Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis
Mani Kristu mīlošie brāļi, uzklausiet par Otro un bijājamo mūsu Valdnieka Jēzus Kristus atnākšanu. Atcerējos par to stundu, nodrebēju no diženās bijības, domājot par to, kas tad atklāsies. Kas to [spēs] aprakstīt? Kāda mēle izteikt? Kāda dzirde uzņems sevī to, ko dzird? Tad Ķēniņu ķēniņš, uzcēlies no Savas godības Troņa, nonāks apraudzīt visus pasaules iedzīvotājus, norēķināties ar viņiem un, kā Tiesnesim pienākas, cienīgajiem atdot labu algu, kā arī pakļaut sodam to nopelnījušos. Kad par to domāju, manus locekļus pārņem bijība, un viss nogurstu; manas acis izlej asaras, balss pazūd, lūpas sakļaujas, mēle sastingst, un domas iemācās klusēt. Ak, cik liela ir vajadzība runāt mūsu labad! Un bijība mudina mani klusēt.
Tādu dižus un bijājamu brīnumu nebija kopš radības aizsākumiem un nebūs visās paaudzēs. Nereti mēdz būt, ja zibens uzzibsnī stiprāk nekā parasti, tad ikvienu cilvēku tas iešausmina, un visi neliecas pie zemes. Kā tad pārdzīvosim to, ka tikko sadzirdēsim bazūnes skaņu no debesīm, kas pārspēj jebkādu pērkonu, kas uzsauc un atmodina visos laikos aizmigušos taisnos un netaisnos? Tad ellē cilvēku kauli, dzirdot bazūnes skaņu, centīgi steigsies meklēt savus locekļus, tad ieraudzīsim, kā ikviena cilvēciskā elpa acu mirklī uzcelsies no savas vietas, un visi no visām zemes malām būs sapulcēti uz Tiesu. Jo Diženais Valdnieks, kuram ir vara pār visu miesu, pavēlēs un tūdaļ ar trīsām un centību zeme atdos savus mirušos, bet jūra savējos. Ko saplosīja zvēri, ko sadrumstaloja zivis, ko saknābāja putni, tas viss uzradīsies acu mirklī. Neviens mats neiztrūks. Brāļi, kā mēs to panesīsim, kad ieraudzīsim ugunīgo upi, kas tek ar niknumu, līdzīgi negantai jūrai, saēzdama kalnus un mežu biezokņus, aizdedzinādama visu zemi un uz tās paveikto! Tad, iemīļotie, no tādas uguns upes izsīks, avoti pazudīs, zvaigznes nokritīs, saule apdzisīs, mēness izgaisīs, kā rakstīts: debesis saritināsies kā tīstoklis (Jes.34:4). Tad nosūtītie Eņģeļi aizies, sapulcējot izredzētos no četriem vējiem, kā teica Tas Kungs, no viena debess gala līdz otram (Mt.24:31); tad ieraudzīsim, ka, pēc Viņa apsolījuma, jauna debess un jauna zeme (Jes.65:17). Kā tad pacietīsim, Kristu mīlošie, kad ieraudzīsim sagatavoto bijājamo Troni un parādījušos Krusta zīmi, uz kura Kristus labprātīgi piesitās krustā mūsu labā? Tad visi ieraudzīs augstumā parādījušos bijājamo un svēto Diženā Ķēniņa zizli, katrs visbeidzot sapratīs un atcerēsies Tā Kunga teikto vārdu, ka Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm (Mat.24:30), un visiem taps zināms, ka tai sekos Ķēniņa parādīšanās.
Mani brāļi, tajā stundā katrs apdomās, kā viņam sastapt bijājamo Ķēniņu, un sāks pārbaudīt visus savus darbus; pēc tam ieraudzīs, ka viņa darbi – gan labie, gan sliktie – stāv viņam priekšā. Tad visi žēlsirdīgie un sirsnīgi nožēlojušie priecāsies, ieraudzīdami savas iepriekš sūtītās lūgšanas; līdzjūtīgie ieraudzīs, ka nabagie un trūcīgie, kuriem šeit viņi palīdzēja ar žēlastības darbiem, lūdzās par viņiem un dara zināmus viņu labos darbus eņģeļu un cilvēku priekšā. Citi tāpat ieraudzīs savas nožēlas asaras un pūliņus un nostāsies priecīgi, gaiši, jauki, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu (Tit.2:13).
Kāpēc man nepateikt īsumā par svarīgāko? Kad sadzirdēsim šo diženo balsi un bijājamo skaļo saucienu, kurš no debesu augstumiem teiks: redzi, Līgavainis nāk (Mat.25:6), – lūk, tuvojas Tiesnesis, lūk, parādās Ķēniņš, lūk, atklājas tiesnešu Tiesnesis, lūk, visu Dievs nāk tiesāt dzīvos un mirušos! – tad, Kristu mīlošie, no šī skaļā sauciena nodrebēs zemes pamati un iekšiene visās malās, un jūra, un visas dzelmes, tad pār ikvienu cilvēku, brāļi, nāks nospiestība un bijība, un apjukums no skaļā sauciena un bazūnes skaņas, no bijības un ilgām pēc tā, kas tuvojas pasaulei, jo, kā rakstīts, debess stiprumi kustēsies (Mat.24:29). Tad aiztecēs eņģeļi, sapulcēsies virseņģeļu pulki, ķerubi un sērafi, un visi daudzacainie ar spēku un varenību uzgavilēs: Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas bija, kas ir un kas nāks (Atkl.4:8). Tad ikviena radība debesīs, uz zemes un zem zemes ar trīsām un stipri iekliegsies: slavēts tuvojošais (Mat.21:9) Ķēniņš Tā Kunga vārdā. Tad tiks saplosītas debesis un atklāsies kēniņu Ķēniņš, mūsu Visšķīstais un godājamai Dievs, līdzīgi bijājam zibenim ar lielu spēku un nesalīdzināmu godību, kā to sludināja Jānis Teologs, sacīdams: Redzi, Viņš nāk uz padebešiem; Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu dūruši; par Viņu vaimanās visas zemes ciltis (Atkl.1:7).
Kāda dvēsele tad spēs atrast sevī tik daudz spēka, lai to izturētu? Jo debess un zeme metīsies bēgt, kā atkal saka Teologs: Tad es redzēju lielu baltu goda troni un To, Kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt (Atkl.20:11). Vai tu esi redzējīs tādu bijāšanu? Vai tu esi redzējis tāda veida neparastākos un bijājamākos darbus? Debess un zeme bēgs: kurš pēc tā būs spējīgs noturēties? Kur mēs, grēcīgie, aizbēgsim, kad ieraudzīsim nostādītos Troņus un sēdošo visu mūžu Valdnieku, kad ieradzīsim neskaitāmus debesu kara pulkus, ar bijību stāvošus ap Troni? Tad piepildīsies Daniēla pravietojums. Teikts: “Redzēju, ka nolika krēslus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā tīra vilna; viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailēja kvēlojošās ugunīs. No viņa izplūda uguns liesmas, un tūkstošu tūkstoši kalpoja viņam, un desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā. Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas.” (Dan.7:9-10). Būs dižena bijība un trīsas, un apjukums tajā stundā, brāļi, kad Viņš sapulcēs taisnu tiesu, (kas neskatās uz cilvēka ārieni, bet iekšieni – tulk.piez.) un atvērsies tās bijājamās grāmatas, kur ierakstīti mūsu darbi, vārdi un viss, ko mēs esam šajā dzīvē teikuši, izdarījuši un ko cerējām, kā rakstīts, noslēpt no Dieva, kas pārbauda sirdis un iekšieni (Atkl.2:23), jo jums visi galvas mati ir skaitīti (Lk.12:7), tas ir saskaitīti spriedumi un domas, par kuriem sniegsim atskaiti Tiesnesim.
Ak, cik asaras mums vajag šīs stundas labad! Bet mēs dzīvojam nolaidībā. Ak, cik ļoti raudāsim un stenēsim par sevi, kad ieraudzīsim tās diženās dāvanas, kādas pieņems no godības Ķēniņa labi centušies! Tad ar savām acīm ieraudzīsim neizsakāmo Debesu Valstību, bet no citas puses, ieraudzīsim arī atklājamies briesmīgās mocības, bet pa vidu ikvienu cilti un ikvienu cilvēcisko elpu no pirmstēva Ādama līdz pēdējam dzimušajam, un visi ar trīsām nolieks savus ceļus un paklanīsies ar vaigu līdz zemei, kā rakstīts: Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visas tautas (Rom.14:11). Tad, Kristu mīlošie, visa cilvēce būs nostādīta pa vidu starp Valstību un nosodījumu, starp dzīvi un nāvi, starp drošību un vajadzību. Visi gaidīs briesmīgo Tiesas stundu, un neviens nevienam nespēs palīdzēt. Tad vajadzēs no katra ticības apliecinājumu, Kristības saistību rakstu, no ikvienas herēzes tīru ticību, nesatricinātu zīmogu un neapgānītu ietērpu, kā rakstīts: Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas (Ps.75:12) bijājamajam Ķēniņam. Tāpēc, ka no visiem, kas pierakstījušies Svētās Baznīcas pilsonībai, būs pieprasīta atskaite pēc katra spējām, kā rakstīts: spēcīgie tiks spēcīgi mocīti (Sal.gudr.6:6). Savukārt no katra, kam daudz dots, daudz prasīs (Lk.12:48). Ar kādu mēru jūs katrs mērojat, mēros jums (Mk.4:24).
Tiešām, vai kāds būtu dižs vai mazs, – visi mēs vienlīdz apliecinājām ticību un pieņēmām svēto zīmogu. Visi vienādi atteicāmies no sātana, pūšot uz viņu, un visi vienādi devām solījumu Kristum, paklanīdamies Viņam, – ja tikai jūs izprastu Svētnoslēpuma peldes un atsacīšanās no svešā (dēmona) spēku. Jo atsacīšanās, kādu apņemamies svētajā Kristībā, acīmredzot izpaužas nevis ar daudziem vārdiem, bet tajā ietvertajā domā, un tā ir ļoti svarīga. Kurš bija spējīgs to saglabāt, ir ļoti svētlaimīgs. Jo ar nedaudz vārdiem atsakāmies no visa, ko saucam par slikto, ko vien neieredz Dievs, atsakāmies ne no viena, ne no diviem, ne no desmit sliktiem darbiem, bet no visa, ko sauc par sliktu, visa ko neieredz Dievs. Piemēram, [Kristību svētnoslēpumā] ir teikts: atsakos no sātana, no visiem viņa darbiem. Kādiem darbiem? – Uzklausi: netiklības, laulības pārkāpšanas, nešķīstības, meliem, laupīšanas, skaudības, indēšanas, zīlēšanas, buršanās, aizkaitināšanās, dusmām, zaimiem, naidošanās, ķildošanās, greizsirdības, atsakos no žūpošanas, tukšvārdības, lepnības, dīkdienības, atsakos no izsmiešanas, spēlēšanas uz stabules, dēmoniskām dziesmām, bērnu samaitāšanas, zīlēšanas pēc putnu lidojumiem, garu izsaukšanas, nākotnes zīlēšanas, rakstot uz lapām, atsakos no upurēšanas elkiem, asinīm, nožņaugtā un sprāgoņas. Bet kāpēc jārunā daudz? Nav pat laika visu uzskaitīt. Atstāsim daudz ko un teiksim vienkārši: atsakos no visa, kas ir saulē, mēnesī un zvaigznēs, avotos un kokos, uz krustcellēm, šķidrumos un traukos, no daudziem nepiedienīgiem darbiem, par kuriem pat bezkaunīgi runāt. Visu to un tam līdzīgos, – visu, par ko visi zinām, ka tie ir velnišķīgi darbi un mācības, – atsakāmies caur atsacīšanos svētajā Kristībā. Mēs esam iemācījušies daudz nelaba, kad iepriekš bijām tumsā sātana varā, kamēr mums nepieskārās gaisma, kamēr mēs bijām pārdoti grēka varā (Rom.7:14). Bet kad cilvēkumīlošajam un žēlsirdīgajam Dievam labpatika mūs atsvabināt no tādiem maldiem, mūs apmeklēja Austrums no augšienes (Dievs Logoss, Kristus – tulk. piez.), parādījās Dieva pestījošā svētība, Tas Kungs atdeva Sevi par mums, izpirka mūs no elku glaimiem un labvēlīgi mūs atjaunoja ar ūdeni un Garu. Tāpēc atsacīdamies no tā visa, novilkām veco cilvēku ar viņa darbiem (Kol.3:9), bet ietērpāmies jaunajā Ādamā (Kristū – tulk. piez.). Tātad, kurš pēc svētības pieņemšanas dara augstāk minētos viltīgos darbus, tas ir atkritis no svētības, un Kristus it nemaz nepalīdzēs tam, kurš atrodas grēkā.
Vai jūs, Kristu mīlošie, dzirdējāt, no cik daudz sliktiem darbiem jūs esat atsacījušies nedaudz vārdos? Šo te atsacīšanos un labā apliecinājumu pieprasīs no katra mums tajā stundā un dienā, jo rakstīts: pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots (Mat.12:37). Un vēl Tas Kungs saka: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps (Lūk. 19:22).
Tātad, acīmredzot, ka mūsu vārdi mūs notiesās vai attaisnos tajā stundā. Kādā veidā visi tiks nopratināti? Draudzes ganiem, tas ir bīskapiem, tiks vaicāts gan par viņu pašu dzīvi, gan par viņu ganāmpulku; no katra pieprasīs (krietnas) valodīgās avis, kuras viņš pieņēma no Ganu priekšnieka Kristus. Ja bīskapa nolaidības dēļ aizies bojā avs, tad tās asinis tiks piedzītas no viņa rokām. Līdzīgā veidā arī presbiteri (priesteri – tulk. piez.) dos atbildi par savu Baznīcu, kā arī vēl diakoni, un visi ticīgie dos atbildi par savu māju, par sievu, par bērniem, par kalpiem un kalponēm: vai viņš audzināja audzināja viņus Kunga kārtībā un mācībā (Ef.6:4). Tad izvaicās valdniekus un ķēniņus, bagātus un nabagus, dižus un mazus par visiem darbiem, kādus tie veica. Jo rakstīts, ka visi stāsimies Kristus tiesas priekšā (Rom.14:10); lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu (2.Kor.5:10). Un citā vietā rakstīts: un nav glābēja no Manas rokas (5.Moz.32:39).
Man vaicā: “Lūdzu pasaki mums, kas būs pēc tam.” Ar savas sirds sāpēm teikšu, ka nespēsiet klausīties, kas būs pēc tam. Pārtrauksim labāk runu, Kristu mīlošie.
Savukārt Kristu mīlošie atkal teica: “Vai tik tiešām tas ir briesmīgāk par jau iepriekš teikto, ko mēs jau esam dzirdējuši no tevis?” Skolotājs, sākot raudāt atkal, teica: “Ar asarām jums saku, bez asarām arī nav iespējams visu izstāstīt, tāpēc ka tas būs pēdējais. Bet tā kā mums ir bauslis no apustuļa nodot uzticamajiem cilvēkiem (2.Tim.2:2), – bet jūs esat uzticīgie, tāpēc nododu to jums, bet jūs pastāstiet arī citiem. Ja [man] sāp sirds, vēstot par to, tad esiet līdzjūtīgi pret mani, svētītie brāļi.”
Tad, Kristu mīlošie, kad izmeklēs un paziņos visu darbus eņģeļu un cilvēku priekšā un noliks visus ienaidniekus Sev zem kājām (1.Kor.15:25), atcels katru valdību, varu un spēku (1.Kor.15:24), un visi ceļi paklanīsies Dieva priekšā (Rom.14:11), – saskaņā ar rakstīto. Tad nošķirs viņus citu no cita, kā gans nošķir avis no āžiem. Kam ir labie darbi un labie augļi, tie tiks atdalīti no neauglīgajiem un grēcīgiem. Un viņi izgaismosies kā saule; tieši tie, kuri ievēroja Tā Kunga baušļus, kuri ir žēlsirdīgi, nabagus mīloši, bāreņus mīloši, kuri uzņem ceļiniekus, apģērbj kailos, apmeklē cietumos ieslodzītos, iestājas par apspiestajiem, apmeklē slimojošos, raud tagad, kā teica Tas Kungs (Mat.5:4), kļuva tagad nabagi bagātības dēļ, kas glabājas debesīs, piedod brāļiem sagrēkošanas, ticības zīmogu saglabāja neiedragātu un šķīstu no visādām herēzēm. Šos noliks Tas Kungs pa labi, bet āžus – pa kreisi, tas ir tieši tos, kuri neauglīgi, sakaitināja labo Ganu, neņem vērā Ganu priekšnieka vārdus, augstprātīgi, nevīžīgi, kuri pašreizējā nožēlas laikā, kā kazas, spēlē un ir bezrūpīgi, kuri visu savas dzīves laiku iznieko ar pārēšanos, žūpošanu un cietsirdībā, līdzīgi tam bagātajam, kurš nekad neizrādīja žēlumu pret nabaga Lācaru.
Tāpēc arī ir notiesāti stāvēt pa kreisi, kā nežēlīgie, nelīdzjūtīgie, pavisam bez nožēlas augļiem, bez eļļas savos gaismekļos[1]. Bet kuri nopirka sev eļļu pie nabagiem un piepildīja ar to savus traukus, tie nostāsies pa labi godībā un līksmošanā, turot gaiši degošos gaismekļus, un sadzirdēs svētlaimīgo un labsirdīgo balsi: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma (Mat.25:34). Savukārt pa kreisi stāvošie sadzirdēs šo bargo un stingro spriedumu: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem (Mat.25:41). Kā mēs nežēlojām, tā arī paši tagad netiksim apžēloti, kā jūs neklausījāt Manu balsi, tā arī es tagad neuzklausīšu jūsu žēlabas, tāpēc ka jūs nepakalpojāt Man: nepaēdinājāt izsalkušo, nepadzirdinājāt izslāpušo, neuzņēmāt ceļojošo, neapģērbāt kailo, neapmeklējāt slimojošo, nenācāt pie Manis, kad Es biju cietumā. Jūs kļuvāt par strādniekiem un kalpotājiem citam kungam, tas ir sātanam. Tāpēc ejiet prom no Manis, netaisnības darītāji. Tad tie ieies mūžīgās mocībās, bet taisnie mūžīgā dzīvībā. (Mat.25:41).
No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Слово на Второе пришествие Господа нашего Иисуса Христа. Часть I
Avots: Pravoslavie.ru
[1] Eļļa minēta atsaucoties uz līdzību par desmit jaunavām. “Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.” (Mat.25:1-13)
Θεογνωσία 