Sākums » garīgā dzīve » Kristus Piedzimšanas dziļā jēga

Kristus Piedzimšanas dziļā jēga

Limasolas Metropolīts Afanāsijs, Kipras Pareizticīgā Baznīca

256052-p

Baznīcas svētie tēvi ar savu lūgšanās pieredzi pierādīja: katru reizi, kad mēs stāvam Dieva priekšā, lūdzoties dievnamā vai savā personiskajā lūgšanā mājās, šai stāvēšanai ir divas raksturīgas īpatnības. Tā piepilda mūs ar prieku, tāpēc ka mēs kļūstam par lieciniekiem Dieva diženajai mīlestībai pret cilvēku. Mūsu sirds raujas izteikt Dievam milzīgu pateicību, tā kā katrs no mums savā mērā jūt šo Tā Kunga dāvanu Savai radībai. Bet vienlaicīgi šī stāvēšana Dieva priekšā ir mums arī tiesa, it īpaši šajos svētajos svētkos, kā arī visos lielajos svētkos un dienās, kas saistītas ar mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīves notikumiem. Bet dabiski dziļākā šo notikumu un svētku jēga pavisam nav cilvēka notiesāšana, bet viņa glābšana.

Lūk, arī tagad, pārdzīvojot priecīgo mūsu Kunga Jēzus Kristus piedzimšanas notikumu, mēs jūtam šo milzīgo Dievišķo mīlestību pret mums, un mūsu sirds notrīs no dižās pateicības Dievam par visiem Viņa dāsnumiem un svētībām, kas nosūtītas cilvēku dzimtai, bet galvenais mums – un tas atnesīs praktisko labumu mūsu garīgajam stāvoklim – tiesa pašiem pār sevi. Kā saka apustulis Pāvils: “Ja mēs paši sevi notiesātu Dieva priekšā, tad mēs netiksim Viņa tiesāti.”[1] Ja mēs šajā laicīgajā dzīvē notiesāsim paši sevi, tad mēs netiksim notiesāti “pēdējā dienā”, tā kā tiesa jau notika šajā pasaulē.

Tātad mēs kļūstam par Kristus Piedzimšanas svinību lieciniekiem un dalībniekiem, mēs kļūstam par šīs īpašās Piedzimšanas svētku atmosfēras līdzdalībniekiem, kas sniedz mums iespēju noskaņoties vērīgai sevis apskatīšanai un tiesāšanai no tāda skatpunkta, ko Tas Kungs dāvājis mūsu glābšanas labā, jo mēs zinām, ka Dievs neko neradīja nejauši un bezmērķīgi, bet, būdams Kungs pār vēsturi, visus notikumus pasaulē ievirzīja uz mūsu glābšanu. Dievs tā gribēja un bija labvēlīgs, lai visi notikumi norisinātos ar apbrīnojamu precizitāti. Piemēram, Viņš gribēja piedzimt konkrētā gadā, konkrētā mums zināmajā veidā, noteiktā valstī un pilsētā, un pat visiem mums zināmajā alā; pirms Viņa piedzimšanas bija un to pavadīja notikumi, kas sīki aprakstīti Evaņģēlijā.

Baznīcas svētie katru reizi, kad atradās apjukumā vai pārbaudījumos, nostatīja sevi Jēzus Kristus dzīves priekšā, tiesādami paši sevi. Gribētos ticēt, ka kristietis ir tas, kurš savu cilvēcisko iespēju mērā atdarina Kristus dzīvi, bet to, ko nav spējīgs izpildīt, apklāj ar nožēlu un pazemību – ar šiem garīgās darbošanās tikumiem.

Šajās Kristus Piedzimšanas svētajās dienās, kas ir piepildītas ar tik bagātīgiem dziedājumiem pēc savas būtības, Baznīca pastāvīgi slavē Kristu par cilvēciskajam prātam neaptveramo Viņa upuri, uz kuru Viņš gāja mūsu dēļ. Šajos dziedājumos pakāpeniski atklājās Kristus Piedzimšanas teoloģiskais dziļums un jēga, kura labdarbīgajiem mūkiem un lajiem[2] kļūst nevis par vienkārši notikuma pārdzīvošanu, bet it kā tā redzējumu un piedalīšanos tajā. Kad Katunakas skita starecs Efrēms atgriezās no Jeruzalemes, mēs gaidījām, ko viņš mums pastāstīs, kādus iespaidus uz viņu atstāja Golgāta vai Krucifikss. Cik ļoti mēs bijām izbrīnījušies, kad viņš mums pastāstīja par to, ka viņu ļoti aizkustināja Betlēmē ala. Kad viņš skatījās uz šo pazemīgo, pieticīgo alu, tik ļoti viņu aizkustinājušo, viņš teica pats sev: “Līdz Betlēmes alas apmeklēšanai, dzīvojot Atona klinšainajā, nepieejamajā Katunaki tuksnesī, pieticīgā cellē, kurā knapi varēja ietilpt pats nepieciešamākais, man bija iedoma, ka es kaut kas esmu. Tagad, ieraudzīdams vietu, kur piedzima Pats Dievs Jēzus Kristus, es jūtu visu savu niecīgumu, jo redzu, cik ļoti pazeminājās Dievs, piedzimstot tādā mazā aliņā – laidarā dzīvniekiem, kur Viņam knapi knapi atradās vieta”.

Kristus, piedzimdams alā, vajāts un visu nicināts, ar to pašu paveica diženāko cilvēces vēsturē; Viņa Iemiesošanās notika absolūtā klusumā, pazemībā un nepopularitātē, un no visas cilvēces tikai dažiem persiešu magiem[3] un vienkāršiem ganiem tika pavēstīts par Paša Dieva Atnākšanu pasaulē. Dievs un galēja nabadzība un pazemība! Un ja mēs tik tiešām gribam pareizu skatu uz sevi un pareizu sirdsapziņas tiesu, tad katru reizi, kad mūsu dzīve sāk mocīt mūs ar pasaulīgām vēlmēm un prasībām, nostatīsim sevi šīs pazemīgās Betlēmes alas priekšā, Dieviemiesošanās notikuma priekšā, un padomāsim par to, ko mēs darām un vai mūsu dzīve un mūsu darbi atbilst Kristus dzīvei un tam, ko Kristus izdarīja mūsu dēļ iemiesodamies. Tā mēs varam tiesāt visu mūsu dzīvi.

No tā brīža, kad Dievs tapa par Cilvēku un eņģeļi nodziedāja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts”, Dieva vārds mums pavēsta: “Es esmu atnācis atnest virs zemes nevis mieru, bet zobenu.”[4] Kāpēc tad Kristus tā vietā, lai atnestu mieru, atnesa zobenu, eņģeļi taču dziedāja: “Miers virs zemes”? Neapšaubāmi, uz zemi atnākušais miers ir Pats Kristus, tapušais par Cilvēku, Kuru mēs, kā Dievu un Cilvēku, jau varēsim iemīlēt. Kristus mums parādīja, ka mūsu attiecības ar Dievu nav kaut kas amorfs[5] un teorētisks, tāpēc ka nav iespējams iemīlēt vienkārši ideju. Cilvēks var būt dedzīgs kaut kādas filosofijas sekotājs, bet viņš nekad nespēs attīstīt un iemantot patiesu mīlestību uz Dievu un cilvēkiem, sekojot šai sistēmai, tāpēc ka pati sistēma nekad nebūs spējīga iemīlēt viņu pašu.

Savukārt Baznīcā notiek pilnīgi pretējais. Te mums nav savstarpējas attiecības ar kaut kādu teoriju, un Pats Vārds netapa par kaut kādu teoriju vai filosofiju, bet “Vārds tapa miesa”[6]. Vārds – Jēzus Kristus – Pats tapa par Cilvēku, lai arī mēs varētu Viņu iemīlēt. Bet kad mēs būsim spējīgi iemīlēt Dievu un šī mīlestība pamodīsies mūsu sirdī, tad mēs apjēgsim, ka Dievs neizprotamā veidā ir pasteidzies pirms mums ar Savu mīlestību. “Mēs Viņu iemīlējām, tā kā Viņš iepriekš iemīlēja mūs”, – saka apustulis Jānis. Šis ir tas noslēpums un tas nodoms, kas ielikts Baznīcā. Tāpēc Kristus kā pasaulē atnākušais Miers kļuva nevis par ticības, bet par mīlestības mērķi. Tāpēc ka savā laikā vajadzēs pārspēt arī ticību un cerību, lai paliktu tikai mīlestībā. Saskaņā ar apustuli Pāvilu, esamības beigās ticība un cerība beigsies, un būs tikai mīlestība[7], tāpēc ka tikai mīlestība ir pieredzējusi, ontoloģiska darbība, pēc kuras vadoties cilvēks jūt, ka viņš ir savienojies ar Dievu. Pie šī virziena turējās visi svētie, un kopš tā brīža, kad piedzima Kristus, viņi iemīlēja Viņu ar visiem savas dvēseles spēkiem.

Pirmmoceklis Stefans nolieca savu galvu zem šīs Dievišķās mīlestības un ar to pielīdzinājās Pašam Kungam. Apustuļu darbos ir teikts:  kad viņu notvēra par to, ka viņš sludināja Kristus vārdu, viņa tiesāšanas brīdī un viņa liecības laikā tiesas priekšā viņa vaigs spīdēja kā eņģeļa vaigs. Jūdi notiesāja viņu ar nāvessodu. Atvedod uz nāvessoda izpildes vietu, nomētāja viņu ar akmeņiem – tā saskaņā ar Mozus likumu bija pavēlēts rīkoies ar negodīgiem un ļoti grēcīgiem ļaudīm. Kaut arī viņa nāve bija briesmīga, tomēr pirmmoceklis Stefans, Svētā Gara piepildīts, lūdzās nevis pats par sevi, bet par visu pasauli, kā to darīja Kristus, Kurš teica, paceldamies pār Visumu uz Krusta: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” Kopš tā brīžā, kad Kristus atnāca uz zemi un atnesa mieru, miljoniem mocekļu atdeva savas dzīvības par šo ticību Viņam, tāpēc ka viņi iemīlēja Kristu un nobaudīja Viņa diženo atbildes mīlestību. Tāpēc ka Kristus mīlestība runāja šo ļaužu sirdīs.

Gribu atzīmēt, ka svēto piemiņa, kuru mēs svinam katru dienu, pavisam nav ciešanu dienas datums vai gadu atskaite no viņu aiziešanas pie Dieva, kā tas ir parastajiem aizgājušajiem, bet, kad notiek dievkalpojums moceklim vai sirdsskaidrajam, atkal notiek viņu dzīves notikumi tagadējā laikā. Tāpēc ka baznīcisko svētku notikumi vienmēr bija viņiem par kritēriju un tiesu. Viņi apsvēra, mērīja, salīdzināja un tiesāja savu dzīvi, salīdzinādami to ar Kristus dzīvi, vai viņi atbilst tai kā Viņa sekotāji. Svētie bija ļoti uzmanīgi šajās dienās, viņi centās iedziļināties baznīcisko svētku dziedājumu dziļajā jēgā, lasīja, ko par to raksta Evaņģēlijs un Baznīcas tēvi, un pārdomāja notiekošo. Piemēram, sprieda par to, ka Visuma Radītājs pazeminājās līdz Zīdainim, barojamam ar krūti; tikko Viņš piedzima, bet Viņu jau meklēja, lai nogalinātu; Pasaules Valdniekam neatradās neviena cita vieta dzimšanai, kā tikai pieticīga ala; pati Viņa piedzimšana bija pilnībā nepopulāra, pazemīga un nabadzīga. Svētie salīdzināja savu rīcību, dzīves apstākļus, vēlmes, savu pazemību, domājot tā: “Ja Kristus tā pazeminājās, tā pacieta, tika pakļauts vajāšanām, tad kāpēc man, sekojot Viņa piemēram, nepaciest šīs dzīves grūtības?”

Tas Kungs acīmredzami deva noprast un sajust apustuļu un visu svēto pieredzē, ka nav iespējams, lai mūsos būtu klātesošs Svētais Gars bez Viņu pavadošajām dāvanām un Gara augļiem. Lai mums nebūtu attaisnojumu, Tas Kungs skaidri uzskaitīja, kādi ir Svētā Gara augļi: “mīlestība, prieks, miers, ilgpacietība, labestība, žēlsirdība, ticība, rāmums, atturēšanās”[8], taisnīgums, patiesība, svētums. Tātad apskatīsim sevi, un ja tev ir šīs dāvanas, tas nozīmē, ka tevī arī ir Svētais Gars. Mums vajag izpētīt pašiem sevi un saprast, kādā stadijā mēs atrodamies. Šī tiesa ir nepieciešama un ir glābjoša katram pareizticīgajam kristietim.

Un lai šīs svētās dienas paiet mums kā tiesa pār mūsu sirdsapziņu, visu mūsu dzīvi un rīcību, jo tikai tad mēs varēsim pateikt, ka tās mums ir priekš glābšanās, tāpēc ka sniedz mums līdzekļus garīgajai cīņai nožēlā, pazemībā un dzīves izmainīšanā un vienlaicīgi pamudina mūs steigties pie Dieva, lai ar pazemību un mīlestību izprasītu lielu žēlastību.

Ja mēs sajutīsim, ka mēs esam “ļaudis, kas sēž tumsībā un nāves zemē”, tad arī mēs varēsim pateikt: “Ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma iespīdējusi.”[9] Dievs, kam gan iespīdēs gaisma, ja ne tiem, kuri dzīvo tumsībā? Ja es tik tiešām izjūtu, ka atrodos tumsībā, tad neapšaubāmi es meklēšu gaismu. Savukārt, ja es atrodos maldos un man šķiet, kas es atrodos gaismā, tad jau tiešām man neieraudzīt patiesu gaismu, tā kā rokās man ir radītā gaisma.

[1] Sal. 1.Kor.11: 31

[2]  Laji – ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Feou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet šajā gadījumā un biežāk ir domāti tie, kuri nedzīvo mūku dzīvi un kuri nepieder pie garīdzniecības kārtas. – Tulk. piez.

[3] Mat.2:1 “Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi.” Grieķu vārds μάγοι (magoi) latviski ir iztulkots “gudrie, gudri vīri”, kaut arī prezīcāk būtu “magi”. Mags ir cilvēks, kas nodarbojas ar maģiju; burvis; zintnieks. (Tezaurs.lv) To arī apstiprina Eufīmija Zigabena (Евфимий Зигабен) skaidrojums par šo Mateja evaņgēlija vietu: “Magi bija persieši, jo persieši vairāk par citām tautām nodarbojās ar buršanos. Skaties, kā iesākumā vēl pagāniem atklājas ticības durvis par apkaunojumu jūdiem. Tā kā viņi, klausoties praviešus, kuri bija iepriekš pavēstījuši par Kristus atnākšanu, tam maz pievērsa uzmanību, tad saskaņā ar Dieva Nodomu atnāca barbari, turklāt burvji, no tālās zemes un iemācīja viņiem to, ko viņi paši nevēlējas iemācīties no saviem praviešiem, lai viņiem atņemtu jebkādu ataisnošanās iespēja, ja tie vēl gribētu strīdēties. Un ko viņi varēja teikt, kad burvji noticēja, ieraugot vienu zvaigzni, bet viņi neticēja tik daudz praviešiem?” – Tulk. piez.

[4] Sal. Mat.10:34

[5] Amorfs – bez stingras, noteiktas uzbūves, bezveidīgs, nenoteikts, neskaidrs, nekonkrēts.

[6] Jāņa 1:14

[7] Skat. 1.Kor.13

[8] Gal.5:22–23

[9] Mat.4:16

No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Pravoslavie.ru

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s