Sv. Simeons Jaunais Teologs – 3. Vārds

Simeon_nov_Bogoslov_Rmini_kanon_logo
(1) Par to, ka mums pienākas pašiem sevi pārbaudīt, vai mums piemīt Kristus svētības baušļi[1], tāpēc ka tie (to norādītie tikumi) būtībā ir (Kristus) zīmoga zīme.

1. Mani iemīļotie brāļi! Ja kāds no mums nav apzīmogots un nenes uz sevis mūsu Kunga Jēzus Kristus zīmogu, lai steidz pēc iespējas ātrāk apzīmogoties; ja mums nav Svētā Gara svētības zīmes, pūlēsimies visādos veidos, lai to saņemtu. Jo nāve nevalda pār dvēselēm, kuras ir apzīmogotas ar visšķīstajām Kristus asinīm un Vissvētā Gara žēlastību, un iedomu vilks, sātans, necieš (novēršas) skatīšanos uz Virsgana Kristus zīmogu, ar kuru Viņš apzīmogo Savas avis. Jā, mani brāļi, kristieši, necieš! Tādēļ ļoti cītīgi papūlēsimies darīt visus darbus, kādi ir tīkami Kristum, lai Viņš iecienī[2] mūs būt Viņa apzīmogotiem, lai bez baiļošanās paietu mūsu dzīves pārejais laiks; un ne tikai tas, bet lai no Viņa saņemam apžēlošanu un kļūstam cienīgi iepazīt Kristus noslēpumus, ar iepazīšanu domāju ne tikai vārdos vai ar dzirdi un tradīcijas uzņemšanu, bet arī darbos un īstenībā.

Kā gan lai kāds iepazīst Dieva noslēpumus darbībā? – Ieklausies, lai saprastu. Svētajā Evaņģēlijā Jēzus Kristus saka: Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība (Mat.5:3). Dzirdot to, mums vajag savā prātā padomāt un labi izzināt pašiem sevi, vai mēs tādi esam, proti, vai esam garā nabagi, vai tiešām Debesu valstība pieder mums pašiem un ir tik ļoti mūsu pašu, ka mēs dvēseles sajūtā esam pārliecināti, ka jau iemantojām Debesu valstību un mums tik tiešām piemīt tās bagātības, ka jūtam to bez jebkādām šaubām, ka atrodamies tajā, un līksmojam, baudīdami labumus, kuri atrodas tur, iekšienē. Jo Tas Kungs saka mums, ka Debesu valstība ir mūsos iekšā. Savukārt pazīme un pierādījums, kas parāda Debesus valstības patieso esamību mūsos, ir šāds: ja mēs neiekārojam nekādus šīs pasaules laicīgos labumus, nedz bagātības, nedz slavu, nedz baudas un nekādu pasaulīgo vai miesīgo tīksmināšanos, bet attālināmies no tā visa un novēršamies ar visiem dvēseles spēkiem un no visas sirds tiktāl, cik ļoti ķēnišķa goda un varas paaugstinātie attālinās no izvirtībās dzīvojošajiem un cik ļoti pieradušie nēsāt tīras drānas un ieziesties ar mirrēm un aromātiem novēršas no netīrām vietām un smirdoņas. Bet kurš nenovēršas no tā visa, bet ir pieķēries pie kaut  kā no tā, par ko mēs sacījām, tas nav nedz redzējis Debesu valstību, nedz saodis, nedz baudījis tās saldumu un aromātu.

Un atkal Kristus saka: Svētīgi raudošie, jo tie tiks iepriecināti (Mat.5:4). Atkal jau paskatīsimies un izpētīsim, vai mums piemīt raudāšana, un kas tas par iepriecinājumu, kurš, kā saka Tas Kungs, sekos raudāšanai? Iepriekš Viņš teica, ka svētīgi garā nabagie, tāpēc ka viņiem pieder Debesu valstība. Savukārt garā nabagajiem nepiemīt, kā jau mēs sacījām, nekāda pieķeršanās šīs pasaules labumiem un viņi nedomā par tiem ar tīksmi, bet neieredz tos un novēršas no tiem. Tātad, kas no pasaulīgā var apbēdināt vai iepriecināt to, kurš nepievērš uzmanību visai pasaulei, kurš attālinās no tās jau pat ar domu vien, nevis tikai ar ķermeni, un neiekāro nekādus no redzamajiem labumiem? Un kā var raudāt tas, kuram pieder Debesu valstība un kurš katru dienu priecājas tajā? Turklāt Tas Kungs teica, ka raudošie saņems iepriecinājumu. Bet, lūdzu, ieklausieties, lai izprastu šī vārda spēku.

Uzticīgs cilvēks, kurš vienmēr labi ievēro Dieva baušļus, kad, darot visu Dieva baušļos prasīto, padomās par to cēlumu, proti, par to nevainojamo dzīvesveidu un tīrību (kādus tie attēlo), tad, izpētot savu mēru, atzīs sevi par galīgi nespējīgu un bezspēcīgu sasniegt šo baušļu cēlumu, atzīs, ka viņš ir ļoti nabadzīgs un necienīgs pieņemt Dievu, vai pateikties Viņam un pagodināt (sniegt mieru sevī), jo nav vēl savā īpašumā ieguvis neko labu (nav ar ko sniegt mieru). Bet tāds, apdomājot visu manis teikto, ar dvēselisko sajūtu bez jebkādām šaubām ieraudāsies ar to raudāšanu, kura patiesi ir svētlaimīgākā raudāšana, kas nes gan iepriecinājumu, gan dvēseli dara rāmu. Iepriecinājums un prieks, kuru dzemdina raudāšana, būtībā ir Debesu valstības ķīla. Kā saka dievišķais Pāvils, “ticība ir gaidāmā īstenojums”[3], savukārt iepriecinājums, kurš mēdz būt tajās dvēselēs, kuras raud Svētā Gara apspīdējuma un apgaismojuma iespaidā, ir Dieva klātbūtne, Kurš raudāšanas dēļ dāvā viņiem lēnprātību, kura tiek saukta gan par ēklu[4], gan par talentu[5]: tāpēc ka centīgās dvēselēs aug un vairojas trīsdesmitkārtīgi, sešdesmitkārtīgi un simtkārtīgi un atnes Dievam Svētā Gara dāvanu svēto augli.

Kur īstena pazemība, tur arī lēnprātības dziļums; kur lēnprātība, tur arī Svētā Gara iemirdzēšanās; kur Svētā Gara iemirdzēšanās, tur bagātīga Dieva gaismas izplūšana un tur arī Dievs ar dižu gudrību un Viņa noslēpumu izpratni; kur tas ir, tur ir Debesu valstība, gan valstības apzināšanās, gan apslēptākie dievizpratnes dārgumi; kur garīgās nabadzības sajūta, tur līksmību nesoša raudāšana un nepārtrauktas asaras, kas attīra dvēseli no visādas tīksmināšanās un pieķeršanās un dara to apgaismotu.

Savukārt kad tādā veidā dvēsele apgaismosies un labi sāks izprast savu Valdnieku un Dievu, tad tā sāks uzcītīgi nest sevī augļus un pārējos tikumus Viņam (Dievam Tēvam) un Tam Kungam Kristum. Un tā pienākas [būt]. Jo, vienmēr padzirdināta un paēdināta ar asarām, kopumā tā apdzēš sevī dusmas un kļūst rāma un neskaišas, un tad alkst un slāpst, proti, stipri vēlas un meklē iepazīt Dieva taisnību un piedalīties tajā, un līdz ar to kļūst žēlīga un līdzjūtīga. No visa minētā tās sirds atkal kļūst šķīsta, un atnāk Dieva vērošana, un šķīsti redz Viņa godību[6], saskaņā ar Viņa apsolījumu: jo tie Dievu redzēs. Bet tie, kuriem ir tādas dvēseles, būtībā ir patiešām miera nesēji un sauksies par Dieva dēliem, kuri tīri zina savu Tēvu un Valdnieku un mīl Viņu no visas savas sirds, ciešot Viņa dēļ jebkādu smagumu un bēdas, kad tiek zākāti, cieš pārmetumus un ir apspiesti Viņa taisnīgo baušļu dēļ, kurus Viņš mums pavēlēja ievērot; kad tiek visādi apbēdināti un vajāti, un panes visu ļaunu, ko ar meliem izsaka pret viņiem, Viņa Svētā vārda dēļ, priecājoties, ka ir iecienīti saņemt necieņu no ļaudīm par mīlestību uz Viņu.

Mani brāļi, vai iepazināt tagad īsto Kristus zīmoga nospiedumu? Uzticīgie, vai sapratāt kādās pazīmēs atsedzas kristieša uzticība? Patiesi ir tikai viens Kristus zīmogs – Svētā Gara apspīdējums, kaut arī ir daudz Viņa darbības veidu un daudz Viņa spēka zīmju. Pirmā un nepieciešamākā ir pazemība, jo tā ir sākums un pamats. Jo Dievs saka: es uzlūkošu tikai lēnprātīgo un pazemīgo, un kurš trīs Manu vārdu priekšā (Jes.66:2). Otra ir raudāšana, kas nepārtraukti izlej asaras, par kurām es vēlētos daudz ko pateikt, bet neatrodu piemērotus vārdus, ar kuriem varētu pienācīgi runāt par tām. Neizskaidrojams brīnums! Tek vieliskas asaras no vieliskām acīm un apmazgā nevielisko dvēseli no grēcīgiem sārņiem; krīt uz zemes, bet gāž dēmonus un atbrīvo dvēseli no neredzamajām grēka važām. Ak, asaras! Jūs, liedamās no dievišķās apgaismošanas iedarbības, atverat pašas debesis un atnesat dievišķu mierinājumu. No šī mierinājuma un no garīgās saldmes, kādu izjūtu, atkal saku un daudzkārt atkārtošu to pašu: kur ir asaras ar īstenu zināšanu, tur ir arī dievišķās gaismas apspīdējums; bet kur šīs gaismas apspīdējums, tur arī visu labumu dāvinājums, tur sirdī arī iespiests Svētā Gara zīmogs, no Kura piedzimst visi dzīvības augļi. No asarām Kristum tiek pienesti lēnprātības, miera, žēlastības, līdzcietības, labestības, laipnības, ticības, atturības augļi. No asarām rodas tas, ka kāds mīl savus ienaidniekus un ļoti lūdz Dievu par viņiem, priecājas pārbaudījumos un lepojas ar ciešanām, skatās uz citu grēkiem kā saviem paša un raud par tiem, un ir gatavs atdod savu dzīvību par saviem brāļiem.

Ļoti lūdzu jūs, mani brāļi kristieši, paklausieties taču un mostieties no miega! Ieejiet paši sevī un paskatieties, vai iemirdzējās Dievišķās svētības gaisma jūsu sirdīs, – paskatieties, vai jūs ieraudzījāt diženo zināšanas gaismu, vai jūs apmeklēja Austrums no augšienes[7] un vai spīd Viņš jums, tumsā un nāves ēnā sēdošajiem? Dievam nekā netrūkst, jo Viņš ir piepildīts ar visiem labumiem un pilnībām. Viņam no mums neko nevajag, kā tikai mūsu pestīšanu. Taču mūsu pestīšana nevar notikt citādi, ja neizmainīsies mūsu prāts un netaps savādāks Dieva spēka iedarbībā, tā lai tas kļūtu par dievišķotu prātu, t. i., bezkaislīgu un svētu. Tas prāts ir dievišķots, kurā ir Dievs. Tomēr nav iespējams, lai prāts tāds kļūtu pats no sevis. Tikai tas prāts, kurš savienojas ar Dievu ar ticības starpniecību un iepazīst Viņu caur baušļu pildīšanu, tikai tāds visdrīzāk tiek iecienīts Viņu redzēt, un vērojoši – jo ar ticības starpniecību, kāda viņam piemīt uz Kristu  iemiesojas viņā Kristus un dievišķo viņu. Turpretī prāts tiek saglabāts dievišķots caur to, ja vienmēr mācās tajā, kas pieder Kristum, un nepārtraukti ievēro Viņa likumu, jo cik lielā mērā kāds ievēro Kristus likumu, tik ļoti arī paklausa Viņa baušļiem (un caur to uztur sevi dievišķotu); vai atkal arī, kuram piemīt dievišķots prāts, tas tādā veidā vienmēr mācās tajā, ka pieder Kristum, nepārtraukti ievēro Viņa likumu un īsteno Viņa baušļus.

Sāksim pūlēties, iemīļotie, tajā, lai uzturētu un iededzinātu sevī bagātīgi dievišķo uguni, t. i.,  Dieva mīlestību ar Kristus baušļu pildīšanas starpniecību, jo ar to starpniecību mūsos uzliesmo dievišķā uguns un ar to starpniecību tā arī palielinās. Kā jutekliskā uguns uzliesmo vielā, piemēram, malkā un kādā citā degvielā, mazai uguns dzirkstij krītot uz kādu vielu, tā iededzina lielu liesmu, kura pēc tam top arvien lielāka, jo vairāk atrod degvielas; tādā pašā veidā darbojas arī prāta uguns attiecīgi pret prātisko (jeb prāta jomā). Ko degviela nozīmē jutekliskajai ugunij, to saprātīga dvēsele, kurai sevī ir degviela – Kristus baušļi, nozīmē Dievības ugunij. Dievība, t. i., Dievišķā svētība pati kā tāda nemēdz būt acīmredzama, ja nenolaidīsies saprātīgajā dvēselē. Kā jutekliskā uguns neparādās jutekliskajā, ja neatrod degošu vielu, tā arī prātiskā uguns neparādās prātiskajā, ja neatrod Dieva baušļu vielu. Tas Kungs arī saka: Mani mīlošais ievēros Manus baušļus, un Es to mīlēšu un tam parādīšos (Jāņa 14:21). Vieliskā uguns, pirms parādās vieliskajā, mēdz būt slēpta; līdzīgi arī dievišķā uguns, pirms parādās prātiskās dvēselēs, mēdz būt apslēpta. Un atkal, jutekliskās uguns sākums ir nesaprotams, tāpēc ka tā ir noslēpta jutekliskajā; tādā pašā veidā arī prātiskās uguns sākums ir neizprotams, tāpēc ka tā ir apslēpta prātiskajā. Tomēr jutekliskā uguns ir vienas dabas ar juteklisko, bet prātiskā uguns nav vienas dabas ar noētiskajām (dvēselēm), jo Radītājs nav vienas dabas ar radību. Tātad prātiskā uguns ir krietni vairāk apslēpta prātiskajā, nekā jutekliskā uguns jutekliskajā.

Brāļi, izskatīsim un izpētīsim paši sevi precīzi, vai mūsos ir Kristus zīmogs, un pēc augstāk norādītajām pazīmēm pacentīsimies noteikti uzzināt, vai mūsos ir Kristus. Ja mēs neesam vēl uzņēmuši Kristu, mums vēl nav Viņa zīmoga un neredzam, ka mūsos būtu šīs pazīmes, par kurām mēs sacījām, bet vēl vairāk – redzam visu tam pretējo, t. i., ka arī apburošā (viltīgā, maldinošā – red.) pasaule dzīvo mūsos, un mēs diemžēl dzīvojam tā, ka augstu vērtējam laicīgos pasaules labumus, bet uz mums nonākušo bēdu dēļ pagurstam, skumstam goda aizskaršanas gadījumos, bet, saņemot pasaulīgu un miesīgu cieņu, bagātību un tīksmi, priecājamies un līksmojam; bēdas mums ļaunprātīguma dēļ, no kura ciešam, bēdas mums nezināšanas un mūs pārņēmušās aptumšošanās dēļ, bēdas mums sasodītības un nejūtīguma dēļ, kas valda pār mums! Mēs esam pilnībā nokrituši lejā, pie zemiskā, pasaulīgā un jutekliskā. Patiešām mēs esam nabadzīgi un ārkārtīgi nelaimīgi, būdami tālu no mūžīgās dzīves un Debesu valstības, tāpēc ka neesam sevī vēl iemantojuši Kristu, bet mūsos vēl ir dzīva pasaule, tādēļ ka dzīvojam tajā un spriežam par zemisko. Bet kurš ir tāds, tas ir acīmredzams ienaidnieks Dievam, tāpēc ka kaislīga pieķeršanās pasaulei ir ienaids pret Dievu, kā saka dievišķais Apustulis: Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē (1.Jāņa 2:15), jo šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība (Jēk. 4:4). Nedrīkst Dieva labā strādāt un cilvēka labā dzīvot.

Patiesi saku jums, mani brāļi, ka nav nekā labāka pasaulē, kā būt bez šīs pasaules labumiem un nevēlēties neko lieku, izņemot ķermenim nepieciešamo. Ķermenim vajadzīgais ir maize, ūdens, apģērbs un pajumte, kā saka dievišķais Apustulis: kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim (1.Tim.6:8). Savukārt, ja mums ir mudinājums uz kaut ko vairāk par to, Tas, Kurš dāvāja mums nesalīdzināmi vairāk, un pabaro visus, kas dzīvo, Savā labvēlībā (Ps.144:16), galu galā dos arī to mums, ticīgajiem un uz Viņu paļāvīgajiem. Tikai atmetīsim visu grēcīgo un nešķīsto Dieva priekšā, piemēram: godkāri, skaudību, neieredzēšanu, naidu, viltību, kurnēšanu, melus, netaisnību, alkatību, lamāšanos, zākāšanu, apmelošanu, baumošanu, lepnību, cilvēku neieredzēšanu, ļaunprātīgumu un visu pārējo, ko cilvēku dzimtai iemācījis sātans. Jo tā visa dēļ arī Dievs pavēlēja mums nemīlēt pasauli, nedz pasaulē esošo. Ne tādēļ Viņš to pavēlēja, lai mēs bez izšķiršanas neieredzētu Dieva radības, bet tādēļ, lai caur to mēs nocirstu iemeslus grēkošanai. Lūk, tādēļ arī ienīdīsim beidzot pasauli un visu to, ko neieredz Dievs, tāpēc ka dvēselei tas viss ir pazudinošs.

Šīs pasaules labumi būtībā ir šķēršļi, kuri neļauj mums iemīlēt Dievu un labpatikt Viņam. Kurš, mīlot cilvēku slavu un cieņu, spēs sevi turēt par mazāko no visiem un zemāko, būt garā nabags un sirdī satriekts, nopūsties un raudāt par saviem grēkiem? Kurš varēs, mīlot bagātību, dažādas mantas un sarausto, būt žēlīgs un līdzjūtīgs, nevis cietsirdīgs un zvērīgāks par jebkādu zvēru? Kurš var, būdams godkārīgs un lepns, būt brīvs no sāncensības skaudības? Un vai tam, kurš nodevies miesīgām kaislībām un vāļājas netīrās baudās, ir iespējams būt tīram sirdī vai ieraudzīt viņu radījušo Dievu? Kur nu tam ieraudzīt Viņu?! Vai var arī būt miera nesējs tas, kurš sevi ir atsvešinājis no Dieva un neklausa svētlaimīgo Pāvilu, kurš saka: Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! (2.Kor.5:20) Tas ir Kristus vietā, Kurš bija Dieva Tēva vēstnesis, starpnieks cilvēkiem, lai viņi izlīgtu mieru ar Dievu, mēs, Apustuļi, pieņēmuši vēstniecību un Kristus vietā kļuvuši par Dieva Tēva starpniekiem pie jums, Kristus un Viņa Tēva vietā lūdzam jūs: izlīgstiet mieru ar Dievu. Jo ikviens, kurš pārkāpj Dieva baušļus, ir Dieva pretinieks, kurš karo pret Viņu. Bet kā tāds var būt miera nesējs citiem? Kaut arī gadītos viņam tos samierināt savā starpā, viņš nevar iekārtot šo izlīgšanu tā, lai tā būtu Dievam labpatīkama. Kad viņš ir ienaidnieks pats sev un Dievam, jāšaubās, vai tie, kuri izlīgst mieru ar viņa starpniecību, nebūtu Dieva ienaidnieki tāpat kā viņš. Kurš ir kādam ienaidnieks, tas nespēs citiem ieteikt kaut ko patīkamu savam ienaidniekam, nespēs viņos īstenot sava ienaidnieka gribu, jo pats ir šīs gribas ienaidnieks.

Tātad, mani iemīļotie brāļi, neieredzēsim pasauli un tos, kas pasaulē. Jo kas kopīgs mums, kristiešiem, ar pasauli un ar to, kas pasaulē? Iemīlēsim no visas sirds to, ko mums pavēl mīlēt Dievs. Iemīlēsim garīgo nabadzību, t. i., pazemību, iemīlēsim dienu un nakti nepārtrauktu raudāšanu, no kuras katru stundu dzimst dvēselisks prieks un mierinājums izlejas uz tiem, kuri mīl Dievu. No raudāšanas iemājo arī lēnprātība tajos, kuri pūlas patiesībā. Kuri raud, tie arī alkst un ir izslāpuši pēc taisnības un ļoti centīgi meklē par jebkura cilvēka prātu pārāko Dieva valstību. Un ne tikai to, bet arī, lai cits top sirdī žēlīgs un šķīsts, mierpilns un miera nesējs, tāpat no nepārtrauktas raudāšans mēdz būt vīrišķīgs pārbaudījumos. Raudāšana izraisa mūsos naidu pret jebkādu ļaunumu. Ar to tiek aizdedzināta arī dievišķā degsme, kura ne uz brīdi nedod cilvēkam mieru, bet nepieļauj viņam sliekties uz ļaunu ar ļaunajiem, ievirza uz visu labo, līdz ar to piepildot dvēseli ar vīrišķību un spēku pacietībai visos pārbaudījumos un grūtībās.

Tecēsim taču, brāļi, tecēsim ar visu centību, kamēr sasniegsim neiznīcīgo un vienmēr pastāvošo labumu, neievērojot šīs pasaules labumus, kuri ir nīcīgi, pārejoši, kā sapnis, un nesatur sevī neko pastāvīgu un noteiktu. Saule un zvaigznes, debess un zeme, un viss tev pāries, un tu, cilvēk, paliksi viens ar saviem darbiem. Kas no tā, ko mēs redzam šajā pasaulē, var būt mums noderīgs nāves stundā, tad, kad mēs aizejam no šejienes un pārejam uz citu dzīvi, atstājot pasauli un visu pasaulīgo šeit, kas arī pats par sevi drīzumā pāries un turklāt (turpmāk – red.) nepastāvēs? Lai arī tajā brīdī tas vēl nepāries, bet kāds labums mums no tā, kad pārceļoties uz citurieni, atstājam to visu šeit? Mūsu ķermenis paliek miris zemē, un dvēsele, izgājusi no ķermeņa, nevar jau bez tā skatīties uz šeit esošo, nedz pati būt kā redzama. Tur tās prāts vēršas uz neredzamo, nekādi vairs nerūpējoties par to, kas ir šai pasaulē. Tā visa tad atrodas citā dzīvē, vai nu Debesu valstībā un tās godība, vai nu mokās un elles ugunī. Vienu no diviem saņem no Dieva mūžīgajā mantojuma, atbilstoši darbiem, kādus paveica šajā pasaulē.

Bēgsim no šīs pasaules vilinājumiem un tās mānīgajiem priekiem un mierinājumiem un tieksimies pie vienīgā Kristus, mūsu dvēseļu Pestītāju. Centīsimies viņu izprast un, kad izpratīsim, kritīsim pie Viņa kājām un skūpstīsim tās ar visu sirds siltumu. Nudien, ļoti jūs lūdzu, sāksim tagad pūlēties, kamēr mēs vēl esam pašreizējā dzīvē, iepazīt Viņu un ieraudzīt Viņu. Jo, ja mēs šeit būsim pagodināti iepazīt Viņu ar savas dvēseles sajūtu, tad nenomirsim, nāve mūs nepārvarēs. Negaidīsim ieraudzīt Viņu nākamajā dzīvē, bet šeit, šajā pasaulē, pūlēsimies Viņu ieraudzīt. Svētais Jānis Teologs saka: no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis (1.Jāņa3:24). Tātad tie, kuri no jums ar darbiem ir parādījuši stingru un neapšaubāmu ticību Viņam, labi apdomājiet, ko es teicu, un, rūpīgi izpētīdami, paskatieties, vai jūsos ir Kristus, lai neapmānītu paši sevi, domājot, ka jūsos ir Kristus, kad nekā jums nav, un lai neaizietu no šīs dzīves tukši, bez Kristus, un nesadzirdētu to Kunga šausmīgos vārdus: ņemiet to, ko šis  iedomājas, ka viņam ir, un atdodiet tam, kam ir vairāk. Tad vaimanāsiet un raudāsiet, un sāksiet bezgalīgi mūžīgi veltīgi sērot. Bet lai tas nonotiek ar mums, vēl jo vairāk, lai topam cienīgi ieraudzīt To Kungu šajā dzīvē, un kad mirsim, lai Viņš ir mūsos, lai ar Viņu kopā būtu citā dzīvē un ar Viņu priecātos Viņa valstībā. Āmen.

[1] Svētības, svētlaimes baušļi, ir tie, kuri ir uzskaitīti, piemēram, Kalna sprediķī Mateja ev. 5:3-12. “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.”

[2] Iecienīt – 1. Izjust dziļu cieņu, godbijību, arī patiku (pret kādu cilvēku). 2. Atzīt par patīkamu, lietderīgu.

[3] Ebr.11:1 “Ticība ir gaidāmā īstenojums” labots, vadoties pēc tulkojuma baznīcslāvu (Е́сть же вѣ́ра упова́емыхъ извѣще́нiе) un krievu (Вера же есть осуществление ожидаемого) valodā, kā arī pēc sv. Bulgārijas Teofilakta šīs rindas skaidrojuma: “Visbeidzot, apustulis apraksta mums ticību, sakot, ka tā ir īstenojums tam, kā vēl nav, un pamatojums tam, kas vēl nav pienācis. Piemēram, augšamcelšanās vēl nav pienākusi, bet ticība to apgalvo un nostāda mūsu acu priekšā.”

   Tāpat vietā arī būs pieminēt sv. Maksimas Apliecinātāja izklāstu par ticību: “Dievišķais un diženais Apustulis, nosakot, kas ir ticība, runā: “Jo ticība ir gaidāmā īstenojums, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1). Taču ja kāds noteiks to, kā iekšējo labumu vai īsteno zināšanu, kas parāda neizsakāmus labumus, tas nesagrēkos pret patiesību. Tas Kungs, pamācot par neizsakāmajiem, neredzamajiem un gaidāmajiem labumiem, runā: “Dieva valstība ir iekš jums” (Lūk.17:21). Iznāk, ticība Dievam ir tas pats, kas Dieva valstība, bet [Dieva] Valstība ir ticība, kura dievišķā veidā iegūst [savas] formas. Tā kā saskaņā ar šo izteicienu nevis ārpus, bet mūsos atrodas ticība, kura dievišķo baušļu iedarbināta, kļūst par Dieva valstību, ko iepazīst tikai tie, kuriem [tā] ir. Bet ja Dieva valstība ir iedarbināma ticība un tā nepastarpināti savieno ar Dievu tajā valdošos, tad ticība skaidri parādās kā saistošs spēks vai darbīga saikne vispārdabiskai, nepastarpinātai un pilnīgai ticīgā vienotībai ar Dievu, Kuram viņš tic. – Tulk. piez.

[4] Marka 4:2-20 “Un Viņš tiem daudz mācīja līdzībās un Savā mācībā uz tiem sacīja: “Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” Un Viņš sacīja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

   Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām. Un Viņš uz tiem sacīja: “Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās, ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu.”

   Un Viņš uz tiem saka: “Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības? Sējējs sēj vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kuriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird, un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus.””

[5] Mateja 25:13-30 “Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”

[6] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val .glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (ciešu savienību ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”(Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu”(2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[7] “Austrums no augšienes” – Kristus Piedzimšanas svētku tropārs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.