Savā ilgajā pastāvēšanas laikā Lielais svētais Vatopēda klosteris ir pierādījis, ka savā garīgajā darbībā tam piemīt divējāda loma. Tas ir gan nodevies hesihastiskajai[1] dzīvei un brīvībai no pasaulīgajām rūpēm, kas ir pamats dievišķošanās sasniegšanai, gan arī tas ir sūtījis savus svētīgos bērnus misijas darbā būt par dzīviem ortodoksāliem atoniešu tradīcijas paraugiem, tādējādi stiprinot Dieva tautu, kas nav svešs Baznīcas dzīvei gadsimtu gaitā. Šeit varam sacīt, ka šajā ziņā tas [klosteris] ir tik veiksmīgi darbojies, ka liels misijas darbs ir īstenots ne vien Grieķijas apkaimē, bet arī ārpus tās.
Svētais Vatopēda Maksims, pazīstams arī kā Maksims Grieķis, bija viens no visizglītotākajiem mūkiem, kurš izcēlās kā teologs, filosofs un dzejnieks 16. gs. pirmajā pusē, kā arī kļuva pazīstams kā “krievu tautas apgaismotājs”.
Viņš piedzima 1470. gadā pilsētā Arta, kas atrodas Grieķijas ziemeļrietumos. Viņš nāca no turīgas, slavenas un dievbijīgas ģimenes, un viņa vārds bija Mihaēls Trivolis. Viņa vēcāki nosūtīja viņu skoloties uz Artu un pēc tam uz Korfu. Divdesmit gadu vecumā viņš devās uz Itāliju, kur viņš studēja piecpadsimt gadus Venēcijas, Padujas, Ferāras, Florences un Milānas universitātēs. Jevgēnijs Golubinskis, viens no viscienītākajiem sv. Maksima biogrāfiem, apgalvo, ka viņš būtu kļuvis par vienu no tā laika visizcilākajiem profesoriem kādā no šīm universitātēm, ja viņš būtu nolēmis palikt Itālijā.
Bet sv. Maksims sāka kvēli meklēt īsto kristīgo dzīvesveidu, tāpēc ka viņš izprata cilvēka nabadzību bez Dieva žēlastības pēc renesanses humānisma izbaudīšanas Itālijā, kur tas sasniedza savu augstāko pakāpi tieši tajos laikos. Viņš redzēja, ka morālisms pievērsa cilvēkus nesaprātīgām liekulības, alkatības, necilvēcības un netikumu kaislībām. Viņam gadījās dzirdēt par Atosa kalna mūku kopienu, un, kvēli vēloties sasniegt cilvēka augstāko pakāpi – dievišķošanos – pēc tam, kad bija nobaudījis no pirmavotiem visa veida cilvēcisko slavu un gudrību, viņš nolēma kļūt par mūku un veltīt sevi Dievam. Tā viņš devās uz Atosa kalnu, šo slaveno Ortodoksās Tradīcijas šūpuli, un apmetās uz dzīvi Lielajā Svētajā Vatopēda klosterī.
Anahorēts[2] Atosa kalnā
Desmit gadus viņš nodzīvoja askētisku dzīvesveidu Vatopēda klosterī. Viņš praktizēja būtiskos paklausības un atturības tikumus, kuri palīdzēja viņam pārvarēt faktiski visas cilvēciskās kaislības, tāpēc ka viņš nogrieza sava paša gribu, iekāri, alkatību un lepnību. Viņa neapslāpējamā vēlme apgūt tikumus un viņa apbrīnojamā tikumu pielietošana dzīvē palīdzēja viņam sasniegt pazemības, pieticības un mīlestības tikumu augstumus. Šie tikumi pārvērta viņu par cilvēku, kurš pastāvīgi sevi upurē citu askētisko biedru un tuvāko labā. Tajā pašā laikā, praktizējot pastāvīgo lūgšanu, viņš sakausēja savu dvēseli ar Dievu un pārvērta to par Svētā Gara templi.
Klostera plašā bibliotēka sniedza svētajam garīgo barību. Viņš nekad nepārstāja rast prieku tās grāmatās. Bibliotēkas reto manuskriptu pētīšana palīdzēja viņam iemantot gudrību no iepriekšējiem ortodoksijas taisnajiem, turpretī citu klostera skoloto tēvu piemērs viņam bija bākuguns un pavadonis eņģeļu dzīvei līdzīgajā mūka dzīvē.
Citi brālības tēvi drīz vien apzinājās viņa izkoptos un bagātīgos tikumus un dvēseles dāvanas, un viņi uzticēja viņam kādus darbus, ko bija nepieciešams veikt ārpus klostera sienām. Tas deva iespēju svētajam palīdzēt grieķu pareizticīgajiem ļaudīm, kuri cieta analfabētisma, Osmaņu jūga[3]un Rietumu herēžu[4] dēļ.
1515. gadā [Krievijas] cars Vasīlijs III prasīja gan Konstantinopoles patriarhātam, gan Atosa kalna “Protam[5]” atsūtīt viņam pieredzējušu, skolotu un tikumiem bagātu mūku pārtulkot dažādus Baznīcas tekstus uz krievu valodu un arī izlabot apritē esošos nekorektos Svēto Rakstu un patristisko tekstu tulkojumus. Sākotnēji tika izvēlēts mūks Savva no Vatopēda klostera, bet viņš atteicās sava lielā vecuma dēļ; nākamais tika izvēlēts izcilais mūks Maksims.
Došanās uz Krieviju
Maksims atstāja Atosa kalnu 1516. gadā. Maskavas metropolīts Varlāms un cars Vasīlijs III sagaidīja mūku atonieti krievu tautas vārdā. Diemžēl tajā laikā krievu tauta cieta no dažādām jaunieviestām idejām, kas, iespējams, arī tīši bija atradušas ceļu pareizticīgajās baznīcas grāmatās. Maksims strādāja smagi un sarakstīja vairākas garīga satura grāmatas, tulkojumus, tekstu labojumus un hermeneitiskos darbus. Viņa godīgā un tikumīgā uzvedība drīzumā piesaistīja cara, metropolīta un vienkāršo ļaužu, kā arī kādu prominentu vīru uzmanību, kuri redzēja viņā gudru mūku, kurš ar Dieva palīdzību un savām gudrajām mācībām un padomiem varētu atrisināt daudzas un dažādas problēmas dažādos sabiedrības slāņos. Tādā veidā viņš sāka savu padomdevēja darbu galvenokārt Krievijas valdnieka un metropolīta labā, kuri pārvaldīja valsti un baznīcu.
Ir vērts pieminēt, ka sv. Vatopēda Maksims bija pirmais, kurš iepazīstināja krievus ar antīko grieķu filosofiju un literatūru, pateicoties viņa ilgajām zinātniskajām studijām Itālijā. Viņš bija arī pirmais, kurš ieviesa Krievijā druku, jo viņš bija pazīstams ar slaveno zinātnieku un iespiedēju Aldo Manūcio (oriģ. Aldus Manutius vai Aldo Manuzio – tulk. piez.). Vispār apgaismotājs un apustulim pielīdzināmais Maksims strādāja gudri dažādos veidos, rūpējoties, cik vien iespējams, par cilvēku izglītošanu, kuri savukārt turpināja milzīgo darbu Krievijas tautas apgaismošanai ortodoksijā par godu un prieku Dieva Baznīcai. Visas šīs sv. Maksima kulturālās darbības pasvītro dažādos un labvēlīgos svētā centienus, kas parāda viņu ne tikai kā misionāru, bet arī kā civilizēšanas darboni krievu tautai laikā, kad Krievijā bija analfbētisms un izglītības trūkums.
Sv. Maksima misionēšanas darbs turpinājās astoņus gadus. Tomēr tas kļuva par smagu krustu, kas viņam bija jānes, jeb, runājot citiem vārdiem, sātans, visas patiesības ienaidnieks, mēģināja iznīcināt Maksima darbu, bet viņam neizdevās, tāpēc ka sēklas grauds iekrita labā augsnē, auga un nesa simtkārtīgus augļus[6].
Konflikts ar valsts un baznīcas vadītājiem
Šeit jāizskaidro, ka kādu konkrētu politisko un baznīcas cilvēku daudzo ļaundarību dēļ, kuras dažreiz izraisīja paviršība, Atosa kalna tēvam nācās iebilst un asi kritizēt kādus cilvēkus, balstoties uz Bībeles mācību un atbilstoši viņam Krievijas Baznīcas un cara piešķirtajai pilnvarai. Diemžēl tā vietā, lai palīdzētu uzlabot lietu stāvokli, tas atnesa viņam iesaistīto cilvēku naidu. Starp tiem atrodam pašu caru un jauno krievu metropolītu Daniēlu, kurš nesaprata svētā patiesās rūpes par Krievu Baznīcas pestīšanu un piedarību pareizajai dogmai.
Kopš tā brīža svētajam sākās sarežģīts un sāpīgs ceļojums, nesot smagu krustu. Tas veda viņu caur ieslodzījumu līdz viņa nāvei. Bet visas šīs grūtības garīgi pilnviedoja Maksimu, un šodien viņš tiek uzskatīts par vienu no godājamākajiem Vatopēda klostera bērniem un Ortodoksālās Baznīcas svētajiem vispār, jo viņš ir apustuļiem līdzīgais, apliecinātājs, moceklis un taisnais. Viņš caur svēto aicinājumu apvienoja visas augstākminētās garīgās dāvanas un nosaukumus līdz tādai pakāpei, ka neviens no tiem nav uzskatāms par pārspīlējumu.
Sv. Maksims kritizēja baznīcas vadītājus par viņu mūkiem un priesteriem nepiedienīgo dzīvesveidu, kā arī viņu attieksmi pret ļaudīm. Tajā pašā laikā viņš kritizēja arī kādas politiskās autoritātes par to pašu, un – kā jaunais sv. Jānis Kristītājs, kuram tika nocirsta galva, tāpēc ka viņš atļāvās nosodīt valdnieku par laulības pārkāpšanu – sv. Maksims kļuva apliecinātājs, aizstāvēdams pareizo dzīvesveidu un kritizēdams ikvienu, kurš dzīvoja amorāli, nepārstājot ņemt vērā augsto amatu, ko viņi varētu ieņemt. Viņš nekad neizrādīja lepnību augstās cieņas dēļ, ko viņam bija izrādījis cars, pat tad, kad viņš bija pirmais valdnieka konsultants un sēdēja ar viņu pie tā paša galda tā, it kā būtu princis. Viņš nekad neaizmirsa, ka viņš bija Atosa mūks, kuru Dievs bija aicinājis pareizi ievirzīt krievu tautas etosu[7]. Viņu pilnībā neuztrauca, ka viņš varētu zaudēt cieņu, kādu cars un Baznīca viņam izrādīja, tāpēc viņš uzdrīkstējās norādīt uz viņu ļaundarībām.
Ieslodzījums
Viņš tika nepatiesi apsūdzēts par herētiķi un notiesāts ar mūža ieslodzījumu cietumā un važās. Viņu arī izslēdza no baznīcas. Viņam bija aizliegts Svētais Vakarēdiens un pārējie sakramenti, un viņš tika turēts bez tiesībām sarakstīties un sazināties ar pārējiem ticīgajiem. Tas viss notika, tāpēc ka viņš atļāvās kritizēt savus apsūdzētājus par amorālu dzīvi un neatbilstību kristīgajai mācībai. Viņam arī aizliedza rakstīt un saņemt vēstules, kā arī lasīt grāmatas. Pēdējo bija visgrūtāk panest, tāpēc ka viņš bija skolots mūks un filosofs, un viņa garīgā barība sastāvēja no grāmatu lasīšanas un rakstīšanas.
Metropolīts Daniēls, kurš kūdīja uz Maksima ieslodzīšanu, atdeva viņu divu nežēlīgu cietuma uzraugu rokās, kuri viņu cietsirdīgi mocīja turpmākos sešus gadus; kā pats Maksims vēlāk rakstīja Maskavas metropolītam Makārijam: “Es tiku turēts ieslodzījumā un ķēdēs, un tiku mocīts līdz nāvei ar aukstumu, dūmiem un izsalkumu.” Viņa biogrāfs raksta, ka “viņš smagi cieta no tā, ka gadiem tika turēts ieslēgts ķēdēs briesmīgos apakšzemes cietumos”, “ [..] drausmīgi ciešot gan miesā, gan garā sešus gadus…” Šādu mocību dēļ bija brīži, kad Maksims zaudēja samaņu tādā mērā, ka izskatījās jau miris. Reiz, pūloties remdēt savas dvēseles sāpes, viņš izmantoja ogli, lai uzrakstītu uz cietuma sienām kanonu (dievkalpojuma tekstu – tulk. piez.) Svētajam Garam, jo viņam nebija atļauts turēt papīru un rakstāmpiederumus. Dzīvojot tik drausmīgos apstākļos, viņš nevienu reizi nežēlojās un neteica neko pret kādu. Tuvāk savas zemes dzīves beigām sv. Maksims raksturīgi uzrakstīja vēstulē, kur viņš lūdzās par galveno savu neskaitāmo mocību ierosinātāju, metropolītu Daniēlu: “Lai Dievs nepieskaita šo kā smagu grēku pret viņu!”
Sava pirmā ieslodzījuma laikā Volokalamskas klosterī un pēc tam sava otrā ieslodzījuma termiņa laikā Ostrožskas klosterī viņš tika turēts ieslodzījumā pazemes drēgnumā un tumšā apakšzemes cietumā bez apgaismojuma vai apkures, bez jebkāda cilvēciskā komforta, uz ko ir tiesības pat ļaunākajam noziedzniekam. Bet kurš var minēt un aprakstīt viņa ciešanas it īpaši par to, ka viņu izslēdza no baznīcas un aizliedza sakramentus? Tikai tas, kurš ir iepazinis labā Jēzus mīlestību, var aprakstīt šīs mocības. Par spīti viņa iebildumiem pret uzlikto smago un netaisnīgo sodu un par spīti viņa pastāvīgajiem lūgumiem vismaz saņemt Svēto Vakarēdienu, netaisnīgie garīdznieki neatcēla savu aizliegumu astoņpadsmit gadus! Viņš turpināja viņus lūgt, sacīdams dziļās sāpēs: “Es lūdzu jūs ļaut man saņemt dzīvību dāvājošo Svēto Vakarēdienu pēc tam, kad tas bija liegts septiņpadsmit gadus… Ļaujiet man, es jūs lūdzu, šo pakalpojumu… glābt savu zudušo dvēseli…” “es vēršos pie jūsu cilvēkusmīlestības jūtām…”, “žēlastību, es lūdzu jūsu žēlastību, un lai Dievs dāvā to pašu žēlastību jums…”. Neskatoties uz to, viņi turēja viņu bez Svētā Vakarēdiena astoņpadsmit gadus! Un, kā minēts iepriekš, viņa ciešanas kļuva arvien nepanesamākas, tāpēc ka viņš bija tik ilgi iekalts važās: seši gadi Volokalamskas klosterī, un tad pirmos astoņus gadus ieslodzījumā Ostrožskas klostera cietuma kamerā. Kopumā viņš tika turēts važās četrpadsmit gadus (1525- 1539) un cietumā divdesmit sešus gadus.
Viņa pārbaudījumi un kā viņš pret tiem izturējās
Sv. Maksims izturēja savus ārkārtīgi smagos pārbaudījumus pacietīgi un iecietīgi; viņš nekad nepārmeta atbildīgajiem par viņa ciešanām. Viņš nekad nepārkāpa pieklājīgas uzvedības un rāmuma robežas. Tas bija pateicoties viņa pazemībai. Ejot pirms viņa bijušo svēto tēvu pēdās, viņš atmaskoja apsūdzības par to, ka viņš bija herētiķis un zaimotājs, bet viņš pieņēma ciešanas kā Dieva dotas viņa grēku dēļ. Tā viņš rakstīja metropolītam Daniēlam: “Es vēršos pie jums par jūsu apsūdzību pret mani, nosaucot par herētiķi un aizliedzot man piedalīties svētajos sakramentos. Bet par pārējo runājot, manu grēku ir tik daudz, ka es neatļaujos pat atvērt savu muti; taču man nav jākrīt izmisumā, bet jācer uz Dieva bezgalīgo žēlastību…” Citā vietā viņš saka: “Taisnīgais Tiesnesis Dievs, kurš grib glābt visus cilvēkus, ir dāvājis man šīs ciešanas manu neskaitāmo un briesmīgo grēku dēļ, ne jau herētisku ideju vai zaimu dēļ…”
Svētā Maksima pacietības avots ir arī debešķīgā palīdzība briesmās. Šeit mēs redzam psalma piepildījumu: “Manās daudzajās ciešanās Tavi mierinājumi iepriecina manu dvēseli” (Ps.93:19). Svētā Gara mierinājumi[8] bija tādi, ka tie ne tikai līdzsvaroja viņa ciešanas, viņa sāpes no pārciestajām mocībām un viņa asaras, bet tie arī piepildīja viņa sirdi līdz pārpilnībai ar Dieva mīlestību, kura kļuva par viņa “maizi dienu un nakti”. Taisnais tēvs bija aplaimots ar svētā eņģeļa parādīšanos, kurš apmeklēja viņu cietumā un atnesa viņam Kristus Miesu un Asinis; šis brīnums un saprātam neaptveramā parādība iedvesmoja viņu sacerēt un uz cietuma sienas uzrakstīt augstāk minēto kanonu Svētajam Garam, kurš sākas ar vārdiem: “Tas, Kurš ar mannu paēdināja Izraēlu tuksnesī…”, un tad turpinājumā: “[..] ar taviem bezmiesīgajiem gariem, es arī dziedāšu”, tādējādi ietverot tekstā Svēto Vakarēdienu atnesušā eņģeļa svētīgo parādīšanos.
Tomēr kurš gan zina un spēj pastāstīt par citām svētīgām parādībām un debešķīgo palīdzību, kas viņam varētu būt bijusi? Dievs caur šo grūto ceļu veda viņu uz pilnību. Mēs to zinām no svētīgā eņģeļa vārdiem, kurš parādījas viņa priekšā un sacīja: “Maksim, esi pacietīgs šajās ciešanās tā, lai varētu izbēgt no mūžīgajām elles briesmām.” Tādējādi sv. Maksims caur svēto saprātu pilnībā pārliecinājās, ka viņš pildīja Dieva gribu, kad visi viņu bija atstājuši un uzskatīja par pretīgu, par svešinieku svešā zemē. Saglabājot savu garu ārkārtīgas pazemības stāvoklī, viņš turēja sirdī domu, ka viņš bija zemākais no zemajiem uz šīs zemes, apzinājās, ka Dievs Savā žēlastībā pieļāva visas šīs ciešanas, tāpēc ka caur ārkārtīgu pazemību Viņš gribēja aizvest viņu līdz garīgai pilnībai. Būdams ieslodzīts un hesihasts, viņš pastāvīgi darbietilpīgi lūdzās ar neaprakstāmām nopūtām, nepārtraukti atkārtojot dziļi savā sirdī saldo Jēzus vārdu. Tā caur viņa ciešanām, kad Dievs pēc laika noņēma viņa smago krustu, svētais bija kļuvis pilnīgs Kristū, sasniedzis bezkaislīgumu un kļuvis par labskanīgu Svētā Gara psaltēriju[9] un arfu un Svētās Trijādības templi.
Sv. Maksims bija viens no retajiem taisnajiem, kurš garīgi cīnījās bez vadītāja un atbalsta. Viņam nebija garīgā tēva, lai stiprinātu viņu un atvieglinātu viņa krusta nastu. Viņš cīnījās vienatnē bez atbalsta, kad “brālis palīdz brālim kā stipra un nocietināta pils”. “Kaujas plosījās ārpusē”, kad “viņš tika turēts ieslodzījumā un važās, un tika mocīts līdz nāvei ar aukstumu, dūmiem un izsalkumu”, bet iekšēji viņu arī “plosīja bailes”, lai nesāktu kurnēt uz Dievu savu daudzo pārbaudījumu dēļ vai lai nepārkāptu Dieva baušļus un nesaniknotos pret visiem tiem, kuri izrīkojās pret viņu netaisnīgi, vai nolādētu tos, vai justu rūgtumu pret tiem. Viņam bija jācīnās smagi, lai viņš netiktu ierauts šajā kaislību mudžeklī, kas uzbruka no visām pusēm. Kauja, kurā svētais cīnījās, noritēja milzu apmēros un cīņas apstākļi pārsniedza mūsu saprašanu; tomēr viņš guva virsroku ar savu sabiedroto Kungu, Kurš viņu mīlēja; Kungu, Kurš upurēja Sevi mūsu visu labā. Sv. Maksims glāba Krievu Baznīcu no visāda veida māņticībām un herētiskajām ticībām, kuras tolaik bija izplatītas visur.
Viņam piespriesto sodu atvieglo
Ieslodzījuma laikā Ostrožskas klosterī (1531-1551), Tveras metropolīts Akākijs, pēc Dieva nodoma, piešķīra Maksimam nosacītu brīvību sazināties, tā ka viņa gaisma nepalika apslēpta “bet spīdēja ļaudīm” (Mat. 5:15). Viņš nenogurstoši devās – ilgu laiku joprojām atrazdamies važās – uz tumšu, drēgnu celli, lai rakstītu un tulkotu uz krievu valodu svētos tekstus, rakstītu homīlijas pret herēzēm un citus tekstus krievu cilvēku labā un viņu apgaismošanai. Viņš arī sāka ar tēvišķu mīlestību sludināt un mierināt visus kristiešus, kuri apmeklēja viņu cietumā, lūdzot viņa padomu un svētās lūgšanas.
Dažus gadus pēc metropolīta Daniēla piešķirtā ieslodzījuma visas Krievzemes metropolīts Makārijs atcēla netaisnīgo sazināšanās aizliegumu (1543), kas ilga astoņpadsmit gadus (1525-1543).
Vairākas reizes šo gadu laikā viņš centās izlūgties, lai viņu atbrīvo un lai viņš varētu atgriezties mājās, klosterī Atosa kalnā, bet tas bija veltīgi. Kad Ivans Bargais sēdās tronī, grieķu mūks atkārtoja savu lūgumu, bet atbilde atkal bija noraidoša. Konstantinopoles patriarhs Dionīsijs (1545), Jeruzalemes patriarhs Germans un Aleksandrijas patriarhs, kā arī Vatopēdas klosteris lūdza caram atbrīvot sv. Maksimu, bet bez panākumiem. Vienā no savām vēstulēm caram Maksims raksta: “Dieva vārdā, izrādi man, nabagam, žēlastību. Dāvā man iespēju redzēt Atosa kalnu, sirdi, kas lūdzās par visu pasauli; ļauj man atgriezties pie taisnajiem tēviem un brāļiem, kuri lūdz tev par manis atsvabināšanu; pieņem viņu lūgumus un asaras par mani; nenovērs ausi no Ekumēniskā (Konstantinopoles) patriarha, kurš lūdz mani atsvabināt”, un citā vēstulē viņš saka: “Lūdzu pārbaudi, vai man vajadzētu būt nīstam par visām izlabotajām lietām, vai es esmu taisnīgi apsaukāts par herētiķi un man ir aizliegts Svētais Vakarēdiens tik daudzus gauds… Tātad, ja es runāju patiesību, izrādi man nabagam savu labo gribu un žēlastību, kā dievbijīgi un taisnīgi tiesneši, un atbrīvo mani no netaisnīgiem apmelojumiem un ciešanām tik daudzus gadus… dāvā man, es lūdzu, atgriezties Atosa kalnā, lai mani kauli tiek tur apbedīti, kur kopš savas jaunības esmu strādājis gan garīgi, gan miesīgi cerībā uz pestīšanu.” Un citā vēstulē: “Visdievbijīgais car, ļauj man atgriezties svētajā Vatopēda klosterī, kurš veltīts Vissvētajai Dievmātei; iepriecini taisno mūku garu, kuri tur mājo, savus kalpus un pastāvīgos labvēļus; neskumdini viņus ilgāk.” Ir vērts šeit pieminēt, ka katrā vēstulē svētais rakstīja, prasot atļauju atgriezties Atosa kalnā, atkārtojot frāzi, ‘lai mani kauli var tur dusēt mierā’. Tomēr viņa ciešanas turpinājās. Cars un baznīca uzskatīja viņa atgriešanos par bīstamu, tāpēc ka viņš zināja visus Krievijas politiskos un baznīciskos tumšos noslēpumus, un viņi baidījās, ka viņš tos izpaudīs publiski. Viņi arī bija nobijušies, ka viņš atklās viņu nežēlīgumu pret viņa personu.
Viņa sprieduma apturēšana
1551. gadā jaunais cars pārskatīja jautājumu ar dažiem no saviem padomniekiem, kuri uzstāja uz svētā attaisnošanu, pavēlēja Maksimu pārcelt uz slaveno sv. Sergija Lavru, apturot ieslodzīšanas spriedumu, kurš ilga 26 gadus, bet svētajam nebija atļauts atgriezties mājās, savā klosterī, augstāk minēto iemeslu dēļ.
Sv. Maksims, būdams jau vecs un ar vāju veselību daudzo ieslodzījumā pārciesto grūtību dēļ, nomira 1556. g. 21. janvārī. Baznīca šajā dienā piemin viņa vārdabrāli sv. Maksimu Apliecinātāju, un svētajā Vatopēda klosterī tēvi un brāļi arī, atbilstoši paražai, piemin Vissvētās Dievmātes Iepriecinātājas ikonu. Tieši šajā dienā sv. Maksims atdeva savu dvēseli Tā Kunga rokās, lai tiktu Viņa iepriecināts par savām pūlēm un ciešanām.
Kad viņš nomira 1556.g., viņam bija 86 gadi, un viņš bija līdz kapa malai nokalpojis Krievijas Baznīcas un tās ļaužu labā trīsdesmit astoņus gadus. Divdesmit sešus gadus no tiem viņš pavadīja cietumā. Konstantinopoles Ekumēniskais patriarhs kanonizēja Maksimu Grieķi 1988. gadā. Tajā pašā gadā, kad Maskavā svinēja Pareizticīgās Baznīcas tūkstošgadi, viņu kanonizēja arī Krievijas Baznīca. Viņa relikviju pārnešana notika 1996. g. 21. jūnijā (pēc vecā Jūliāna kalendāra) uz Svētā Gara baznīcu sv. Sergija klosterī, kur tiek turēts viņa relikvārijs[10], savukārt daļa no viņa relikvijām tika nodotas svētajam Vatopēda klosterim, viņa nožēlas (prātmaiņas) klosterim, 1997.g. 8. jūlijā (pēc vecā Juliāna kalendāra).
Sv. Maksima piemēram vajadzētu mūs iedrošināt. Viņa kristīgā mācība neiznīcināja viņu, bet caur ticību, lūgšanu un tikumu praktizēšanu viņš smēlās spēku no Debesīm un bija spējīgs arī vingrināt pacietību caur savām neaprakstāmajām ciešanām. Mēs stāstām svēto dzīves kā paraugus, lai tie palīdzētu turēties un tuvoties caur pienācīgu uzvedību Dievam, ejot uz dievnamu, atzīstot grēkus un piedaloties svētnoslēpumos. Katrs no mums nesīs, atbilstoši saviem spēkiem, sava pašasAugšāmcelšanās krustu.
Mēs ceram un lūdzam, lai mūsu Trijādais Dievs, kas ir “joprojām darbīgs”, vienmēr atsūta svētīgus strādniekus Savā vīna dārzā, tādus kā nenogurstošais sv. Maksims, visu ļaužu pestīšanas labad. Mēs arī ceram, ka Dievs ar šī taisnā tēva starpniecību, dāvā Savu žēlastību Ticības pasargāšanai un vienotībai mīlestībā uz Vienu Svētu Kafolisku[11] un Apustulisku Jēzus Baznīcu.
No angļu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: Pemtpousia
[1] Hesihasms – Pareizticīgās Tradīcijas garīgās dzīves kodols, iekšējās lūgšanas un dievklusēšanas tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar dzīvi Baznīcas svētnoslēpumos (sakramentos) un Baznīcas svēto dogmatiskās mācības rāmjos. – Tulk. piez.
[2] Anahorēts (gr. anachōrētēs, gr. anachōreō – aiziet, atgriezties) – vientuļnieks, eremīts.
[3] Kopš XV gs. Balkānu pussalas, bijušās Romas (Bizantijas – rietumu historiogrāfijā) impērijas teritorijas, kuras pakļāva Osmaņu dinastijas turki musulmaņi. – Tulk. piez.
[4] Herēze jeb ķecerība ir mācība, kas ir pretrunā Dieva atklāsmes pieredzei, kuru vistuvāk pēc sirds šķīstīšanas sasniedza Dieva apgaismotie un dievišķotie svētie visas vēstures gaitā. Lielākie svētie Ortodoksālās Baznīcas Tradīcijā ir patiesie un īstenie teologi. Turpretī atbilstoši Baznīcas Tēvu un svēto mācībai pāvestība (tā saucamais Romas katolicisms), ir pirms tūkstoš gadiem atkritusi no svēto dzīves, metodes un teoloģijas, un tā vietā aizstājusi sirds šķīstīšanas metodi ar neattīrīta cilvēka filosofēšanu par Dievu, kas izpaudās sholastiskajā teoloģijā. Sholastiskā teoloģija izdomāja savu kristietības sistēmu, lai filosofiski attaisnotu pāvestisma reliģisko organizāciju, tās pretenzijas uz pāvesta varu pār kristīgo pasauli (no kā termins ‘pāvestība, pāvestisms’), feodālismu un citu teritoriju okupēšanu Dieva vārdā. Runājot par herēzi jeb ķecerību, jāņem vērā, ka paša Romas katolicisma mācība no Baznīcas svēto viedokļa ir herētiska, līdz ar to pāvestisma uzskati par to, kas ir herēze, arī bija herētiski. Rietumu civilizācijas vēstures pieredze bieži var aizēnot šī paša termina ‘herēze’ citādu, pareizticīgu izpratni, kuras centrā ir nevis kādas pareizticīgas ‘organizācijas’ intereses, bet gan centieni saglabāt nesagrozītu Dieva atklāsmi un svēttapšanas ceļu. Kaut arī jāatzīst, ka vēsturiski ir nekrietnas attieksmes izpausmes Pareizticīgajā vidē. – Tulk. piez.
[5] Prots – grieķu protos, πρώτος – “pirmais, galvenais, vadošais”, mūku kopienu pārvalde Atosa kalnā, kurā katru gadu tiek ievēlēts viens pārstāvis no tajā esošajiem 20 klosteriem. – Tulk. piez.
[6] Lūkas evaņģēlijs 8:4-9 Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa (Kunga Jēzus Kristus) sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.”
[7] Etoss – grieķu vārds raksturs tiek lietots, lai apzīmētu pamatticību un uzskatus, kas raksturo kopienu, nāciju vai ideoloģiju.
[8] Mierinājumi un mīlestība ir dievišķās enerģijas paveidi. Neradītais Dievs būtībā ir viens trīs Personās ar vienu gribu un neradīto enerģiju, kura izpaužas dažādos veidos. Vairāk rakstā: Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā – tulk. piez.
[9] 1. Sens stīgu strinkšķināminstruments ar 10 un vairāk stīgām. 2. novec. Psalmu grāmata. (avots: Tezaurs.lv) Otrā nozīme ir cēlusies no pirmās. – Tulk. piez.
[10] Relikvārijs – piederums relikviju uzglabāšanai.
[11] Ar vārdu ‘katolisks/kafolisks’ pareizticībā apzīmē pašu Pareizticīgo Kafolisko Baznīcu, jo šis vārds kopš pirmajiem gadsimtiem apzīmē apustulisko Tradīciju, kuras centrā ir praviešu, apustuļu un svēto dzīvās Dieva pieredzes Tradīcija Svētajā Garā, no kuras veidojusies Baznīcas universālā mācība un dzīve. Savukārt pāvestismā ‘katolicisms’ (Romas katolicisms) nozīmē pāvesta mācības tradīcijas autoritāti, kura gadsimtu gaitā ir ar filozofijas palīdzību mainījusies, atkāpjoties no apustuliskās Tradīcijas, bet centrā vienmēr ir saglabājusi pāvesta autoritāti. – Tulk. piez.
Θεογνωσία 