Protopresbiters Georgijs Metallinoss
843. gada 11. martā, kas toreiz bija Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, Konstantinopolē koncils legalizēja un atjaunoja svēto ikonu atrašanos dievnamos, tādējādi beidzot politiskos un reliģiskos ikonu apkarošanas nemierus (726.-843. g.). Šo notikumu vadībā bija sieviete, imperatore Teodora, tādējādi apstiprinot faktu, ka sievietes kā neatņemama kultūras sastāvdaļa pasargā ticību! Teodorai bija cienījamas dzīves gājuma beigas Gastrijas klosterī, un, iespējams, kāds nezina, ka viņas netrūdošās un neiznīcīgās relikvijas atrodas Kerkīrā.
To sāka saukt par “Ortodoksijas (Pareizticības) svētkiem” kā “īstenās Ticības uzvaru”, kura tiek piedāvāta cilvēcei kā pestīšanas, proti, dievišķošanās iespēja. Atbilstoši patristiskajam raksturojumam, Ortodoksija ir “svētuma darbnīca”, kas nozīmē, ka tā ir darbnīca, kas ražo svētos – dievišķajā žēlastībā pārveidotus ļaudis, lai tie būtu spējīgi dzīvot kopā, spējīgi radīt vienlīdzīgas un brālīgas attiecības. Īstena sabiedrība nevar pastāvēt, ja nav saglabājušies šādi ļaudis. Pareizticībā, lai kur tā būtu, pastāv trīskārša Dievam ziedošanas kārtība: sevi pašus, cits citu, kuri veido ļaužu vienotību un saskaņotību. Mūsu svēto Ortodoksijā neviens neglābjas kā atsevišķs indivīds, bet gan “caur mūsu tuvāko”. To mēs svinam šodien.
“Mēs esam atraduši Jēzu”
Ortodoksija ir Kristus, kā Dieva un Pestītāja, atrašana. To nozīmē šodienas Evaņģēlija lasījums: “Mēs esam atraduši Jēzu”. Viņš ir visas cilvēces pestīšanas ilgu piepildījums. Apustulis Pēteris, atbildot jūdu Sinedriona priekšā, uzdrīkstējās teikt: “Nav nevienā citā pestīšanas.” Tas nozīmē, ka neviens, izņemot Kristu, nevar aizvest pie Dieva zināšanas, pie patiesās vienotības starp cilvēku un Dievu, starp radīto un Neradīto. Pareizticībā mēs nezinām Dievu intelektuāli, caur apceri un mūsu smadzeņu izklaidi, tā it kā Viņš būtu nepieejams gars, bet mēs zinām Viņu Dievcilvēkā Kristū, Kurš pieder pie vēsturiskās realitātes un tapa cilvēks, līdzīgs mums, tomēr bez grēka. Grēks nebija daļa no cilvēka sākotnējās dabas, kādu bija viņu radījis Dievs. Šī iemesla dēļ nevar patiesajā Kristū atrast iezīmes un izturēšanos, līdzīgu mums, kuri piedzīvo krišanas traģēdiju. “Cilvēkiem cilvēcīgs”, – norāda svēto tēvu vārdi. Kristus labprātīgi pieņēma “nevainojamās” kaislības: izsalkumu, slāpes, sāpes, nāvi. Tās visas ir krišanas sekas. Viņš pieņēma mūsu vēsturisko trajektoriju, lai varētu izglābt cilvēkus un iesvētīt vēsturi. Kristus, Kurš glābj, ir mūsu svēto Kristus, vienlaicīgi “ticības Kristus” un “vēsturiskais Kristus”. Šo Kristu mēs sastopam Viņa Miesā – Baznīcā.
Personiskā pieeja
Protams, ikviens var tuvoties Kristum savā veidā, radot Kristu patvaļīgi, atbilstoši savas sirds un prāta (tā metafiziskajai izpratnei) saturam. Tādējādi mēs radām mūsu pašu kaislību Kristu un mēs “godājam” mūsu pašu kaislību Kristu (atcerieties divpadsmit grieķu Olimpa dievus). Problēma, tuvojoties Dievam, vienmēr ir saistīta ar cilvēkiem. “Parādi man savu cilvēku, un es tev parādīšu savu Dievu”, atbildēja sens otrā gadsimta apoloģēts Teofils savam sarunu biedram Autolikam. Ja mēs nešķīstām savas sirdis un neesam “piepildīti ar Svēto Garu” (Ap.d.2:4), tad mēs “redzēsim” Kristu caur savas slimās iztēles prizmu.
Svētie, gan vīri, gan sievas, redzēja Kristu “ar šķīstām sirdīm”, sludinot patieso Kristu, un nesekmēja svētuma sagrozīšanu, kā mēs to darām, tā ka “Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā” (Rom.2:24). Es patiešām nezinu, vai mēs, tā saucamie kristieši, kad Kristum ceļ neslavu, meklēsim cēloni mūsu pašu antikristīgajā uzvedībā.
Misionāra liecība
Patiesas cilvēku attiecības ar Pestītāju Kristu ir pārbaudītas Baznīcas vēsturē kā misionārā liecība un sauciens: “Nāc un redzi!” “Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!” atzinās apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem. Turklāt mēs esam parādā Pāvilam visas Eiropas apgaismošanu Kristū. Tam kurš, lai gan pavisam citādā veidā, turpināja Aleksandra Lielā darbu rietumu virzienā. Tādēļ tie, kuri uzbrūk Kristum, uzbrūk arī Pāvilam! Bet tas, kā Eiropai izgāja ar kristietību un Pāvila Kristu, ir pavisam cits stāsts. Misionāru darbs ir saistīts ar Pareizticības svētdienu kā “Kristū pieredzes” izpausme (“mēs esam atraduši Jēzu”) un aicinājums uz pestīšanu “Kristū” (“nāc un redzi”). Bet “redzēt” nozīmē “dzīvot”.
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy
Θεογνωσία 