sevi. Bet Tas Kungs Dievs ir trešais liecinieks. Tātad, lai kad tu izteiktu maldinošu liecību par savu tuvāko, zini, ka pret tevi liecinās trīs liecinieki: Dievs, tuvākais un tu pats. Esi pārliecināts, viens no šiem trim lieciniekiem atmaskos tevi visas pasaules priekšā.

Lūk, kā Tas Kungs Dievs var atmaskot maldinošu liecību pret tuvāko.

Ir līdzība par neslavas cēlāju.

Vienā ciemā dzīvoja divi kaimiņi, Lūkass un Elija. Lūkass nevarēja ciest Eliju, tāpēc ka Elija bija pareizs, čakls, bet Lūkass – dzērājs un sliņķis. Naida lēkmē Lūkass vērsās tiesā un ziņoja, ka Elija teicis lamu vārdus par caru. Elija aizstāvējās, kā mācēja un beigās, pagriezies pret Lūkasu, teica: “Dos Dievs, Tas Kungs Pats atklās tavus melus pret mani.” Tomēr tiesa nosūtīja Eliju uz cietumu, bet Lūkass atgriezās mājās.

Moses_Burning_Bush_-_Byzantine_Mosaic
Pravietis Mozus pie degošā ērkšķu krūma. Mozaīka.

Pienākot pie savas mājas, viņš sadzirdēja mājā raudāšanu. Briesmīgas priekšnojautas vadītam, asinis sastinga dzīslās, jo Lūkass atcerējās Elijas lāstu. Ieejot mājā, viņu pārņēma šausmas. Viņa vecais tēvs, iekrītot pavardā, sadedzināja sev visu seju un acis. Kad Lūkass to ieraudzīja, viņš kļuva mēms un nevarēja nedz runāt, nedz raudāt. Nākamās dienas rītausmā viņš devās uz tiesu un atzinās, ka ir nepatiesi apvainojis Eliju. Tiesnesis uzreiz palaida Eliju, bet Lūkasu sodīja par nepatiesas liecības sniegšanu. Tā Lūkass par vienu grēku izcieta divus sodus: gan no Dieva, gan no ļaudīm.

Bet, lūk, piemērs, kā tavs tuvākais var atmaskot tavu nepatieso liecību.

Nicā dzīvoja viens miesnieks vārdā Anatols. Kāds bagāts, bet nelaimīgs tirgotājs viņu uzpirka, lai tas dotu maldīgu liecību pret savu kaimiņu Emīlu, ka viņš, Anatols, redzēja, kā Emīls aplēja ar petroleju un aizdedzināja šī tirgotāja māju. Un Anatols liecināja to tiesā un deva zvērestu. Emīls tika notiesāts. Bet viņš zvērēja, kad izcietīs sodu, turpinās dzīvot tikai tādēļ, lai pierādītu, ka Anatols deva nepatiesu liecību.

Izejot no cietuma, Emīls, būdams lietišķs cilvēks, sakrāja drīzumā tūkstoti napoleondoru[8]. Viņš nolēma, ka atdos visu šo tūkstoti, lai liktu Anatolam atzīties liecinieku priekšā par savu apmelojumu. Vispirms Emīls atrada ļaudis, kas zināja Anatolu, un sastādīja tādu plānu. Viņiem vajadzēja uzaicināt Anatolu uz vakariņām, labi piedzirdīt viņu un tad pateikt viņam, ka viņiem ir vajadzīgs liecinieks, kurš tiesā ar zvērestu liecinātu, ka kāds krodzinieks slēpj laupītājus.

Plāns izdevās godam. Anatolam izklāstīja lietas būtību, nolika viņam priekšā tūkstoti zelta napoleondoru un uzprasīja, vai viņš var atrast drošu cilvēku, kurš tiesā liecinātu to, kas viņiem ir vajadzīgs. Anatolam iedegās acis, kad viņš ieraudzīju savā priekšā zelta čupu, un viņš tūdaļ pat paziņoja, ka pats ķersies pie šīs lietas. Tad paziņas izlikās, ka šaubās, vai viņš varēs visu izdarīt, kā vajag, vai tiesā nenobīsies un neapjuks. Anatols sāka karsti pārliecināt viņus, ka pratīs. Un te viņi viņam uzprasīja, vai viņam ir kaut kad nācies darīt tādas lietas un cik veiksmīgi? Nenomanot slazdu, Anatols atzinās, ka bija tāds gadījums, kad viņam samaksāja par nepatiesu liecību pret Emīlu, kuru rezultātā nosūtīja uz katorgu.

Sadzirdējuši visu, kas viņiem bija vajadzīgs, draugi devās pie Emīla un visu viņam izstāstīja. No rīta Emīls iesniedza tiesā sūdzību. Anatolu tiesāja un nosūtīja uz katorgu. Tā neizbēgams Dieva sods noķēra neslavas cēlāju un atjaunoja godīgā cilvēka labo vārdu.

Bet, lūk, piemērs, kā pats nepatiesais liecinieks atzinās savā noziegumā.

Vienā pilsētiņā dzīvoja divi puiši, divi paziņas, Georgijs un Nikola. Abi bija neprecēti. Un abi iemīlējās vienā un tajā pašā meitenē, nabaga amatnieka meitā, kuram bija septiņas meitas, un visas neprecētas. Pašu vecāko sauca Flora. Lūk, uz šo Floru arī abi draugi cerēja. Bet Georgijs izrādījās daudz ātrāks. Viņš bildināja Floru un uzprasīja paziņu būt par līgavaiņa vedēju. Nikolu pārņēma tāda skaudība, ka viņš nolēma jebkādā veidā nepieļaut viņu kāzas. Un viņš sāka atrunāt Georgiju no laulāšanās ar Floru, jo, atbilstoši viņa vārdiem, viņa bija netikla meitene un ielaidās ar daudziem. Drauga vārdi satrieca Georgiju, kā ass nazis, un viņš sāka pārliecināt Nikolu, ka tā nevar būt. Tad Nikola teica, ka viņam pašam bija sakari ar Floru. Georgijs noticēja draugam, devās pie viņas vecākiem un atteicās no laulībām. Drīz vien par to zināja visa pilsēta. Kauna traips nāca pār visu ģimeni. Māsas sāka pārmest Florai. Un viņa izmisumā, bez iespējas attaisnoties, metās jūrā un noslīka.

Apmēram pēc gada Nikola Lielajā Ceturtdienā iegāja baznīcā un sadzirdēja, kā priesteris sauc draudzes locekļus piedalīties Svētajā Vakarēdienā. “Bet lai nepienāk pie Biķera zagļi, meļi, zvēresta lauzēji un tie, kuri aptraipīja nevainīgas meitenes godu. Labāk viņiem būtu uzņemt sevī uguni, nekā šķīstā un nevainīgā Jēzus Kristus Asinis”, – nobeidza viņš.

Sadzirdot tādus vārdus, Nikola ietrīcējās kā apses lapa. Uzreiz pēc dievkalpojuma viņš palūdza priesteri pieņemt no viņa grēksūdzi, ko priesteris arī izdarīja. Nikola atzinās visā un uzprasīja, ko viņam darīt, lai glābtos no nešķīstās sirdsapziņas pārmetumiem, kura grauza viņu, kā izsalkusi lauvene. Priesteris ieteica viņam, ja viņš tik tiešām kaunas par savu grēku un baidās no soda, izstāstīt par savu pārkāpumu visiem, caur avīzi.

Visu nakti Nikola negulēja, savācot kopā visu savu drosmi, lai publiski nožēlotu. Nākamajā rītā viņš uzrakstīja par visu, ko izdarīja un tieši, kā uzmeta kauna traipu uz cienījamo kārtīgā amatnieka ģimeni un kā sameloja savam draugam. Vēstules beigās viņš pierakstīja: “Uz tiesu es neiešu. Tiesa mani nenotiesās uz nāvi, bet esmu pelnījis tikai nāvi. Tāpēc es pats sev piespriežu nāves sodu.” Un nākamajā dienā viņš pakārās.

“Ak, Kungs, Taisnīgais Dievs, cik nelaimīgi ir ļaudis, kuri neseko Tavam svētajam bauslim un neiegrožo savu grēcīgo sirdi un savu mēli metāla grožos. Dievs, palīdzi man, grēcīgajam, nesagrēkot pret patiesību. Dari gudrāku mani Tavā patiesībā, Jēzu, Dieva Dēls, izdedzini visus melus manā sirdī, kā dārznieks sadedzina kāpuru ligzdas augļu kokos dārzā. Āmen.”

 

DESMITAIS BAUSLIS

2.Moz.20:17 Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

Bet tas nozīmē:

Tikko kā tu iekāroji svešu, tu jau kriti grēkā. Tagad jautājums ir par to, vai tu atjēgsies, attapsies vai arī tālāk sāksi ripot pa ieslīpo virsmu lejā, kur tevi valdzina vēlme pēc sveša?

Vēlme ir grēka sēkla. Grēcīga rīcība jau ir raža no iesētas un izaugušas sēklas.

Pievērs uzmanību atšķirībai starp šo, Tā Kunga desmito bausli un iepriekšējo devīto. Iepriekšējos deviņos baušļos Tas Kungs Dievs novērš grēcīgus pārkāpumus, tas ir nedod izaugt ražai no grēka sēklas. Bet šajā desmitajā bauslī Tas Kungs skatās uz grēka sakni un neļauj tev sagrēkot arī tavās iedomās. Šis bauslis kalpo par tiltu starp Veco Derību, Dieva doto caur pravieti Mozu, un Jauno Derību, Dieva doto caur Jēzu Kristu, tāpēc ka, lasot Jauno Derību, tu ieraudzīsi, ka Tas Kungs vairs nepavēl ļaudīm nedz nenogalināt ar rokām, nedz nepārkāpt laulību, nedz nezagt ar rokām, nedz nemelot ar mēli. Gluži pretēji, Viņš nolaižas līdz cilvēka dvēseles dziļumiem un aicina nenogalināt pat dusmās, neiztēloties laulības pārkāpšanu pat domās, nezagt pat domās, nemelot ar klusēšanu.

Tātad desmitais bauslis kalpo par pāreju pie Kristus Likuma, kurš ir tikumīgāks, cildenāks un svarīgāks par Mozus Likumu.

P85lg
Svētais pravietis Mozus

 

Nevēlies neko, kas pieder tavam tuvākajam. Jo tikko kā tu sāki vēlēties svešu, tu jau iesēji ļaunuma sēklu savā sirdī, un sēkla augs un augs, un augs, un stiprināsies, un sazarosies, izveidojot grēku tavās rokās un tavās kājās, un tavās acīs, un tavā mēlē, un visā tavā ķermenī. Jo ķermenis, brāļi, ir dvēseles izpildes orgāns. Ķermenis tikai izpilda pavēles, kuras dod dvēsele. Ko dvēsele sagrib, ķermenim ir jāizpilda, bet ko dvēsele nevēlās, to arī ķermenis neizpilda.

Kāds augs, brāļi, aug ātrāk par visiem? Paparde, vai ne tā? Bet vēlme, iesēta cilvēka sirdī, aug ātrāk par papardi. Šodien tā pieaug drusku, drusku, rīt – jau divreiz vairāk, parīt – četrreiz, aizparīt – sešpadsmit reizes un tā tālāk.

Ja tu šodien noskaudi sava kaimiņa māju, rīt sāksi jau būvēt plānus, kā to piesavināties, parīt sāksi pieprasīt no viņa, lai viņš tev savu māju atdod, bet aizparīt atņemsi viņam māju vai pielaidīsi uguni.

Ja tu šodien paskatījies uz viņa sievu ar iekāri, rīt tu sāksi izdomāt, kā viņu nozagt, parīt iesāksi ar viņu nelikumīgus sakarus, bet aizparīt iecerēsi kopā ar viņu nogalināt savu kaimiņu un iegūt viņa sievu.

Ja tu šodien sāki vēlēties tava kaimiņa vērsi, rīt tu sagribēsi šo vērsi divreiz stiprāk, parīt – četras reizes stiprāk, bet aizparīt nozagsi viņam vērsi. Bet ja kaimiņš tevi apvainos, ka tu nozagi viņam vērsi, tu sāksi tiesā zvērēt, ka šis vērsis ir tavs.

Lūk, kā no grēcīgām domām izaug grēcīgi darbi. Un vēl, ievēro, ka tas, kurš neievēro šo desmito bausli, vienu pēc otra pārkāps arī pārējos deviņus baušļus.

Uzklausi manu padomu: centies izpildīt šo pēdējo Dieva bausli, un tev būs vieglāk izpildīt visus pārējos. Tici man, ka tas, kura sirds ir piepildīta ar nekrietnām vēlmēm, tik ļoti aptumšo savu dvēseli, ka kļūst nespējīgs arī ticēt Tam Kungam Dievam, arī strādāt noteiktajā laikā, arī ievērot svētdienas dienu, arī godāt savus vecākus. Taisnību sakot, visiem baušļiem ir spēkā likums: pārkāpsi kaut vai vienu – pārkāpsi visus desmit.

Ir līdzība par grēcīgām domām.

Kāds taisns cilvēks vārdā Laurs atstāja savu ciemu un aizgāja kalnos, izraujot ar saknēm savā dvēselē visas savas vēlmes, izņemot vēlmi veltīt sevi Dievam un nokļūt Debesu Valstībā. Vairākus gadus Laurs pavadīja gavējot un lūdzoties, domājot tikai par Dievu. Kad viņš atkal atgriezās ciemā, visi ciema iedzīvotāji brīnījās par viņa svētumu. Un visi viņu cienīja kā īstenu Dieva cilvēku. Un dzīvoja šajā ciemā kāds vārdā Tadejs, kurš apskauda Lauru un teica ciema iedzīvotājiem, ka arī viņš var kļūt tāds pats, kā Laurs. Tad Fadejs nošķīrās kalnos un sāka vientulībā novārdzināt sevi ar gavēni. Taču pēc mēneša Fadejs atgriezās atpakaļ. Un kad ciema iedzīvotāji uzprasīja, ar ko viņš nodarbojās visu šo laiku, viņš atbildēja:

– Es nogalināju, zagu, meloju, aprunāju ļaudis, paaugstināju sevi, pārkāpu laulību, pielaidu uguni mājām.

– Kā tas ir iespējams, ja tu tur biji viens?

– Jā, ar ķermeni es biju viens, bet ar dvēseli un sirdi es visu šo laiku biju starp ļaudīm, un ko nevarēju darīt ar savām rokām, kājām, mēli un ķermeni, darīju domās dvēselē.

Lūk, kā, brāļi, cilvēks var grēkot pat vienatnē. Neskatoties uz to, ka nekrietns cilvēks atstāj cilvēku sabiedrību, viņu pašu neatstāj viņa grēcīgās vēlmes, viņa netīrā dvēsele un nešķīstās domas.

Tāpēc, brāļi, palūgsimies Dievam, lai Viņš palīdz mums izpildīt arī šo Viņa pēdējo bausli un ar to pašu sagatavoties klausīt, saprast un pieņemt Jauno Dieva Derību, tas ir Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Derību.

“Dievs Kungs, Diženais un Šausmas iedvesošais Kungs, Dižens Savos darbos, Šausmas iedvesošs Savā nenovēršamajā taisnībā! Velti mums mazumiņu no Tava spēka, Tavas gudrības un Tavas labās gribas, lai varam dzīvot saskaņā ar šo svēto un diženo Tavu bausli. Apslāpē, Dievs, ikvienu grēcīgo vēlmi mūsu sirdīs pirms tā sāks mūs žņaugt.

Ak, pasaules Valdniek, pabaro mūsu dvēseles un ķermeņus ar Tavu spēku, jo ar savu spēku mēs neko nevaram; un pabaro ar Tavu gudrību, jo mūsu gudrība ir muļķība un prāta aptumšošanās; un pabaro ar Tavu gribu, jo mūsu griba bez Tavas labās gribas vienmēr kalpo ļaunumam. Kungs, pietuvojies mums, lai arī mēs pietuvotos Tev. Noliecies līdz mums, Dievs, lai mēs paceltos līdz Tevim.

Kungs, iesēj Savu svēto Likumu mūsu sirdīs, iesēj, ieaudzē, aplej un lai tas aug, sazarojas, uzplaukst un atnes augļus, jo, ja atstāsi mūs vienus ar Tavu Likumu, bez Tevis mēs nevarēsim satuvināties ar to.

Lai svētīts pagodinās Tavs vārds, Vienīgais Kungs, un lai godinām Mozu, Tavu izredzēto un pravieti, caur kuru Tu devi mums šo skaidro un vareno Derību.

Kungs, palīdzi mums vārds vārdā iemācīties šo Pirmo Derību, lai caur to sagatavotos diženajai un lieliskajai Tava Vienpiedzimušā Dēla Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja, Derībai, Kuram kopā ar Tevi un Dzīvudarošo Svēto Garu mūžīga slava un dziesma, un pielūgsme no paaudzes paaudzē, no gadsimta uz gadsimtu, līdz laiku beigām, līdz Pastarajai Tiesai, līdz nenožēlojušo grēcinieku nošķiršanai no taisnajiem, līdz uzvarai pār sātanu, līdz viņa tumsas valstības satriekšanai un Tavas Mūžīgās Valstības atnākšanai pār visām valstībām, kādas zināmas prātam un redzamas cilvēka acij. Āmen.”

[1] Citāts ir pārtulkots no krievu valodas. Latviešu valodā šī vieta ir pārtulkota: “tik viens ir Labais” (1965. gada revidētais) “Viens vienīgais ir labs!” (2012.g.) – Tulk. piez.

[2] Dinārs – naudas vienība Serbijā. – Tulk. piez.

[3] Dukāts – zelta monētu nosaukums. – Tulk. piez.

[4]svinēšana šeit ir tulkots krievu val. празднование, kā svētki parasti tulko krievu val. праздник, šo abu krievu vārdu pamatā ir īpašības vārds праздный, kas nozīmē neaizpildīts, ne ar ko neaizņemts, bez darba, nestrādājošs, tukšs u.c. – Tulk. piez.

[5] Konstantinopole – mūsdienu Stambula, pirms musulmaņu Osmaņu impērijas iebrukuma 1453.g. tā bija kristīgās Romas impērijas galvaspilsēta no 330.g. līdz 1453.gs. Vēlāk nosaukumu arī saglabāja kā Osmaņu impērijas galvaspilsēta, un pēc tās sabrukšanas Turcija 1930.g. to pārsauca par Stambulu. Imperators Konstantīns Lielais 330.g. sāka pagānu Romas impērijas kristianizāciju, un šo jauno periodu iezīmēja ar Romas impērijas galvaspilsētas pārcelšanu no pilsētas Romas uz Konstantinopoli (Jauno Romu). – Tulk. piez.

[6] Ģeķis Kristus dēļ – (vientiesītis, kr. юродивый) – cilvēks, kurš uzņēmies cilvēku un Dieva  mīlestības dēļ vienu no smagākajiem kristietības varoņdarbiem. Tie, kuri labprātīgi atsacījušies ne tikai no visiem laicīgajiem labumiem un ērtībām, bet arī no visa tā, ko dod sabiedrība. Viņi neatzina nekādas vispārpieņemtas uzvedības normas, neņēma vērā sabiedrības slāņus, tādejādi tie atmaskoja šīs sabiedrības varenos, nekaunoties tiem bieži vien sacīt rūgtu patiesību. Apgrozījās starp sabiedrības padibenēm, lai ar savu piemēru un pamācību sekmētu kaut viena pazudušā grēcinieka atgriešanos. Tie bieži uzvedās tā, ka tos uzskatīja par vājprātīgiem, ar vārdu sakot, tie centās pilnīgi atbrīvoties no pastāvošās sabiedrības ietekmes. Pamatojoties uz 1 Kor. 4:10 jau kristietības pirmajos gadsimtos kristieši izvēlējās šo ceļu. – Tulk. piez. Aizgūts no www.eleison.lv

[7] Sprīdis – 1. Veca garuma mērvienība, attālums starp izstieptas plaukstas īkšķi un rādītājpirkstu vai starp īkšķi un vidējo vai mazo pirkstu (aptuveni 18 – 23 cm). Mazais sprīdis – starp īkšķi un rādītājpirkstu. Lielais sprīdis – starp īkšķi un vidējo vai mazo pirkstu. 2. Neliels attālums vai laika posms. – Tulk. piez.

[8] Napoleondors (franciski Napoléon d’or, burtiski «zelta Napoleons») – franču zelta monēta, kas bija Francijā apgrozījumā no 1803.g. līdz 1914.g.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.