Sv. Simeons Jaunais Teologs – 1. Vārds

Simeon_Novyi_Bogoslov
Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (949–1022)

(1) No kā sastāvēja Ādama pārkāpums? – (2) Kā viņa pārkāpuma dēļ visi ļaudis kļuva nīcīgi un mirstīgi? – (3) Kā žēlīgais un cilvēkmīlošais Dievs caur iemiesošanās namturību[1] atsvabināja cilvēku dzimtu no nīcības un nāves? – (4) Un no kā sastāv mūsu Kunga Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus krusta noslēpums un trīs dienu apbedījums?

1. Būdams paradīzē, pirmradītais Ādams, čūskas iedvesmots, iekrita lepnībā un, sasapņojies būt par dievu, kā viņam sacīja sātans, nobaudīja no koka, no kura Dievs pavēlēja viņam neēst. Par to viņš tika nodots lielām sodībām – nīcībai un nāvei, lai pazemotu viņa lepnību. Bet, kad Dievs uz kaut ko notiesā, tad sniedz arī spriedumu, un Viņa spriedums kļūst darbīgs, kļūst par mūžīgo sodību un vairs nav nekādas iespējas iznīcināt šo sodību, kas pastāv pēc Dieva lēmuma. Padomā jel tagad: Ādams sagrēkoja ar lielu grēku, tāpēc ka nenoticēja Dieva vārdiem, bet noticēja čūskas vārdiem. Salīdzini Dievu un čūsku, un ieraudzīsi, cik liels bija viedā Ādama grēks. Savā dižajā viedumā viņš deva vārdus visiem dzīvniekiem; bet, kad no visas sirds viņš noticēja čūskai, nevis Dievam, tad viņā mītošā Dievišķā žēlastība atkāpās no viņa, jo viņš bija kļuvis par Dieva ienaidnieku neticības dēļ, kādu izrādīja pret Viņa vārdiem. Ādams padomāja, ka Dievs apskauda viņu un negribēja, lai arī viņš zinātu labo un ļauno, un tādēļ novēlēja viņam nebaudīt no laba un ļauna atzīšanas koka, lai arī viņš nekļūtu par dievu, līdzīgs viņu radījušajam Dievam. Un nobaudīja [no koka augļiem], un tūliņ atzina savu kailumu, un tā vietā, lai paliktu par dievu, kļuva par nīcīgu, un kā nīcīgs – par mirstīgu.

2. Un, lūk, kā redzi, Dieva spriedums pastāv uz visiem laikiem par mūžīgu sodību. Un mēs, ļaudis, kļuvām visi gan nīcīgi, gan mirstīgi, un nav nekā, kas varētu atcelt šo vareno un briesmīgo spriedumu. Kad vairs nav iespējas atcelt šo spriedumu, tad kāds pēc tam vairs labums no gudrības vai no bagātības, vai no varas, vai arī no visas pasaules? Šī iemesla dēļ Visaugstākais Dieva Dēls, Kungs Jēzus Kristus, atnāca, lai pazeminātos Ādama vietā, – un patiesi pazemoja sevi pat līdz krusta nāvei. Savukārt, kā saka Raksti, krusta vārds ir šāds: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka (Gal.3:13). – Ādams bez jebkādas vajadzības paņēma no tā koka augli (no kura Dievs pavēlēja viņam nebaudīt, draudēdams, ka nomirs, tikko kā nobaudīs), nobaudīja un nomira. Jāņem vērā, ka tāpat kā cilvēkam ir ķermenis un dvēsele, tā viņam ir divas nāves: viena ir dvēseles nāve, otra – ķermeņa nāve, vienlīdz ir arī divas nemirstības – dvēseliskā un ķermeniskā, kaut arī abas ir vienā cilvēkā, jo dvēsele un ķermenis ir viens cilvēks. Tādējādi Ādams nomira dvēselē, tikko kā nobaudīja [augli], bet vēlāk, pēc deviņsimt trīsdesmit gadiem, nomira arī ķermenī. Tāpat kā ķermeņa nāve ir tad, kad no tā atdalās dvēsele, arī dvēseles nāve ir tad, kad no tās attālinās Svētais Gars, Kura apēnotam cilvēkam vēlēja būt viņu radījušais Dievs, lai viņš dzīvotu līdzīgi Dieva Eņģeļiem, kuri, būdami vienmēr Svētā Gara apgaismoti, ir nenosliecami uz ļaunu. Šī iemesla dēļ vēlāk arī visa cilvēku dzimta tapa tāda, kāds pēc kritiena kļuva pirmtēvs Ādams – mirstīgs, tas ir, gan dvēseliski, gan ķermeniski. Vairs nepalika pasaulē [tāds] cilvēks, kādu viņu izveidoja Dievs, un nebija iespējams, lai kāds kļūtu par tādu, kāds bija Ādams pirms baušļa pārkāpšanas. Bet bija nepieciešams, lai tāds cilvēks būtu.

3. Tātad Dievs, vēlēdamies, lai ir tāds cilvēks, kāds iesākumā bija Ādams, pēdējos laikos nosūtīja uz zemi Savu Vienpiedzimušo Dēlu, un Viņš atnākot iemiesojās, uzņemdams pilnīgu cilvēciskumu, lai būtu pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, un Dievībai tādā veidā bija Tās cienīgs cilvēks. Un, lūk, cilvēks! Cita tāda nav bijis, nav un nebūs. Bet kādēļ Kristus par tādu kļuva? Tādēļ, lai ievērotu Dieva likumu un Viņa baušļus un lai uzsāktu cīņu un uzvarētu sātanu. Gan viens, gan otrs īstenojās Viņā pats no sevis. Jo, ja Kristus ir tas pats Dievs, Kurš deva baušļus un likumu, tad kā Viņš varētu neievērot to likumu un tos baušļus, kurus Pats deva? Un, ja Viņš [ir] Dievs, kā arī patiesībā ir, tad kā bija iespējams Viņam būt kaut kādas sātana viltības pavedinātam vai apmānītam? Tiesa, sātans, akls un nesaprātīgs, stājās Viņam pretī cīnīties, bet tas tika pieļauts tāpēc, lai īstenotos kāds dižens un briesmīgs noslēpums, proti, lai bezgrēcīgais Kristus ciestu un caur to sagrēkojušais Ādams saņemtu piedošanu. Tādēļ arī [laba un ļauna] atzīšanas koka vietā bija krusts, kāju soļu vietā, ar kuriem pirmvecāki gāja pie aizliegtā koka, un viņu roku vietā, kuras viņi pastiepa, lai paņemtu koka augli, pie krusta tika pienaglotas Kristus nevainīgās kājas un rokas, augļa nobaudīšanas vietā bija žults un etiķa nobaudīšana, un Ādama nāves vietā – Kristus nāve. Kas notika pēc tam? Kristus gulēja kapā trīs dienas Vissvētās Trijādības noslēpuma dēļ, lai parādītu, ka kaut arī iemiesojās un cieta Viņš viens – Dēls, tomēr šī namturība ir Vissvētās Trijādības kopīgā lieta. Kas tad ir šī namturība? Viena Svētās Trijādības Persona, proti, Dieva Dēls un Vārds, iemiesojoties atnesa Sevi miesā par upuri Tēva, Paša Dēla un Svētā Gara Dievībai, lai šī dižā un briesmīgā veikuma dēļ, tas ir, šī Kristus upura dēļ, labvēlīgi tiktu piedots pirmais Ādama pārkāpums un lai ar tā spēku īstenotos cita, jauna cilvēka dzimšana un atkalradīšana svētajā Kristībā, kurā arī mēs attīrāmies ar ūdeni, kas iesvētīts ar Svēto Garu. Kopš tā laika ļaudis kristās ūdenī, iegremdējas tajā un tiek izcelti no tā trīs reizes, atveidojot Kunga trīsdienīgo apbedīšanu, un pēc tam, kad nomirst tajā visai šai ļaunajai pasaulei, trešajā izcelšanā no ūdens parādās jau dzīvi, it kā augšāmcēlušies no mirušiem, tas ir, viņu dvēseles atdzīvojas un atkal pieņem Svētā Gara žēlastību, kā tā piemita arī Ādamam līdz pārkāpumam. Pēc tam (kristītie) tiek svaidīti[2] ar svētajām mirrēm un ar to starpniecību iesvaidās ar Jēzu Kristu, un pārdabiski smaržo. Tādā veidā tapuši cienīgi būt kopībā ar Dievu, viņi bauda Viņa Miesu un dzer Viņa Asinis un ar iesvētītās maizes un vīna starpniecību top par līdzķermeniskiem un iekšēji klātesošiem iemiesotajam un Sevi par upuri pienesušajam Dievam. Pēc tā jau vairs nav iespējams, lai pār tiem valdītu un tos tiranizētu grēks, kā pār dieviem pēc žēlastības. Tā kā Ādams krita zem lāsta, bet caur viņu – arī visi no viņa cēlušies ļaudis, savukārt Dieva spriedums par to nekādi nevarēja tikt iznīcināts, tad Kristus kļuva par lāstu mūsu labad, būdams pakārts pie krustiska koka, lai pienestu Sevi par upuri Savam Tēvam, kā sacīts, un iznīcinātu Dieva spriedumu ar pārpilno upura cienīgumu. Jo kas ir vairāk un augstāk par Dievu? Kā visā šajā redzamajā radībā nav nekā augstāka par cilvēku, jo viss redzamais ir radīts priekš cilvēka, tā Dievs ir nesalīdzināmi augstāks par visu radīto, un nekas nevar tikt ar Viņu salīdzināts, nedz visa redzamā, nedz neredzamā radība. Tādā veidā Dievs, Kurš ir nesalīdzināmi augstāks par visu redzamo un neredzamo radību, pieņēma cilvēcisko dabu, kura ir augstāka par visu redzamo radību, un pienesa to par upuri Dievam un Savam Tēvam. Sacīšu tā, nokaunējies par tādu upuri un pagodinājis to, Tēvs nevarēja to atstāt nāves rokās, tāpēc iznīcināja Savu spriedumu un augšāmcēla no mirušajiem vispirms un iesākumā To, Kurš atdeva Sevi par upuri, par atpirkuma maksu un apmaiņā pret Viņam radniecīgajiem cilvēkiem, – bet pēc tam, pasaules beigu pēdējā dienā, augšāmcels arī visus ļaudis. Tomēr to dvēseles, kuri tic Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, šim diženajam un briesmīgajam upurim, Dievs augšāmceļ pašreizējā dzīvē, un par šīs augšāmcelšanas zīmi kalpo Svētā Gara žēlastība, Kuru Viņš dod ikkatra kristieša dvēselei, kā kādu otru dvēseli. Tāda kristieša dvēsele tāpēc arī tiek saukta par uzticīgu, jo tai ir uzticēts Dieva Svētais Gars, un tā Viņu ir pieņēmusi, – Dieva Gars, Kurš ir mūžīgā dzīvība, jo Svētais Gars ir mūžīgais Dievs, kas iziet no mūžīgā Dieva Tēva.

4. Tā kā tādā veidā krusts tapa it kā par upuraltāri šim briesmīgajam upurim, jo ļaužu krišanas dēļ uz krusta nomira Dieva Dēls, tad krusts tiek taisnīgi gan godāts, gan tam paklanās, gan tiek attēlots kā visu ļaužu kopīgā pestīšanas zīme, lai tie, kuri paklanās krusta kokam, atsvabinātos no Ādama lāsta un saņemtu Dieva svētību un žēlastību dažādu tikumu veikšanai. Kristiešiem krusts ir diženums, gods un spēks, jo viss mūsu spēks ir sevi krustā situšā Kristus spēkā; viss mūsu grēcīgums tiek nonāvēts ar Kristus nāvi uz krusta, un viss mūsu diženums un viss mūsu gods ir Dieva pazemībā, Kurš tik ļoti pazemoja Sevi, ka labprātīgi nomira pat starp ļaundariem un laupītājiem. Šī iemesla dēļ kristieši, Kristum ticošie, apzīmē sevi ar krusta zīmi nevis vienkārši, kā pagadās, nevis nevīžīgi, bet ar pilnu uzmanību, ar bijību un ar trīsām, un ar ārkārtēju godbijību. Jo krusta tēls parāda salabšanu un sadraudzību, kurā iegāja cilvēks ar Dievu. Tāpēc arī dēmoni baidās no krusta tēla, un necieš krusta zīmi, pat ja tā attēlota tikai gaisā, bet bēg no tās uzreiz, zinot, ka krusts apzīmē cilvēka sadraudzību ar Dievu un ka viņi, kā atkritēji no Dieva un ienaidnieki, kas attālināti no Viņa dievšķā vaiga, nevar vairs brīvi pietuvoties tiem, kuri ir salabuši ar Dievu un savienojušies ar Viņu, un nevar vairs tos iekārdināt. Ja arī šķiet, ka viņi kādus kristiešus iekārdina, lai ikviens zina, ka tā viņi apkaro tos, kuri nav izzinājuši kā pienākas augsto krusta noslēpumu. Savukārt tie, kuri sapratuši šo noslēpumu un patiesi pieredzē izzinājuši varu un spēku, kāds piemīt krustam pār dēmoniem, ir uzzinājuši arī to, ka krusts sniedz dvēselei stiprumu, spēku, jēgu un dievišķo gudrību, – tie ar lielu prieku uzgavilē:  Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei(Gal.6:14). Tātad, tā kā krusta zīme ir dižena un briesmīga, tad ikvienam kristietim ir pienākums apzīmēt sevi ar to bijībā un ar trīsām, ar godbijību un uzmanību, bet nevis vienkārši, kā pagadās, tikai ieraduma pēc vai nevīžīgi, jo saskaņā ar godbijības mēru, kāds katram ir attiecībā uz krustu, viņš saņem atbilstošu spēku un palīdzību no Dieva, Kuram gods un vara mūžīgi. Āmen.

[1] Dievišķā namturība (ikonomija jeb ekonomija) – Dievišķā nodoma īstenošana, lai atpestītu cilvēci. No cilvēces grēkā krišanas skatpunkta dievišķās namturības mērķis ir pestīšana vai glābšana, no cilvēka galējā aicinājuma skatpunkta – dievišķošanās. Mūsu glābšanas namturību veic Kungs Jēzus Kristus ar Dieva Tēva labvēlību un ar Svētā Gara līdzdarbību. Jēzū Kristū piepildās Dieva Nodoma iecere par visu pasauli, kas virzīta uz visu glābšanu, iesvētīšanu un dievišķošanu Dievcilvēkā. – Tulk. piez.

[2] Svaidīt – ieziest. Senebreju vārds ‘Mesija’ un grieķu vārds ‘Kristus’ latviski burtiski nozīmē ‘Svaidītais’. – Tulk. piez.

No krievu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: преподобный Симеон Новый Богослов, Слова

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.