Svētais Nils piedzima 1433. gadā kādā dižciltīgā ģimenē Maskavā. Sākumā kalpoja par sekretāru pie Lielā kņaza. Taču, vēl jauns būdams, atteicās no spīdošas karjeras un aizgāja uz sv. Kirilla (piemiņa 9. jūnijā) Belozerskas klosteri. Diemžēl pēc klostera dibinātāja nāves tajā vairs nevaldīja viņa iedibinatais stingrais dzīvesveids. Nils ar to neapmierināts atzīmēja, ka mūki vairāk seko savai gribai, nekā svēto tēvu nolikumiem. Sava garīgā labuma dēļ viņš pameta Belozerskas klosteri un devās meklēt patiesos mūku dzīves avotus. Ar viņu kopā devās viņa garīgais draugs un māceklis sv. Inokentijs (piemiņa 19. martā), nākamais Komeļas klostera dibinātājs.
Viņi apmeklēja Konstantinopoles klosterus un vairākus gadus nodzīvoja Svētajā Atona Kalnā, savā pieredzē mācoties svēto tēvu garīgo mantojumu un askētisko dzīvi, kas toreiz Atonā piedzīvoja uzplaukumu. Sv. Nils iemācījās grieķu valodu, kas ļāva viņam apdomāt svēto tēvu darbus par prāta sargāšanu un sirds lūgšanu.
Ap 1480. gadu abi svētcīnītāji atgriezās Belozerskas klosterī, nolēmuši vadīt skita dzīvesveidu. Tajā laikā šis mūku dzīves iekārtojums Krievzemē vēl nebija pazīstams, tur varēja atrast tikai lielus, bagātus kopdzīves klosterus vai vientuļnieku dzīvesveidu. Skits savukārt ir vidusceļš, kad mūki dzīvo atsevišķās cellēs un satiekas tikai dievkalpojumos. Tādā veidā bija iekārtoti slavenie Ēģiptes klosteru centri. Svētie tēvi cildina šo dzīves veidu kā pašu vērtīgāko.
Sākumā Nils uzcēla savu celli netālu no klostera, pēc tam iekārtojās piecpadsmit kilometru attālumā no tā, mežonīgā, vientuļā un drūmā vietā, kur Soras upe lēnām tek, pārvērsdama zemi par purvu un padarot ne ar ko nepievilcīgu iespējamiem apmeklētajiem. Šeit sv. Nils veltīja sevi klusēšanai, nepārtrauktai lūgšanai un svēto grāmatu – Bībeles, svēto tēvu rakstu un svēto dzīvesstāstu izzināšanai. Pēc viņa paša vārdiem, viņš atdeva Dievam visu savu nespējību un nezināšanu un nedarīja itin neko, ja neatrada tam apliecinājumu dieviedvesmotajos rakstos, kuros viņš dzīvoja un elpoja. Viņš rakstīja kādam mūkam: „Un vai tu dzīvo vienatnē, vai atrodies klosterī ar brāļiem, mācies no svētajiem Rakstiem un seko pa svēto tēvu pēdām. Jo dieviškie raksti mums tā liek: vai nu pakļauties tādam cilvēkam, kuru par garīgu apliecinās darbi, vārdi un saprāts… Vai arī, ja reiz neatradīsies tāda, tad pakļauties Dievam saskaņā ar dievišķajiem Rakstiem…”
Sākumā sv. Nils uzbūvēja koka celli un kapelu par godu Kunga Sagaidīšanas svētkiem. Bet brāļus, kas gribēja dzīvot kopā ar viņu, pieņemt viņš atteicās, pamatojot ar to, ka esot grēcīgs un nesaprātīgs cilvēks, slims dvēselē un miesā. Taču daži no viņiem uzstāja un pastāvīgi klauvējās pie viņa durvīm, nedodot viņam miera. Tad Nils padevās Dieva gribai un tos pieņēma, taču ne kā mācekļus, bet kā draugus svētcīņā un līdzdalībniekus Dieva darbā.
Viņš bija paradis saukt tos „mani kungi un brāļi”. Atļāvis viņiem uzcelt celles ap baznīcu, netālu no viņa, sv. Nils ļāva viņiem veikt garīgo cīņu, vadoties pēc pašu sirdsapziņas. Viņi satikās divas reizes nedēļā, sestdienas un trešdienas vakaros, un visu nakti baznīcā veica dievkalpojumu, kurš beidzās no rīta ar dievišķo Liturģiju un kopīgu maltīti. Nakts dievkalpojumā galvenokārt lasīja psalmus, iestarpinot lasījumus no askētiskajiem rakstiem vai īsas garīgas sarunas starp mūkiem. Dziedāšanai tika atvēlēta ļoti neliela daļa, tāpēc ka tuksneša tēvi uzskata, ka tā traucē koncentrēties un pieklājas tikai „pasaules” dievnamos. Pārējās dienas katrs dzīvoja atsevišķi, pavadot lielāko daļu laika lūgšanā vai Rakstu izzināšanā.
Sv. Nils izveidoja skita Nolikumu, kurā tika noteikts mūkiem sagādāt sev iztikšanu ar pašu roku darbu, taču izvairīties no smagiem lauksaimniecības darbiem, un žēlastības dāvanas pieņemt tikai slimības vai galējas nepieciešamības gadījumā, lai tādējādi saglabātu brīvību un mieru. Skitā netika ielaistas sievietes un bērni, un arī mūkiem bija liegts to atstāt. Iemītniekiem pienācās dzīvot galēji vienkārši, pieņemot tikai pašu nepieciešamāko, kā to norāda sv. Vasilijs Lielais. Arī skita baznīcai bija jābūt nabadzīgai, tajā nedrīkstēja būt nekādu greznu rotājumu vai priekšmetu no dārgiem metāliem. Katra mūka vienīgās rūpes bija dienu un nakti ar gavēšanu un prāta nomodu cīnīties pret kaislīgām iedomām, galvenokārt ar nemitīgas iekšējas lūgšanas palīdzību.
Neskatoties uz stingro norobežošanos, sv. Nila slava nonāca līdz Krievijas lielpilsētām – Maskavai un Novgorodai. 1490. gadā viņu izsauca uz Koncilu Maskavā, sasauktu ar mērķi noformulēt spriedumu par herētiķiem „judofiliem”. Pateicoties Dieva vīra ietekmei, Koncils pasludināja anatēmu herētiķiem un notiesāja tos ar izsūtīšanu, taču nepiesprieda tiem nāves sodu (pret nāves sodu iestājās sirdsskaidrais Nils – tulk. piezīme), pamatojoties uz to, ka Dievs ir gana varens, lai Pats lemtu, kā viņus sodīt.
1503. gadā sv. Nils atkal piedalījās Koncilā, kurā izteica priekšlikumu atņemt lieliem kopdzīves klosteriem nekustamo īpašumu – ciemus un lielus zemes apgabalus, kas tos padarīja par lieliem feodāliem pārvaldniekiem. Mūkiem nācās nodarboties ar daudzām pasaulīgām lietām, kam nebija nekāda sakara ar viņu aicinājumu. Tādas pārmērības klosteru īpašumos noveda pie pagrimuma garīgajā dzīvē, veicinot vien kaitējošu savrupdzīvošanu. Daudzi Belozerskas klostera un Aizvolgas apgabala mūki pievienojās sv. Nila viedoklim. Bet sv. Volockas Jāzeps (piemiņa 9. septembrī), hierarhijas atbalstīts, strikti nostājās pret viņu, pierādot, ka pateicoties saviem īpašumiem, klosteriem ir iespēja nodarboties ar žēlsirdību un veidot sabiedrību, kas balstīta uz evanģēliska pamata. Tā iesākās strīds starp „mantas nekārotājiem” un Volockas Jāzepa sekotājiem („иосифляне”), kas nežēlīgi pārdalīja Krievijas Baznīcu un bija liela ļaunuma cēlonis sekojošajos gadsimtos.
Kolīdz sv. Nils sajuta, ka sastapies ar pretestību, viņš atteicās turpināt garīgo strīdu, sakot: „Nepienākas mūkam ielaisties strīdā ar to, kurš viņam uzbrūk, drīzāk viņam ir jāpaiet malā.” Tāpēc viņš atgriezās Soras skitā vadīt askētisku dzīvi un pēdējos dzīves gadus pavadīja, pārrakstīdams svēto tēvu rokrakstus.
Sv. Nils pamazām kļuva arvien vājāks sava vecuma dēļ. Viņš uzrakstīja „Novēlejumu”, kurā lūdza draugus – svētcīnītājus atstāt viņa miesu bez apglabāšanas un neizrādīt tai nekādu godu. „Novēlu sevi maniem pastāvīgajiem kungiem un brāļiem, manas iedabas cilvēkiem: lūdzu jūs, pametiet manu ķermeni tukšā vietā, lai to apēd zvēri un putni, jo tas ir daudz sagrēkojis pret Dievu un nav apglabāšanas cienīgs. Ja neizdarīsiet tā, tad jūs, izrakuši bedri vietā, kur mēs dzīvojam, bez jebkāda goda mani aprociet…. Es cenšos, cik ir manos spēkos, neiemantot nekādu šī laikmeta godu un slavu, ne šajā dzīvē, nedz arī pēc nāves…”
Sv. Nils nosūtīja savu mācekli, sv. Inokentiju, nodibināt kopdzīves klosteri. Viņš noteica, lai Soras skits arī turpmāk vairītos no mantas un īpašumiem, lai mūki arī turpmāk dzīvotu atsevišķās cellēs. 1508. gada 7. maijā viņš mierīgi aizgāja pie Dieva.
1569. gadā cars Ivans IV Bargais apmeklēja skitu un nolēma tajā uzcelt akmens baznīcu. Taču tad redzējumā viņa priekšā nostājās sv. Nils un aizliedza jebko mainīt baznīcā un mūku cellēs.
Klostera īpašumu aizstāvju uzvara ielika pamatu Krievijas Baznīcas sekularizācijai XVII – XVII gadsimtā. Taču, neskatoties uz vajāšanām, sv. Nila svētcīnītāja gars saglabājās kā uguns, kas kvēlo zem pelniem. Viņa darbiem bija ievērojama nozīme garīgajai atmodai Krievijas Baznīcā (šeit runa par sv. Nila pārstāvētās hesihastiskās jeb iekšējās lūgšanas un klusējošas dievapceres tradīcijas saglabāšanos un atdzimšanu, tiesa – tikai atsevisķos tās nesējos – tulk. piez.), kura notika, pateicoties sv. Paīsijam Veļičkovskim (piemiņa 15. novembrī) XVIII gs. beigās un Optinas stareciem XIX gs.
No krievu valodas tulkoja priesteris Toms Šiklovs
Avots: «Синаксарь», составленный афонским иеромонахом Макарием из обители Симонопетра. Том 5
Krievu valodā var iepazīties svētā Nila sacerējumiem un darbiem par viņu azbyka.ru bibliotēkā: преподобный Нил Сорский
Θεογνωσία 