Sākums » teoloģija » Dieva būtība un enerģija » Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

edited-600x662

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā.

Vispirms Krusts Svēto Tēvu mācībā – bez tā, ka tas ir koks, uz kura Kristus beidza Savu zemes dzīvi un uzvarēja tumsas spēkus – ir neradītā Dievišķā enerģija, kas glāba cilvēkus līdz Bauslībai[2], pēc Bauslības, līdz Kristus iemiesošanās notikumam un pēc tā.

Svētītājs Gregorijs Palama savā homīlijā (sprediķī – tulk. piez.) atklāj šo Baznīcas pamatos esošo mācību. Viņš pasvītro, ka Krusts ir „grēka padarīšana par bezspēcīgu”. Tāpat viņš arī uzsver to patiesību, ka Kristus Krusts „noslēpumainā veidā tika pravietots un priekšnozīmēts senajā [Izraēla] tautā, un neviens nekādi citādi nevarēja būt samierināts ar Dievu, kā tikai Krusta spēkā”. Tas nozīmē, ka Kristus Krusts noslēpumaini tika atveidots vēl Vecajā Derībā un īstenībā, kā tālāk savā homīlijā raksta sv. Gregorijs Palama, to pārdzīvoja visi Pirmtēvi un Pravieši. Patiešām toreiz „Dieva draugi un daudzi bija līdz Bauslībai un pēc Bauslības, un bez Krusta viņi neradās”. Tātad „arī Krusts bija līdz tam, kad notika tā noslēpums” (proti, Kristus Krusta nāve – tulk. piez.).

Protams, Krusta veidols, uz kura Kristus pabeidza Savu zemes dzīvi, ir goda un paklanīšanās cienīgs, tāpēc ka tā ir Krustāsistā ikona, atveids. Tam piemīt vislielākā vērtība, jo saskaņā ar sv. Gregoriju Palamu Kristus no jauna ar Savu nāvi un ķermeņa ciešanām, ar tā ķermeņa ciešanām, ko Viņš pieņēma no Visšķīstās Jaunavas, „ar kuru dievišķi gudri piesaistīja ļaunuma aizsācēju čūsku un caur Krustu atbrīvoja no sātana varas visu cilvēku dzimumu”. Tāpēc visas cilvēces glābšana norisinājās caur Krustu. Tādējādi Krusts ir tas ierocis, uz kura Kristus nomira un ar kura palīdzību Viņš uzvarēja tumsas spēkus. Tajā pašā laikā Krusts ir arī neradītā Dievišķā enerģija, kas glāba un glābj cilvēkus līdz Bauslībai un pēc Bauslības, līdz Kristus iemiesošanās notikumam un pēc tā.

Kristus Baznīca nostiprinās uz Krusta, un visa baznīciskā dzīve ir patiesībā krusta dzīve. Tēvi saka, ka mums jāpaklanās Krusta veidolam, jo tas ir Kristus uzvaras zīme un varenākais ierocis pret sātanu un visiem ienaidnieka pulkiem, „no kura dreb un ar kuru tiek satriekti (dēmoni) un ar kuru tiek izdzīti redzamie ienaidnieki” (sv. Gregorijs Palama). Tālāk man gribas norādīt trīs īstus faktus, kuri skaidri parāda, ka Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs – tas balstās uz Krustu.

Pirmais – Baznīcas Noslēpumi[3], kas ir garīgās dzīves centrā, tiek īstenoti ar Krusta enerģiju jeb darbību. Pirms kristīšanas ūdens tiek iesvētīts, apzīmējot to ar Godājamā Krusta zīmi, jo ne tikai Krusts, bet arī Krusta atveids (zīme) ir dievišķs un paklanīšanās cienīgs, tātad tas ir svēts. Kad mēs iebrienam kristību ūdenī, tad mēs kristāmies Kristus nāvē, kas nozīmē mūsu līdzdalību Krusta spēkā. Priesteris mūs iesvaida ar svētajām Mirrēm, attēlojot uz mums Godājamā Krusta zīmi. Dievišķās Liturģijas Noslēpums ir Godājamā Krusta noslēpuma pārdzīvošana un piedalīšanās tajā. Dievišķās liturģijas laikā mēs neatceramies brīnumus, kurus Kristus veica Savas zemes dzīves laikā, bet pieminam Krustu, nāvi un Viņa Augšāmcelšanos.

Un kad priesteris piesauc Dievu Tēvu nosūtīt Svēto Garu, lai maize un vīns kļūtu par Kristus Miesu un Asinīm, tad viņš virs svētajām Dāvanām atveido Godājamā Krusta zīmi. Tas pats notiek arī citos Noslēpumos un visos Baznīcas kalpojumos. Laulību laikā ne tikai uz jaunlaulātajiem tiek attēlota Godājamā Krusta zīme, bet arī visa kristīgā ģimenes dzīve, kā par to teikts Laulību kārtas lūgšanās, ir krusta dzīve. Ja mēs patiešām palūkosimies uz ģimenes dzīvi ārēji kā uz Krustu, mēs spēsim izskaidrot un apjēgt šo noslēpumu pareizticīgi.

Otrais – visa kristieša dzīve īstenībā ir krusta dzīve. Sv. Gregorijs Palama, skaidrojot Kristus bausli par to, lai mēs ņemam savu Krustu, runā par diviem gadījumiem, kad cilvēks paņem Krustu. Pirmais, kad mēs godbijīgi atdodam savu dzīvi Baznīcas vajāšanu laikā, un līdz ar to mēs noniecinām savu bioloģisko dzīvi Kristus slavas dēļ. Otrs gadījums – miera laikā, kad cilvēks Baznīcā dzīvo godbijīgu dzīvi un cīnās, lai paceltu Krustu, sitot tajā savas kaislības[4] un iekāres.

-EE4zKjhe4k

Visi Svētie Raksti ir pilni ar šādas rīcības pirmtēliem. „Nomērdējiet savus miesas locekļus” (Kol. 3,5).  Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis runā par darīšanas[5] un vērošanas[6] krustu. Protams, vārdiem darīšana un vērošana Pareizticīgajā Tradīcijā ir pavisam cita nozīme, nekā to saprot rietumu kristieši. Pēdējie, kad runā par darīšanu, saprot ar to misionēšanu[7], t. i., pielikt visas pūles, lai „evaņģelizētu” tautas, bet, kad runā par vērošanu, tad ar to saprot spriešanu un domāšanu par Dievu un visiem kristīgās ticības mācības jautājumiem. Bet Pareizticīgajā Tradīcijā, kad mēs runājam par darīšanu, tad ar to mēs galvenokārt saprotam grēknožēlu, ar kuras palīdzību šķīstās cilvēka sirds. Savukārt, kad runājam par vērošanu, tad ar to tiek saprasta prāta apgaismošana, kas izpaužas iekšējā lūgšanā un neradītās Dieva godības[8] redzēšanā. Gan darīšana, gan vērošana ir Krusta pieredzēšana.

Kad cilvēks cītīgi pūlas, lai izpildītu sadzirdētos Dieva vārdus: „Atstāj savu zemi un savus radus” (1.Moz. 12,1), tas ir, kad viņš tiek aicināts nomirt savai Tēvzemei un pasaulei, lai atstātu aiz sevis radītās lietas, tad viņš cīnās par Dieva pavēles izpildīšanu: „Noģērb apavus no tavām kājām” (2.Moz. 3,5), lai noģērbtu ādas drēbes, kurās viņš ietērpās un caur kurām darbojas grēks, un lai nomērdētu miesas spriedelēšanu, kas karo pret prāta (nous) likumu[9]. Kad pēc pareizi īstenotās cīņas viņš tiek aicināts uzkāpt Dieva vērošanas kalnā, tad tā ir Krusta noslēpuma pārdzīvošana. Sv. Gregorijs Palama atzīmē: „Dieva vērošana ir Krusta noslēpums, un tā izriet no otrā noslēpuma, kas ir lielāks par pirmo.”[10] Tādā veidā Krusta pārdzīvošana ir cilvēka bēgšana no grēka, tieši tāpat kā cilvēka nomiršana grēkam. Tāpēc arī mēs sakām, ka visa kristīgā dzīve ir Krusta pārdzīvošana.

Trešais – visa Pareizticīgajā Baznīcā piemītošā atmosfēra ir krusta dzīve. Tai piemīt krusta dzīvesveids.

Teoloģija ir krusta dzīves izteiksme, tā prasa sava veida vecā cilvēka nomērdēšanu[11]. Neviens nevar teoloģizēt (dievvārdot – tulk. piez.), ja viņš nav pārdzīvojis Dievu, un nevar sasniegt saskarsmi un savienošanos ar Dievu, ja pirms tam nav šķīstījies. Tāpēc arī sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks saka, ka „tīrības robeža ir teoloģizēšana”. Gan tā saucamā apofātiskā teoloģija[12], gan arī katafātiskā teoloģija[13] prasa cilvēka attīrīšanos un miesisku kustību un spēku nomērdēšana. Pat liturģiskā māksla, kas ir Baznīcas tradīcijas izpausme, ir ar krusta raksturu. Pareizticīgās ikonogrāfijas, pareizticīgās arhitektūras, pareizticīgās himnogrāfijas un dziedāšanas priekšnoteikums un pamats ir Krusts. Visu liturģiskās mākslas veidu pamatā ir garīgās pilnveidošanās posmi: šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās. Ja mēs skatīsimies uz liturģisko mākslu tikai no ārpuses, tad mēs pilnīgi veltīgi pūlēsimies, un mums nekādi nepalīdzēs centieni glābties.

Uzskatu, ka nav jēgas, ja mēs pretstatām rietumu reliģisko mākslu tā saucamajai bizantiskajai, un tajā pašā laikā paralēli nedzīvojam askēzē, cīņā, lai nonāktu uz šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās ceļa. Lai kāds spētu dziedāt pareizticīgi un saskaņā ar tradīciju, obligāts nosacījums ir pareizticīgā tikuma, etosa[14] apgūšana. Šis tikums nav iegūstams vienkārši ar ārēju atbilstību tradīcijai, bet galvenokārt un vispirms atbilstoši mūsu terapeitiskās audzināšanas un izglītības pakāpei, kura ir Pareizticīgās Baznīcas rīcībā.

Citiem vārdiem sakot, no pareizticīgās mācības mēs pietiekami labi zinām, ka ikonas iesvēta to cilvēku, kurš tām paklanās divu iemeslu dēļ. Pirmais – iesvētīšana ir piedalīšanās dievišķajā svētībā, tā kā ikona hipostātiski (personiski – tulk. piez.) atbilst tās dievišķotajam pirmtēlam[15]. Ja cilvēks atrodas šķīstīšanās pakāpē, tad viņam tiek sniegta palīdzība, lai šķīstītos; ja viņš atrodas apgaismošanās pakāpē, tad viņam palīdz sasniegt pilnību šajā pakāpē; bet ja viņš atrodas dievišķošanās pakāpē, tad lielākā daļa palīdzības tiek vērsta uz to.

Tātad izrādās, ka paklanīšanās kādai ikonai nesniedz vajadzīgo, pat ja tā ir bizantiska, bez cilvēka piedalīšanās Dievišķajā svētībā un bez cilvēka sekošanas Baznīcas terapeitiski-askētiskajai audzināšanai. Tieši tāpat notiek ar visiem liturģiskās mākslas veidiem, ja cilvēks neievēro noteiktu dzīvesveidu.

Pamatā un galvenokārt pareizticīgā dzīve paredz ārējo jūtu nomērdēšanu, lai parādītos un atklātos iekšējās jūtas, paredz patmīlības atmešanu mīlestības dēļ, egoisma pārvarēšanu un cilvēka izmainīšanos ar mīlestības palīdzību, kurš mācās mīlēt, nevis pieprasīt mīlestību pret sevi, un visu dvēseles spēku pārveidošanos, lai tas, kas atrodas pretdabiskā stāvoklī, nonāktu dabai atbilstošā stāvoklī un pat augstāk par dabisko. Visa šī dzīve, kas ir grēknožēla, tiek saukta par Krusta dzīvesveidu. Runa ir ne tikai par vienkārši ārēju paklanīšanos Krustam, bet par noslēpumainu neradītās enerģijas pārdzīvošanu, tas ir, šķīstījošās, apgaismojošās un dievišķojošās Dieva enerģijas pārdzīvošanu.

Šajā gadījumā parādās liela problēma: kāda valsts, pat ja tā skaitās kristīga, ja tā necenšas saskaņot savu dzīvi ar krusta dzīvesveidu, tā var reāli nepārdzīvot šo krusta dzīvi.

Baznīcas vēsture skaidri parādīja, ka pirmo gadsimtu kristieši pārdzīvoja darīšanas un vērošanas Krustu. Lasot un studējot Svēto Rakstu un apustuļu mācekļu tekstus, tas skaidri apstiprinās. Tāpat Krusta noslēpums tika pārdzīvots vajāšanu laikā. Bet, kad kristietība kļuva par oficiālo impērijas reliģiju, tad virsroku guva citas tendences, un, neraugoties uz dažiem izņēmumiem, sākās šī krusta dzīvesveida atslābums. Runāju par politiskajām tendencēm, jo tā saucamā Bizantijas impērija izdarīja savu izvēli un atbilstoši tai Pareizticībai bija jākļūst par tās iedzīvotāju galveno vienotības principu.

Tomēr šis vēsturiskais laikmets kļuva, bez šaubām, par ziedu laikiem mūku dzīvesveidam, kas parādījās kristīgās dzīves pasauliskošanās (sekularizācijas) rezultātā. Tāpēc pirmie mūki, kad tikās ar atnākušajiem no pasaules kristiešiem, jautāja viņiem, vai pasaulē vēl pastāv Baznīca. Protams, viņi lieliski zināja, ka bija baznīcas, kurās norisinājās Noslēpumi, bet mūki jautāja, vai vēl pastāv krusta dzīvesveids, dzīve atbilstoši Krustam, vai kristieši vēl pieredzēja kristīgo dzīvi darīšanā un vērošanā.

Tik daudzu nolikumu un tik daudzu svēto kanonu radīšana arī liecināja, ka jau tad kristīgajā dzīvē sākās pasauliskošanās process. Tāpēc Baznīca uzskatīja par vajadzīgu ar Svēto Tēvu palīdzību noteikt, kur ir patiesība, bet kur – maldi.

raspyatieVisdrīzāk tas, ko teikšu tālāk, izraisīs izbrīnu. Hesihasma mācības izvirzīšanās priekšplānā 14. gadsimtā, pateicoties sv. Gregorijam Palamam, kļuva par lielisku Dieva tautas sagatavošanu, lai vaigs vaigā sastaptos ar draudošā turku jūgu[16] smagumu.

Tāpēc visā turku jūga periodā Pareizticībā norisinājās atgriešanās pie askētiskās dzīves, pie Krusta pārdzīvošanas savā dzīvē. Mūsu turku jūga laiku patiesībā var skatīt kā Pareizticības Svētkus. Kad sabruka ārējie balsti, iekšējie iemirdzējās, un sākās iekšējās varenības pārdzīvojums, t. i., sākās nabadzības pieredzēšana visās šī vārda pareizticīgajās nozīmēs. (Gara nabadzība noskaņo uz Debesu Valstībus – tulk. piez.)

Diemžēl šodien mēs novērojam, ka vairums no mums nepieredz krusta dzīvi. Mēs pārvēršam kristietību par reliģiju, mums ir pasauliskota kristietība. Mēs ne tikai nelūdzam Dievam aizsardzību, bet mēs esam zaudējuši askētisko-cīņas dzīvi. Teoloģija, dievkalpojumu dzīve, mūsu dzīvesveids vairs neizsaka Krusta noslēpumu, bet gan kaut kādu pret-krusta dzīvi. Dominē ārējās jūtas vai saprāts, noteikumi un vēlmes. No šejienes arī sākas visas nelaimes.

Negribu raksturot visus mūsdienu apstākļus, jo tie mums visiem ir labi zināmi. Bet vēlos pateikt sekojošo – ja mēs neizzināsim to, kas ir Krusts, ja mēs nepārdzīvosim Krusta noslēpumu, tad mēs nekad nespēsim saprast, kas ir Pareizticība un kāda ir mūsu vieta tajā. Skaidrs, ka mēs nesapratīsim ne to, kas ir dvēseles augšāmcelšanās, ne – kas ir cilvēka glābšanās. Kā saka Svētie Tēvi, tas, kurš no pieredzes nezina Dievu, tas nepazīst neradīto Dievišķo svētību, un tāds cilvēks patiesībā ir ateists. Ateisti ir ne tikai tie, kas netic Dievam, bet arī tie, kam nav personiskas Dieva pārdzīvošanas pieredzes.

Baznīcas dzīve ir krusta dzīve, tas ir, tā balstās un stiprinās uz Krusta, un ar to piepildās. Pareizticīgā kristietība ir krusta un naglu nešana, piesišanā Krustā. To var sajust nepārtraukti. Tāpēc – tas, kurš ir krustā sists, tas ir arī brīvs.

No krievu valodas tulkoja Tabita un Aleksandrs Kalniņi.
Avots: Православный апологет

[1] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logiki) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien asociē ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats. Vēl var izlasīt rakstu Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?” – Tulk. piez.

[2] Bauslība – Mozus saņemtie Dieva baušļi. – Tulk. piez.

[3] Svētnoslēpumi  jeb noslēpumi, mistērijas un sakramenti (grieķiski misterion, krieviski таинства, latīniski sakramentum). Atbilstoši Pareizticīgās Baznīcas mācībai svētnoslēpumi ir Dieva iestādītas svētdarbības, kurās zem redzamas zīmes (ārējas garīdznieku darbības) ticīgajiem Dievs sniedz Dieva žēlastību, kas kristiešus iesvēta, šķīsta, dziedina, apgaismo un dievišķo. – Tulk. piez.

[4] Kaislības ir cilvēka dvēseles spēki, kas kritušā stāvokļa un egoisma rezultātā darbojas izkropļoti, pretdabiski un grēcīgi, tādējādi izraisot ciešanas. Baznīcas dzīvē atbilstoši svēto mācībai tās tiek dziedinātas un pārveidotas par tikumiem un darbojas harmoniskā saskaņā ar Dieva svētību. – Tulk. piez.

[5] Darīšana, prakse, praktizēšana  (grieķu πράξη, prakse; slāvu делание) –  ir cilvēka garīgās dzīves darbību kopums, dzīvojot Kristū caur Svēto Garu, lai sadarbībā ar Dieva neradītajām enerģijām atjaunotu, pārveidotu, dziedinātu un iesvētītu cilvēka apziņu un visu dabu saskaņā ar svēto dievpieredzes ceļu un mācību. Tādējādi svēttapšanas ceļā, vedot no kritušā, egocentriskā un kaislīgā stāvokļa pie dziļākas savienības ar Dievu, dievišķošanās. – Tulk. piez.

[6] Vērošana (grieķu θεωρία, feorija; slāvu созерцание) – Svēto Tēvu mācībā šim vārdam ir liela nozīme saistībā ar būtību (ontoloģiju) un izzināšanu (gnosioloģiju). Šī vērošanas pieredze tiek iegūta Dieva svētības darbības ietekmē, cilvēkam lūdzoties un pēc savas būtības atšķiras no iztēles un fantāzijas. Sirdsskaidrais Justīns Popovičs par vērošanu saka: “Vērošanā ticības askēta personība dzīvo pār jūtām, pār laika un telpas kategorijām, sajūt dzīvu saikni ar debešķīgo pasauli un pārtiek no atklāsmēm, kurās atrod to, ko “acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis” (1.Kor.2:9).” – Tulk. piez.

[7] Misionēšana – misionāra darbu veikšana. – Tulk. piez.

[8] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val. glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[9] “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta (nous) bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Rom.7:22-24)

[10] Pirmais – sevis krustā sišana pasaulei, bet otrais – vērošana.

[11] “Vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu” (Rom.6:3-9) “Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Ef.4:22-24) “Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē. Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” (Kol.3:8-10)

[12] Apofātiskā, noliedzošā jeb negatīvā teoloģija (no grieķu apophatikos – noliedzošs) ir teoloģija, kas noliedz attiecībā uz Dievu radītās pasaules tēlu un analoģiju piemērošanu, un tā apraksta Viņu, izmantojot noliedzošas definīcijas (piemēram, Dievs ir bezgalīgs, bez iesākuma, neierobežots, neapjēdzams utt.) vai pretstatus, piemēram, apgalvojums, ka Dievs ir vienlaicīgi gaisma un tumsa, norāda uz to, ka svēto redzētā Dieva neradītā godības gaisma nelīdzinās nekādai gaismai no radītās pasaules, lai atmestu jebkādu iztēles iejaukšanu un ierobežotu iztēli cilvēka virzībā pie Dieva. Apofātiskā teoloģija ir cieši saistīta ar pareizticīgo askētisko dievizzināšanas metodi – hesihasmu. Šīs metodes pamatā ir iekšējā noētiskā jeb sirds lūgšana, modrība – domu, iztēles, grēku un kaislību atraidīšana, lai varētu sadarbībā ar Dieva žēlastību atraisīties no pasaulīgas uztveres un vairāk savienoties savā esamībā ar Dievu Viņa bijāšanā jeb dievklātbūtnē.

Apofātiskās teoloģijas papildinošais pretstats ir katafātiskā teoloģija. – Tulk. piez.

[13] Katafātiskā, apstiprinošā jeb pozitīvā teoloģija (no grieķu kataphatikos – apstiprinošs) apraksta Dievu, izmantojot apstiprinošas, pozitīvas definīcijas (Dievs) un tēlus no radītās pasaules. Būtībā Svētie Raksti, Tēvu darbi, liturģiskie dievkalpojumu un katehēzes (ievadmācības ticībā) teksti savijas un ir saausti kopā ar apofātisko teoloģiju.

Katafātiskās teoloģijas papildinošais pretstats ir apofātiskā teoloģija. – Tulk. piez.

[14] Etoss – (Izcelsme no grieķu val. ‘ēthos’, kas nozīmē ‘raksturs’) apzīmē ticību, ideālus, ieradumus, dzīvesveidu, kas raksturo kopienu, tautu, reliģiju, šajā gadījumā baznīciskumu – baznīcisku mentalitāti. – Tulk. piez.

[15] ‘Dievišķotais pirmtēls’ ir konkrēta attēlotā persona, kura savienojās ar Dievu un kļuva svēta – ieguva dievišķās īpašības, ja runa ir par svēto personām. Jo svētie ir cilvēki, radītas būtnes, kas savienojas ar neradīto svēto Dievu.  Savukārt Kristus Persona ir dievišķa pēc dabas jeb būtības un ir pieņēmusi cilvēcisko dabu, tādēļ ‘dievišķota’ ir Kristus cilvēciskā daba, bet ne Persona. Svētie Baznīcā dievišķojas uz Kristus Personā notikušās dievišķās un cilvēciskās dabas savienošanās pamata. Grieķu vārds ‘ikona’ nozīmē ‘tēls’. Cilvēks tika radīts ‘pēc Dieva tēla un līdzības’. Visiem cilvēkiem piemīt ‘tēls’, savukārt svētie ir sasnieguši ‘līdzību’. Savukārt Kristus ir Pirmtēls pēc, Kura radīts cilvēks pirms Viņa Iemiesošanās un pārradīts pēc Iemiesošanās, nāves un Augšāmcelšanās, lai dziedinātu, šķīstītu, apgaismotu un dievišķotu kritušo cilvēku un atbrīvotu no nāves varas. – Tulk. piez.

[16] Turku jūgs bija Romas (tā saucamās Bizantijas) impērijas okupācija, kas notika no 15.-20.gs. Pēc turku jūgu beigām izveidojās jaunas nacionālas valstis: Grieķija, Serbija, Bulgārija, Rumānija, Kipra, bet daļa no turku okupētajām Romas impērijas teritorijām palika Turcijas u.c. valstu sastāvā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s