Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas

Siluan2

Sirdsskaidrais Atona Siluāns – Ādama raudas

   ĀDAMS, visuma tēvs, paradīzē zināja Dieva mīlestības saldmi, un tāpēc, kad bija izdzīts no paradīzes dēļ grēka un pazaudējis Dieva mīlestību, rūgti cieta un smagi elsodams raudāja pa visu tuksnesi.

   Viņa dvēseli mocīja doma: “Es esmu sarūgtinājis mīļoto Dievu.” Ne tik daudz skuma viņš par paradīzi un tās skaistumu, kā par to, ka pazaudējis Dieva mīlestību, kas neremdināmi katru mirkli aicina dvēseli pie Dieva.

   Tā katra dvēsele, kas Svētajā Garā iepazinusi Dievu, bet pēc tam pazaudējusi svētību, izjūt Ādama mocības. Sāp dvēsele un stipri nožēlo, kad aizvainojusi mīļoto Dievu.

   Skuma Ādams uz zemes un rūgti raudāja, un nebija zeme viņam mīļa. Viņš skuma pēc Dieva un runāja:

   “Mana dvēsele skumst pēc Dieva. Un ar asarām  meklēju es Viņu. Kā lai es Viņu nemeklēju? Kad biju ar Viņu, mana dvēsele bija līksma un mierīga, un ienaidnieks man nevarēja piekļūt; bet tagad ļaunais gars ņēmis varu pār mani un svārsta, un moka manu dvēseli Tāpēc mana dvēsele nāvīgi skumst pēc Kunga, un gars mans raujas pie Dieva, un nekas uz zemes mani nepriecē, un nekur negrib mana dvēsele rast mierinājumu, bet atkal redzēt grib tā Viņu un piesātināties Viņa.

   Nevaru aizmirst Viņu ne mirkli, un mana dvēsele skumst pēc Viņa, aiz daudzām bēdām es elsās raudu: “Apžēlo mani, Dievs, Tavu kritušo radību.”

   Tā raudāja Ādams, un asaras lija pār viņa seju uz krūtīm un zemes, un viss tuksnesis klausījās viņa vaidus; zvēri un putni apklusa sērās; bet Ādams raudāja, jo viņa grēka dēļ visi bija zaudējuši mieru un mīlestību.

   Lielas bija Ādama sēras pēc izdzīšanas no paradīzes, bet kad viņš ieraudzīja savu dēlu Ābelu, sava brāļa Kaina nogalinātu, tad vēl jo lielākas kļuva viņa skumjas, un dvēselē viņš mocījās un raudāja, un domāja: “No manis izcelsies un savairosies tautas, un visi cietīs un dzīvos naidā un viens otru nokaus.” Un šīs viņa bēdas bija tik lielas kā jūra, un saprast tās var tikai tas, kura dvēsele ir iepazinusi Kungu un to, cik ļoti Viņš mūs mīl. Arī es esmu zaudējis svētību un kopā ar Ādamu saucu: “Esi žēlīgs man, Kungs! Dāvā man pazemības un mīlestības garu!”

   Ak, Dieva mīlestība! Kurš iepazinis tevi, tas nepaguris meklē Tevi dienu un nakti un kliedz:  “Es skumstu pēc Tevis, Dievs, un ar asarām Tevi meklēju. Kā gan lai es nemeklētu Tevi? Tu devi man iepazīt Tevi Svētajā Garā, un šī Dievišķā zināšana dzen manu dvēseli asarās meklēt Tevi.”

***

lament main

Ādams raud:

   “Nav mīļš man tuksnesis. Nav mīļi man augstie kalni, ne pļavas, ne meži, ne putnu dziedāšana; nekas no tā. Mana dvēsele ir lielās bēdās: Es sarūgtināju Dievu. Un, ja Dievs pieņemtu mani atkal paradīzē, tad arī tur es skumšu un raudāšu: kādēļ gan Dievu mīļoto es sarūgtināju.”

***

   Pēc izdzīšanas no paradīzes Ādams cieta dvēselē un daudz asaru izlēja skumjās. Tā katra dvēsele, kas Kungu iepazinusi, skumst pēc Viņa un teic:

   “Kur esi Tu, Kungs? Kur esi Tu, mana Gaisma? Kamdēļ esi apslēpis Savu vaigu no manis, un mana dvēsele tik ilgi neredz Tevi, skumst pēc Tevis, asarās meklē Tevi.”

   “Kur ir mans Kungs? Kamdēļ neredzu Viņu savā dvēselē? Kas Viņam traucē mājot manī? Tātad nav manī Kristus pazemības un pret ienaidniekiem mīlestības.”

***

lament

   Dievs ir nepiesātināma mīlestība, aprakstīt to nav iespējams.

   Ādams staigāja pa zemi un no daudzām sirds sāpēm raudāja, bet prātā domāja par Dievu, un kad izvārga viņa ķermenis un viņš vairs nespēja izliet asaras, tad viņa gars dega pēc Dieva, jo nespēja viņš aizmirst paradīzi un tās skaistumu; bet vēl jo vairāk Ādama dvēsele mīlēja Dievu, un tika pašas mīlestības viltkta pie viņa.

   Ak, Ādam, es gan rakstu, bet tu redzi, mans vājais prāts nespēj aptvert, kā skumi tu pēc Dieva, kā nopūlējies nožēlā.

   Ak, Ādam, tu redzi, es, tavs bērns, ciešu uz zemes. Maz manī uguns, un teju apdzisusi mana mīlestība.

   Ak, Ādam, nodziedi mums Tā Kunga dziesmu, lai ielīksmojas mana dvēsele Kungā, lai ceļas teikt un slavēt Viņu kā debesīs Viņu teic Ķerubi un Sērafi, un visas debesu eņģeļu kārtas dzied Viņam trīssvēto dziesmu.

   Ak, Ādam, mūsu tēvs, nodziedi mums Tā Kunga dziesmu, lai dzird visa zeme, un visi tavi dēli paceļ prātus pie Dieva, un ielīksmojas debesu dziesmas skaņās, un aizmirst savas bēdas uz zemes.

***

   Svētais Gars ir mīlestība un saldme dvēselei, prātam un miesai. Un kuri ir iepazinuši Dievu Svētajā Garā, tie dienu un nakti nepiesātināmi raujas pie dzīvā Dieva; tik salda ir Viņa mīlestība. Bet kad dvēsele pazaudē svētību, tad no jauna ar asarām meklē Svēto Garu.

   Bet kurš nav Svētajā Garā iepazinis Dievu, tas nevar asarās Viņu meklēt, un viņa dvēsele ir vienmēr kaislību vajāta; viņa prāts domā zemo un nespēj apcerē vērot un iepazīt Jēzu Kristu. Viņš iepazīstams tikai Svētajā Garā.

    Ādams zināja Dievu un paradīzi un pēc krišanas to meklēja ar asarām.

    “Ak, Ādam, mūsu tēvs, pastāsti mums, taviem dēliem, par Kungu. Tava dvēsele pazina Dievu uz zemes, pazina paradīzi un tās saldmi un prieku, un tagad tu dzīvo debesīs un skati Tā Kunga Godību. Pastāsti mums, kā tiek godināts mūsu Kungs par Savām ciešanām un kā debesīs dziesmas dzied, un cik šīs dziesmas saldas, jo dziedātas Svētajā Garā.

   Pastāsti mums par Tā Kunga godību, cik žēlīgs Viņš ir un kā Viņš mīl Savu radību.

   Pastāsti mums par Visusvēto Dievadzemdētāju. Kā viņa godināta debesīs un ar kādām dziesmām svētīga teikta.

   Pastāsti mums, kā priecājās tur svētie un kā viņi mirdz svētībā; kā viņi mīl Kungu, kādā pazemībā stāv Dieva priekšā.

   Ak, Ādam, mierini un iepriecini mūsu sērojošās dvēseles. Pastāsti mums, ko redzi tu debesīs?… Kamdēļ tu klusē?… Visa zeme taču skumst… Vai Dieva mīlestības dēļ tu nespēj pat atminēties par mums?

   Vai tu redzi Dievadzemdētāju godībā un nespēj atrauties no redzējuma, un negribi mums, skumstošajiem, teikt maigu vārdu, lai mēs aizmirstu šīs zemes bēdas?

   Ak, Ādam, mūsu tēvs, tu taču redzi tavu dēlu sēras uz šīs zemes. Kamdēļ gan tu klusē?”

   Ādams runā:

   “Mani bērni neaiztieciet mani. Es nevaru atrauties no Dieva mīlestības un runāt ar jums. Mana dvēsele ir Kunga mīlestības ievainota un līksmo par Viņa skaistumu, un kā gan es varētu atcerēties zemi? Kas mīt Valdītāja Vaiga priekšā, nespēj domāt zemo.”

   “Ak, Ādam, mūsu tēvs, tu esi mūs pametis, tavus bāreņus. Bet mēs taču esam skumjās uz zemes. Stāsti mums, ko darīt, lai iemantotu Dieva labvēlību? Paskaties uz saviem bērniem, izklīdušiem pa zemi, savā prātā izklīdušiem. Daudzi aizmirst Dievu, tumsā dzīvo un dodas elles bezdibenī.”

   “Netraucējiet mani. Es redzu Dieva Māti godībā, un kā gan es varētu atrauties un runāt ar jums? Es redzu svētos praviešus un apustuļus; un viņi visi ir līdzīgi mūsu Kungam Jēzum Kristum, Dieva Dēlam.

   Es staigāju paradīzes dārzos un visur redzu Tā Kunga godību, jo Kungs ir manī, un darījis mani līdzīgu Sev. Tā Kungs pagodina cilvēku, darot viņu līdzīgu Sev.”

   ”Ak, Ādam, mēs taču esam tavi bērni. Pasaki mums, sērojošiem uz zemes, kā iemantot paradīzi, lai arī mēs, līdzīgi tev, redzētu Tā Kunga godību.

   Mūsu dvēsele skumst pēc Kunga, bet tu dzīvo debesīs un līksmojies Tā Kunga Godībā. Lūdzam tevi – mierini mūs.”

   “Ko žēli saucat uz mani, mani bērni? Tas Kungs jūs mīl un ir devis jums baušļus. Turiet tos, mīliet viens otru un atradīsiet mieru Dievā. Ik brīdi nožēlojiet savus grēkus, lai mēs varētu satikt Kungu.

   Kungs ir teicis: Mani mīlošos – mīlu, un Mani godinājušos – pagodināšu.”

   “Ak, Ādam, lūdzies par mums. Daudzās skumjās sēro mūsu dvēsele.”

***

lament2

   “Ak, Ādam, mūsu tēvs, tu dzīvo debesīs un redzi Kungu, sēžam pie labās rokas Dievam Tēvam. Tu redzi Ķerubus un Sērafus, un visus svētos un dzirdi debesu dziesmas, kuru saldmē tava dvēsele aizmirsusi zemi. Bet mēs esam sērās uz zemes un ļoti skumstam pēc Dieva. Tik maz mūsos uguns, lai karsti mīlētu Kungu.

   Iedves mums, ko mums jādara, lai mantotu paradīzi?”

   Ādams atbild:

   “Neaizskariet mani, mani bērni, jo es Dieva mīlestības saldmē nespēju atcerēties par zemi.”

   “Ak, Ādam, ilgojas mūsu dvēseles, un sēras mūs nomāc. Teic mums mierinājuma vārdus. Dziedi mums no tām dziesmām, kuras tu debesīs dzirdi, lai tās dzird visa zeme un ļaudis aizmirst savas sēras… Ak, Ādam, mēs esam tik noskumuši.”

   “Neaiztieciet mani, manu sēru laiks ir pagājis. Paradīzes skaistuma un Svētā Gara saldmes dēļ es vairs nespēju atminēties zemi. Bet jums es saku: Tas Kungs jūs mīl, un arī jūs mīlestībā dzīvojiet, klausiet varām, dariet pazemīgas savas sirdis, un Dieva Gars jūsos dzīvos. Viņš klusi ienāk dvēselē un dod tai mieru, un bez vārdiem apliecina pestīšanu. Dziediet Dievam mīlestībā un sirds pazemībā, jo Kungs par to priecājās.”

   “Ak, Ādam, mūsu tēvs, ko gan mums darīt? Mēs dziedam, bet nav mūsos mīlestības un pazemības.”

   “Nožēlojiet grēkus Tā Kunga priekšā un lūdziet. Viņš mīl cilvēku un visu dos. Arī es stipri nožēloju un daudz sēroju par to, ka Kungu sarūgtināju, par to, ka mana grēka dēļ miers un mīlestība zuduši virs zemes.

   Manas asaras ritēja pār manu seju un slacīja krūtis un zemi; un tuksnesis klausījās manus vaidus. Jūs nevarat saprast manas sēras, nedz to, kā es raudāju pēc Dieva un paradīzes. Paradīzē es biju priecīgs un līksms: mani ielīksmoja Dieva Gars, un es nezināju it nekādas ciešanas. Bet kad es tiku izdzīts no paradīzes, tad izsalkums un aukstums sāka mocīt mani. Zvēri un putni, kas paradīzē bija rāmi un mīlēja mani, kļuva mežonīgi, sāka bīties un bēgt manis.

   Mani plosīja ļaunas domas; mani dedzināja saule un vējš, mērcēja lietus; mani mocīja slimības un visas zemes ciešanas, bet es visu cietu un paļāvos uz Dievu.

   Arī jūs nesiet nožēlas pūliņus: iemīliet sēras, izvārdziniet savus ķermeņus, dariet pazemīgus sevi un ienaidniekus mīliet, lai iemājo jūsos Svētais Gars, un tad jūs iepazīsiet un mantosiet Debesu Valstību.

   Bet mani neaiztieciet: tagad Dieva mīlestībā es esmu aizmirsis zemi un visu, kas uz tās, esmu aizmirsis pat manis zaudēto paradīzi, jo es redzu Tā Kunga godību un Viņa svēto, kas Viņa vaiga gaismā paši spīd, līdzīgi Viņam.”

   “Ak, Ādam, dziedi mums debesu dziesmu, lai klausās visa zeme un bauda mieru mīlestībā pret Dievu. Mēs gribam dzirdēt šīs dziesmas, kas ir saldas, jo dziedātas Svētajā Garā.”

***

   Ādams pazaudēja zemes paradīzi un raudādams to meklēja: “Paradīze mana, paradīze, brīnišķīgā mana paradīze.” Bet Tas Kungs Savā mīlestībā uz krusta deva viņam citu paradīzi, labāku par iepriekšējo, debesīs, Svētās Trijādības Gaismā. Ko mēs dosim Kungam par Viņa mīlestību pret mums?

Anonīms tulkojums
Avots: архимандрит Софроний (Сахаров) – Старец Силуан Афонский no iepriekš latviski  netulkotās 2. daļas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s