Laiks un Baznīca

 

indiktion-IN

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve.

Kristus Pārveidošanās un Augšāmcelšanās jau ir Dieva valstības atklāšanās pasaulē. Un laiki pēc Kunga atnākšanas ir pēdējie laiki. Dieva godības[5] izpausmes Baznīcā ar Svētā Gara nonākšanu Piecdesmitniecē, kā arī personiskās izpausmes, kas sastopamas Baznīcas svētajos, ir eshatoloģiski notikumi. Un šo notikumu pieredzes ir Dieva galējās atklāšanās pieredzes, kuras katrā ziņā ir ‘nepilnīgas’[6], tāpēc ka tās notiek laikā un telpā, kur joprojām pastāv nāve[7] un nīcība[8]. Tādā veidā pēdējie laiki ir gan klātesoši, gan tiek gaidīti – pieredzēti un gaidāmi.

Mantzaridis-sin2
Profesors Georgijs Mantzaridiss

Kad tika izveidota Baznīca, īstenojās kopība starp Dievu un cilvēkiem. Neradītais un mūžīgais Dievs tika ontoloģiski savienots ar radīto un mirstīgo cilvēci. Mūžīgā dzīve parādījās pārejošajā dzīvē. Radītais un mirstīgais cilvēks tādējādi uz žēlastības pamata[9] kļuva mūžīgs un mūžamnoturīgs, tas ir beziesākumains[10], tāpēc ka žēlastība, kura atjauno mūsu eksistenci, ir neradīta, mūžīga un beziesākumaina. Tagad nav vairs nekā, kas traucētu radītā un neradītā, laicīgā un mūžīgā, tagadējās un nākamās dzīves savienošanos. Laiki, kad šie notikumi norit, ir pēdējie laiki. Diena un stunda ir pēdējā stunda. Nekas netiek vairs gadīts. Nedz Mesija, nedz Iepriecinātājs[11], nedz Antikrists. Viņi visi ir klātesoši: Kristus, Iepriecinātājs un Antikrists. Kristus ir klātesošs ar Svēto Garu Baznīcā. Un Antikrists ir klātesošs kā ļaunais gars, kurš karo pret Baznīcu: “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.”[12] “Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks; tas jau tagad ir pasaulē.”[13]

Antikrista klātbūtne veido eshatoloģisko fenomenu ne tik daudz pati par sevi, cik attiecībā vai – precīzāk – pretstatījumā pret Kristus eshatoloģisko klātbūtni. Viss, kas veicināja Dieva iemiesoto manifestāciju vēsturē, ar Viņa Krustā sišanu un Augšāmcelšanos, ir radījis pēdējos laikus, pēdējās dienas, pēdējo stundu, kura ir te un tagad.

Tādējādi pēdējie laiki (eshatons) nav ierobežoti ar vēstures beigām, bet ir jau te – Baznīcas dzīvē. Viss periods kopumā pēc Kristus atnākšanas ir pēdējie laiki. Un Kristus, Kurš ir “Alfa un Omega!… Kas ir, Kas bija un Kas nāk,”[14] ir Tas Kungs, vēstures sākums un beigas. Kurā ir Kristus, tam ir dzīvība[15]. Šīs dzīves pieredze jau eksistē Baznīcā. Mūsu atjaunošana un godināšana Kristū, kuru mēs gaidām nākamajā mūžā, tiek pieredzēta arī šajā dzīvē: “ Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.”[16]

Kaut arī Dieva valstība parādās pasaulē “mīklaini, kā spogulī”[17] (skatīt piezīmi), tā ir joprojām patiesi klātesoša. Simboli, ar kuriem tas ir zināms, nav metaforiski vai relatīvi, bet ir īsteni. Kunga Pārveidošanās, Augšāmcelšanās un Piecdesmitnieces neradītā gaisma, kādu to redzējuši Baznīcas svētie, ir Dieva valstības gaisma. Tā ir Viņa klātbūtnes patiesais simbols.

Milzīgu kļūdu šajā jautājumā izdarīja Rietumu teoloģija,  it sevišķi, ka Dieva valstības simboliskā jeb ‘nepilnīgā’ atklāšanās pasaulē ir jāsaprot kā metafora un relatīvi. To īpaši stingri noraidīja svētais Gregorijs Palama savā strīdā ar Kalabrijas Barlaāmu. Kunga Pārveidošanās gaisma, kura ir tā pati gaisma, kādu ir redzējuši Baznīcas svētie, nav radīts Dieva valstības simbols, bet ir īsts, dabisks tās simbols. Proti, tā ir tā pati gaisma, kāda ir Dieva valstībā, kura ir parādījusies ‘nepilnīgi’, un tā būs pieejama arī mums. Tāpat kā rīta blāzma, kura nāk pirms saules gaismas, ir fizisks simbols jeb saules parādīšanās prelūdija[18], tā arī nerādītā gaisma, kura atklājas Baznīcā, ir Dieva valstības fiziskais simbols[19].

indictio-in

Baznīcas eshatoloģiskā daba ir sevišķi atklājusies Dievišķās Liturģijas[20] svētnoslēpumā[21]. Šī svētnoslēpuma svinības ir centrālā un visaugstākajā mērā eshatoloģiska Baznīcas darbība. Liturģija ir tās funkcija. Tā veido pilnīgu kopienu, kurā pārvar telpas un laika dalījumus un atklāj pasaulei Dieva valstību. Piedalīšanās Dievišķajā Eiharistijā ir kopība ar Kristu. Tā ir piedalīšanās Viņa mūžīgajā dzīvē[22]. Tā ir ieeja Viņa valstībā. Šīs lietas nav pasniegtas metaforiski, bet tās ir īstas iezīmes, kuras ir sniegtas kā pieredzes Baznīcas locekļiem. Kristīgā dzīve pēc dabas ir empīriska[23]. Šīs pieredzes sastāvā ir Dieva valstības klātbūtne. Tas paredz, ka uzticīgo dzīve Baznīcā ir virzīta uz to un no tās barojas.

Piedalīšanās Dieva valstībā nozīmē, ka laiks ir pārvarēts. Tāpat kā Dieva valstības klātbūtne pasaulē atceļ laika iedalījumus. Baznīcas Liturģija jeb Dievišķā Eiharistija, kura ir Dieva valstības ķīla, gāž jebkādu laika secības priekšstatu. Tās ir Kristus vakariņas, kad Viņš piedāvā Savu Miesu un Asinis pirms Krustā sišanas un Kurš turpina darboties pēc Augšāmcelšanās.

Kristus Baznīca nav patvaļīgi izveidota lokāla sociāla grupa, bet kafoliska[24] [t.i., universāla] sabiedrība. Tā ir kafoliska, tāpēc ka tā izplešas ne tikai “visā pasaulē”, bet arī “visā laikā”[25]. Baznīca arī dod mājienu pasaulei uz mūžību un ved pasauli tās virzienā. Baznīcas institūcijas, kā norāda svētais Vasīlijs Lielais, pārnes cilvēka intelektu “no klātesošām lietām uz tām, kas nākotnē”. Tādā veidā, turpina sv. Vasīlijs, katrā laikā, kad uzticīgie metas uz ceļiem un atkal pieceļas, viņi apliecina praksē faktu, ka “caur grēku, kurā mēs bijām krituši, un caur mūsu Radītāja mīlestību uz cilvēci mēs tikām ataicināti uz debesīm”.[26]

Šis vienkāršais un izteiksmīgais klanīšanās piemērs sniedz sv. Vasīlijam izdevību pieminēt jaunas dimensijas, kurās atklājas uzticīgo dzīve. Ar Dieva mīlošās laipnības kā spēka uzņemšanu, kas paceļ mūs no zemes uz debesīm, ļaudis ierauga vēstures taisnajā līnijā sev jaunus orientēšanās veidus. Mūžība ir sasaistīta ar laicīgumu. Tādējādi katra diena, katra stunda, katrs brīdis uz laika līknes iegūst neierobežotu plašumu un neaptveramu dziļumu. Tā [katra diena, katra stunda] kļūst par mūžības trauku un par iespēju pagājušajam sastapties ar transcendento. Mūžīgais kļūst iejaukts laicīgajā. Un laiks neaprobežojas ar gaistošu un neatgriežamu straumi, bet, drīzāk, katru brīdi sniedz ļaudīm iespēju ieiet mūžīgā Dieva bezgalīgajā mīlestībā.

Baznīca nav pakļauta laikam, bet ved mūs no laika uz mūžību. Kā Kristus Ķermenis un pagodināšanas[27] kopiena, Baznīca atklāj pasaulei Dieva valstību. Pasaule un Dieva valstība ir sasaistīta un saausta kopā, tādējādi radot Baznīcas klātbūtnes eshatoloģisko periodu. Vēsturiskais laiks kļūst par mūžībā ievadīšanas “vietu”.

Pasaules pārvarēšana īstenojas caur Kristu Baznīcā ar Svētā Gara žēlastību (“Lai nāk Tava žēlastība un lai paiet šī pasaule!” Didahē). Baznīca netiks izskausta kopā ar pasauli. Pasaules beigas, kas būs laika beigas, nebūs arī Baznīcas beigas. Baznīca ved uz Dieva valstību. Dieva valstības atklāšanās nenotiek pēkšņi, bet norit pakāpeniski. Tādā pašā veidā, pasaules beigas nenotiks vienkārši tāpat, bet iesākumā parādīsies kā priekšdarbi un tad kā galējs risinājums. Sākotnējie priekšdarbi, kurus pravietoja Kristus un kuri piepildījās, bija Jeruzālemes nopostīšana (70.g. pēc Kr.), un atrisinājums būs pēdējā “izraušana ar saknēm”.

Kad Kristus atsaucas uz pasaules beigām, Viņš sasaista Jeruzālemes nopostīšanu ar pasaules “izraušanu ar saknēm” un nobeidz ar paziņojumu: “Patiesi Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms tas viss notiek. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.”[28] Jeruzālemes nopostīšana notika tās paaudzes (“cilts”) priekšā, kurai Kristus to sacīja. Pēdējā “izraušana ar saknēm” notiks pirms būs pagājušas kristiešu paaudzes.[29]

in the beginningLīdzīgi kā aizsākums, tāpat arī pasaules beigas nevar būt precīzi norādītas konkrētā laika brīdī. Pasaules sākumu un beigas ļaudis aptver tikai attiecībā uz viņu noteikto pozīciju laikā. Kaut gan tie nav subjektīvi fenomeni, tie ir neizbēgami saistīti ar subjektīvo cilvēces pozīciju vēsturē un, kā Dieva griba, ir pāri mūsu saprašanai. Tāpēc būtu korektāk runāt nevis par pasaules beigām, bet par pasaules beigu mistēriju, kura arī ir laika beigšanās mistērija. Mums vajadzētu arī runāt tādā pašā veidā par pasaules sākšanās mistēriju, kura arī ir laika aizšākšanās mistērija.

Pirms laika un pēc laika pastāv mūžība un pastāvība, kas ir ārpus laika.[30] Laiks iegūst jēgu, tāpēc ka tas ir saistīts ar mūžību un pastāvību. Tas kļūst par īstu vēsturi, jo ir savienots ar eshatoloģiju[31]. Vēsturei nav jēgas bez kaut kāda veida nobeiguma. Un pēc Kristus atnākšanas vēstures beigas eksistē katrā tās brīdī. Tādējādi Baznīcai vēstures jēga rodas katrā tās brīža neizmērojamajos dziļumos, nevis ārējās laika plūsmas pārmaiņās. Baznīcā laika garums iegūst vērtību ar tās dziļuma aptveršanu. Un laika un vēstures dziļums sniedz vienīgo būtisko sava garuma attaisnojumu.

Laika ierobežošana līdz viendimensionālai kustībai neizbēgami ved pie ilūziju zaudēšanas un vilšanās. Civilizāciju vēsture ir piesātināta ar ilūziju zaudēšanu. Pat tam, ko mēs saucam par kristīgo civilizāciju, kā cilvēku radīto taisnā vēstures laika līnijā, ir tāds pats liktenis. Bet tas, ko piedāvā Baznīca, ir izeja no sekulārā strupceļa. Tā ir pāreja no bezjēdzīgas laicīgas plūsmas un virpuļiem uz dievišķās mīlestības un dzīvības pilnību.

Sekulāra telpa un sekulārs laiks ir saistīts ar pasaulīgu mīlestību. Bet tie tiek pārveidoti par pozitīviem faktoriem, kad tos lieto kā sākumpunktu ieejai mūžīgās dzīves patiesībā. Kā piebilst svētais Vasīlijs Lielais, šī pašreizējā dzīve visādā ziņā ir nāve. Dzīve, uz ko cilvēkus aicina Kristus, ir atšķirīga.[32] Tā ir dzīve, kas nav pakļauta pasaules negodīgumam un nāves atņemtajām ilūzijām. Tā ir dzīve, kas pārveido cilvēkus un paceļ tos pāri cilvēciskajām iespējām un izredzēm. Tā ir Dieva valstības dzīve, kas izpaužas Kristus Baznīcā un tiek piedāvāta cilvēkiem šeit un tagad.

Kristieši ir aicināti izmantot savu laiku labi un ieguldīt to mūžīgās dzīves perspektīvā.[33] Pašreizējās dzīves relativitāte un neatbilstība nav negatīvi apstākļi vai vienkārši epizodes, bet iespējas pārcelties “no darbības un nepastāvības uz  pamatotību un nekustīgumu”[34]. Šajā perspektīvā ikviens atrod savu vietu un savu apstiprinājumu. Nekas nav pamests. Nekas nav ignorēts. Ne pret ko neattiecas kā nejaušu. Dievs ir pasaules un vēstures Kungs, Visuredzošs un Visvarens. Prieks un sāpes, sekmes un kļūmes, progress un katastrofa ir nevis savstarpēji iznīcinoši līdzekļi, bet gan līdzekļi personiskai izaugsmei, vispārējai mūsu dzīves bagātināšanai; process, kas īstenojas Baznīcā.

Time and ManBaznīca nejūt pretīgumu pret laiku, bet atklājas laikā. Tā nedz raud par to, kas pagājis, nedz uztraucas par to, kas notiks. Aizgājušās dienas noslēgums ir jaunas dienas sākums. Katrs vakara dievkalpojums ievada jaunā dienā. Un kamēr cilvēki var būt nobažījušies par to, ko viņi zaudējuši vai līksmi par to, kas viņus sagaida, kamēr viņi ir bēdīgi par pagātni vai izbijušies par nākotni, Baznīca aicina viņus stingri un mierīgi iet uz priekšu pa ceļu, kas uzticēts Dieva gādībai. Visvarenajam, Kurš ir laika un vēstures Kungs.

 

 

No angļu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: Pemptousia , fragments no grāmatas
 Georgios I. Mantzaridis, Time and Man

[1] Jāņa 5:25

[2] Eshatons (no grieķu val éskhatos, “beigas”) – teoloģijā tiek lietots attiecībā uz laika beigām un uz ārpus laika esošo īstenību – pēclaika periodu, kad Dievs atklās Savu valdīšanu, vēl arī runā par pēcnāvi. Eshatoloģija ir mācība par pasaules un cilvēces pēdējiem laikiem un katra cilvēka pēcnāves likteni, kā arī cilvēka esamības jeb garīgās dzīves virzību mūžībā. – Tulk. piez.

[3] “Te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.” (Ap.d.2:16-17)

   “Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki.” (2.Tim.3:1)

   “Šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis.” (Ebr.1:2)

   “Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās.” (Jēk.5:2)

   “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.” (1.Jāņa 2:18)

[4] “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.” (Mat.16:28, Marka 9:1, Lūk.9:27)

[5] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[6] “Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.” (1.Kor.13:9)

[7] Nāve šeit tiek saprasta nevis ateistiski materiālistiskajā skatījumā, kas uzskata, ka pēc bioloģiskās ķermeņa nāves cilvēks pārtrauc vispār eksistēt, bet gan baznīciskā skatījumā, ka līdz Kristus Iemiesošanās notikumam pēc bioloģiskās nāves satrūd cilvēka miesa, bet dvēsele turpina pastāvēt ēnu pasaulē (šeolā), nāves realitātē, kā no Dieva atsvešinātā stāvoklī. Turklāt pareizticīgā mācība par cilvēku māca, ka cilvēks ir dvēsele un ķermenis kopā un ka nedz cilvēka dvēsele bez ķermeņa, nedz cilvēka ķermenis bez dvēseles ir cilvēks kopumā, bet tikai daļa no cilvēka, tādēļ dvēseles šķiršanās no miesas un miesas iznīkšana ir kritušā, sagrozītā stāvokļa esamības veids, kuru nāca labot Kristus un kas tiks galīgi izlabots ar Kristus Otro atnākšanu un Vispārīgu mirušo augšāmcelšanu. – Tulk. piez.

[8] Nīcība (grieķiski φθορά, krieviski тление), iznīcība (grieķiski διαφθορά, krieviski истление) – bojāšanās, noārdīšanās, pūšana, nīkšana, iršana, novecošana, slimošana, noguršana un citi tamlīdzīgi fenomeni ir nāves enerģijas izpausmes veidi radītajā pasaulē. Baznīcas mācībā nāve ir ne tikai bioloģiskās dzīves beigas, bet arī dažāda veida nīcības izpausmes dabā un arī garīgs atsvešinātības stāvoklis no dzīvības Avota – Dieva. Nāve ir sātana parazitējošais spēks, caur kuru sātans ir pakļāvis radīto pasauli un no kuras Kristus atnāca atpestīt. Svēto relikvijas liecina par cilvēka ciešo savienību ar Kristus augšāmcelšanās enerģiju, kas izpaužas kaut kāda veida ķermeņa nepakļāvībā nīcībai. – Tulk. piez.

[9] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[10] Beziesākumains – Bez iesākuma, tāds kas pastāv mūžīgajā Dievā. Visam Dieva radītajam redzamajā un neredzamajā pasaulē piemīt sākums, savukārt beziesākumains kļūst tas, kas savienojas uz Dieva neradīto enerģiju (žēlastības) pamata tuvākā, dziļākā, īstenākā kopībā ar Dievu, iegūst Viņa dāvātās īpašības. – Tulk. piez.

[11] Iepriecinātājs – viens no Svētā Gara apzīmējumiem. – Tulk. piez.

[12] 1.Jāņa 2:18

[13] 1.Jāņa 4:3

[14] Atkl.1:8

[15] “Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā.” (1. Jāņa 5:11)

[16] 1.Jāņa 3:2

[17] 1.Kor.13:12 “Mīklaini, kā spogulī” – “Mīklaini” – tumšos, neskaidros apveidos, kas sniedz par lietām tikai aptuvenus priekšstatus. Jāņem vērā, ka senatnē, kad tika sarakstīti šie Raksti, spoguļi nedeva skaidru atspulgu kā mūsdienās, tāpēc ka tad tos taisīja no metāla. (Piezīme pēc Lopuhina komentāriem.) – Tulk. piez.

[18] Prelūdija – neliels instrumentāls skaņdarbs ar improvizācijas raksturu kā ievads skaņdarbam. (Tezaurs.lv) – Tulk. piez.

[19] Gregory Palamas, On the Holy Hesychasts, and  Refutation of Akindynos

[20]  Liturģija (grieķu λειτουργία, ko latviski var tulkot kopīgs darbs), ir Baznīcas centrālais svētnoslēpums un dievkalpojums, kurā notiek Baznīcas locekļu piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā jeb Eiharistijā (no grieķu val. pateicība, pateikšanās) – Kristus Miesas un Asiņu baudīšana, kurai pieejot ar pareizu iekšēju noskaņojumu cilvēks tiek šķīstīts, iesvētīts un dziedināts, savienojoties ar Kristu Svētajā Garā. Kristus par Svēto Vakarēdienu sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. ” (Jāņa 6:53-57) – Tulk. piez.

[21]  Svētnoslēpumi (grieķiski misterion, krieviski таинства, latīniski sakramentum) jeb noslēpumi un sakramenti. Atbilstoši Pareizticīgās Baznīcas mācībai svētnoslēpumi ir Dieva iestādītas svētdarbības, kurās zem redzamas zīmes (ārējas garīdznieku darbības) ticīgajiem nosūta neredzamo Dieva žēlastību, kas kristiešus iesvēta, šķīsta, dziedina, apgaismo un dievišķo. – Tulk. piez.

[22] Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.”
Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!”

   Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Bet Es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat. Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:32-37)

[23] Empīrisks – 1. Tāds, kas ir pamatots ar pieredzi, izriet no pieredzes. 2. Saistīts ar empīrismu (1), tam raksturīgs. 3. Ar novērojumiem un eksperimentiem iegūts, piem., empīrisks konstatējums. (Tezaurs.lv) – Tulk. piez.

[24] Ar vārdu ‘katolisks/kafolisks’ pareizticībā apzīmē pašu Pareizticīgo Kafolisko Baznīcu, jo šis vārds kopš pirmajiem gadsimtiem apzīmē apustulisko tradīciju, kuras centrā ir praviešu, apustuļu un svēto dzīvās Dieva pieredzes Tradīcija. Savukārt pāvestismā ‘katolicisms’ nozīmē pāvesta mācības tradīcijas autoritāti, kura gadsimtu gaitā ir mainījusies, atkāpjoties no apustuliskās tradīcijas, bet centrā vienmēr ir saglabājusi pāvesta autoritāti. – Tulk. piez.

[25] St. John Chrysostom, Interpretation of Psalm 144,4

[26] On the Holy Spirit 27, 66

[27] Pagodināšana ir cieši saistīta ar godību. Skatīt augstāk piezīmi par godību.

[28] Mat.24:34-35

[29] Vārda ‘paaudze’ vai ‘cilts’ skaidrojumam skat. angliski St. John Chrysostom, Homily on Matthew 77 vai krieviski святитель Иоанн Златоуст, Беседы на Евангелие от Матфея 77.

[30] Cf. Basil the Great, On the Hexameron, 1, 5

[31] Cf. O. Clement, Transfigurer le temps

[32] On Psalm  33, 9

[33] “Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” (Ef. 5:16) “Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes; izmantojiet šo laiku.” (Kol. 4:5)

[34] Gregory the Theologian, Discourse 7,19

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s