Par Kristus Piedzimšanu un Kristīšanu

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

mlad-edited

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Kad mēs runājam par Kristus dzimšanu, mēs runājam par divām dzimšanām. Viena ir Vārda[1] pirmsmūžīgā dzimšana no Tēva saskaņā ar dievišķo dabu, un otra ir dzimšana laikā no Vissvētās Jaunavas saskaņā ar cilvēcisko dabu. Tas attiecas uz divām Kristus dabām: dievišķo un cilvēcisko.

„Svarīgi, ka šis Vārds pirms Savas piedzimšanas miesā ir visādā ziņā līdzīgs Tēvam. Viņa izcelšanās nav no nekā.[2] Vārdam ir divas piedzimšanas. Viena dzimšana ir pirms visiem mūžiem, un otra dzimšana notika laikā, kas ir dzimšana par cilvēku – iemiesošanās.”

Šis teoloģiskais fakts ir atklāsmīgs un, pirmkārt, tas ir empīrisks, tā kā Kristus pagodinātā miesa kļūst par Baznīcas locekļu dzīvības avotu, īpaši svētajiem.

„Ne tikai Vecā un Jaunā Derība skaidri māca faktu, ka Vārds, Godības Kungs, Kurš ir Dievs pēc dabas un vienādas būtības (grieķ. homoousios) ar Tēvu, patiesi pieņēma miesu un bija piedzimis Savā paša normālajā un atsevišķajā cilvēcīgumā  no Jaunavas Marijas – kura burtiski, īsteni un patiesi ir Dievadzemdētāja jeb Dievmāte. Tādējādi Viņš kļuva pēc dabas cilvēks, ne tikai iemājojot, bet kā Vārds miesā Viņš kļuva vienādas būtības ar mums caur Savu cilvēcīgumu. Šī patiesība ir skaidri atklāta visiem, kuri bija sasnieguši pagodināšanu[3], no kuras viņi empīriski uzzina, ka Kristus ir Vārds, ka Viņš ir Dievs pēc dabas, un ir cilvēks pēc dabas, un ir godības avots arī pēc dabas. Viņš godības avota eksistenci nodod Savai cilvēciskajai dabai, līdz ar ko Vārda īstenā miesa kļūst par mūsu dzīvi un dzīvību dodošo avotu, tāpēc ka Pats Vārds ir iemiesojies, un vienotības un dabisko īpašību apmaiņas starp Vārda dievišķo un cilvēcisko dabu dēļ.”

12-kolen

Vecajā Derībā bija saiešanas telts, kur Vissvētākajā vietā[4] glabājās trauks ar mannu[5], derības plāksnes[6] un Ārona zizlis[7]. Tagad Jaunajā Derībā saiešanas telts ir miesa, ko Viņš pieņēma no Vissvētās Jaunavas.

„Tādēļ apgalvojums, ka ‘Vārds tapa miesa un mājoja (burtiski „izveidoja saiešanas telti”[8]) mūsu vidū’ (Jāņa 1:14) ir tik svarīgs. Šī mājošana ir saiešanas telts. Dievs ‘izveidoja saiešanas telti’’mūsu vidū. Kā? Viņš tapa miesa un mājoja mūsu vidū.”

Kristus svētā piedzimšana

 „Saiešanas telts ir neradītā Tempļa radītais atveids, jo neradītais Templis ir Pats Kristus, Vārds, Tā Kunga Eņģelis[9]. Tādēļ Kristus saka: ‘Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī’ (Jāņa 14:10-11) utt. Tas, ka Kristus ir Tēvā un Tēvs Kristū ebreju izpratnē nozīmē to, ka Kristus ir Dieva Templis. Tātad mums ir neradītais Templis, tā kā mums ir neradītais Likums, kurš ir Kristus; un mums ir radītais templis, kas ir liecības šķirsts, kas vēlāk bija ielikts Zālamana templī. Šī iemesla dēļ radītais templis, Zālamana templis, zaudēja nozīmi un tika aizvietots ar radīto Templi – Kristus cilvēcisko dabu.”

Kristus kā Dievcilvēks saskaņā ar Savu dievišķumu ir visādā ziņā līdzīgs Dievam Tēvam un Svētajam Garam, un saskaņā ar Savu cilvēcisko dabu – visādā ziņā līdzīgs cilvēkam. Frāze, ka Kristus ir „neredzamā Dieva attēls” (Kol.1:15), attiecas uz Viņa neradīto dievišķo dabu.

„Tas ir par ko apustulis Pāvils saka – ‘neredzamā Dieva attēls’ ir Kristus. Kad viņš saka ‘attēls’, viņš ar to nedomā kaut ko radītu, tāpēc ka nevar būt radīts Dieva attēls. Ir savādāk, ja mēs runājam par Kristus attēlu; šajā gadījumā mums ir kaut kā radīta attēls, tāpēc ka Kristus ir cilvēks un mums ir Kristus kā cilvēka, nevis Kristus dieviškības ikona[10]. Bet kad mēs sakām, ka Kristus ir Dieva attēls, lai gan Dievs nav iemiesojies, kā Dievam var būt radīta ikona? Viņš ir neredzamā Dieva attēls kā neradīta īstenība, nevis kā radīta īstenība.”

Dieva pirmsmūžīgajā plānā bija Svētās Trijādības Otrās Personas iemiesošanās, tāpēc ka caur dievišķās un cilvēciskās dabas vienotību Vārda Personā var notikt katras cilvēciskās būtnes pagodināšana. No šī skatpunkta Dievadzemdētāja bija Dieva pirmsmūžīgajā plānā. Svētais Nikodēms Svētkalnietis sarakstīja īpašu tekstu „Par mūsu Kundzi Dievadzemdētāju”, kurā viņš, citējot Tēvu vārdus, apgalvo, ka ‘Visas prātīgās un uztveramās pasaules ienākšana esamībā bija šī mērķa dēļ, tas ir, Kundzes Dievadzemdētājas dēļ, bet Kundze Dievadzemdētāja ienāca esamībā mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ.’

„Kā vēsta tropāri[11] un Baznīcas Tēvi, Vissvētā Jaunava ir Dieva pirmsmūžīgajā plānā. Tas ir aprakstīšanas jautājums. Nav filozofisks jautājums par to, vai Vissvētā Jaunava ir nepieciešama priekš iemiesošanās, vai ne. Tas ir fakts, ka Vissvētā Dievmāte ir Mūžamjaunava. Mēs nevaram filozofēt par kaut ko tādu, kas ir fakts un teikt, ka iemiesošanās varēja notikt pat bez Vissvētās Jaunavas jeb no Dievmātes, kura nebija jaunava.”

Diženākā radības un cilvēces dāvana Kristum ir Vissvētā Jaunava. Pakāpeniska viņas priekšteču šķīstīšana, viņas pašas pūliņi un visvairāk Dieva žēlastība padarīja viņu cienīgu kļūt par Dieva Dēla un Vārda Māti. Viņa pieredzēja pagodināšanu Vissvētākajā vietā.

943019_10202557301836583_1774814918_n
Dievmātes ievešana Templī

„No Tradīcijas mēs zinām par Vissvētās Jaunavas pagodināšanu, kura trīs gadu vecumā iegāja Templī. Viņa sasniedza Vissvētāko vietu, kas nozīmē, ka Vissvētā Jaunava trīs gadu vecumā bija sasniegusi pagodināšanas pieredzi. Viņa dzīvoja Dieva godībā. Viņa arī redzēja Dievu vismaz no trīs gadu vecuma, un tādējādi viņa tapa gatava būt par Dievmāti.”

Kristus ir vienādas būtības (homoousios) ar Tēvu saskaņā ar Savu dievišķo dabu un vienādas būtības ar mums saskaņā ar Viņa cilvēcisko dabu. Daži cilvēki agrīnajā Baznīca apgalvoja, ka Kristus bija vienādas būtības ar Tēvu un ar Savu Māti.

„Kristus ir vienādas būtības (homoousios) ar Savu māti. Tas nozīmē, ka Kristus ir vienādas būtības ar mums. Viņš nevar būt vienādas būtības ar Savu māt,i un Viņa māte nevar būt vienādas būtības ar mums, ja Kristus nav vienādas būtības ar mums.”

Trešajā Vispasaules Koncilā Baznīca noteica, ka Vissvētā Jaunava jāsauc par Dievadzemdētāju (grieķiski Teotokos), tāpēc ka viņa dzemdēja nevis vienkārši cilvēku, bet Dievu Vārdu. Tāpēc mācība par Dievadzemdētāju ir iekļauta Baznīcas nemaldīgajā mācībā.

Dievadzemdētājai ir svarīga vieta Baznīcā.

„Baznīcas Mistērijās (Sakramemtos) visa kafoliskā[12] Baznīca ir klātesoša: Kristus ar Dievadzemdētāju, praviešiem, apustuļiem un svētajiem.”

Uzticīgajiem ir garīgas attiecības ar Baznīcu. Ikviens, kurš mīl Kristu, mīl arī Vissvēto Jaunavu, kura palīdzēja Dieva Dēla un Vārda iemiesošanās mistērijā un no kuras Kristus pieņēma cilvēcisko dabu un to pagodināja. Tādēļ uzticīgo attiecības ar Vissvēto Jaunavu nav vienkārši sentimentālas, bet ir garīgas.

Dievadzemdētājas godība nav teorētiska mācība, bet gan empīriska, tā kā daudzi svētie ir redzējuši Dievadzemdētājas godību.

Jebkurā gadījumā cilvēciskā daba, ko pieņēma Vārds un savienoja nemainīgi, nešķirami, nedalāmi un nesajaucoties[13] ar dievišķo dabu, tika pagodināta „vienlaicīgi, tikko kā tā bija pieņemta” Dievadzemdētājas miesā. Kristus netika pilnveidots pakāpeniski, kā tas ir ar cilvēciskajām būtnēm. Kristus ir Dievs pēc būtības, turpretī cilvēks ir pagodināts saskaņā ar piedalīšanās pakāpi. Saskaņā ar Baznīcas Tēvu mācību, Kristus ir cēlonis pagodināšanai: Viņš Pats ir cilvēka pagodināšanas avots un ‘nav pakļauts’ pagodināšanai. Kristus ir Dievs un pagodina citus, tāpat kā citas Svētās Trijādības Personas, turpretī cilvēks tiek pagodināts. Kristus pakāpeniski atklāja šo pagodināto cilvēcisko dabu cilvēciskajām būtnēm.

„Nevar būt ne runas par to, ka Kristus izgāja caur pilnveidošanās posmiem – šķīstīšanos un apgaismošanos, lai sasniegtu pagodināšanu jeb teoriju[14]. Kristus neprogresēja līdz pilnībai, tā kā no paša Viņa cilvēciskās dabas ieņemšanas brīža Vissvētās Jaunavas miesās Viņa miesai piemita pagodināšanās jeb teorijas stāvoklis – Viņa ķermenis piedalījās neradītās godības vienotībā.

Viņam tas nepiemita uz Dieva žēlastības[15] pamata, bet dabiski, ņemot vērā, ka Viņš bija Dievs pēc dabas un īstenā Vārda hipostāze[16], Kura vienīgā bija no Svētās Trijādības tapusi par cilvēku pēc dabas, savienojot Sevi ar Savu paša normālu cilvēcisko dabu, ar visām tās dabiskajām īpašībām, ieskaitot gribu un enerģiju, kas ir kopīga visai cilvēciskajai dabai.

Kristus pakāpeniski Sevī atklāja pilnveidošanās posmus (citiem vārdiem, cilvēciskās dabas pagodināšanu Sevī), lai sniegtu paraugu tiem, kuri ir uz pilnveidošanās ceļa. Viņš pieņēma visu, kas ir kopīgs cilvēciskajai dabai (izņemot grēku) nevis  ārišķīgā izskatā, kā apgalvoja dokēti[17], lai varētu maldināt tos, kas novēro Viņa cilvēcisko dzīvi, bet īstenībā.”

 „Pēc Vārda iemiesošanās tieši tā pati atklāsmes un pagodināšanās metode, kas īstenojās praviešos, atkārtojās arī apustuļos. Tagad atšķirība ir tāda, ka Vārds Sevi atklāj Savas dabas dabiskajā un neradītajā godībā, kas Viņam ir kopīga ar Tēvu un Svēto Garu, ar Sava cilvēciskuma palīdzību. Šis cilvēciskums nevirzās uz priekšu pie ilgstošas dievišķās godības redzējuma, bet tika pagodināts caur tā savienošanos – nevis uz žēlastības pamata, bet uz dabas pamata – ar Vārdu no savas eksistēšanas sākuma Dievmātes miesās.

Kristus neattīstījās kā cilvēciska būtne līdz pagodināšanai, bet tika ieņemts kā pagodināts cilvēks, nevis pamatojoties uz savienību, ko svētie pieredz ar dievišķo dabu, bet pateicoties vienai unikālai dabiskajai jeb hipostātiskajai vienotībai[18] ar dievišķo dabu un enerģiju.

Tādējādi Kristus kā cilvēks pēc dabas piedalās dievišķajā godībā un ir dabisks šīs godības avots. Praviešu, apustuļu un svēto pagodināšanās ir vienotība uz žēlastības pamata ar dievišķās dabas dabisko godību un enerģiju, bet Vārda cilvēciskās dabas pagodināšana ir tās hipostātiskā savienība ar Dievu Vārdu un izriet no vienotības ar dievišķo dabu. Visas pagodinātās radības redz dievišķo godību un piedalās tajā. Tikai Kristus, tāpēc ka Viņš ir Vārds pēc dabas, dabiski redz un piedalās dievišķajā būtībā.”

Svētie to saprot no savas pieredzes. Kad viņi sasniedz pagodināšanu, Kristus godības teoriju Viņa cilvēciskajā dabā, viņi aptver, ka Kristus ir neradītās Gaismas avots, turpretī viņi paši ir Gaismas dalībnieki.

Fakts, ka Kristus ir pilnīgs no sākuma, izskaidrojams daudzos gadījumos, pat Viņa cīņas laikā ar sātanu.

 „Kristū šis pilnības stāvoklis bija dabisks, nevis iemantots. Šī iemesla dēļ Viņa cīņa ar velnu tuksnesī un Viņa četrdesmit dienu ilgais gavēnis nebija sasniegums, bet pilnības izpausme. Tajā pašā laikā tā bija īsta cīņa ar kārdinājumiem, nevis no iekšienes, bet no sātana.”

Kristus brīvprātīgi uzņēma cilvēka dabas trauslos un nīcīgos aspektus, tāpēc ka Viņš pa īstam pieņēma miesu. Tomēr tā sauktās ‘nevainīgās’ jeb dabiskās kaislības – izsalkums, slāpes, nogurums, miegs – nedarbojās Kristū nepārvarami. Kristus dievišķajai dabai bija vara pār tām. Tādēļ Kristus bija izsalcis, kad Viņš vēlējās, lai tā ir, izslāpis, kad Viņš vēlējās, lai tā ir, gulēja jeb atpūtās, kad Viņš vēlējās, lai tā ir.

Svētie saprata to līdz kaut kādai pakāpei no savas pieredzes. Arī viņi, kad sasniedz pagodināšanu saskaņā ar žēlastību, novēro dabisko un nevainīgo kaislību: izsalkuma, slāpju, gulēšanas utt. apturēšanu. Kristū tas notika dabiski, tāpēc ka Viņš bija patiess Dievs, un cilvēciskā daba sekoja dievišķajai dabai.

„Iemiesotajam Vārdam ne tikai dabiski piemīt teorijas stāvoklis, nevis uz žēlastības pamata [kā svētajiem – tulk.piez.], bet pat kā cilvēks Viņš Pats ir dabisks pagodināšanas un godības avots. Ja kādas no dabiskajām un nevainīgajām kaislībām ir apturētas tajos, kuri uz žēlastības pamata ir pagodināšanas pagaidu stāvoklī[19], cik daudz vairāk šīm kaislībām nav jābūt dabiskajā vietā Kristū, Kurš ir pagodināts pēc dabas un pagodināšanās avots kā cilvēks.”

Var redzēt, kādēļ tā ir Pareizticīgās Baznīcas pamatdoktrīna: Vārds kā cilvēks grib uzņemt cilvēka dabiskās un nevainīgās kaislības un patiešām piedalīties tajās, pārveidojot tās par mūsu pestīšanas avotu un līdzekli, ar kuru mēs paši varam pārvarēt velnu un iet caur šķīstīšanās un apgaismošanās posmiem mūsu ceļā uz pagodināšanos. No vienas puses, šīs kaislības ir krišanas sekas, bet tajā pašā laikā caur Krusta godību, tās kļūst par mūsu pestīšanas, pilnveidošanas un pagodināšanas avotu un līdzekli, ar kuru tiek sakauts un iznīcināts velns.

Paradoksāli velnu iznīcina ar to pašu kaislību palīdzību, ar kurām viņš mēģina iznīcināt cilvēku. Pats galvenais ierocis, ar kuru Sātans mēģina iznīcināt cilvēciskās būtnes, ir nāve, bet caur nāvi Kristus un svētie iznīcina velnu.”

Šajā vietā jāatzīmē, ka Trīsvienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – ir pasaulē visur klātesošs saskaņā ar enerģiju, nevis saskaņā ar būtību. Taču Dievcilvēks Kristus ir no pasaules promesošs saskaņā ar Savu būtību kā Vārds, bet „Kristus cilvēciskā daba ir visur klātesoša saskaņā ar būtību” cilvēciskās un dievišķās dabas hipostātiskās savienības dēļ. Šis jautājums ir saistīts ar mācību par Dieva enerģiju un būtību, kā arī par dievišķās un cilvēciskās dabas hipostātisko vienotību Kristū.

„Šīs mācības pamatā ir īsta pagodināšanās pieredze. Atšķirības, ko norāda Baznīcas Tēvi, nav filosofiskās spekulācijas rezultāts. Viņi zina no pašas pieredzes, ka pagodināšanas pieredzē pagodinātais ir vienots ar Dievu saskaņā ar enerģiju.”

Dieva Parādīšanās (Teofānija) jeb Kristus Kristības

Kristus Kristībās Jordānas upē Jānis Priekštecis (Kristītājs) bija cienīgs pieredzēt Trīsvienīgo Dievu.

„Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.”” (Marka 1:9-11)

%ce%b2%ce%ac%cf%80%cf%84%ce%b9%cf%83%ce%b7111-edited

 „Priekštecim, vismaz Kristību dienā, šī ir pagodināšanas pieredze. Kad viņš redzēja debesis atvērtas un tā tālāk, tas nozīmē, ka viņam bija Kristus neradītās godības atklāsme. Šī iemesla dēļ mēs Dieva Parādīšanās svētku tropārā[20] dziedam, ka Svētā Trijādība bija atklājusies Kristīšanā. Kā Svētā Trijādība atklājās Kristībās? Caur Dieva godības manifestāciju, kura ir pagodināšanās pieredze Jānim Kristītājam.”

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

— Metropolitan Hierotheos of Nafpaktos, Empirical Dogmatics, Volume 2

[1] Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda Viņu kā pirms visas radītās pasaules mūžamesošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[2] Baznīcas mācības pamatā ir tas, ka viss radītais ir Dieva izveidots „no nekā”, bet neradītais ir tikai Dievs. Šis teikums arī norāda uz to, ka Dievs Vārds ir neradīts, nevis radīts no nekā. – Tulk. piez.

[3] Pagodināšana ir cieši saistīta ar godību. Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[4] Vissvētākā vieta jeb Svētumu svētums bija Saiešanas teltī un vēlāk Jeruzalemē uzbūvētajā Zālamana templī īpaša vieta, kur drīkstēja tikai vienreiz gadā ieiet augstākais priesteris, kas pravietiski norādīja uz Kristus vienreizējo iemiesošanos cilvēces vēsturē. – Tulk. piez.

[5] 2.Moz.16:33-34; Ebr. 9:4

[6] 1.Ķēn.8:9; 2.Laiku 5:10; Ebr.9:4

[7] Ebr. 9:4

[8] Var piebilst, ka tāda pati nozīme vārdam ‘mājot’ ir lūgšanā Svētajam Garam: „Debesu Ķēniņ, Iepriecinātāj, Patiesības Gars, Kas visur esi un visu piepildi. Tu visa laba Saturētāj un dzīvības Devēj, nāc un mājo (grieķiski ἐσκήνωσεν, burtiski „izveido saiešanas telti”) mūsos…”  Tulk. piez.

[9] Tā Kunga Eņģelis – ir viens no Vecajā Derībā sastopamajiem Jahves, Dieva Dēla jeb Svētās Trijādības Otrās Personas apzīmējumiem, Kurš parādījās Vecās Derības patriarhiem un praviešiem neiemiesojies. Piemēram: Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: “Mozu, Mozu!” Mozus sacīja: “Te es esmu.” Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” Un Viņš sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. (2.Moz.3:2-6) – Tulk. piez.

[10] Ikona – grieķiski vārds ikona (εἰκόνα, eikona) nozīmē ‘tēls, attēls, veidols’. 1.Mozus gr. 1:26-27 ir teikts „Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc Mūsu tēla (pēc Mūsu ikonas) un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla (pēc Savas ikonas), pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” – Tulk. piez.

[11] Tropārs (baznīcslāviski тропарь, no grieķu troparion) ir īpaša svētku dziesma, kurā izteikta svinamā notikuma nozīme. To dzied par godu kādam svinamam notikumam vai godājot svēto darbus. – No www.eleison.lv

[12] Ar vārdu ‘katolisks’ pareizticībā apzīmē pašu Pareizticīgās Baznīcas iezīmi, jo šis vārds kopš pirmajiem gadsimtiem apzīmē apustulisko tradīciju, kuras centrā ir praviešu, apustuļu un svēto dzīvās Dieva pieredzes Tradīcija. Savukārt pāvestismā ‘katolicisms’ nozīmē pāvesta mācības tradīcijas autoritāti, kura gadsimtu gaitā ir mainījusies, atkāpjoties no apustuliskās tradīcijas, bet centrā vienmēr ir saglabājusi pāvesta autoritāti. – Tulk. piez.

[13] “Nesajaucoties” apzīmē, ka Kristū pastāv tieši divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, nekādi nesajaucoties un neveidojot trešo sarežģīto dabu, kas izveidota no divām. “Nemainīgi” apzīmē, ka neviena no divām dabām nav nekādi izmainījusies, savienojoties viena ar otru. Dievišķā paliek dievišķa, cilvēciskā – cilvēciska. “Nešķirami” norāda uz to, ka nekad – nedz dzimstot, nedz Krustā sišanas laikā, nedz Augšāmcelšanās, nedz arī Debesīs Pacelšanās un atkal savienošanās brīdī ar Svēto Trijādību – nedarbojās tikai viena no dabām, bet to abu līdzdarbība vienmēr bija kopīga. “Nedalāmi” mums vēsta, ka šāds Kristus dabas stāvoklis pastāvēs mūžīgi. Cilvēciskā daba mūžīgi paliks savienota ar visuma Radītāja dievišķo dabu. – Tulk. piez.

[14] Feorija jeb teorija (grieķu θεωρία, feorija; krievu созерцание) – termins no grieķu valodas nozīmē ‘skatīšanās, redzējums’. Šajā gadījumā domāts Dieva neradītās godības gaismas redzējums, ko redz svētie pagodināšanās (dievišķošanās) brīdī. Tāpat arī par teoriju jeb feoriju sauc svētapceri zemākās garīgās pakāpēs. – Tulk.piez.

[15] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[16]  Hipostāze – pareizticīgās teoloģijas jēdziens, kas ir vienādas nozīmes jēdzienam “vaigs, persona”. Tas pieņemts, lai izteiktu Dievišķās dabas (būtības) esības veidu – ar ko katra Trijādības Persona atšķiras no pārējām divām. Vasīlijs Lielais māca, ka: “Svētajā Trijādībā viens ir kopīgs un cits ir atšķirīgs: kopīgs tiek pierakstīts būtībai, bet hipostāze apzīmē katras Personas īpatnību.” Svētais Gregorijs Teologs māca tāpat: “Pirmais [būtība] apzīmē Dievības dabu, bet pēdējais [hipostāze] – Triju personīgās īpašības.” – Tulk. piez.

[17] Dokētisms (ilūzionisms) ir kristoloģiska herēze, ka Jēzus Kristus tikai šķietami bija cilvēks, bet tā nebija īstenība. Pēc dokētu (iluzionistu) uzskatiem, mūžīgais Dievs Dēls patiesībā nekļuva par cilvēku, nepieņēma fizisko ķermeni, necieta uz krusta; viņš to darīja tikai škietami, t. i., Viņa ķermenis un arī Viņa krustā sišana bija ilūzija. Dokētisms izplatījās I gs.

[18] „Hipostātiskā vienotība” apzīmē, ka Kristū dievišķā daba un cilvēciskā daba ir savienota dievišķajā Personā (Hipostāzē). – Tulk. piez.

[19] “Pagodināšanas pagaidu stāvoklis” – kad cilvēks sasniedz pagodināšanu (dievišķošanu) un redz Dieva neradīto gaismu, tas nav pastāvīgs stāvoklis, bet var ilgt sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas. Tāpēc tas ir ‘pagaidu stāvoklis’, jo pēc pagodināšanās un Dieva redzēšanas pieredzes cilvēks atgriežas apgaismības jeb nepārtrauktas noētiskās lūgšanas stāvoklī. Pastāvīgs pagodināšanās stāvoklis būs pēc Kristus Otrās nākšanas tiem, kuri ir gājuši ceļu, kas ved pie Dieva saskaņā ar Svēto Tradīciju, tie, kas būs gājuši pretējā virzienā, piedzīvos Dieva neradīto godību kā tumsu un uguni, jo viņu iekšējais stāvoklis būs nocietinājies Dieva mīlestības, svētības un žēlsirdības atraidīšanas stāvoklis. – Tulk. piez.

[20] Dieva Parādīšanās svētku tropārs „Kad Tu, Kungs, Jordānā kristījies, tad Trijādības pielūgšana parādījās, jo Tēva balss par Tevi liecību deva, Tevi par mīļo Dēlu saukdama, un Gars baloža izskatā, šo vārdu patiesību apstiprināja. Tu parādījies, Kristu Dievs, un pasauli apgaismoji, slava Tev.”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s