Sākums » teoloģija » Kristoloģija » Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu

Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu

Protopresbiters Georgijs Metalinoss,
Atēnu universitātes godājamais profesors

15665917_10154757164764705_404016348585025659_n

Ar Savu Iemiesošanos un Piedzimšanu, Dievcilvēks Jēzus Kristus īsteno nolūku, kādam tika izveidots cilvēks. Šis notikums bija visbeidzot Dievcilvēka parādīšanās Vēsturē – radītās radības vienotība ar Neradīto Radītāju.

Iemiesošanās nolūks ir cilvēka dievišķošana.
“Dievs top par cilvēku, lai pārradītu Ādamu par dievu.” (Kristus Piedzimšanas dziedājums).
“Viņš iecilvēciskojās, lai mēs dievišķotos.” (Svētītājs Afanāsijas Lielais)
“Savukārt Dievs paliek par cilvēku, bet cilvēks par dievu.” (Svētītājs Jānis Zeltamute[1])

No morālistu skatpunkta termins “dievišķošana”, kuru izmanto Tēvi, tādi kā svētais Afanāsijs Lielais, ir sava veida klupšanas akmens. Tāpēc viņi runā par “tikumīgo (morālo) dievišķošanos”, jo viņi baidās pieņemt to, ka cilvēka pārveidošanās īstenojas “uz svētības pamata” caur dievišķošanos par to, kas Trijādīgais Dievs ir “pēc dabas” (neradīts, beziesākuma, nemirstīgs). Tāpēc arī Kristus Piedzimšana ir tieši saistīta arī ar Krustā Sišanu un ar Augšāmcelšanos, kā arī ar Uziešanu Debesīs un Piecdesmitnieci.

Dievcilvēks Kristus iezīmē ceļu, pa kuru ir aicināts iet katrs cilvēks, kurš glābjas, lai kļūtu vienotāks ar Viņu. Labās Vēsts Pasludināšana un Kristus Piedzimšana ved pie Piecdesmitnieces – cilvēka dievišķošanas Kristū notikumam – tas ir Kristus ķermenī. Ja Kristus Piedzimšana ir Dieva piedzimšana par cilvēku, tad Piecdesmitniece ir cilvēka pilnības sasniegšana, kļūstot par dievu uz svētības pamata. Ar mūsu kristībām mēs iesaistāmies Kristus iemiesošanā, nāvē un augšāmcelšanā, mēs arī piedzīvojam “mūsu Piedzimšanu” – mūsu pārradīšanu. Savukārt svētie, kuri sasniedz savienošanos ar Kristu (dievišķošanos), piedalās arī Piecdesmitniecē un līdz ar to sasniedz cilvēka pilnību un piepildījumu Kristū. Baznīciski runājot, tā ir cilvēka realizācija – citiem vārdiem, viņa dzīves jēgas piepildīšanās.

Lai arī teoloģisks vārds var izskatīties nogurdinošs, it īpaši teoloģiski neiniciētam cilvēkam, tas pamatā pauž mūsu svēto pieredzes īstenību. Tikai caur šo pieredzi var baznīciski, tas ir, Kristo-centriski, izprast Kristus Piedzimšanu. Pretēji tam, Kristū neatdzimušā cilvēka mēģinājums piešķirt jēgu Kristus Piedzimšanai noveda pie dažādu mītu izcelsmes. Ar savu nespēju piedzīvot Kristus Piedzimšanu, tie, kuri nenobaudījuši dzīvi Svētajā Garā, tiecas to mitoloģizēt, ieliekot to iztēles un izdomas rāmjos, tādējādi zaudējot Piedzimšanas patieso jēgu. Kā mēs ieraudzīsim, šī dezorientācija nevienmēr ir saistīta ar mistērijas noliegšanu kā tādu, bet ar nespēju to pieredzēt, kas neizbēgami noved pie nepareizas izpratnes.

Pirmo mitoloģisko atbildi uz jautājumu par Kristus Piedzimšanu sniedz herēze –racionāla un pieredzē nepamatota teoloģija.

Dokētisms[2], pati briesmīgākā visu laiku herēze, uztvēra Dieva iemiesošanos kā kaut kādu fantāziju, tas ir, par šķietamu Dieva parādīšanos endokosmiskajā realitātē. Bet kāds varētu jautāt: kas bija par cēloni? Katra laikmeta dokēti savas loģikas robežās nevar pieņemt Dieva iemiesošanos un piedzimšanu par cilvēku.

Kļūstot par pašieceltiem Dieva statusa aizstāvjiem, viņiem ir neērti atzīt to, ko Pats Dievs izvēlējās mūsu glābšanas labā – piedzimt no Mātes, tā ka viņa bija visšķīstākā radība cilvēces vēsturē –Vissvētā Jaunava.

Visi viņi var būt pieskaitīti pie “ārkārtīgi pārspīlēti” pareizticīgajiem (saskaņā ar svētītāja Gregorija Teologa[3] izteicienu), jo dokētisms noveda pie monofizītima – pie Kristus cilvēciskuma noliegšanas. Šie konservatīvie, formālisti, viegli klūp. Visiem viņiem klupšanas akmens ir patiesība, reālistiskums un vēsturiskums. Kamēr dokēti noliedz Kristus dievišķumu, tikmēr monofizīti noliedz Viņa cilvēciskumu.

Tomēr Pareizticība kā autentiska Kristietība ir “visvēsturiskākā reliģija”, saskaņā ar mūžampieminamā tēva Georgija Florovska vārdiem. Tā dzīvo mūsu pestīšanas dēļ Dievišķo enerģiju realitātē un pieņem tās, kā tas attainots Dievmātes reālismā:  “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda!” (Lūk.1:38) Kāda lieliska serbu paruna saka: “Pilāts arī ir Ticības Simbolā.” Tāpēc ka Pilāts, valdnieks ar visvājāko raksturu, kā reāli pastāvoša vēsturiska persona, īstenībā apstiprina Evaņģēlija vēsturiskumu. Par spīti dokētiem Dievs Logoss “tapa miesa –tas ir, par cilvēku – un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību (Viņa dievisķuma neradīto gaismu)[4]. “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā”[5] – citiem vārdiem, Viņš ir pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks.

Dievcilvēka iemiesošanās un piedzimšana ir klupšanas akmens cilvēciskai gudrībai, kura steidzas iznīcināt un nošķirt sevi, kad tā steidzas raksturot par “aplamu” Kristus mistēriju, kura sasniedz savu kulmināciju nāvē uz Krusta[6]. Vai tad ir iespējams, lai Dievs noietu līdz tādam pazemojumam, tā ka Viņš kā Dievcilvēks nomirtu uz Krusta? Tas tieši izraisa sašutumu šīs pasaules gudrajiem. Viņiem šīs pasaules “dievi” parasti upurē sev cilvēkus, nevis sevi upurē cilvēku dēļ.

Kā viņi var pieņemt Dievišķās Nesavtības mistēriju? “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis (upurējis) Savu vienpiedzimušo Dēlu […] lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”[7] “Loģiskās” jeb “dabiskās” teoloģizēšanas robežās pilnībā pazūd Jēzus Kristus Personības dievišķums, atstājot tikai cilvēcīgo pusi, kas arī ir nesaprotama un sagrozīta, jo, vēsturiski runājot, nav cilvēka Kristus, bet ir tikai Dievcilvēks Kristus. Dieva un cilvēka vienotība Dieva Logosa Personā  ir ne tikai “nesajaucoties”[8], bet arī “nešķirami”[9]. Kristus Personas “loģiskās” interpretācijas nespēj pieņemt loģiku pārsniedzošo, tāpēc ka tās nespēj savietot ar loģiku to, kas ir “augstāk par loģiku”.

Tiesiski-juridiskā apziņa tāpat redz klupšanas akmeni Kristus Personā. Tā meklē Kristus Iemiesošanā sociālu lietderīgumu un arī nonāk pie mīta, tā kā nepakļaujas Dievišķajam Logosam. Franki caur savu slaveno sholastu Anselmu (+1109) izgudroja mītu par “dievišķā taisnīguma samierināšanu”, saskaņā ar kuru Dievs Logoss ir iemiesojies, lai būtu piesists krustā-upurēts un tādējādi atnestu mierinājumu Dieva aizvainojumam, kuru izraisīja cilvēku grēks! To laiku franku feodālajā sabiedrībā valdīja šādi uzskati, kuri tika (mitoloģiski) projicēti uz Dievu, Kuram franko-ģermāņu iztēlē bija dots virsimperatora statuss.

Kā tad tā, ja apustulis Jānis uzsauc: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu…”[10], vai apustulis Pāvils: “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki”[11]? Nē! Rietumu (jeb rietumizētais) cilvēks ir iemācīts iesaukties: “Tāpēc, lai nomierinātu atriebības kāri” un “Viņš meklēja mierinājumu”. Tādējādi tika izveidota cita “Kristietība” – Kristietība, kas neatšķiras no izdomājuma, jo projicē uz Dievu mūsu iztēli un mūsu māņticības. Dievcilvēka mistērijas racionalizācija un juridizācija ir lielākais drauds kristietības vēsturē.

Reliģioza (formālistiska, rituālistiska) apziņa pārdzīvo Iemiesošanās “sašutumu”, steidzoties “reliģiozēt” Ticību. Tā izsmeļ Kristus Piedzimšanas jēgu ar rituāliem un zaudē tās īsteno nolūku, kurš ir  cilvēka “pieņemšana par bērnu” (dievišķošanās): “lai mēs kļūtu pieņemti bērni”[12]. Tas ir farizejisma klupšanas akmens, pat ja to sauktu par kristietību.

Bet “Bērna” ienaidnieki ir arī tie, kuri pārdzīvo sašutumu varas dēļ. Hērodisms! Valdnieki jeb tie, “kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem…”[13] (kuri domā, ka viņi valda), kā ķēniņš Hērods, skatās uz jaunpiedzimušo Kristu kā uz kaut kādu sāncensi un bīstamu viņu interesēm. Tāpēc viņi“tīko pēc bērna dzīvības”[14]. Viņi sagroza un nepareizi izskaidro Kristus valdnieciskuma patieso raksturu, kuram  “gala nebūs”[15]. Kristus kā visas radības Valdnieks ir tās vienīgais patiesais Kungs, Radītājs un Pestītājs, nevis kā šīs pasaules Hērodi, kuri bezkaunīgi un cietsirdīgi nogalina tāpēc, lai noturētu savu varu.

Svētais Gregorijs Teologs sniedz iespēju pareizi pietuvoties Kristus Piedzimšanai: “Tātad svinēsim nevis krāšņi, bet dievišķīgi, nevis pasaulīgi, bet pārpasaulīgi, nevis mūsu svētki, bet svētki Tam, Kurš kļuva par mūsu pašu Valdnieku, svētki nevis nevarībai, bet dziedināšanai, nevis radīšani, bet pārradīšanai.

Avots: Holy Monastery of Pantocrator

[1] Svētītājs Jānis Zeltamute http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sveetitaji/zeltamute.htm

[2] Dokētisms (ilūzionisms) ir kristoloģiska herēze, ka Jēzus Kristus tikai šķietami bija cilvēks, bet tā nebija īstenība. Pēc dokētu (iluzionistu) uzskatiem, mūžīgais Dievs Dēls patiesībā nekļuva par cilvēku, nepieņēma fizisko ķermeni, necieta uz krusta; viņš to darīja tikai škietami, t. i., Viņa ķermenis un arī Viņa krustā sišana bija ilūzija. Dokētisms izplatījās I gs.

[3] Svētītājs Gregorijs Teologs http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsTeologs.htm

[4] Jāņa 1:14

[5] Kol. 2:9

[6] 1.Kor.1:23 “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.”

[7] Jāņa 3:16-17

[8] “Nesajaucoties” apzīmē, ka Kristū pastāv tieši divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, nekādi nesajaucoties un neveidojot trešo sarežģīto dabu, kas izveidota no divām.

[9] “Nešķirami” norāda uz to, ka nekad – nedz dzimstot no Jaunavas Marijas, nedz Krustā sišanas laikā, nedz Augšāmcelšanās, nedz arī Debesīs Pacelšanās un atkal savienošanās brīdī ar Svēto Trijādību – nedarbojās tikai viena no Kristus divām dabām (dievišķā un cilvēciskā), bet to abu līdzdarbība vienmēr bija kopīga.

[10] Jāņa 3:16

[11] Rom. 5:8

[12] Gal.4:5

[13] Marka 10:42

[14] Mat. 2:20

[15] Ticības Simbols

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s